Kazhes pierakstu burtnīca

Laikam gan es šim ierakstam netiku veltījis tik daudz uzmanības, kā tas atbilst maniem standartiem, bet nav sevišķi jāiedziļinās tā saturā, lai saprastu, ka "To know you is to love you" ne tuvu nav izcils blūza ieraksts. Protams, būtu ļoti naivi domāt, ka blūza karaļa B.B. Kinga ierakstu vidū visi būs izcili un fenomenāli, turklāt tas, cik daudz ierakstu viņš karjeras laikā ir izdevis, man pat saskaitīt neizdevās.

Maz pamazām sāku pārvērsties par tādu Mārtiņu Luteru, kas katru brīvu brīdi pie Virtenbergas baznīcas durvīm piesit kādas jaunas tēzes (no zaimošana intended).

Angļu vecmeistars režisors Kens Loučs (Ken Loach) pēdējo reizi "izpeldēja" plašākai publikai redzamā līmenī 2006.gadā ar "The wind that shakes the barley", kuru tā arī neesmu saņēmies noskatīties. Patiesībā vienīgā viņa filma, ko biju redzējis iepriekš, bija "Sweet Sixteen", un arī par to gluži stāvā sajūsmā nebiju. Taču movielens.org man rekomendēja noskatīties "Raining Stones", un tad nu to arī darīju.

Vispār jau es sevišķi neuzticētos tādam saitam kā movielens.org - ir jau zināmā mērā aizdomīgi, ka tas man rekomendēja noskatīties kaut kādu vācu-turku filmu par turku dzīvi mūsdienu Vācijā (un arī Turcijā). Es neesmu nekāds dižais vācu kino fans, un vēl jo vairāk es nefanoju par turkiem. Es varbūt neesmu gluži radikāls rasists, taču nosaukt mani par baisu šīs kultūras un tautas cienītāju laikam arī nevar. Es gan neaicinu uz vardarbību, neatbalstu vardarbību un neaicinu citus aicināt uz vardarbību vai atbalstīt to, bet tas nenozīmē, ka man ir jāmīl turki. Vai arī ja nozīmē, tad man par to ir dziļi nospļauties.

Pēdējam The Who albumam, kurā piedalījās arī John Entwistle, ir tikai viens liels pluss - vairāk šādus ierakstus grupa neierakstīja un veselu divdesmit piecu garumā jaunus studijas albumus neizlaida. Ievērojot to, ka jau "Faces Dances" bija diezgan bēdīgs ieraksts, bet "It`s Hard" bija par to ievērojami sliktāks, var tikai ar šausmām iedomāties, ko vēl Taunshends un kompānija būtu varējuši ierakstīt astoņdesmito gadu gaitā, ja viņi nebūtu likvidējuši grupu.

Ozija Osborna otrais ieraksts pēc viņa ceļu šķiršanās ar Black Sabbath pilnīgi noteikti nav viens no tiem rokmūzikas albumiem, kas būtu satricinājis pasauli. Man, protams, nav nekādu iebildumu pret Rendija Roudsa ģitārspēli un arī pie Ozija balss es esmu gluži pieradis, taču nav jābūt sevišķi kritiskam attiecībā pret šiem abiem vīriem, no kuriem viens jau sen vairs nav starp dzīvajiem, bet otrs - pie pilna prāta, lai atzītu, ka "Diary of a Madman" ne tuvu nav izcils albums. Viena no galvenajām iezīmēm, kas raksturo tā izcilības neeksistenci, ir tajā, ka "Diary" dziesmu vidū tu neatradīsi nevienu patiešām izcilu un atmiņā satriecoši paliekošu kompozīciju. Ozija solo karjerā vispār augsto virsotņu nebija sevišķi daudz, taču tādas dziesmas kā "Mama I`m Coming Home" un "Crazy Train" ir patiešām ievērības cienīgas, bet kaut ko šādā kalibrā "Trakā vīra dienasgrāmata" piedāvāt nespēj.

Pēdējā laikā mani vairs neinteresē daiļliteratūra. Šai dzīvei es tās esmu lasījis pietiekoši. Visus tos Rotus, Borouzus, Nabokovus un Keruakus. Iztēle ir ierobežota pārāk stingros rāmjos, tā nevar atbrīvoties no važām, kurās to iekaļ valodas izteiksmes spējas. Visi literārie darbi, kas jebkad tikuši uzrakstīti, kopumā pasaka vienu un to pašu. Cilvēks ir mirstīgs, un tur neko nav iespējams padarīt. Šo domu autors var ietērpt viduslaiku drānās un var to pasniegt kailu un netīru kā zviedru pornofilmā, bet ideja paliks tā pati. Šo “atklāsmi” var izteikt daktila dzejoļos, “Black Sabbath” dziesmās un Eiropas Parlamenta ēkas projektā. Pārmaiņas neved pie panākumiem, tās ved tikai pie trūdēšanas, arī šādi var izteikt to pašu.

Ar šo ierakstu starptautiskajā AIDS dienā izsludinu dalībnieku pieteikšanos Eurotripam nākamā gada pavasarī.

Tā vispār ir diezgan izplatīta parādība, kad kāds gados pavecāks leģendārs populārās mūzikas darbonis ieraksta veselu albumu, kas sastāv no duetiem ar dažādiem jaunākas paaudzes mūziķiem. BB Kinga gadījumā šāds albums ir "Deuces Wild", kurā viņam līdzās darbojas tādi ļaudis kā Van Morrison, Treisija Čepmena, Ēriks Kleptons (ar kuru viņam jau bija kopīgs albums "Riding with the king"), Rolling Stones, Džo Kokers, Vilijs Nelsons un pat Deivids Gilmors. Ok, lielākā daļa no šiem mūziķiem nav neko jaunāki par pašu Kingu, bet tas jau cits jautājums.

Es neuzskatu, ka manās un tavās attiecībās ir kādas nopietnas problēmas. Tādas, ko nevarētu pārvarēt nopietnāka saruna. Jā, ne tuvu ne viss tajās ir ideāli, taču galvenais ir, lai mēs sarunātos. Citādi gadu laikā ir sakrājies pārāk daudz sasāpējušos tēmu, kurām neesam pievērsuši pietiekami daudz uzmanības. Tas vien, ka manās rokās ir cirvis, bet tev esmu aizsējis muti un redzu, ka tu izmisīgi mēģini kliegt un atbrīvoties, neko neliecina.