Kazhes pierakstu burtnīca

"The Final Cut" lielākais mīnuss droši vien ir tajā, ka tas vispār nav mūzikas ieraksts, bet gan Rodžera Votersa pārdomas par kara tēmu. Ja tev šķita, ka "The Wall" ir pārāk tendēts uz Votersa paša bērnības traumu saistībā ar viņa tēva nāvi Otrajā pasaules karā, tad "The Final Cut" šo tēmu attīsta līdz pilnīgi jaunam līmenim. Līdz tādam līmenim, ka mūzikas instrumentu dalība šajā ierakstā ir minimāla. Un vēl minimālāka ir citu Pink Floyd dalībnieku dalība. Riks Raits, kā zināms, no grupas bija jau izsviests laukā, Gilmors un Voterss bija tādā konflikta stadijā, ka bail, bet Niks Meisons vispār nekad nebija grupas galvenais ideju ģenerētājs, bet šajā ierakstā, kur sitamo instrumentu loma nav sevišķi liela, viņš ir vēl mazāk jūtams nekā citkārt.

Kad es pirms kāda laiciņa pa ceļam uz darbu klausījos "The Wall" mani uz kādu brīdi pārņēma šoks - šis ieraksts mani vairs neuzrunāja. Vēlīnajos tīņu gados tas bija vienīgais PF albums, ko es klausījos regulāri, bet tagad pēkšņi tas man bija pārstājis patikt. Tas bija patiešām negaidīti. Es jau domāju, vai tik man nevajadzētu pierakstīties Britnijas fanu klubā un uzlikt sev kādu kadru no "Womanizer" klipa par desktop attēlu (nekas, ka attiecīgā dziesma tolaik vēl nebija iznākusi), bet tad pamēģināju vēl nedaudz darbā paklausīties Wall un secināju - nē, ar mani viss tomēr ir kārtībā, un es joprojām mīlu "The Wall". Varbūt ne tik ļoti kā agrāk, un tomēr. Nezinu gan, kā būtu, ja es mēģinātu vēlreiz noskatīties "The Wall" filmu.

Paldies, manu dārgo internet! Es biju uzrakstījis absolūti nekādas kvalitātes aprakstu par jauno Pink Floyd albumu "Animals" (ja vien mēs dzīvotu 1977.gadā, tas tiešām būtu jauns), bet kaut kas nobruka tam postējoties, es to savlaicīgi nepiefiksēju un tikai vēlāk atklāju, ka no apraksta nav atlicis ne nieka. Un tā kā apraksts bija patiešām neveiksmīgs un izspiests ar lielu piepūli, man ir vēl lielākas skumjas, ka tas šādi gāja zudumā.

Stāsts ap atkārtoto "Blade Runner" skatīšanos ir patiešām skumjš. Šo filmu pirmo reizi es redzēju, ja nemaldos, 2002.gadā, un toreiz tā uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu un es nešaubīgi būtu to iekļāvis savu mīļāko filmu A sarakstā. Patiesībā, ja man izdotos šo savu sarakstu atrast, tad "Blade Runner" tajā visticamākais tiešām būtu bijis, bet failu kaudzē to kaut kā nemanu. Atradu! "Blade Runner" ir B sarakstā - līdzās "Braiena dzīvei", "Rozenkrancam un Gildenšternam" un "Donnie Darko". Bet nekādi man neizdevās sarunāt šīs filmas skatīšanos pie NR. Beidzot pagājušo sestdien man izdevās dažus cilvēkus pierunāt to mūsmājās skatīties. Es pats šo filmu gaidīju ar nepacietību, par pārējiem neko nezinu.

Pēc ļoti, ļoti ilga pārtraukuma esmu vismaz nosacīti atgriezies pie sava projekta - ar filmām apkārt pasaulei. Ja nu tu šo radio staciju esi uzgriezis nejauši vai arī sirgsti ar atmiņas problēmām, tad projekts sākotnēji bija apmēram sekojošs: es mēģināju noskatīties pa vienai filmai no katras pasaules valsts. Apstājos kaut kur pie skaitļa piecdesmit vasaras sākumā, kad konstatēju, ka iegūt jaunas reto valstu filmas kļūst arvien grūtāk un arvien biežāk šādas filmas man sagādāja vilšanos. Tagad esmu atgriezies un, ja viss būs kārtībā, vēl vismaz pārīti iepriekš nenosegto valstu filmu līdz gada beigām gribētos noskatīties.

Jebkurš apraksts par "Wish You Were Here" kā likums sākas ar retorisku jautājumu: kā tu vari turpināt pēc tam, kad esi ierakstījis labāko albumu pasaulē (vai vismaz - vienu no labākajiem)? Un patiesi, šeit jautājums ir vietā. "Dark Side of the Moon" bija tik grandiozs, ka nākošā albuma ierakstīšana Votersam, Gilmoram, Raitam un mazākā mērā arī Meisonam droši vien radīja diezgan nopietnas galvassāpes. Un, cik dīvaini tas lai arī nebūtu, viņiem izdevās tīri labi.

Makjuens bija slims jau kopš laika gala, tur nu nav šaubu. Un tas droši vien bija tikai likumsakarīgi, ka viņa debijas romānu es lasīju perversākajā no man zināmajām valodām - vācu. Nē, es neapgalvoju, ka vācieši būtu kādi satriecoši erotikas un sensualitātes ģēniji, vismaz atbilstoši reputācijai francūži viņiem šajā ziņā pogas izgriež pamatīgi, bet kas attiecas uz seksa muzejiem, pornogrāfiju, (citējot nemirst.lv) "vakareiropas kušķiem" un, protams, kanibālismu, vāciešiem līdzinieku nav. Nemaz nerunājot par to, ka vācu valoda šķiet ideāli piemērota, lai aprakstītu riebīgas situācijas un riebīgas detaļas (jā, es apzinos, ka esmu attiecībā pret šo valodu nedaudz kritisks, bet - kāpēc lai es tāds nebūtu?). Tātad - "Cementa dārzu" es lasīju vāciski, un tas bija dīvaini. Neatceros, kad es pēdējo reizi būtu vācu valodā lasījis grāmatu, kura nebūtu uzrakstīta vācu valodā. Iespējams - vēl skolas laikos, vai vismaz - šausmīgi sen. Līdz ar to man visu laiku bija grūti paturēt atmiņā, ka romāna personāži nav vācieši un ka tā darbība nenorisinās friču zemē, līdz ar to pagāja zināms laiciņš, kamēr es tā pa īstam piešāvos. Ja kas - lasīt Makjuenu vāciski nav grūti un vispār man vajadzētu censties biežāk lasīt vāciski, ja es nevēlos kādu dienu secināt, ka šo valodu esmu pilnībā aizmirsis.

Džimija Hendrika "ekspīriences" otrais studijas ieraksts netiek uzskatīts par tādu šedevru kā albums pirms tā ("Are you experienced") un kā albums pēc tā ("Electric Ladyland"), taču kā jau to var gaidīt no mistera Džimija Hendriksa, tajā netrūkst izcilu skaņdarbu.

Šo filmu es gaidīju ar nepacietību, kā jau to varētu gaidīt no tāda čehu kultūras fanātiķa kā manis. Bohumils Hrabals (grāmatas, pēc kuras uzņemta šī filma, autors), protams, nav gluži Milans Kundera, taču viņš tomēr ir viens no ievērojamākajiem čehu rakstniekiem. Arī Menzels varbūt nav gluži Milošs Formans, bet viens no ievērojamākajiem čehu režisoriem viņš ir. Un "Ostre sledovane vlaky" - Menzela filma pēc Hrabala romāna pie Oskara kā labākā filma svešvalodā tika pavisam senos laikos, turklāt tā bija tiešām laba filma, vismaz man tā šādā veidā palikusi atmiņā.