Es kaut ko nesaprotu - proti, kāpēc man šis ieraksts tik ļoti nepatīk? Iepriekš man šķita, ka tas ir tīri ok, bet - nav. Es cenšos un cenšos sevi pārliecināt, ka "Combat Rock" ir The Clash tālākas izaugsmes un attīstības auglis, bet muzikāli tas mani nepavisam neuzrunā. Pat ievadošā "Know your rights", kas izklausās diezgan līdzīgi kā daži "Dead Kennedys" gabali, nekur neaiziet, tai nav īstas melodijas un tā ir varbūt ļoti pancīga, bet tā nav baudāma.

"Snatch" es iepriekšējo reizi skatījos kaut kad aptuveni tajā pat laikā, kad iepriekšējo reizi skatījos "Lock, Stock etc." - proti, stipri sen. Un kā jau tas parasti ir ar filmām, kuras sen neesi redzējis, atkārtoti to skatoties bija jāatbild uz principiālo jautājumu - vai maģija ir joprojām turpat, kur tā bija iepriekš. Un atbilde šoreiz ir pozitīva - jā, "Snatch" joprojām bija tikpat vardarbīgi smieklīgs, kāds tas bija pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Un tas mani ļoti iepriecināja.

Patiesībā es nedaudz brīnos, kāpēc 1001 lasāmās grāmatas sarakstā ir tik daudz darbu, pēc kuriem radītas ievērojamas filmas. No vienas puses, tas būtu loģiski, ka gandrīz ikviena laba un ievērojama grāmata ir tikusi pie ekranizācijas, bet no otras puses man šķiet, ka ne obligāti visas slavenu filmu apakšā esošas grāmatas būtu izcilas. Lai gan, kā lai to ņem.

Tas Kevins Smits ir viens sviestains tips, kura galvenais hobijs ir veidot filmas par vīriešiem, kuri nespēj kļūt pieauguši. Reizēm viņam šīs filmas sanāk ļoti labas, reizēm - nē. "Mallrats" ir sliktākais no visiem gadījumiem. Tā galvenie varoņi ir divi puiši, kurus pametušas draudzenes un kuri dodas uz lielveikalu pārdzīvot savas skumjas. Tur viņi sastaps Džeju un kluso Bobu, topless gaišreģi ar trīs krūšgaliem, Stenu Lī - vienu no amerikāņu komiksu leģendām, abas savas otrās pusītes un vēl daudz vairāk vai mazāk kolorītu personāžu. Tu jau droši vien zini, ka man trulas komēdijas patīk tīri labi, bet tikai ar nosacījumu, ka tās ir eleganti trulas komēdijas, asprātīgi trulas komēdijas un saistoši trulas komēdijas. Diemžēl "Mallrats" nav šāda komēdija. Joku tajā ir, protams, ļoti daudz, bet lielākoties tajos katastrofāli trūkst īsta humora, un "fiziskie" joki ir pagalam stulbi. Vienīgais patiešām atmiņā paliekošais personāžs šajā filmā ir tukls puisis, kas nedēļām ilgi skatās uz tā stereoskopisku bildi, neveiksmīgi un veltīgi mēģinot tajā ieraudzīt trīsdimensionālo apslēpto attēlu. Man kā cilvēkam, kam arī nekad nav izdevies savas smadzenes piespiest šādus attēlus atpazīt, ar šo personāžu bija viegli identificēties un es to spēju saprast. Tikām galvenos varoņus saprast nevaru un galvenais - nevajag. Atsevišķas frāžu apmaiņas filmā ir asprātīgas, bet kopumā tā neveido filmas iespaidu, un šķiet ievērojami par trulu, lai būtu kaut cik atmiņā paliekoša. Salīdzinoši Smita pati pirmā filma "Clerks" bija vienkārši īsts šedevrs, lai arī tā tika filmēta faktiski par kapeikām, bet ar lielāku finansējumu "Mallrats" gadījumā viņš vienkārši nespēja tikt galā. Ja filmā nav nekādu domu, nekāda mērķa, tā nav asprātīga, un tā tev kā skatītājam nepiedāvā neko labāku par trešo krūtsgalu, diez vai tu pēc šādas filmas jutīsi gandarījumu. Drīzāk tev būs sajūta - jā, šitais vecis ir diezgan provokatīvs un viņam ir nospļauties par daudz ko, bet filma tāpat ir absolūts sūds. Pat "Star Wars" references tajā ne tuvu nebija tik labas kā "Klerkos". Kas mani šajā situācijā iepriecina, ir apziņa, ka gan pirms, gan pēc "Mallrats" Smits radīja ievērojami labākas filmas. Ja kas arī paša Smita atveidotais personāžs - Silent Bob - šajā filmā izceļas ar absolūtu neienteresētību šajā sviestainajā kino projektā.

To be honest, I`m cheating. When writing my new series of stories there should be one specific record that I should be listening to as a soundtrack to it. So far I haven`t been doing it. I tried to repeat one song on my playlist infinity when writing the second part today, but somehow it didn`t bring creatively satisfying results. I also tried to listen to one of the albums of "Ļeņingrad" (it was disastrous as Shnur seems to be killing all kinds of creativity within me) and afterwards - "Combat Rock" by "The Clash". The latter also wasn`t much of a success, as it is a rather crappy album, I gotta say. So I`m thinking that the main rule for music to be good in order to improve creativity is for it to be good. It can be good thrash metal and it can be good dance-pop, that doesn`t matter that much (although it does affect the mood of the writing), but it being good is a crucial requirement. So I ended up writing without any soundtrack whatsoever, as no music is better than bad music.

Sema pilnais vārds bija Semjons, un “vecajā zemē” viņš bija mans labākais draugs. Mēs kopā gājām 57.vidusskolā un sākot ar piekto klasi nemainīgi sēdējām vienā solā. Jau kopš bērnības Sema kaislība bija arhitektūra. Vai tie būtu koka klucīši, draņķīgs plastmasas konstruktors vai sērkociņi, Sems no visa prata izgatavot ēkas. Viņa vecāki bija vispelēkākie cilvēki, ko man nācās sastapt visā mūsu pelēkajā sabiedrībā. Sema mamma (viņas vārdu vairs neatceros) bija pārdevēja gastronomā, bet tētis Arkādijs Ļvovičs – viszemākā līmeņa valsts ierēdnis. Cik es atceros, Sema ģimenē nekad nekas nenotika. Tētis vakaros atstāstīja savu dienu darbā, kas katru dienu bija vienāda, bet mamma šausminājās par vienu un to pašu armēņu sievieti, kas regulāri iepirkās gastronomā. “Kā viņa to var atļauties?” “Viņa nav precējusies, un viņai ir divi bērni.” Tās bija divas standarta frāzes, ko šī vārdu zaudējusī sieviete atkārtoja kā ieplīsis gramofons. Semam bija arī brālis Ņikita, bet viņš bija vecāks un ģimenē nedzīvoja. Es ne reizes nedzirdēju, ka kāds no Sema vecākiem būtu Ņikitu pieminējis, un tas par spīti tam, ka es pie viņa ciemojos vismaz piecas reizes nedēļā.

More of the same - only worse this time. Die dritte Schallplatte der Russischen Musikern-Bande "Leningrad" hat die selben Zutaten, wie die erste - freundliches Ska-Punk mit besonders groben Texten und einer Party-Amosphäre, aber diesmal wirkt es nicht besonders gut. Второго альбома группировки "Ленинград" в моей коллекции нет, но если он схож с "Дачниками", то мне его и не нужно.

Ievērojot to, ka šis ir viens no maniem mīļākajiem ierakstiem ever, tev varētu nebūt interesanti lasīt. Par "The Clash" pastāv viens populārs mīts, ka viņi bija viena no labākajām pankroka grupām. Faktiski, protams, viņi ierakstīja tikai vienu pankroka albumu un pēc tam pievērsās visdažādākajiem mūzikas stiliem, kuru vidū ietilpa gandrīz viss, ko tu vien varētu iedomāties. "London Calling" ir šīs viņu daudzveidības augstākais punkts. Ieraksts ir dubultnieks ar 19 gabaliem, no kuriem liela daļa ir vienkārši sasodīti lieliski. Pieminēšu tik daudz no tiem, cik man pietiks pacietības.

Kā to parasti mēdz teikt reklāmās - pirms "Hellboy II" skatīšanās es biju skeptisks. Vai tas patiešām būs labāks par jauno "Tide"? Vai tas spēs ar savām sarkanajām dzelžainajām dūrēm izsist netīrumus no manām drēbēm?

Vai tu atceries to reizi, kad mēs kopā skatījāmies zvaigznēs? Tas bija tik sen, tas bija tik tālu. Mēs bijām tik līdzīgi, mēs bijām tik tuvi. Tas bija kā citā pasaulē, kur nepastāv gravitācija, kur nedarbojas likumi, kur nav robežu un kur bezgalību var satvert rokās un apkampt.