Kazhes pierakstu burtnīca

Septiņdesmito gadu vidus Harisons, protams, nav nekas satriecoši spektakulārs, bet es nevaru pret viņu būt sevišķi kritisks, jo vispār jau viņš bija jauks tipāžs ar labu melodijas izjūtu un emocionālu balsi. Man, piemēram, ļoti labi pie sirds iet "This Guitar Can`t Keep from Crying" (kas tekstuāli gan ir "While My Guitar Gently Weeps", bet muzikāli tā ir baudāma arī pati par sevi). Kas ir šī ieraksta galvenais trūkums, ir tas, ka tajā gandrīz visas labākās dziesmas ir sapulcētas tā sākumā - tādas kā "You", "The Answer`s at the end" un jau pieminētā "This Guitar", bet tālāk tas īpaši labi nepavelk un liela daļa dziesmu ir izteikts filleris. Un tā sanāk, ka pēc pirmajām trim dziesmām es varētu šo ierakstu tālāk neklausīties, jo tas gluži vienkārši pārstāj būt interesants. Turklāt, atšķirībā no daudziem citiem Harisona ierakstiem, šeit vaina nav tajā, ka viņš pārmērīgi aizrāvies ar savu pielūgto hinduisma dievību slavēšanu, bet gan vienkārši tāpēc, ka dziesmas nav sevišķi saistošas.

"Citizen Fish" ir viena no tām otrās šķiras ska pankroka grupām, par kurām gluži iespējams, ka tu neesi dzirdējis. Un no vienas puses tev īpaši nav nepieciešamības viņus iepazīt - nav jau viņi tik izcili, ka vajadzētu viņu vārdus ieskrāpēt ar sarūsējušu naglu sev uz muguras, bet no otras puses viņi ir gana labi, lai reizi pa reizei viņos ieklausītos. Citizen Fish ska panks ir kaut kas pa vidu starp agrīno pankveidīgo Chumbawamba, pretīgo Oi! panku un pavisam tradicionālu ska. Lielākoties visas dziesmas ir vienādas un adresētas klasiskām politiskā pankroka tēmām, bet tīri no tekstu viedokļa viņi ir gana veiksmīgi sava amata pratēji, un vislabākais tā aplieicinājums ir "How to write ultimate protest songs" - dziesma, kurā skaidrā un vienkāršā valodā izskaidrots, kā vislabāk rakstīt protesta dziesmas. Vēl viens spēcīgs skaņdarbs ir "Catholic Sex Confession", kas beidzas ar diezgan spēcīgiem vārdiem:

Jāatzīst, ka tas nepavisam nav stilīgi, ka Solžeņicinam vispirms vajadzēja nomirt, un tikai tad es saņēmos izlasīt vismaz kaut ko no viņa darbiem, jo līdz šim diezgan daudz biju lasījis tikai par viņu, bet nevis "no viņa". Tagad vismaz kaut kādā mērā šis robs tiek aizlāpīts, un viņa pirmo ievērojamāko darbu esmu izlasījis.

Grupas "The Velvet Underground" trešais albums lielā mērā atkāpās no teritorijām, ko tā bija iekarojusi ar saviem diviem pirmajiem ierakstiem, proti, tajā ir maz atonālu skaņu un eksperimentu, tas sava būtībā ir ļoti tradicionāls un nepavisam nav tik dīvains, kā to no šīs grupas varētu gaidīt. Protams, lielā mērā tas saistīts ar to, ka grupu bija atstājis tās dīvainākais dalībnieks - Džons Keils, kā rezultātā Lū Rīds un kompānija radīja vienlaikus ļoti skaistu un savai iepriekšējai izpausmei neraksturīgu ierakstu.

The last two remaining commandments still standing, according to George Orwell:

Lately I`ve been quite fond of this song by ween - "Object". It`s so beautiful and sick at the same time that I can`t help but wonder about how come Ween aren`t universally recognised as one of the best bands in the modern world.

Tāds ieraksts kā Led Zeppelin debijas albums pasaulē ir tikai viens, par to nav šaubu, un manā izpratnē arī paši Led Zeppelin to nekad tā arī nespēja atkārtot - tas ir svaigs, drosmīgs un skaļš, visi grupas dalībnieki ir droši vien labākajā savas karjeras formā, un vispār - tas ir ieraksts, kas gandrīz vienpersoniski radīja ceļu tālakajai smagā roka attīstībai.

Džozefa Konrāda romāns "Lords Džims" atbilstoši oficiālajam formulējumam ir tas literārais mākslas darbs, kas oficiāli aizsācis divdesmito gadsimtu, proti, to parasti uzskata par tādu kā priekšteci visiem mūsu gadsimta lielo rakstnieku veikumiem (mūsu gadsimta, protams, ir nosacīts jēdziens, bet es kaut kā vairāk identificējos kā 20. un nevis 21.gadsimta sastāvdaļa) - vai tas būtu Hemingvejs vai Džoiss, viņi visi ir izkāpuši no "Lorda Džima" (pārfrāzējot citātu par Gogoļa "Šineli").

Itālijas ceļojuma 13.diena: Kalnu pastaiga

Savulaik (atbilstoši manam Ekseļa failam ar disku sarakstu) šis ieraksts man šķita ļoti skaists un saistošs un es to uzskatīju, ja ne gluži par izcilu, tad par teicamu noteikti. Taču pēdējo gadu laikā mana attieksme pret Stinga daiļradi noteikti nav kļuvusi pozitīvāka un 2008.gada augustā es "The Soul Cages" vairs par tik izcilu nenosauktu.