Kazhes pierakstu burtnīca

When riding a bicycle I regularly heard "friendly" words from both pedestrians and drivers. The first ones shout at me for riding the bicycle on the pavement: You should be on the street, you demented moron! - so they say.

Lai arī šis ieraksts manā krājumā ir jau vismaz piecus-sešus gadus, esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka to ne reizes nebiju klausījies pat fragmentāri. Par to spriežu kaut tāpēc vien, ka vēl šorīt nebiju īsti pārliecināts, ka šis cilvēks ir vīrietis, un vēl jo vairāk biju pārsteigts, kad izrādījās, ka viņš ir (pēc skaņas) praktiski identisks Džonijam Kešam. Ar ko šis ieraksts būtu ievērojams? Pirmkārt, to var nosaukt par agrīna konceptuāla albuma piemēru. Kas ir šī ieraksta vienojošais elements? Albums ir stāstījums par iedomāto vientuļo pilsētu ar nosaukumu "Trouble", kuras iedzīvotāju stāstus Heizlvūds šeit atklāj. Pēc kā tas viss izklausās? Pēc vistradicionālāka americana, kāds vien iedomājams - ar lielu uzsvaru uz runājošajiem kompozīciju ievadiem un ļoti rudimentārām dziesmu struktūrām. Līdz ar to sanāk, ka no jau tāpat ne pārāk garā albuma (34 minūtes) savi 30 procenti ir Heizlvūda runāšanas gabali. Cik saprotu, viņš pats sevi uzskatīja par tādu vairāk dziesmu autoru nekā izpildītāju, līdz ar to droši vien daudzām šīm dziesmām ir atrodamas arī labākas versijas citu mūziķu izpildījumā, jo Heizlvūds nav no tiem večiem, kas varētu kaut ko satriecoši nodziedāt vai nospēlēt, un vispār viņš vislabāk ir zināms kā dziesmas "These Boots Are Made For Walkin`" autors, bet šajā savā - debija ierakstā - viņš mani nekādi sevišķi neieinteresē. It kā jau Heizlvūds nav nepatīkams, it kā jau viņš ir klausāms, bet šī nav tāda mūzika, ko es uzskatītu par kaut ko diži vērtīgu un diži paliekošu un vispār - šis ieraksts tapa apmēram vienlaikus ar britu invāziju, bet saturiski tam vieta ir drīzāk desmit gadus pirms tās.

Šis laikam būs tas retais gadījums, kad es slavēšu filmu, kuru vairums kritiķu atzinuši par sliktu un kuru vairums skatītāju atzinuši par skatīšanās nevērtu. Savs pamats šādam viņu viedoklim noteikti ir. Sāksim ar tās režisoru - esmu līdz šim redzējis divas Toda Filipsa flmas - "Road Trip" un "Starsky & Hutch". Pirmā bija standarta tīņu komēdija, otrā - manā izpratnē bezjēdzīga filmas versija kaut kādam astoņdesmito gadu seriālam. Iesaistītie aktieri? Jon Heder, kurš gan kļuva par cult favourite caur "Napoleon Dynamite", citādi ir izcēlies ar dalību lielākoties stipri tizlās filmās ("Moving McAllister" ir labs šādas filmas piemērs). Billijs Bobs Torntons - man nekad nav sevišķi paticis. Un vēl šeit piedalās Bens Stillers (lai arī - nelielā lomā). IMDb vērtējums šai filmai ir viduvējs, bet rottentomatoes - kritiski zems. Turklāt šī filma ir rīmeiks 1960.gada angļu komēdijai, kura esot daudz asāka. Un vēl papildus citam tā diezgan atklāti atdarina "Fight Club" un "Anger Management". Un tomēr - tā nemaz nebija tik slikta, kā biju gaidījis.

"Lidojošie burito brāļi" ir viena no ievērojamākajām kantrī roka grupām un viņu debijas albums ir droši vien ievērojamākais šī žanra ieraksts (vismaz ievērojamākais šī žanra sešdesmito gadu ieraksts gandrīz noteikti, ja nu vienīgi Byrds "Sweetheart of the Rodeo" var ar to konkurēt, turklāt abi burito brāļu līderi iepriekš spēlēja arī "Putnos"). Jā, kā jau minēts, šis ir kantrī-roks savā labākajā izpausmē, vairāk te, protams, jūtams kantrī un mazāk - roks, bet pat tādam pret kantrī stipri vienaldzīgam cilvēkam kā man šajā gadījumā nebūtu par ko žēloties. Šī mūzika ir viegla un draudzīga, Pārsons un Hilmens ir sagādājuši gan lipīgas melodijas, gan patīkami tās aranžējuši, gan vokāli šajā ierakstā ir ļoti simpātiski. Ja kas - esmu gandrīz pārliecināts, ka "My Uncle" ar savu tekstu savulaik izpildīja arī Čikāgas piecīši, nevaru tik atcerēties, kā viņi šo dziesmu bija nosaukuši.

Šo filmu es biju domājis aiziet un noskatīties "Arsenālā", bet izrādījās, ka tās seansu laiki man bija pavisam neērti un rezultātā mēs to neredzējām. Kopumā gan varu teikt, ka šajā ziņā mums paveicās, jo diez vai es "Misteru Vientulību" būtu gribējis redzēt uz lielā ekrāna. Harmonijs Korins (nezinu, kā pareizi pierakstīt šo vārdu latviešu valodā), kā izrādās, ir "dziļā" indie režisors - proti, no tās alternatīvo kino veidotāju kategorijas, kuru darbi ir pārāk tāli no populārā kino attīstības tendencēm, lai varētu iekarot kaut puslīdz plašas auditorijas uzmanību. Ir "seklais" indie, tāds kā "Little Miss Sunshine", "Half Nelson", "Juno" (ne tādā ziņā sekls kā truls, bet tādā ziņā, ka ne pārāk norobežojies no mainstream filmām), un ir kaut kas tāds kā Korina daiļrade.

Šo filmu sanāca, ka noskatījos pavisam neplānojot. Proti, piektdienas vakarā jau citur pieminēto problēmu ar MacBook dēļ nonācām vakarā pie Rustānovičiem, kur filmas pirmās 15-20 minūtes es īsti neredzēju, jo darbojos ap termināli, bet tālāk redzēju, tā ka vismaz kaut kāds priekšstats par šo filmu man izveidojās. Un šis priekšstats man bija vismaz nedaudz atšķirīgs no tā, kāds tas radās Kārlim, kas filmas laikā aizmiga. Vai tas būtu kvalitātes rādītājs - par to nespriedīšu, bet tā nu bija.

"Ziņas no nekurienes" ir viens no ievērojamākajiem deviņpadsmitā gadsimta utopiskajiem romāniem par nākotnes sabiedrību, šajā gadījumā - par tādu kā anarho-sindikālistu komūnu pasauli (kurā lieliski varētu dzīvot Deniss no "Monty Python and the Holy Grail" - atcerējos, ka šausmīgi sen neesmu nevienā rakstā pieminējis Džonu Klīzu). Patiesībā interesanti - deviņpadsmitajā gadsimtā pamatā tika vēl rakstīts utopijas, bet divdesmitajā - gandrīz tikai distopijas. Tādā lūk veidā virzās pasaules progress.

Džuzepes Tomasi di Lampeduzas "Gepards" ir viens ļoti dīvains romāns, tik dīvains, ka es patiešām nespēju to saprast. Ne pašu romānu, tajā nekā satriecoši nesaprotama nav, bet es nespēju saprast praktiski neko ap šo romānu. Proti, kā tas sanāca, ka šis romāns, ko izdeva pēc tā autora nāves (dzīves laikā viņš nebija ne ar ko sevišķi ievērojams), iekaroja ne tikai visas Itālijas, bet pat visas pasaules lasītāju sirdis, tika godalgots, tika ekranizēts un visubeidzot atzīts par vienu no ievērojamākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Man pat savā ziņā radās sajūta - vai es patiešām lasīju ĪSTO "Gepardu", to pašu izcilo grāmatu, par kuru rakstīju iepriekšējos teikumos? Varbūt es kaut ko sajaucu un kaut kur pastāv vēl viens tā paša autora tā paša nosaukuma romāns, kurš patiešām atbilst visiem tiem slavas vārdiem, kas tam tikuši veltīti.

I know, I know - macs don`t crash, only PCs do. However over the past few days if you happened to say something like this to me, you`d probably hear me cuss and curse a lot.

Uz "The Fall" Lienča par visām varītēm gribēja aiziet uz kino, un pirms pāris dienām mēs pat gandrīz uz to aizgājām. Taču izrādījās, ka skatītāju intereses trūkuma dēļ (visticamākais, diez vai tur bija kāds cits dziļāks pamats), to koka kolas pilī izrādīja tikai vienu nedēļu un basta. Tad nu nācās skatīties uz nepavisam ne tik lielā ekrāna, kas, iespējams, šādai ļoti košai un krāsainai filmai varētu būt mīnuss.