Kazhes pierakstu burtnīca

Tonight I had a dream that the horrendous mushrooms of last year had returned. For some reason I hadn`t written about it here but the situation was following:

Statistics as of October 20, 2008:

Vispār jau es AMG pārāk neuzticos, bet viņu apraksti mani tāpat interesē, tāds nekonsekvents cilvēks es esmu.

Ja tā turpināsies, vēl pāris mēneši un es būšu viens sasodīti liels Makjuena pazinējs. Es nemaz netiecos tāds būt, bet izrādās, ka no viņa daudzajiem "1001 Books You must read before you are killed in a traffic accident in Vietnam" sarakstā iekļautajām grāmatām gandrīz visas ir vai nu izdotas latviešu valodā vai arī pieejamas Rīgas bibliotēkās citās valodās. Nezinu, ar ko Makjuens izpelnījies šādas latviešu tautas simpātijas (atšķirībā no sava amerikāņu prototipa Philip Roth), bet tā nu ir, un tālab šis man ir jau ceturtais izlasītais viņa romāns. Nopietni, vai ne?

Yuck! Man nepatīk Motown mūzika kā tāda (esmu diezgan truls šajā ziņā), bet "The Temptations" debijas ieraksts pat šī žanra ietvaros, manuprāt, neizceļas ar sevišķu "edge" vai kaut kādu odziņu, kuras dēļ man vajadzētu kaut ko tādu iemīlēt. Ir pieci džeki, kuri dzied. Kopā. Dzied labi, tur nav ko iebilst. Materiāls, ko viņi izpilda, ir truls līdz pēdējam - nu tāds, kādu var no šādiem sešdesmito gadu tipāžiem gaidīt. Mūsdienās tas viss, manuprāt, izklausās absolūti neaktuāls un neinteresants. Patiesībā te saharīna ir tik daudz, ka man pat slikti paliek (arī liriskie gabali ir savā ziņā saharīnaini), ir tiešām pagrūti man šeit atrast kaut kādu iemeslu, kāpēc man vajadzētu ko tādu baudīt, un man pat negribas pievērsties atsevišķām dziesmām. Manā izpratnē tas ir sviests, un nekas, ka es to nevaru pamatot nedz ar skaitļiem, nedz ar faktiem.

Principiālākais jautājums, kas man radās pēc Maika Nikolsa režisētās "The Birdcage" noskatīšanās, bija sekojošs - kādā veidā visi šeit iesaistītie cilvēki piekrita piedalīties šajā filmā? Maiks Nikolss tomēr ir ievērojams režisors, kurš savulaik radījis pat "Who`s Afraid of Virginia Woolf", bet nesenākos laikos - "Charlie Wilson`s War". Džīns Hekmens arī nav no C klases geju filmu aktieriem un pat Robins Viljamss tāds nav, taču viņi visi iesaistījās šīs filmas tapšanā, un gala rezultāts nemaz nebija tik dramatisks, kā varētu gaidīt.

"Rietumkrasta stāsts" ir īsfilma un kā likums es par tādām individuāli nerakstu. No otras puses, šī ir īsfilma, kas 2006.gadā saņēma Oskaru kā labākā īsmetrāžas īsfilma, tā ka likt to maisā ar kaut kādām citām īsfilmām nebūtu īsti pareizi, turklāt skatījāmies mēs to arī kā patstāvīgu kino darbu (kāds tā, protams, arī ir), tā ka es par to tūliņ rakstīšu, tūliņ, tūliņ.

Virdžīnijas Vulfas "Orlando" ir viena no tām grāmatām, kuras es gribētu, lai man tās būtu patikušas, bet kuras man patiesībā tomēr nav patikušas. Vulfa bija tik ievērojama rakstniece, kurai tik daudzās ziņās bija taisnība, viņa labi cīnījās par sievietes tiesībām (man nav ar to nekādu problēmu), un tā tālāk. "Orlando" sižeta apraksts mani ieintriģēja - par kādu cilvēku vārdā Orlando, kas līdzīgi Dorianam Grejam nenoveco, turklāt vēl kādā savas dzīves brīdī ņem un pārvēršas par sievieti, un tad dzīvo gadsimtiem ilgi. Mani saista tāds maģiskais reālisms, un mani interesēja, ko tad Vulfa būs ar šo materiālu izdarījusi. Izrādījās - ne pārāk daudz.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka "Nirvana" bija viena no izcilākajām deviņdesmito gadu grupām, kas pasaulei deva tādus grāvējus kā "Mr. Moustache", "Big Cheese" un "Frances Farmer Will Have Her Revenge on Seattle". Viņi tev piesauks Krisu Novoseliku un to, ka Kobeins nemaz neizdarīja pašnāvību, bet gan viņu nogalināja VDK (atšifrējas kā "Valters da Kaža"). Protams, ka šiem cilvēkiem nav taisnība.

Ja ne Lienes tālredzība (vai tās trūkums - kas to lai zina?), šo filmu mēs būtu skatījušies draugu kompānijā otrdienas vakarā. Tagad ir neiespējami paredzēt, kāda būtu mūsu draugu attieksme, ja mēs viņiem patiešām būtu piedāvājušies "Sekot Emijai", bet diezgan droši varu teikt, ka garlaicīgi nebūtu.