Diana Krala mūsdienu džeza pasaulē neapšaubāmi ir viena no spožākajām relatīvi jaunās paaudzes zvaigznēm. Viņas galvenais trumpis gandrīz vienmēr ir bijis džeza standartu izpildīšana, un "When I Look in Your Eyes" tieši to viņa arī dara. Starp citu, šis albums saņēma arī divas Grammy balvas, tā ka ir zināms pamats uzskatīt to par vienu no labākajiem Kralas veikumiem. Šī kanādiešu dziedātāja un pianiste ir visnotaļ seksīgas balss īpašniece, un šis albums ir viens no tiem patīkamajiem un viegli baudāmajiem ierakstiem, kurus periodiski gribas paklausīties, kad nav noskaņojums "gruzonam", jo šī mūzika ir tik viegla un neuzmācīga, cik džezs vispār tāds spēj būt. Nekādu pārmērīgu improvizāciju, diezgan minimālistiski aranžējumi, un tēmas, kuras tu visticamāk zini tāpat ļoti labi. "Pick Yourself Up", "The Best Thing For You", "Devil May Care", "Popsicle Toes", "East of the Sun (and West of the Moon)" un pat "I`ve Got You Under My Skin" - visas šīs tēmas ir tik klasiskas, cik vien var būt. Pārsteigumus Krala nesagādā, un viņas balss, lai arī gana spēcīga un uzrunājoša, nav nekas tāds, kas liks tev pārvērsties par radikālu fanu. Šī ieraksta sakarā (un vispār attiecībā uz visu Krall karjeru) var droši lietot vienu apzīmējums - augstākās klases profesionālisms, taču kāda sevišķa sparkle, kas viņu padarītu par kaut ko nebijušu, kaut ko neatkārtojamu, manuprāt, Krall tomēr pietrūkst. Protams, viņas pārstāvētais salona džezs vispār nav pats drosmīgākais mūzikas stils un tajā nav īsti vietas eksperimentiem. Katrā ziņā es varu iedomāties cilvēku ar patiku šādu mūziku klausāmies (šāds cilvēks varu būt arī es) - mājās, izlaidies mīkstā atzveltnes krēslā, ar glāzi vīna, labā kompānijā no diviem cilvēkiem; tāpat es varu iedomāties sevi kā klausītāju kādā džeza klubā, kur pie galdiņa ar to pašu (vai citu) vīna glāzi izbaudu Kralas uzstāšanos. Bet ko es nespēju iedomāties - tas ir cilvēku, kas ar putām uz lūpām apgalvo, ka Krall ir izcilākā džeza mūziķe, ka viņai ir kāda paliekoša loma visā mūzikas vēsturē un ka viņu vajag mīlēt. Tik karstām jūtām viņa, manuprāt, ir pārāk attālināta un pārāk profesionāla. Kā teikt - to tu no viņas neprasi un to viņa tev arī nesniedz.

Gintera Grasa "Skārda bungas", ko lasīju pirms dažiem gadiem, uz mani sevišķu iespaidu neatstāja. Lai arī Grass ir izcils rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts un tā tālāk, viņš nav sevišķi saistošs. Turklāt, ja par "Skārda bungām" es varēju aizbildināties ar savu tradicionālo atrunu - šī grāmata ir pārāk gara un līdz ar to tā ir nogurdinoša, tad par "Kaķi un peli" to teikt nevaru - grāmatā ir labi ja simts lappuses un izlasīt to var gana ātri. Bet interesantāk lasīt līdz ar to nekļūst.

Jautājums, vai Džimijs Hendrikss ir vai nav dievs, vispār nav pievēršanās vērts. Visi citi tā saucamie izcilākie sešdesmito-septiņdesmito gadu ģitāristi - vai tie būtu Kleptons, Taunshends, Hovs, Hekets, Gilmors vai kaut Braiens Mejs, ir pilnīgi citā kategorijā nekā Džimijs. Zini, kā skolā bija tie daži slimie skolotāji, kas apgalvoja, ka uz deviņi zina skolotājs, bet uz desmit - Dievs. Tad ar Hendriksu un citiem ģitāristiem bija līdzīgi, jo kamēr Taunshends vai Kīts Ričards spēlēja ģitāru, Hendrikss BIJA ģitāra. Un vienlaikus tas, ka viņš bija pasaulē izcilākais ģitārists (turklāt - bez sevišķas konkurences), nebūt nenozīmē, ka viņš radīja visu laiku izcilākos mūzikas albumus.

Nē, patiesībā tas nav nekāds story, bet gan mans apraksts vienam no Jaunā gada pasākumiem, konkrētāk - 2004.gada sagaidīšanai. Daudz kas šajā pasaulē šo gadu laikā ir mainījies, patiešām ļoti daudz kas, turklāt mans apraksts ir pilns ar dažādiem faktoloģiskiem meliem, tas nu ir droši. Bet pašam vismaz pārlasīt ir interesanti, un atcerēties - bet kā tad bija patiesībā. Vai arī citiem tas būtu interesanti, tas ir cits jautājums :)

Reti kura filma mūsu "kompānijā" (tas ir - draugu lokā, nevis darbavietā) ir sacēlusi tādas pretrunīgas diskusijas kā "In Bruges". Viss sākās ar to, ka filma tika izreklamēta kā jauna kriminālkomēdija Gaja Ričija "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" stilā. Tad Ziņģis to noskatījās un nodēvēja par vienu no garlaicīgākajām filmām, ko viņam jebkad nācies redzēt, un ko nekādā ziņā neesot vērts skatīties. Kad pagājušo svētdien to skatījāmies pie Rustānovičiem, izrādījās, ka daļai tā patika, daļai nepatika, bet vēl principiāls jautājums bija par to, vai šī filma ir vai nav uzskatāma par komēdiju. Lai arī man ļoti gribētos par to mazliet tagad padiskutēt, to nedarīšu.

Lai arī atbilstoši principiem man par šo ierakstu rakstīt tagad nevajadzētu (tas neatrodas manā diskā ar kārtas numuru 56), es nevaru atturēties no savu divu santīmu izlikšanas par jaunāko manas bērnības mīļākās grupas ierakstu.

Patiesībā atbilstoši maniem "standartiem" (ja tos, protams, par tādiem vispār var nosaukt), par šo Alice Cooper (grupas) bijušo grupas dalībnieku ierakstu, kas tapa pēc tam, kad Alice Cooper pameta grupu un pārsaucās par Alice Cooper, kas piespieda grupu pārsaukties par savu slavenāko albumu, man vajadzētu rakstīt vēlāk. Iespējams, nākamajā rindkopā es paskaidrošu precīzāk pirmā teikuma saputroto jēgu. Bet situācija ir tāda, ka parasti es par ierakstu rakstu tikai pašas darbadienas beigās vai nākamās sākumā, lai būtu varējis to noklausīties vairāk reižu. Izņēmumi iespējami pamatā divās situācijās:

According to the latest news from today 305 intercity bus rans are closed from today thus making intercity public transportation system in Latvia even more miserable than it was before. The closing of bus routes is because of lack of money (as you probably can guess anyhow). Personally I understand that the times are tough and that they will probably get even tougher, yet what I feel at the moment is the return of the shaky 1990s, and I`m not particularly fond about that. The new millenium came with a hope in Latvia, a hope that the future would be more stable than the past, that by joining the EU and NATO we will be on a never ending road to progress (not being a fan of either of these organizations I was sceptical enough, but that`s another issue), but at the moment it seems that it all has been mostly promises and words and that at the moment there`s not much in Latvia to cheer for (unless you`re a hockey fan).

I`m checking out the nominees for the worst advertisements in Latvian mass media of 2008 and so far it`s been very tough deciding.

Kā atklājas, manā ierakstu krājumā ir diezgan daudz "Jefferson Airplane" dalībnieku solo un sānu projektu veikumu, un "Sunfighter" ir viens no tiem, turklāt tajā līdzās Kantneram un Slikai piedalās vēl vairāki bijušie un topošie "Airplane" dalībnieki, ieskaitot Džeku Kesidiju, Jormu Kaukonenu un Spenseru Draidenu. Faktiski vienīgi Mārtijs Beilins no svarīgākajiem Lidmašīnas pilotiem nepiedalījās "Sunfighter" tapšanā, taču tieši viņam ir veltīta šī ieraksta tituldziesma. Turklāt, kā tas vispār raksturīgs šādiem Sanfrancisko slaveno grupu dalībnieku ierakstiem, arī "Sunfighter" viesojas virkne citu šī pašas scēnas grupu zvaigžņu - ieskaitot Nešu un Krosbiju, nemaz nerunājot par Džeriju Garsiju no "Grateful Dead".