Kazhes pierakstu burtnīca

Interesanti, cik izteikti Voterss savu solo karjeru saskaņoja ar "Pink Floyd" pēc-Votersa perioda darbību. Gluži kā "Amused to Death" bija Votersa atbilde uz "The Division Bell", tā arī "Radio K.A.O.S." bija atbilde uz "Momentary Lapse of Reason". Ok, patiesībā te es nedaudz meloju, jo KAOS iznāca ātrāk kā PF albums, bet fakts ir tāds, ka Votersa divi albumi, kas iznāca "jaunā" PF pastāvēšanas laikā, tapa aizdomīgi tuvu pašu PF albumiem.

Vari mani nosist, ja vēlies (nē, es pats to gan nevēlos), bet es tiešām nesaprotu, ar ko šī filma ir izpelnījusies tik nedalītu kritiķu un skatītāju mīlestību. Manu mīlestību tai izpelnīties neizdevās un filmas gaitā es atlūzu, tādējādi vēl vairāk apliecinot zemo manu interesi par šo kino darbu.

"Steppenwolf" manā izpratnē ir viena no tām grupām, kurai izdevās radīt vienu patiešām klasisku kompozīciju - te es, protams, runāju par "Born to be wild", un bez kuras visa pārējā output mierīgi pasaule varētu iztikt (ok, bija vēl "Magic Carpet Ride"). Turklāt pat grupas ne pārāk augstajai reputācijai atbilstoši "For Ladies Only" netiek uzskatīts par vienu no tās ievērojamākajiem albumiem.

Šodien es beidzu savu visai garo gājienu cauri "Pink Floyd"-related ierakstiem no sava diska ar numuru 62. No vienas puses, varu par to priecāties, jo esmu ticis cauri vēl vienam diskam. No otras, esmu visai pārliecināts, ka tuvākajos diskos sevišķi daudz man īpaši simpātiskas mūzikas nebūs. Un tā īsti nezinu, vai "Amused to Death" ir labākais ieraksts, ar kuru pielikt punktu savai Pink Floyd klausīšanās ērai.

1927.gada 3.jūlija "Latvijas kareivī" uzgāju vizionāru rakstu par Olimpiskajām spēlēm 2028.gadā, kuru šeit zemāk pārpublicēju. Interesanti, ka tehnoloģiskie brīnumi bieži vien ir naivi un nereālistiski (līdzīgi kā Ostapa Bendera vīzijās-melos par šaha nākotni Vasjukos), bet visur, kur parādās skaitļi, attiecīgie rezultāti pārspēti jau sen pirms 2008.gada, par 2028.gadu nemaz nerunājot.

Projekta "Novērtē, kā tev patīk tagad tas, par ko tu savulaik biji starā, tagad piedzīvojot vilšanos par savu pagātnes gaumi un pagātnes mīlestībām" ietvaros veicām klasiskās Gaja Ričija "Lock Stock un tā tālāk" atkārtotu skatījumu. Pamata jautājums bija tradicionālais - kā būs šoreiz?

Vai tu kādreiz esi aizdomājies, ka ikviena grāmata, ko tev nācies lasīt, ir balstīta uz patiesiem faktiem? Ka grāfs Monte Kristo savulaik patiešām ir dzīvojis? Ka kaut kur Londonā savulaik darbojās Šerloks Holmss? Ka Jānis Godiņš nav tikai slimas fantāzijas auglis?

Leģenda vēsta, ka Rodžers Voterss reiz ņēma un ierakstīja demo versijas diviem ierakstiem un piedāvāja grupas biedriem izvēlēties labāko no tiem, lai tas kļūtu par grupas nākamo albumu. Viens no šiem ierakstiem kļuva par "The Wall", bet otrs - par "The Pros and Cons of Hitchhiking". Līdzīgi viens otram šie ieraksti nav (lai arī otrais diezgan izteikti izmanto pirmā melodijas) un līdzīgs nav arī to liktenis. "The Wall" kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākajiem PF albumiem, bija gan fanu, gan kritiķu mīlēts. "The Pros and Cons" tikām ir plašām masām nezināms un diezgan margināls ieraksts. Un to Voterss ierakstīja bez Pink Floyd.

Pēdējā laikā sanācis, ka diezgan daudz spēlējam dažādas galda spēles. Līdz nopietniem "geimeriem" mums vēl tālu, bet mēs tikai mācāmies. Katru reizi rakstīšu par vienu spēli, mēģinot aprakstiem veidot kaut ko līdzīgu jēdzīgai struktūrai.

Bija laiks, kad "The Division Bell" man bija teju vai mīļākais PF ieraksts. Tāpat bija laiks, kad es nemācēju sasiet kurpju šņores un kad es dievināju "Take That". Līdz ar to nevajag par šo ierakstu spriest tālab, ka kaut kad devītajā-desmitajā klasē es par to biju starā un pusgadu neatdevu māsasvīram no viņa aizlienēto disku.