Kazhes pierakstu burtnīca

Eh, būtu man pesis, nevajadzētu pļurzāt tādu plonku. Paņemtu pļočku, nevis purgātos te kā tāds pufters. Jā, rubakā var dabūt pelmeni vai ar piskaru ribās, vai norauties no skābajiem, bet es neesmu kaut kāds nekulturņiks, ka man vajadzētu par kaut ko truhņīties.

Es, protams, esmu truls un neoriģināls, un mana muzikālā gaume nav diez ko izkopta, līdz ar to es uzskatu "Machine Head" par vai nu labāko vai vismaz pilnīgi noteikti vienu no labākajiem Deep Purple ierakstiem. Protams, ka Mark II sastāva šī grupa bija mazāk "progresīva" un vairāk orientējās uz vienkāršu "fun", taču pie joda, cik labs viņiem tas fun padevās.

Kādas krāsas! Kāda mūzika! Pasaka, vai ne?

Ņemot šo grāmatu bibliotēkā, es nemaz nezināju, ka Salmans Rušdi raksta arī bērnu grāmatas. Ja es to būtu zinājis, droši vien "Harūnu un Stāstu jūru" es izlasījis nebūtu, un tā būtu mana kļūda. Kas raksturo labu bērnu grāmatu? Manuprāt, būtiskākais ir tas, lai to gribētos lasīt arī pieaugušajam. Un šī ir tāda grāmata, ko es lasīju ar lielu prieku un interesi.

Šīs tēmas aizsākums meklējams diskusijā par vārda liemenis nozīmi Lienes saitā. Apvaicājos arī Andrejam, vai viņš ir pazīstams ar vārdu "liemenis". Uz ko viņš vaicāja, vai tā gadījumā nav kāda daļa no cilvēka vai cita dzīva organisma?

Spēlētāju skaits: 2-4. Spēles laiks: 40-60 min

Domājams, ka nevienam cilvēkam, kas ir daudz maz pie veselas saprašanas, nevar rasties pat ne mazākās šaubas par to, kas ir pēdējo piecpadsmit gadu labākā grupa. Protams, ka tā ir "Radiohead". Jau sākot ar "The Bends" un līdz pat "In Rainbows" ikviens tās ieraksts ir bijis katra sevi cienoša mūzikas mīļa gada labāko ierakstu topā. Viņi nav pārdevušies komerciālajiem večiem. Viņi ir spējuši saglabāt savu māksliniecisko integritāti un viņi ir vienīgie nopietnie Pink Floyd sekotāji mūsdienu rokmūzikā. Ok, ja tā labāk padomā, tad ir vēl daži kandidāti uz mūsdienu labākās grupas statusu - U2, "Red Hot Chili Peppers", varbūt vēl kādi. Bet pirmajā trijniekā "Radiohead" noteikti atrodas. Cik žēl, ka viņu mūzika mani bezdievīgi garlaiko.

Vai kāds man varētu pateikt, vai tik gadījumā šis romāns nav nedaudz pārmērīgi izslavēts? Un vispār arī pats Filips Rots vai tik gadījumā nav kaut kāda nedaudz pārspīlēta literāra personība? Gluži kā Ians Makjuens.

"The Orphanage" sakarā vieta ir divām diskusijas tēmām. Pirmā - vai šī ir Giljermo del Toro filma. Otrā - vai tā ir šausmu filma? Par pirmo man bija ilgāka debate ar N.R., kuras rezultātā nācu pie secinājuma - vairāk vai mazāk tā ir, lai gan vienlaikus tas ne obligāti nozīmē, ka tieši pateicoties "Pāna labirinta" režisora līdzdalībai šī filma ieguva sev raksturīgos vaibstus. Kas attiecas uz otro - jā, es to uzskatu par šausmu filmu. Kāpēc tā? Manā uztverē galvenais kritērijs, pēc kura noteikt, vai filma ir vai nav šausmu filma, ir tas, vai tev ir vai nav bail to skatīties - ja tu aizsedz acis ar džemperi vai salecies, izdzirdot kādu skaņu, es filmu nevaru neuzskatīt par šausmeni. Protams, iespējama tāda parādība kā neveiksmīga šausmu filma, kura gluži vienkārši nesasniedz savus mērķus. Taču par "The Orphanage" man vismaz šaubu nebija - tā ir šausmene. Ja tā tāda nebūtu, diez vai Liene lielu tās daļu skatītos caur spilvenu, Marina staigātu pa istabu, izvairoties no paskatīšanās uz ekrānu, bet es vairākas reizes salektos patiesās šausmās (nevaru sniegt detalizētu atskaiti par S.B. emocijām (izņemot epizodi ar sievieti un auto, uz kuru arī viņš reaģēja līdzīgi man), bet arī viņš nešķita gluži vienaldzīgs pret šīs filmas atmosfēru). Protams, neko daudz tiešu un atklātu šausmu šajā filmā nerāda - tā nav "slasher" kategorijas filma, kur tu redzi lielu daudzumu cilvēka iekšu un kur uzdarbojas maniakāli ļaundari. Nē, šeit viss notiek lielākoties daudz klusāk un piezemētāk. Māja, kurā kādreiz bijusi bāreņu patversme. Pazudis bērns, kas pēdējā laikā daudz laika pavadījis ar saviem iedomu draugiem. Dīvaina veca sieviete. Bērns ar maisu galvā. Šādas ir būtiskākās šīs filmas detaļas. Atmosfēra tiešām līdzīga kā "Pāna labirintā", lai gan zinātāji teic, ka esot daudz kopīga arī ar "Poltergeistu" un "The Others". Tā kā abas attiecīgās filmas neesmu redzējis, nevaru teikt. Bet varu gan teikt, ka Bayona un del Toro ar šo filmu ir radījuši patiešām kvalitatīvu šausmu stāstu, kuram ir lielisks nobeigums (ne bez pārsteiguma) un kas uz mani atstāja visai lielu iespaidu. Lai arī - es tiešām nedomāju tuvākajā laikā skatīties jebko līdzīgu šai filmai, jo vispār jau es neesmu nekāds horror cienītājs.

Otrais Džozefa Konrāda romāns, ko es izlasīju, mani pārliecināja par šī autora ģenialitāti tādā pat mērā kā "Lords Džims". Proti - pilnīgi nekādā. Faktiski es ar milzīgām pūlēm sevi piespiedu izlasīt šo 120 lappuses plāno grāmatu līdz galam, nesapratu, kāda ir tās doma un visu tālāko aprakstu droši vien ņemšu un nekaunīgi pārspiedīšu no Wikipedia. Un vēl trakāk - sižeta atstāstījumu vienkārši iegrūdīšu google translate un ļaušu tam palikt tik kroplam, kāds nu tas sanāks.