Leģenda vēsta, ka Rodžers Voterss reiz ņēma un ierakstīja demo versijas diviem ierakstiem un piedāvāja grupas biedriem izvēlēties labāko no tiem, lai tas kļūtu par grupas nākamo albumu. Viens no šiem ierakstiem kļuva par "The Wall", bet otrs - par "The Pros and Cons of Hitchhiking". Līdzīgi viens otram šie ieraksti nav (lai arī otrais diezgan izteikti izmanto pirmā melodijas) un līdzīgs nav arī to liktenis. "The Wall" kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākajiem PF albumiem, bija gan fanu, gan kritiķu mīlēts. "The Pros and Cons" tikām ir plašām masām nezināms un diezgan margināls ieraksts. Un to Voterss ierakstīja bez Pink Floyd.

Pēdējā laikā sanācis, ka diezgan daudz spēlējam dažādas galda spēles. Līdz nopietniem "geimeriem" mums vēl tālu, bet mēs tikai mācāmies. Katru reizi rakstīšu par vienu spēli, mēģinot aprakstiem veidot kaut ko līdzīgu jēdzīgai struktūrai.

Bija laiks, kad "The Division Bell" man bija teju vai mīļākais PF ieraksts. Tāpat bija laiks, kad es nemācēju sasiet kurpju šņores un kad es dievināju "Take That". Līdz ar to nevajag par šo ierakstu spriest tālab, ka kaut kad devītajā-desmitajā klasē es par to biju starā un pusgadu neatdevu māsasvīram no viņa aizlienēto disku.

Filmā "In Bruges" Rejs visā tās garumā pārdzīvo to, ka viņš nošāvis mazu zēnu. Bet ne mirkli viņš nepauž nožēlu par to, ka nošāvis mācītāju. Arī es kā skatītājs uzreiz šajā situācijā automātiski pieņēmu, ka tas mācītājs nebija labs cilvēks - pedofīls, blēdis vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Domājams, ka ļoti rets šīs filmas skatītājs iedomājās arī par netaisnību pret mācītāju, pret to, ka viņam tika atņemta dzīvība. Jautājums - kāda gan ir baznīcas reputācija mūsdienu pasaulē, ja vairums cilvēku (tas gan ir tāds mans pieņēmums, kas nav balstīts faktos) automātiski pieņem, ka ja kāds nošauj filmā mācītāju - tātad šis mācītājs to bija pelnījis?

Es esmu grēkojis. Manā blogā ir bijuši ieraksti, kas varētu radīt negatīvu iespaidu par manu personību, attieksmi pret Latvijas valsti un drošības policijas priekšnieku LauriJāni Reiniku personīgi. Patiesībā par Reinika kungu es tomēr neko ļaunu rakstījis neesmu, tā ka tik smaga mana grēku nasta nav.

Ar "Lubeni" patiesībā man bija zināmas bažas, ka tā būs viena no tām daudzajām filmām, kas viņajos laikos man šķita tik trāpīga, tik veiksmīga, tik apsrātīga, bet tagad tā varētu šķist nepārliecinoša, uz tīņu auditoriju tendēta un trula. Taču - un šeit man jāatzīst, ka Kventins Tarantino tomēr šķiet ir ģēnijs, cik ļoti lai man arī to reizēm negribētos apstrādāt - tā ar laiku izrādījās kļuvusi tieši labāka nekā iepriekš. Kad to skatījos iepriekšējo (proti - pirmo un pēdējo reizi), es sliktāk zināju angļu valodu, sliktāk uztvēru daļu no jokiem, kuri šoreiz man garām nepagāja, un vispār - biju stulbāks. Un tagad man nākas atzīt - šī ir izcila filma (bet es joprojām apgalvoju, ka arī "In Bruges" tāda ir, tā ka tu man joprojām vari piekasīties un saukt mani par stulbu). Šīs filmas galvenais pluss ir tajā, ka tajā ir tik daudz labā, ka to pat uzskaitīt ir grūti - lieliski personāži, kolosāli asprātīgi dialogi, kur katrā frāze ir potenciāls citāts, vizuālas spēles un visubeidzot - satriecoša mūzika. Manuprāt, Tarantino tā arī nespēja šādu līmeni jebkad atkārtot. Arī Travolta pēdējos piecpadsmit gados nekad nav bijis tik vitāls, droši vien arī Vilisam tā ir viena no karjeras lielākajām lomām. Ja nebūtu piektdienas pēcpusdiena un es nebūtu sliņķis, šis apraksts tagad turpinātos, bet tā - netuprināsies.

"The Final Cut" lielākais mīnuss droši vien ir tajā, ka tas vispār nav mūzikas ieraksts, bet gan Rodžera Votersa pārdomas par kara tēmu. Ja tev šķita, ka "The Wall" ir pārāk tendēts uz Votersa paša bērnības traumu saistībā ar viņa tēva nāvi Otrajā pasaules karā, tad "The Final Cut" šo tēmu attīsta līdz pilnīgi jaunam līmenim. Līdz tādam līmenim, ka mūzikas instrumentu dalība šajā ierakstā ir minimāla. Un vēl minimālāka ir citu Pink Floyd dalībnieku dalība. Riks Raits, kā zināms, no grupas bija jau izsviests laukā, Gilmors un Voterss bija tādā konflikta stadijā, ka bail, bet Niks Meisons vispār nekad nebija grupas galvenais ideju ģenerētājs, bet šajā ierakstā, kur sitamo instrumentu loma nav sevišķi liela, viņš ir vēl mazāk jūtams nekā citkārt.

Kad es pirms kāda laiciņa pa ceļam uz darbu klausījos "The Wall" mani uz kādu brīdi pārņēma šoks - šis ieraksts mani vairs neuzrunāja. Vēlīnajos tīņu gados tas bija vienīgais PF albums, ko es klausījos regulāri, bet tagad pēkšņi tas man bija pārstājis patikt. Tas bija patiešām negaidīti. Es jau domāju, vai tik man nevajadzētu pierakstīties Britnijas fanu klubā un uzlikt sev kādu kadru no "Womanizer" klipa par desktop attēlu (nekas, ka attiecīgā dziesma tolaik vēl nebija iznākusi), bet tad pamēģināju vēl nedaudz darbā paklausīties Wall un secināju - nē, ar mani viss tomēr ir kārtībā, un es joprojām mīlu "The Wall". Varbūt ne tik ļoti kā agrāk, un tomēr. Nezinu gan, kā būtu, ja es mēģinātu vēlreiz noskatīties "The Wall" filmu.

Paldies, manu dārgo internet! Es biju uzrakstījis absolūti nekādas kvalitātes aprakstu par jauno Pink Floyd albumu "Animals" (ja vien mēs dzīvotu 1977.gadā, tas tiešām būtu jauns), bet kaut kas nobruka tam postējoties, es to savlaicīgi nepiefiksēju un tikai vēlāk atklāju, ka no apraksta nav atlicis ne nieka. Un tā kā apraksts bija patiešām neveiksmīgs un izspiests ar lielu piepūli, man ir vēl lielākas skumjas, ka tas šādi gāja zudumā.