Vai "The Who" vajadzēja turpināt savu darbību pēc Kīta Mūna nāves? Un Led Zeppelin pēc Bonama nāves? Faktiski uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi nav iespējams. No vienas puses - Mūns bija ļoti būtiska The Who sastāvdaļa, grupas trakākais dalībnieks, un bez viņa The Who nebūtu īsti iedomājami. No otras - The Who kodols visos laikos tomēr bija un palika Pīts Taunshends, kas radīja 90% no grupas muzikālā materiāla, bet par pārējiem 10% atbildēja Envistls, kas arī joprojām bija grupā, tā ka tās radošais kodols bija saglabājies arī pēc Mūna nāves. Taču problēma bija citur - The Who 1981.gadā lielā mērā vajadzēja pārstāt darboties neatkarīgi no tā, vai tajā bungas dauzītu Kīts Mūns, bijušais The Faces bunģieris vai kaut vai Fils Kolinss. Proti, problēma bija tajā, ka Taunshends uz šo laiku bija izsmēlis sevi kā mūziķis un viņam bija nopietnas problēmas radīt kaut ko paliekošu. Līdz ar to ne tāpēc šis ieraksts ir slikts, ka Kenijs Džonss nepareizi sit bungas, bet gan tāpēc, ka tajā nav pietiekami daudz labu dziesmu.

Šo filmu skatījāmies tālab, ka MA to bija noraksturojis kā līdzīgu (un līdzīgi labu) vienam no maniem personīgajiem pēdējā laika "hitiem" - "In Bruges". Starp šīm divām filmām bija viena acīmredzama līdzība - Kolins Farels galvenajā lomā, bet atšķirību ir daudz vairāk. Pirmkārt, viena filma ir tapusi Britu salās, kamēr otra - Holivudā. Otrkārt, Phone Booth režisors ir amerikāņu vecmeistars Džoels Šūmahers, kas gan par meistaru saucams nosacīti, jo liela daļa viņa filmu nav neko diži labas, bet "In Bruges" radītājs vispār bija pilnmetrāžas kino debitants, taču vienlaikus - izcils dramaturgs. Arī stilistiski man šīs filmas sevišķi līdzīgas nešķita.

Kāpēc mēs devāmies kāzu ceļojumā tieši uz Beļģiju, es tagad nemaz neatceros. Sava loģika tur noteikti bija, bet iespējams, ka tā bija nekam nederīga loģika. Beļģija noteikti nav pati skaistākā un apdziedātākā Eiropas valsts. Protams, tajā atrodas Eiropas Savienības galvaspilsēta un tajā tikuši izgudroti kartupeļi frī, kurus gan nepamatoti parasti piedēvē francūžiem, bet man šķiet, ka īsti gudri braukt uz turieni kāzu ceļojumā nebija.

I decided to stitch a panorama from some photos from our trip to Belgium. I tried using Hugin - an open source solution. As I remember from the past experience with photo stitching, it usually is pretty basic - you just drag and drop the pics, press a "stitch" button and get results. Hugin worked for about 2 hours on my photos, created a 370 Mb TIFF file containing what you see on the picture in this blog entry.

a reminder for myself:

Ir dažādi veidi, kā var mācīties svešvalodu. Pārvākties uz dzīvi valstī, kurā šajā valodā runā, ir viens no variantiem. Apgūt šo valodu skolā ir cits variants. Kļūt par valodas nesēju, klausoties pankroku - vēl cits. Tieši šādu variantu nosacīti pielieto "Die Toten Hosen" savā pirmajā ierakstā, kurā visas dziesmas ir angļu mēlē.

Reizēm es mēdzu nožēlot, ka man neizdevās kļūt par ārstu. Protams, medicīna vienmēr bija vairāk manas mātes un nevis mais paša ambīcija, bet es esmu no tiem cilvēkiem, kuri ļoti viegli pieņemt svešus mērķus par savējiem un tad sāk tiem sekot pašaizliedzīgāk un kaismīgāk kā paši ideju ierosinātāji.

"Babylon Zoo" ir vieni no tipiskākajiem viena hita mūziķiem, ko es varu iedomāties. Dziesma "Spaceman" pilnīgi noteikti ir pārdzīvojusi šo angļu ansambli, kurš gan teorētiski vēl joprojām turpina pastāvēt, taču ir pārstājis būt kaut cik ievērojams. Kā tas sanāca, ka šis plašākām masām nezināmais kolektīvs ierakstīja dziesmu, kas abpus Atlantijai aizcīnījās līdz pašai čārtu virsotnei, manuprāt, nav skaidrs nevienam. No vienas puses, protams, "Space Man" ir tipiska Babylon Zoo dziesma, bet no otras puses - par diez ko atmiņā paliekošu, uzrunājošu vai citādi neatkārtojamu es to nesauktu. Tīri ok deviņdesmito gadu gabals, kas neizskaidrotos apstākļos piesaistīja milzīgu publikas uzmanību (lielā mērā laikam, pateicoties, tā izmantošanai kādā "Levi`s" džinsu reklāmā). Dziesmas galvenais āķis varētu būt paaugstinātās frekvencēs ierakstītajā ievadā, kas lielā mērā līdzinās Chipmunks dziedāšanas manierei un tikai tad pārvēršas par to gabalu, kuru tu zini tik labi. Pārējie ieraksta singli ir vēl mazāk īpaši - "Animal Army" un "The boy with the x-ray eyes" (ja kas - tajā jūtams vēlīno bītlu klajs plaģiāts - vai pat vēl trakāk, nevis bītlus bet Oasis) neko sevišķi neatšķiras no citiem tikpat pelēkiem skaņdarbiem šajā ierakstā. It kā grupas skanējums ir pietiekami individuāls un ar citām grupām tu "Babylon Zoo" tiešām nesajauksi, taču vismaz šis ieraksts nepavisam neizceļas ar oriģinālām un atmiņā paliekošām melodijām vai faktiski - ar jebko. Tas gluži vienkārši nav sevišķi interesants.

ELVI

Vai kāds saprātīgs cilvēks var man izskaidrot, what the shit is it with Džūda Apatovs? Kāpēc viņa filmas visi izpērk kā karstās kūkas vai pareizāk - kā prezervatīvus (atbilstoši "The mating habits of the earthbound human)? Kāpēc viņu uzskata par vīru baltajā zirgā, kas glābj mūsdienu komēdiju no pagrimuma? Un kas ir tie dīvaiņi, kas pielūdz pilnīgi ikvienu viņa radīto sviesta gabalu? Nē, es neesmu pavisam kritisks - "Superbad" bija labs, "Forgetting Sarah Marshall" bija ok, "40 year old virgin" arī bija labs, pat "Knocked up" bija tīri ciešams, ā, un "Walk hard" bija smieklīgs, lai arī ne tik ļoti, kā dažs labs apgalvoja. Bet "Step Brothers"? Šī filma noteikti nav smieklīga, un tā nav arī laba. Vils Ferels vispār ne tuvu nav mans mīļotais aktieris, bet braukājoties pa bungu komplektu ar savām olām viņš par mīļāku man nekļūst. Šajā filmā varbūt ne visi joki ir no trulākās kategorijas, taču arī tekstuālie joki ir tomēr stipri patruli un citās šīs bandas radītajās filmās redzēti.