Pirms brīža, lasot par Nirvanas "Unplugged in New York", kas šodien griežas manās austiņās, ieraudzīju pie ieraksta dalībniekiem vārdu Pat Smear. Izrādās, attiecīgais tips bija N. oficiāls dalībnieks tās pastāvēšanas pēdējā gadā. Man tas personīgi bija pamatīgs šoks. Līdz šim biju pārliecināts, ka Nirvana = Kobeins + Novoseliks + dažādi bundzinieki (Grols kā pēdējais šajā sarakstā), un ceturtais oficiālais dalībnieks mani tiešām šokēja.

Ar "Pixar" situācija ir nedaudz līdzīga kā ar Džūdas Apatova filmām. Proti, visi tās slavē un dēvē par labāko lietu šai pasaulē kopš Hamfrija Bogarta un kartupeļu biezputras izgudrošanas, bet es kaut ko nesaprotu. Droši vien, ka drūmais, ciniskais, neromantiskais un savā būtībā ļoti ļaunais Žakē vispār nav īstā mērķauditorija multfilmām. Iespējams, es esmu vecs sakārnis, kas zaudējis savu saskarsmi ar bērnību, īsti nezinu.

"Florences prinčus" es saņēmu dāvanā no Ziņģa un Jenny, ja nemaldos, uz savu vārda dienu, bet es varu arī maldīties. Lai gan domāju, ka tomēr nemaldos.

Interesanti, cik izteikti Voterss savu solo karjeru saskaņoja ar "Pink Floyd" pēc-Votersa perioda darbību. Gluži kā "Amused to Death" bija Votersa atbilde uz "The Division Bell", tā arī "Radio K.A.O.S." bija atbilde uz "Momentary Lapse of Reason". Ok, patiesībā te es nedaudz meloju, jo KAOS iznāca ātrāk kā PF albums, bet fakts ir tāds, ka Votersa divi albumi, kas iznāca "jaunā" PF pastāvēšanas laikā, tapa aizdomīgi tuvu pašu PF albumiem.

Vari mani nosist, ja vēlies (nē, es pats to gan nevēlos), bet es tiešām nesaprotu, ar ko šī filma ir izpelnījusies tik nedalītu kritiķu un skatītāju mīlestību. Manu mīlestību tai izpelnīties neizdevās un filmas gaitā es atlūzu, tādējādi vēl vairāk apliecinot zemo manu interesi par šo kino darbu.

"Steppenwolf" manā izpratnē ir viena no tām grupām, kurai izdevās radīt vienu patiešām klasisku kompozīciju - te es, protams, runāju par "Born to be wild", un bez kuras visa pārējā output mierīgi pasaule varētu iztikt (ok, bija vēl "Magic Carpet Ride"). Turklāt pat grupas ne pārāk augstajai reputācijai atbilstoši "For Ladies Only" netiek uzskatīts par vienu no tās ievērojamākajiem albumiem.

Šodien es beidzu savu visai garo gājienu cauri "Pink Floyd"-related ierakstiem no sava diska ar numuru 62. No vienas puses, varu par to priecāties, jo esmu ticis cauri vēl vienam diskam. No otras, esmu visai pārliecināts, ka tuvākajos diskos sevišķi daudz man īpaši simpātiskas mūzikas nebūs. Un tā īsti nezinu, vai "Amused to Death" ir labākais ieraksts, ar kuru pielikt punktu savai Pink Floyd klausīšanās ērai.

1927.gada 3.jūlija "Latvijas kareivī" uzgāju vizionāru rakstu par Olimpiskajām spēlēm 2028.gadā, kuru šeit zemāk pārpublicēju. Interesanti, ka tehnoloģiskie brīnumi bieži vien ir naivi un nereālistiski (līdzīgi kā Ostapa Bendera vīzijās-melos par šaha nākotni Vasjukos), bet visur, kur parādās skaitļi, attiecīgie rezultāti pārspēti jau sen pirms 2008.gada, par 2028.gadu nemaz nerunājot.

Projekta "Novērtē, kā tev patīk tagad tas, par ko tu savulaik biji starā, tagad piedzīvojot vilšanos par savu pagātnes gaumi un pagātnes mīlestībām" ietvaros veicām klasiskās Gaja Ričija "Lock Stock un tā tālāk" atkārtotu skatījumu. Pamata jautājums bija tradicionālais - kā būs šoreiz?

Vai tu kādreiz esi aizdomājies, ka ikviena grāmata, ko tev nācies lasīt, ir balstīta uz patiesiem faktiem? Ka grāfs Monte Kristo savulaik patiešām ir dzīvojis? Ka kaut kur Londonā savulaik darbojās Šerloks Holmss? Ka Jānis Godiņš nav tikai slimas fantāzijas auglis?