Kazhes pierakstu burtnīca

Makjuens bija slims jau kopš laika gala, tur nu nav šaubu. Un tas droši vien bija tikai likumsakarīgi, ka viņa debijas romānu es lasīju perversākajā no man zināmajām valodām - vācu. Nē, es neapgalvoju, ka vācieši būtu kādi satriecoši erotikas un sensualitātes ģēniji, vismaz atbilstoši reputācijai francūži viņiem šajā ziņā pogas izgriež pamatīgi, bet kas attiecas uz seksa muzejiem, pornogrāfiju, (citējot nemirst.lv) "vakareiropas kušķiem" un, protams, kanibālismu, vāciešiem līdzinieku nav. Nemaz nerunājot par to, ka vācu valoda šķiet ideāli piemērota, lai aprakstītu riebīgas situācijas un riebīgas detaļas (jā, es apzinos, ka esmu attiecībā pret šo valodu nedaudz kritisks, bet - kāpēc lai es tāds nebūtu?). Tātad - "Cementa dārzu" es lasīju vāciski, un tas bija dīvaini. Neatceros, kad es pēdējo reizi būtu vācu valodā lasījis grāmatu, kura nebūtu uzrakstīta vācu valodā. Iespējams - vēl skolas laikos, vai vismaz - šausmīgi sen. Līdz ar to man visu laiku bija grūti paturēt atmiņā, ka romāna personāži nav vācieši un ka tā darbība nenorisinās friču zemē, līdz ar to pagāja zināms laiciņš, kamēr es tā pa īstam piešāvos. Ja kas - lasīt Makjuenu vāciski nav grūti un vispār man vajadzētu censties biežāk lasīt vāciski, ja es nevēlos kādu dienu secināt, ka šo valodu esmu pilnībā aizmirsis.

Džimija Hendrika "ekspīriences" otrais studijas ieraksts netiek uzskatīts par tādu šedevru kā albums pirms tā ("Are you experienced") un kā albums pēc tā ("Electric Ladyland"), taču kā jau to var gaidīt no mistera Džimija Hendriksa, tajā netrūkst izcilu skaņdarbu.

Šo filmu es gaidīju ar nepacietību, kā jau to varētu gaidīt no tāda čehu kultūras fanātiķa kā manis. Bohumils Hrabals (grāmatas, pēc kuras uzņemta šī filma, autors), protams, nav gluži Milans Kundera, taču viņš tomēr ir viens no ievērojamākajiem čehu rakstniekiem. Arī Menzels varbūt nav gluži Milošs Formans, bet viens no ievērojamākajiem čehu režisoriem viņš ir. Un "Ostre sledovane vlaky" - Menzela filma pēc Hrabala romāna pie Oskara kā labākā filma svešvalodā tika pavisam senos laikos, turklāt tā bija tiešām laba filma, vismaz man tā šādā veidā palikusi atmiņā.

Tonight I had a dream that the horrendous mushrooms of last year had returned. For some reason I hadn`t written about it here but the situation was following:

Statistics as of October 20, 2008:

Vispār jau es AMG pārāk neuzticos, bet viņu apraksti mani tāpat interesē, tāds nekonsekvents cilvēks es esmu.

Ja tā turpināsies, vēl pāris mēneši un es būšu viens sasodīti liels Makjuena pazinējs. Es nemaz netiecos tāds būt, bet izrādās, ka no viņa daudzajiem "1001 Books You must read before you are killed in a traffic accident in Vietnam" sarakstā iekļautajām grāmatām gandrīz visas ir vai nu izdotas latviešu valodā vai arī pieejamas Rīgas bibliotēkās citās valodās. Nezinu, ar ko Makjuens izpelnījies šādas latviešu tautas simpātijas (atšķirībā no sava amerikāņu prototipa Philip Roth), bet tā nu ir, un tālab šis man ir jau ceturtais izlasītais viņa romāns. Nopietni, vai ne?

Yuck! Man nepatīk Motown mūzika kā tāda (esmu diezgan truls šajā ziņā), bet "The Temptations" debijas ieraksts pat šī žanra ietvaros, manuprāt, neizceļas ar sevišķu "edge" vai kaut kādu odziņu, kuras dēļ man vajadzētu kaut ko tādu iemīlēt. Ir pieci džeki, kuri dzied. Kopā. Dzied labi, tur nav ko iebilst. Materiāls, ko viņi izpilda, ir truls līdz pēdējam - nu tāds, kādu var no šādiem sešdesmito gadu tipāžiem gaidīt. Mūsdienās tas viss, manuprāt, izklausās absolūti neaktuāls un neinteresants. Patiesībā te saharīna ir tik daudz, ka man pat slikti paliek (arī liriskie gabali ir savā ziņā saharīnaini), ir tiešām pagrūti man šeit atrast kaut kādu iemeslu, kāpēc man vajadzētu ko tādu baudīt, un man pat negribas pievērsties atsevišķām dziesmām. Manā izpratnē tas ir sviests, un nekas, ka es to nevaru pamatot nedz ar skaitļiem, nedz ar faktiem.

Principiālākais jautājums, kas man radās pēc Maika Nikolsa režisētās "The Birdcage" noskatīšanās, bija sekojošs - kādā veidā visi šeit iesaistītie cilvēki piekrita piedalīties šajā filmā? Maiks Nikolss tomēr ir ievērojams režisors, kurš savulaik radījis pat "Who`s Afraid of Virginia Woolf", bet nesenākos laikos - "Charlie Wilson`s War". Džīns Hekmens arī nav no C klases geju filmu aktieriem un pat Robins Viljamss tāds nav, taču viņi visi iesaistījās šīs filmas tapšanā, un gala rezultāts nemaz nebija tik dramatisks, kā varētu gaidīt.

"Rietumkrasta stāsts" ir īsfilma un kā likums es par tādām individuāli nerakstu. No otras puses, šī ir īsfilma, kas 2006.gadā saņēma Oskaru kā labākā īsmetrāžas īsfilma, tā ka likt to maisā ar kaut kādām citām īsfilmām nebūtu īsti pareizi, turklāt skatījāmies mēs to arī kā patstāvīgu kino darbu (kāds tā, protams, arī ir), tā ka es par to tūliņ rakstīšu, tūliņ, tūliņ.