Īsti pat nezinu, kā šī romāna nosaukumu iztulkot latviešu valodā. "Neviena dienasgrāmata" kaut kā neskan. "Kādas niecības dienasgrāmata" - pārāk nicinoši. Droši vien tieši tāpēc (cik man zināms) latviešu izdevums šai grāmatai nav pieejams. Ja jau pat nosaukumu nevar iztulkot, kur nu vēl visu grāmatu. Lai gan patiesībā tīri kā vieglā lasāmviela, teiksim, vilcienā šis romāns būtu ļoti pat labs.

Currently we have 19 logged caches. By the end of the week I want the number to be at least 25. 30 would be perfect, yet probably unlikely to achieve.

Iespējams, ka no visiem Ričija Blekmora karjeras laikā izdotajiem ierakstiem, "Shadow of the moon" ir visrevolucionārākais, kā nekā tieši ar to viņš pateica ardievas sirdi sildošajam smagajam rokam un pievērsās renesanses stila mūzikai duetā ar savu jauno draudzeni Kendisu Naitu (uz vārdu "jaunā" šajā gadījumā liekams liels uzsvars, jo Naita ir ļoti ievērojami jaunāka par veco labo Ričiju). Tiesa, manuprāt, šis nav labākais "Blekmora Naitas" ieraksts - nepavisam ne visi šī ieraksta skaņdarbi ir sevišķi uzrunājoši. Atmosfēras ziņā viss ir labi un Blekmors apliecina, ka akustiskā ģitāra viņa rokās ir ļoti spēcīgs instruments, taču kā jau tas renesanses stila mūzikai vispār ir raksturīgs šeit stipri bieži dziesmās pietrūkst āķu - kaut kādu elementu, kas īsti klausītāju paķertu un ievilktu Blekmora spēlēs. Šādi elementi pietiekamā daudzumā ir ieraksta ievadošajā titulkompozīcijā "Shadow of the moon", kurā vietām ieskanas arī elektriskā ģitāra, bet man no albuma dziesmām vislabāk tīk "Play Minstrel Play", kuras lielākais pluss ir Jethro Tull līdera Ījena Andersona flautas spēle.

Turpinot iepazīt Aleksandra Solžeņicina daiļradi izlasīju viņa pēc daudzu domām labāko romānu - "Vēža korpuss". Romānā aprakstīts tieši tas, ko varētu gaidīt pēc tā nosaukuma - pacientu un ārstu dzīve vēža slimnieku korpusā kādā slimnīcā kaut kur Uzbekistānā. Romāna galvenais varonis ir Oļegs Kostoglotovs, kam par prototipu Solžeņicins izmantoja sevi pašu - kādreizējs kareivis, kas pabijis Staļina nometnēs un tagad pakļauts mūžīgam izsūtījumam Uzbekistānā cīnās ar vēzi. Taču līdzās viņam ir arī tādi personāži kā Pāvels Nikolajevičs Rusanovs - tipisks Staļina laika aparāta darbonis, kura sirdsapziņa nav pati tīrākā, lai arī vienlaikus viņš pats sevi uzskata par maksimāli godīgu cilvēku. Vēl varoņu vidū izceļams ir Vadims, kurš gandrīz būtu kļuvis par izcilu zinātnieku-praktiķi, ja ne vēzis, kas viņam atstājis pēdējos mēnešus, un pusaudzis Djomka, kuram pagalam negribas zaudēt vēža saēsto kāju, bet vēl vairāk negribas zaudēt dzīvību.

Lasot "Doktora Moro salu" (dīvaini, ka nebija sanācis to izlasīt iepriekš), guvu kārtējo apliecinājumu, ka Mihails Bulgakovs sižetus patiešām zaga no Velsa. Un vienlaikus tam nāca līdzi apliecinājums, ka Bulgakovs tāpat bija par vairākām kārtām lielāks rakstnieks kā Velss. Proti, tēmu, ko viens pasniedz kā triviālu piedzīvojumu stāstu, otrs pārvērš par kaut ko daudz lielāku, daudz dziļāku, daudz paliekošāku. Velsa "Pasauļu karš" nav nekāds pasauļu karš - tas ir piedzīvojumu romāns, ko var izdot mīkstajos vākos, bet "Liktenīgās olas" sevī iemieso daudz vairāk. Tāpat ir ar "Doktora Moro Salu" un "Suņa sirdi".

Divi tūkstoši otrajā gadā mūzikas pasaulē bija maz "karstāku" grupu par "The Strokes". Viņi tika uzcelti garage rock revival kustības pašā augstākajā punktā, virs visiem "The Hives", "White Stripes", "Black Rebel Motorcycle Club" un citiem līdziniekiem. Un patiešām - tā bija pietiekami svaiga vēsma, ar ko Strokes ienāca mūzikas tirgū. Tāds godīgs un ne pārāk pretenciozs rokenrols kā "Last Nite" vienkārši nevarēja neiekarot sirdis. Zināmā mērā varētu teikt, ka Strokes un līdzinieki atteicās no pēdējo divu (trīs?) dekāžu mūzikas devuma un atgriezās pie saknēm - "The Stooges", MC5, zināmā mērā - "Velvet Underground" tradīcijām. Un tas bija labi.

Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs atbilstoši rakstam DELFI apgalvo sekojošo:

Actually it`s not a bet as I don`t put money on it, it`s just for me to check how accurate (or innacurate) my predictions are. In square brackets I`ll add the result that I would wish for (a one that I would find possible yet unlikely).

Ar "Third" Soft Machine diezgan droši no rokmūzikas lauciņa veic pāreju uz džezu, un vismaz sākotnēji šai pārejai nebija ne vainas (lai arī pirmie divi viņu ieraksti man tāpat patīk labāk par šo). Turklāt grupa, kamēr tajā turpināja darboties Vaiets, nevarēja pilnīgi atteikties no savām dīvainībām.

Atbilstoši informācijai, ko ievācām pēdējās dienās, veidoju apkopojumu par Ļeņina pieminekļu atrašanās vietām Latvijā. Man patiesībā ir vienalga, vai Ļeņina piemineklim mūsdienu Latvijā vieta ir garāžā, laukumā vai tikt pārstrādātam zvaniņos, bet vienkārši interesanti - kādi dažādi "likteņi" piemeklējuši šīs statujas.