Šo filmu es biju domājis aiziet un noskatīties "Arsenālā", bet izrādījās, ka tās seansu laiki man bija pavisam neērti un rezultātā mēs to neredzējām. Kopumā gan varu teikt, ka šajā ziņā mums paveicās, jo diez vai es "Misteru Vientulību" būtu gribējis redzēt uz lielā ekrāna. Harmonijs Korins (nezinu, kā pareizi pierakstīt šo vārdu latviešu valodā), kā izrādās, ir "dziļā" indie režisors - proti, no tās alternatīvo kino veidotāju kategorijas, kuru darbi ir pārāk tāli no populārā kino attīstības tendencēm, lai varētu iekarot kaut puslīdz plašas auditorijas uzmanību. Ir "seklais" indie, tāds kā "Little Miss Sunshine", "Half Nelson", "Juno" (ne tādā ziņā sekls kā truls, bet tādā ziņā, ka ne pārāk norobežojies no mainstream filmām), un ir kaut kas tāds kā Korina daiļrade.

Šo filmu sanāca, ka noskatījos pavisam neplānojot. Proti, piektdienas vakarā jau citur pieminēto problēmu ar MacBook dēļ nonācām vakarā pie Rustānovičiem, kur filmas pirmās 15-20 minūtes es īsti neredzēju, jo darbojos ap termināli, bet tālāk redzēju, tā ka vismaz kaut kāds priekšstats par šo filmu man izveidojās. Un šis priekšstats man bija vismaz nedaudz atšķirīgs no tā, kāds tas radās Kārlim, kas filmas laikā aizmiga. Vai tas būtu kvalitātes rādītājs - par to nespriedīšu, bet tā nu bija.

"Ziņas no nekurienes" ir viens no ievērojamākajiem deviņpadsmitā gadsimta utopiskajiem romāniem par nākotnes sabiedrību, šajā gadījumā - par tādu kā anarho-sindikālistu komūnu pasauli (kurā lieliski varētu dzīvot Deniss no "Monty Python and the Holy Grail" - atcerējos, ka šausmīgi sen neesmu nevienā rakstā pieminējis Džonu Klīzu). Patiesībā interesanti - deviņpadsmitajā gadsimtā pamatā tika vēl rakstīts utopijas, bet divdesmitajā - gandrīz tikai distopijas. Tādā lūk veidā virzās pasaules progress.

Džuzepes Tomasi di Lampeduzas "Gepards" ir viens ļoti dīvains romāns, tik dīvains, ka es patiešām nespēju to saprast. Ne pašu romānu, tajā nekā satriecoši nesaprotama nav, bet es nespēju saprast praktiski neko ap šo romānu. Proti, kā tas sanāca, ka šis romāns, ko izdeva pēc tā autora nāves (dzīves laikā viņš nebija ne ar ko sevišķi ievērojams), iekaroja ne tikai visas Itālijas, bet pat visas pasaules lasītāju sirdis, tika godalgots, tika ekranizēts un visubeidzot atzīts par vienu no ievērojamākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Man pat savā ziņā radās sajūta - vai es patiešām lasīju ĪSTO "Gepardu", to pašu izcilo grāmatu, par kuru rakstīju iepriekšējos teikumos? Varbūt es kaut ko sajaucu un kaut kur pastāv vēl viens tā paša autora tā paša nosaukuma romāns, kurš patiešām atbilst visiem tiem slavas vārdiem, kas tam tikuši veltīti.

I know, I know - macs don`t crash, only PCs do. However over the past few days if you happened to say something like this to me, you`d probably hear me cuss and curse a lot.

Uz "The Fall" Lienča par visām varītēm gribēja aiziet uz kino, un pirms pāris dienām mēs pat gandrīz uz to aizgājām. Taču izrādījās, ka skatītāju intereses trūkuma dēļ (visticamākais, diez vai tur bija kāds cits dziļāks pamats), to koka kolas pilī izrādīja tikai vienu nedēļu un basta. Tad nu nācās skatīties uz nepavisam ne tik lielā ekrāna, kas, iespējams, šādai ļoti košai un krāsainai filmai varētu būt mīnuss.

"V ir vendeta" ir viena no tām filmām, kuras skatīšanās ne īpaši augstā vietā un tomēr - manā kino plānu sarakstā - ietilpa jau vismaz divus gadus. Atsauksmes par to bija dzirdētas dažādas. Lielākais slavinātājs tai, cik atceros, ir mans gandrīz uzvārda brālis Juris Kaža, kas "Vendetā" saskatījis klaju atbilstību litertāriešu idejām. Citi tikām, kā esmu dzirdējuši, šo filmu uzskata par nedaudz primitivizētu un atsulotu skatījumu uz problēmām, kuras tā it kā mēģina risināt, proti, ir dzirdēts, ka šī filmas izliekas esam gudrāka nekā tā patiesībā ir. Katrā ziņā labākais variants, kā noformulēt savu viedokli, ir to noskatīties.

Skat, skat, raksts par Ļeņiniem. Vienīgi nepareizi rakstīts, ka foto ir R.Žakē taisītas, tās ir Lienčas bildes, nevis manējās. Manas fotogrāfijas veido vārdi, nevis pikseļi.

Cik daudz es lai arī nepūlētos, es nekādi nevaru atcerēties, vai esmu redzējis kaut vai pirmo daļu no šīs "Mūmiju" sāgas. Iespējams, ka esmu, bet tikpat iespējams, ka jaucu to ar kādu citu šī paša žanra filmu. Katrā ziņā nedaudz patrulais Brendans Freizers kā šīs filmas galvenais varonis man šķiet pazīstams. Šo filmu mēs nevarējām saņemties noskatīties kādas pāris nedēļas - visu laiku atradās kaut kas labāks, ko darīt. Un nav jau brīnums, jo trešā "Mūmija" oficiāli ir atzīta par diezgan lielu kaku.

Ar "Sešiem iekšējā nemiera līmeņiem" Dream Theater iesoļoja trešajā gadu tūkstotī, pierādot, ka viņi joprojām ir viena no spēcīgākajām progresīvā metāla "komandām". Šajā ierakstā Petručī, Labrī un kompānija apskata dažādas problēmas, kas cilvēka dzīvē mēdz to novest no pareizā ceļa (bet es laikam šoreiz pārmaiņas pēc sevišķi neiedziļināšos šīs grupas tekstos, jo nosaukt DT poētiku par sevišķi dziļu vai veiksmīgu, parasti ir pagrūti, un ir jābūt tiešām naivam tīnim, lai no viņiem gaidītu kaut ko baigi dziļo. Cita lieta, ka Petruči pirksti ir kā zibeņi un Portnojs bungas dauza tā, it kā viņam dzītos pakaļ vesela persiešu armija, bet dzejdari un filozofi šie veči noteikti nav.