Jūtams, ka pēdējos gados Vudijam Alenam ir parādījušās divas izteiktas noslieces - veidot filmas Eiropā un par galveno sieviešu lomas atveidotāju uzaicināt Skārletu Johansoni. Un dīvainā kārtā tas viss viņam nostrādā ļoti labi. Turklāt vēl šajā filmā viņš uzaicinājis arī Penelopi Krusu, kurai ar Johansoni un Havieru Bardemu veidojas ļoti īpatnējs mīlas trijstūris.

Šis bija viens no pirmajiem Kliforda Saimaka romāniem, un laikam arī viens no labākajiem. Tajā Saimaks vienlaikus pieķeras vairākām no populārākajam zinātniskās fantastikas tēmām - ceļojumiem laikā, saskarsmi ar ārpuszemes civilizācijām un cīņai starp cilvēkiem un robotiem. Romāna galvenais varonis Ešers pēc divdesmit gadiem, ko viņš ir pavadījis uz kādas planētas Gulbja zvaigznājā, atgriežas uz Zemes, kur viņam vajadzētu sākt rakstīt grāmatu par to, ko viņš ir tur iemācījies (dzīvodams ar nemateriālām būtnēm, kas viņam atklājušas daudzas viņā pašā esošas iespējas, kuras cilvēki parasti neapzinās), taču izrādās, ka Ešera grāmata interesē arī trīs dažādas organizācijas, kas savā starpā risina karu laikā. Vieni no tiem ir androīdi (cilvēkveidīgie roboti), kas cīnās par savām tiesībām būt vienlīdzīgiem ar cilvēkiem un kurus Ešers arī par tādiem atzīst, uzskatot, ka visas dzīvas radības ir vienlīdzīgas - būtu tas ASV prezidents vai lentenis ASV prezidentā (lai arī šādu salīdzinājumu neviens šajā grāmatā neizsaka). Vēl Ešeram sanāk arī nodarboties ar ceļošanu laikā pašam, strādāt sava senča labā fermā 19.gadsimtā (pats Ešers nāk no apmēram 8000.gada), vairākas reizes nomirt un atdzīvoties un tā tālāk. Tagad to aprakstot īsos teikumos, rodas sajūta, ka šis romāns būtu haotisks sci/fi klišeju apkopojums, turklāt vēl ar propagandas elementiem, taču patiesībā romāns ir uzbūvēts ļoti pārliecinoši un saistoši, un arī tajā ieliktās idejas nav nedz triviālas, nedz idiotiskas (turklāt jāņem vērā, ka tas tika radīts laikā, kad zinātniskajā fantastikā vēl daudz kas no tagad klišejiskā par tādu nebija kļuvis). Ja kas - autors diezgan labi izvairās no muļķīgu tehnoloģisku detaļu iekļaušanas, kas mūsdienās varētu jau šķist bērnišķīgas, un arī ar, manuprāt, grūtāko problēmu saistībā ar ceļojumiem laikā - laika paradoksiem - viņš galā tiek pietiekami labi. Cilvēkiem, kam patīk zinātniskā fantastika, noteikti rekomendējama grāmata.

Garāžroka atdzimšana uz 20.-21. gadsimta robežas uz kādu laiku augšā pacēla veselu virkni labāku un sliktāku grupu - līdzās White Stripes un Strokes vieta atradās arī The Hives, Hellacopters, Kings of Leon, The Vines, u.c. Viena no šīm grupām bija arī Black Rebel Motorcycle Club, kas starp citu stilistikā diezgan izteikti līdzinājās White Stripes (lai arī dalībnieku sastāvs tai, protams, bija pilnīgi citādi veidots). Šī ir viena no tām grupām, kas visizteiktāk mēģināja amerikāniskajam garāžrokam piešķirt arī savu britpopa devu. Vienlaikus gan nevarētu teikt, ka viņi būtu vieni no spēcīgākajiem sava mūzikas stila pārstāvjiem.

Pirms vairāk nekā diviem gadiem aizpildīju anketu no Īsta mīlestība gaida. Lielākajai daļai tur izteikto atbilžu joprojām piekrītu, bet par vienu detaļu gan varu nedaudz nosarkt:

Kā katru rītu šodien izgāju no mājas 8:30. 37.autobuss uz centru bija pustukšs. Vanšu tilts bija pustukšs. Rīgas centrā bija uz pusi mazāk cilvēku kā vakar.

"Ein kleines bisschen Horrorschau" ir Die Toten Hosen albums, kas balstīts uz Entonija Bērdžesa leģendārā romāna "Mehāniskais apelsīns" un Stenlija Kubrika tāda paša nosaukuma filmas. Iedomāties Kampino un viņa bandu šādu izcilu vīru kompānijā man vismaz ir grūti, līdz ar to zināmas aizdomas, ka šī tēma DTH varētu izradīties par smagu, ir neizbēgamas. Cita lieta, ka paši toten hosen bija piedalījušies Vācijā kaut kādā teātra iestudējumā par to pašu tēmu, un tā kontekstā arī tika radīts vairums šīs plates dziesmu.

Pagājušonedēļ lasīju vienu Kliforda Saimaka sci/fi romānu, kurā aktīvi tika izvērsta tēma par to, vai androīds ir pielīdzināms cilvēkam vai nav, un kas īsti definē cilvēku. Tēma, protams, sastopama arī citu - Filipa K. Dika "Do Androids Dream of Electric Sheep" uzreiz nāk prātā, tāpat filma "A.I.".

Caylus līdzās "Puerto Rico" un "Agricola" ir viena no pēdējo gadu populārākajām galda spēlēm. Mēs gan patiesībā to kārtīgi esam spēlējuši tikai divas reizes, turklāt vienu no tām - pārāk īsā variantā, bet otro - pārāk garā. Taču savs priekšstats par šo spēli man tomēr ir radies, un tagad mēģināšu tajā padalīties.

Kā zināms, man ir diezgan maniakāle nosliece uz skaitļiem, un tālab nav brīnums, ka man radās vēlme bišķi apkopot šādu tādu informāciju pēc UEFA Čempionu līgas grupu turnīra noslēguma.

Pēdējais no četriem Velvet Underground studijas ierakstiem ir vismazāk eksperimentāls un drosmīgs no visiem četriem, taču tas ne obligāti būtu tāpēc jāvērtē ar mīnusa zīmi. Jā, šeit tu neatradīsi neko līdzīgu "Sister Ray", "White Light/White Heat" vai "Heroine", dziesmu struktūras ir tradicionālākas, gluži tāpat kā aranžējumi. Patiesībā klausoties kaut ko tik miermīlīgu kā "Who Loves the Sun" pat zūd pārliecība, ka te darīšana tiešām ir ar Lū Rīdu un kompāniju. Protams, pēc Keila aiziešanas VU vispār vairs nebija tik eksperimentāli kā sākotnēji, taču šis ieraksts patiešām ir ļoti tāls no šīs grupas pirmsākumiem. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts. Ne tādā ziņā, ka sākotnēji viņi būtu bijuši slikta grupa, bet tādā, ka arī vēlāk viņi tādi nekļuva. Man patīk tādas patiesībā diezgan primitīvas dziesmas kā "Sweet Jane", "Oh! Sweet Nuthin`" un, protams, "Rock and Roll". Vispār šeit ir tā, ka vairākas dziesmas ir totāli lū-rīdiskas, bet vienlaikus netrūkst arī Daga Jūles kompozīciju, kuras nepavisam neizklausās pēc Rīda gabaliem, un tas arī nav slikti. Otrajā ieraksta pusē ir arī pārītis mazāk veiksmīgu dziesmu - triviāli kantrijīgā "Lonesome cowboy Bill" ir viena no tām, un diezgan bezmelodiskā "I Found a Reason" - otra. Patiesībā arī "Train coming round the bend" nav nekas izcils, un otro pusi tiešām izvelk "Oh! Sweet nuthin`", par kuru gan esmu dzirdējis, ka tā esot pārāk bezmērķīga un pārāk gara, bet man tā patīk, līdz ar to man ir vienalga, ko saka kaut kādi tur eksperti.