Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms vairāk nekā diviem gadiem aizpildīju anketu no Īsta mīlestība gaida. Lielākajai daļai tur izteikto atbilžu joprojām piekrītu, bet par vienu detaļu gan varu nedaudz nosarkt:

Kā katru rītu šodien izgāju no mājas 8:30. 37.autobuss uz centru bija pustukšs. Vanšu tilts bija pustukšs. Rīgas centrā bija uz pusi mazāk cilvēku kā vakar.

"Ein kleines bisschen Horrorschau" ir Die Toten Hosen albums, kas balstīts uz Entonija Bērdžesa leģendārā romāna "Mehāniskais apelsīns" un Stenlija Kubrika tāda paša nosaukuma filmas. Iedomāties Kampino un viņa bandu šādu izcilu vīru kompānijā man vismaz ir grūti, līdz ar to zināmas aizdomas, ka šī tēma DTH varētu izradīties par smagu, ir neizbēgamas. Cita lieta, ka paši toten hosen bija piedalījušies Vācijā kaut kādā teātra iestudējumā par to pašu tēmu, un tā kontekstā arī tika radīts vairums šīs plates dziesmu.

Pagājušonedēļ lasīju vienu Kliforda Saimaka sci/fi romānu, kurā aktīvi tika izvērsta tēma par to, vai androīds ir pielīdzināms cilvēkam vai nav, un kas īsti definē cilvēku. Tēma, protams, sastopama arī citu - Filipa K. Dika "Do Androids Dream of Electric Sheep" uzreiz nāk prātā, tāpat filma "A.I.".

Caylus līdzās "Puerto Rico" un "Agricola" ir viena no pēdējo gadu populārākajām galda spēlēm. Mēs gan patiesībā to kārtīgi esam spēlējuši tikai divas reizes, turklāt vienu no tām - pārāk īsā variantā, bet otro - pārāk garā. Taču savs priekšstats par šo spēli man tomēr ir radies, un tagad mēģināšu tajā padalīties.

Kā zināms, man ir diezgan maniakāle nosliece uz skaitļiem, un tālab nav brīnums, ka man radās vēlme bišķi apkopot šādu tādu informāciju pēc UEFA Čempionu līgas grupu turnīra noslēguma.

Pēdējais no četriem Velvet Underground studijas ierakstiem ir vismazāk eksperimentāls un drosmīgs no visiem četriem, taču tas ne obligāti būtu tāpēc jāvērtē ar mīnusa zīmi. Jā, šeit tu neatradīsi neko līdzīgu "Sister Ray", "White Light/White Heat" vai "Heroine", dziesmu struktūras ir tradicionālākas, gluži tāpat kā aranžējumi. Patiesībā klausoties kaut ko tik miermīlīgu kā "Who Loves the Sun" pat zūd pārliecība, ka te darīšana tiešām ir ar Lū Rīdu un kompāniju. Protams, pēc Keila aiziešanas VU vispār vairs nebija tik eksperimentāli kā sākotnēji, taču šis ieraksts patiešām ir ļoti tāls no šīs grupas pirmsākumiem. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts. Ne tādā ziņā, ka sākotnēji viņi būtu bijuši slikta grupa, bet tādā, ka arī vēlāk viņi tādi nekļuva. Man patīk tādas patiesībā diezgan primitīvas dziesmas kā "Sweet Jane", "Oh! Sweet Nuthin`" un, protams, "Rock and Roll". Vispār šeit ir tā, ka vairākas dziesmas ir totāli lū-rīdiskas, bet vienlaikus netrūkst arī Daga Jūles kompozīciju, kuras nepavisam neizklausās pēc Rīda gabaliem, un tas arī nav slikti. Otrajā ieraksta pusē ir arī pārītis mazāk veiksmīgu dziesmu - triviāli kantrijīgā "Lonesome cowboy Bill" ir viena no tām, un diezgan bezmelodiskā "I Found a Reason" - otra. Patiesībā arī "Train coming round the bend" nav nekas izcils, un otro pusi tiešām izvelk "Oh! Sweet nuthin`", par kuru gan esmu dzirdējis, ka tā esot pārāk bezmērķīga un pārāk gara, bet man tā patīk, līdz ar to man ir vienalga, ko saka kaut kādi tur eksperti.

Vakar beidzot bijām dabā apskatīt, kāds tad īsti ir kino komplekss Cinamon iekš Alfas. Iepriekš blogos bija lasīts daudz negatīva, bet zināms jau, ka daudz jēdzīgāk ir pašam pārliecināties dabā nekā paļauties uz nepazīstamu cilvēku izteikumiem. Gājām uz Vicky Cristina Barcelona (filmas apraksts sekos). Pirmās atrakcijas radās, pasūtot biļetes Internetā. Tās gan radās Sergejam, nevis man, jo viņš bija tas, kas pasūtīja biļetes.

Ja es būtu lielāks šī ieraksta fans, es noteikti būtu aizgājis uz Lū Rīda koncertu šovasar Rīgā. Taču tā kā "Berlin" man ne tuvu nav viņa mīļākais albums, tad - neaizgāju. Un laikam gan to arī nenožēloju, lai arī tā rūpīgāk paklausoties nākas atzīt, ka nemaz tik peļams tas "Berlin" nav.

Kad ņēmu šo grāmatu bibliotēkā, es pat nenojautu, ka tas ir Airisas Mērdokas pēdējais romāns. Vadījos vien no tā faktora, ka grāmata ir angļu valodā un ka pēdējā laikā šajā valodā neko daudz lasījis nebiju. Tu jautāsi - kas par to, ka tas ir rakstnieces pēdējais darbs? Daudziem rakstniekiem pēdējie darbi ir tie labākie. Taču Mērdokas gadījumā šī situācija varētu būt nedaudz savādāka - tieši 1995.gadā (apmēram vienlaicīgi ar šīs grāmatas pabeigšanu) viņai sāka izpausties pirmās Alcheimera slimības pazīmes, un tā nu nav viena no tām slimībām, kura ir savienojama ar rakstīšanu. Līdz ar to tas neko dižu no šīs grāmatas gaidīt nevar, un to tiešām nevar sagaidīt.