Kazhes pierakstu burtnīca

Šodien es beidzu savu visai garo gājienu cauri "Pink Floyd"-related ierakstiem no sava diska ar numuru 62. No vienas puses, varu par to priecāties, jo esmu ticis cauri vēl vienam diskam. No otras, esmu visai pārliecināts, ka tuvākajos diskos sevišķi daudz man īpaši simpātiskas mūzikas nebūs. Un tā īsti nezinu, vai "Amused to Death" ir labākais ieraksts, ar kuru pielikt punktu savai Pink Floyd klausīšanās ērai.

1927.gada 3.jūlija "Latvijas kareivī" uzgāju vizionāru rakstu par Olimpiskajām spēlēm 2028.gadā, kuru šeit zemāk pārpublicēju. Interesanti, ka tehnoloģiskie brīnumi bieži vien ir naivi un nereālistiski (līdzīgi kā Ostapa Bendera vīzijās-melos par šaha nākotni Vasjukos), bet visur, kur parādās skaitļi, attiecīgie rezultāti pārspēti jau sen pirms 2008.gada, par 2028.gadu nemaz nerunājot.

Projekta "Novērtē, kā tev patīk tagad tas, par ko tu savulaik biji starā, tagad piedzīvojot vilšanos par savu pagātnes gaumi un pagātnes mīlestībām" ietvaros veicām klasiskās Gaja Ričija "Lock Stock un tā tālāk" atkārtotu skatījumu. Pamata jautājums bija tradicionālais - kā būs šoreiz?

Vai tu kādreiz esi aizdomājies, ka ikviena grāmata, ko tev nācies lasīt, ir balstīta uz patiesiem faktiem? Ka grāfs Monte Kristo savulaik patiešām ir dzīvojis? Ka kaut kur Londonā savulaik darbojās Šerloks Holmss? Ka Jānis Godiņš nav tikai slimas fantāzijas auglis?

Leģenda vēsta, ka Rodžers Voterss reiz ņēma un ierakstīja demo versijas diviem ierakstiem un piedāvāja grupas biedriem izvēlēties labāko no tiem, lai tas kļūtu par grupas nākamo albumu. Viens no šiem ierakstiem kļuva par "The Wall", bet otrs - par "The Pros and Cons of Hitchhiking". Līdzīgi viens otram šie ieraksti nav (lai arī otrais diezgan izteikti izmanto pirmā melodijas) un līdzīgs nav arī to liktenis. "The Wall" kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākajiem PF albumiem, bija gan fanu, gan kritiķu mīlēts. "The Pros and Cons" tikām ir plašām masām nezināms un diezgan margināls ieraksts. Un to Voterss ierakstīja bez Pink Floyd.

Pēdējā laikā sanācis, ka diezgan daudz spēlējam dažādas galda spēles. Līdz nopietniem "geimeriem" mums vēl tālu, bet mēs tikai mācāmies. Katru reizi rakstīšu par vienu spēli, mēģinot aprakstiem veidot kaut ko līdzīgu jēdzīgai struktūrai.

Bija laiks, kad "The Division Bell" man bija teju vai mīļākais PF ieraksts. Tāpat bija laiks, kad es nemācēju sasiet kurpju šņores un kad es dievināju "Take That". Līdz ar to nevajag par šo ierakstu spriest tālab, ka kaut kad devītajā-desmitajā klasē es par to biju starā un pusgadu neatdevu māsasvīram no viņa aizlienēto disku.

Filmā "In Bruges" Rejs visā tās garumā pārdzīvo to, ka viņš nošāvis mazu zēnu. Bet ne mirkli viņš nepauž nožēlu par to, ka nošāvis mācītāju. Arī es kā skatītājs uzreiz šajā situācijā automātiski pieņēmu, ka tas mācītājs nebija labs cilvēks - pedofīls, blēdis vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Domājams, ka ļoti rets šīs filmas skatītājs iedomājās arī par netaisnību pret mācītāju, pret to, ka viņam tika atņemta dzīvība. Jautājums - kāda gan ir baznīcas reputācija mūsdienu pasaulē, ja vairums cilvēku (tas gan ir tāds mans pieņēmums, kas nav balstīts faktos) automātiski pieņem, ka ja kāds nošauj filmā mācītāju - tātad šis mācītājs to bija pelnījis?

Es esmu grēkojis. Manā blogā ir bijuši ieraksti, kas varētu radīt negatīvu iespaidu par manu personību, attieksmi pret Latvijas valsti un drošības policijas priekšnieku LauriJāni Reiniku personīgi. Patiesībā par Reinika kungu es tomēr neko ļaunu rakstījis neesmu, tā ka tik smaga mana grēku nasta nav.

Ar "Lubeni" patiesībā man bija zināmas bažas, ka tā būs viena no tām daudzajām filmām, kas viņajos laikos man šķita tik trāpīga, tik veiksmīga, tik apsrātīga, bet tagad tā varētu šķist nepārliecinoša, uz tīņu auditoriju tendēta un trula. Taču - un šeit man jāatzīst, ka Kventins Tarantino tomēr šķiet ir ģēnijs, cik ļoti lai man arī to reizēm negribētos apstrādāt - tā ar laiku izrādījās kļuvusi tieši labāka nekā iepriekš. Kad to skatījos iepriekšējo (proti - pirmo un pēdējo reizi), es sliktāk zināju angļu valodu, sliktāk uztvēru daļu no jokiem, kuri šoreiz man garām nepagāja, un vispār - biju stulbāks. Un tagad man nākas atzīt - šī ir izcila filma (bet es joprojām apgalvoju, ka arī "In Bruges" tāda ir, tā ka tu man joprojām vari piekasīties un saukt mani par stulbu). Šīs filmas galvenais pluss ir tajā, ka tajā ir tik daudz labā, ka to pat uzskaitīt ir grūti - lieliski personāži, kolosāli asprātīgi dialogi, kur katrā frāze ir potenciāls citāts, vizuālas spēles un visubeidzot - satriecoša mūzika. Manuprāt, Tarantino tā arī nespēja šādu līmeni jebkad atkārtot. Arī Travolta pēdējos piecpadsmit gados nekad nav bijis tik vitāls, droši vien arī Vilisam tā ir viena no karjeras lielākajām lomām. Ja nebūtu piektdienas pēcpusdiena un es nebūtu sliņķis, šis apraksts tagad turpinātos, bet tā - netuprināsies.