Kazhes pierakstu burtnīca

Last weekend we finally found our 100th geocache and later on hid the first cache of our own. Its name is "Waterloo Sunset" - after on of the best songs by the Kins, mostly because you could gaze at the sunset where the cache is hidden. Actually we also hid another cache, and both of these caches were hidden together by the team "kazhe" and the team "s3ped", but one of them is officially owned by us while the other one - by s3ped, plus the second cache isn`t published on the website yet, therefore it is too early to write about it. Let`s see if our cache will be found in the next few months at least once :)

Droši vien tagad jau visi ir dzirdējuši par slaveno Slaktera interviju Bloomberg. Smieties par cilvēka svešvalodu zināšanām, protams, nav labi un īstenībā man šķiet, ka tas, vai LV finanšu ministrs labi vai slikti runā angliski, nav īpaši būtiski. Taču vienu no finanšu ministra tomēr gribētos sagaidīt - kompetenci savā pārziņā nodotajā sfērā. Un šī intervija man vismaz radīja sajūtu, ka Slakterim skaidrība par to - ko tagad darīt un kas tagad būs - ir ne lielāka kā man. Tas, protams, būtu ļoti labi, ja es būtu kāds finanšu analītiķis vai tamlīdzīgs kēkss. Bet nē - es esmu gluži vienkāršs lauku puika, kas gana govis un raksta blogu. Ok, iepriekšējais teikums nebija gluži patiess, bet man nav grūti atzīt, ka par reālo situāciju Latvijas ekonomikā un tās tuvākajām/tālākajām perspektīvām es zinu visai maz.

Vispār jau es neesmu nekāds krievu mūzikas fans, bet bija laiks, kad Bi-2 man ļoti gāja pie sirds, protams, vislielākajā mērā pateicoties "Polkovņiku ņikto ņe pišet" - proti, vienai no vadošajām filmām kulta filmā "Brat 2", kuru es gan, protams, neesmu redzējis. Un līdz ar to manā ierakstu kolekcijā nokļuva arī divi pirmie šīs grupas studijas ieraksti. Es droši nezinu, cik daudz šī ieraksta dziesmu bija grāvēji, bet man tāda izņemot jau pieminēto polkovņiku šķiet esam "Vostok", "Serdce", "Medlenno shožu s uma", "Serebro", "Varvara", arī "Moi drug". Vai nu arī es šīs dziesmas kādreiz esmu daudz klausījies, citādi nevarētu būt, ka man tās visas šķiet tik zināmas.

I wanted to check, which countries have the highest number of geocaches (thereotically one could use such information in order to choose the best vacation country - although such an approach would be crazy without a doubt). I simply searched the total number of caches in a country, without taking into account that some of the caches are disabled now.

Jau kādu laiku mani mocīja doma uzrakstīt stāstu albumu, proti, stāstu ciklu, kas kopā veidotu tādu kā vienotu veselumu, bet arī katrs stāsts pats par sevi būtu labāk vai sliktāk uztverams. Un šos stāstus radās doma apvienot Pink Floyd debijas albuma tematikā. Tas, protams, nav uz " ThePiper at the Gates of Dawn" balstīts mūzikls - dziesmu "sižetam" sekoju diezgan minimāli, tās maksimums kalpo kā atbalsta punkti, kam pieķerties, reizēm vairāk izmantota kāda tēma ("travelling by telephone", "change returns success" u.c.), reizēm mazāk. Daļa personāžu vārdu un darbības vietu arī ir saistīti ar Sidu Baretu, bet tam nav principiālas nozīmes. Protams, PF references iziet arī bišķi ārpus "Piper" rāmjiem. Un, protams, mana variācija par "Piper" tēmu ir drīzāk Votersa vai Gilmora stilā nekā Sida - jo es tomēr esmu bezcerīgi psihiski normāls.

Nezinu, kā ir ar tevi, bet mana attieksme pret "bariņu čigānu" parasti ir diezgan piesardzīga. Tu mierīgi ej pa ielu, bet pretim tev nāk bariņš čigānu. Pieskatīt savas mantas droši vien par ļaunu nenāks, vai ne?

Tu neticēsi, bet manī arvien stiprinās pārliecība, ka mūsu mīlas stāstam tomēr būs laimīgas beigas. Jā, man vēl joprojām rokās ir cirvis un tu joprojām esi piesieta pie krēsla, bet tas šajā gadījumā nav izšķiroši. Es jūtu, ka autors ir izlēmis mums dāvāt dzīvību un ka man tevi tomēr nenāksies nogalināt. Protams, tādā gadījumā skaidri var redzēt konsekvences trūkumu un šāds iznākums nekādā ziņā nebūtu loģisks, bet kālab gan mums par to gausties? Gan jau autors atradīs kādu pamatojumu šīm nepamatoti laimīgajām beigām – ka mēs esam guvuši mācību par savas dzīves kļūdām un ka turpmāk mēs dzīvosim labāk un saticīgāk. Vai arī ka visa šī situācija bija jāuztver kā metafora, ka nevienu brīdi neviens nevienu negrasījās nogalināt. Tā arī nav mana darīšana, kādu pamatojumu viņš tam izvēlēsies, bet es jau tagad ar “gara acīm” redzu, kā es nosviežu malā cirvi, atsienu tevi un mēs divatā dodamies pretī saulrietam. Iespējams, ka tas ir banāli, bet tas ir labākais risinājums, kādu es vien varu iedomāties.

Džimijs Hendrikss kā jau ikviens mūziķis, kas nomiris pārāk jauns un jau savas dzīves laikā bija paspējis kļūt par leģendu, pēc nāves ir kļuvis par vienkārši mega leģendāru. Līdz ar to nav brīnums, ka dažādi naudas iekasētāji pēc viņa nāves ir izdevuši desmitiem (ja ne simtiem) visdažādāko kompilāciju ar "retajiem" Džimija ierakstiem, kurus ar vieglu roku tirgoja plašajai publikai. Šis konkrētais ieraksts gan tiek uzskatīts par vienu no labākajiem šāda stila ierakstiem - jo tajā ir apkopotas dziesmas, kuru lielāko daļu Hendrikss gatavoja savam ceturtajam studijas albumam, kuru viņam gan tā arī neizdevās pabeigt pēkšņās nāves dēļ. Un tikai deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad gādību pār Džimija "mantojumu" no dažādiem ierakstu studiju večiem pārņēma viņa paša ģimene, beidzot šis ieraksts ieraudzīja dienasgaismu tādā veidā, kādā IESPĒJAMS to būtu gribējis redzēt pats Misters Hendrikss.

Lai arī reizēm es izliekos par tādu vēso veci, kuru grūti iekustināt uz jebkādām emocijām - cinisko glumo tipiņu, kuru pat "Zeitgeist" sevišķi neuzrunā, savā būtībā es tāds, protams, neesmu. Arī es esmu jūtīgs un emocionāls, varbūt ne gluži tādā līmenī kā stereotipiskie homoseksuāļi (un iespējams - arī ne gluži tāds kā nestereotipiskie homoseksuāļi, taču par to nevaru īsti spriest, nebūdams sevišķs eksperts seksuālās orientācijas jautājumos), un ir tādi mākslas veidi, kas mani uzrunā līdz pat kauliņiem. Un viena no tēmām, kas mani spēj visvieglāk uzrunāt, ir rokmūzika un stāsti par to. Līdz ar to, ko tur brīnīties, ka es no grāmatas, kurā teju astoņdesmit Vācijas un citu vācvalodīgo zemju rakstnieki stāsta savus personīgus stāstus par sev tuvu mūziku no labākajiem laikiem - sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem.

Bērnībā man un maniem draugiem bija īpatnējs hobijs – izgatavot salmu cilvēkus un ar tiem biedēt garāmgājējus. Kur mēs ņēmām salmus un drēbes “iedomātajiem draugiem”, es tagad nemaz neatceros, bet fakts paliek fakts, ka tā mēs darījām diezgan regulāri. Vēl jo vairāk es nezinu, kāda bija mūsu motivācija, veidojot šādus putnubiedēkļus. Šokēt, baidīt cilvēkus? Mēģināt izprovocēt uz smiekliem? Mazohistiska cerība, ka mūs atradīs un sitīs? Kas to lai tagad zina.