Beidzot tas brīdis ir klāt - es varu atklāt pasaulei (hic!) savas domas par marķīza de Sada romānu "Justīne". Domājams, ka šī tikai retais nenojauš, ka marķīzs de Sads pasaulei vislabāk ir zināms tādēļ, ka viņa vārdā nosaukts sadisms. Un līdz ar to būtu tikai dabiski pieņemt, ka viņa darbos sadisma netrūkst. Es labprāt tagad tev paziņotu, ka patiesībā tā nemaz nav un ka de Sads "Justīnē" pievērsies audējas profesijas smagumam 18.gadsimta Francijā, bet tā nav. "Justīne" ir viens no visklasiskākajiem sadisma literatūras darbiem, kuru droši vien no galvas vajadzētu zināt katram daļēji nepieskaitāmam sadisma apsēstam indivīdam.

More of the same, tā varētu raksturot šo Meat Loaf albumu. Vispār tas gan laikam šim tipam ir raksturīgs, ka iepriekš nepieredzētos virzienos viņš īpaši iet nemēdz, un šis ieraksts jau nu nebūtu nekāds izņēmums. Par vienu no tā dziesmām vidusskolas laikos biju pamatīgi safanojies - proti, par "Modern Girl". Vēl joprojām to uzskatu par vienu no viņa veiksmīgākajām dziesmām (lai arī pašu Meat Loaf noteikti vērtēju ievērojami zemāk nekā tajos laikos). Lūk, arī šīs dziesmas videoklips:

Yesterday when I went out from work from my lunch brake I noticed that the rear tyre on my bicycle had gone flat. I wasn`t too happy about it as it meant that I would be walking and not riding on my way home. That wouldn`t be that bad, of course, as even walking it takes me less than an hour to get home, so I shouldn`t be complaining. However just as I left the office it started pouring. And walking in rain is less pleasant than walking when there`s no rain. As closer I got to my home, the stronger got the rain, so I got home 100% wet. And what happened afterwards? Just as soon as I had entered the front door, it stopped raining. Now isn`t it one heck of a coincidence?

Dīvaini, ka vieglāk agri no rīta ir piecelties, ja tu plāno doties kādā izpriecas braucienā, nevis uz darbu. Tāpēc arī šajā svētdienas rītā, lai arī gulēts iet bija vēlu, piecelties spējām gluži viegli (un nekas, ka cēlāmies pirms septiņiem). Mantas bijām sapakojuši jau iepriekšējā vakarā (un to bija daudz. Patiešām daudz), tā ka atlika vien nomazgāties, apģērbties, iekost kādas minimālas brokastis, aiznest visu uz mašīnu un startēt.

Ar "Driving Rain" sers Pols Makartnijs iesoļoja jaunajā 3. gadu tūkstotī, un faktiski neko spektakulāra šī iesoļošana viņam nepadevās. Tomēr nevienam nav noslēpums, ka šī vīra labākie gadi ir ļoti, ļoti tālā pagātnē un ka gaidīt no viņa kaut ko sešdesmito (vai septiņdesmito pirmās puses) līmenī radīto dziesmu līmenī ir līdzīgi kā gaidīt, ka Mišels Platinī atgriezīsies futbola laukumā un kļūs vēlreiz par Eiropas čempionu. Mūsdienu Makartnijs nav ģēnijs, viņš ir pietiekami labs dziesminieks, kas spēj uzrunāt savus klausītājus, bet ne vairāk.

Frenka Kapras "It`s a wonderful life" tiek oficiāli atzīta par vienu no lieliskākajiem ASV kinomākslas produktiem visā kino pastāvēšanas periodā. Tās pamatā ir skaists stāsts ar zināmu līdzību Dikensa "A Christmas Carol" par kādu vīru vārdā Džordžs Beilijs, kura dzīve ir bijusi viena vienīga cīņa pret ļauno baņķieri Poteru. Gadiem ilgi viņš ir bijis savas mazpilsētas pozitīvais varonis, kas cīnījies gandrīz vienatnē pret Potera patvaļu, taču nu reiz viņam ir pienākuši grūtākie laiki dzīvē un nekas cits kā pašnāvība vairs nešķiet esam prātīgs risinājums. Taču palīgā viņam tiek sūtīts eņģelis, kas Beilijam spēs parādīt, kāpēc viņa dzīve ir dzīvošanas vērta. Un lielākā daļa filmas ir atskats uz Beilija līdzšinējo dzīvi, lai mēs saprastu, kas viņš tieši ir par fruktu un kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir.

"Haosa teorija" visvairāk ir īpatnēja ar savu līdzību citai nesen skatītai filmai - Definitely, Maybe. Kas tās vieno? Pirmkārt, abās galvenajā ir Raiens Reinoldss. Otrkārt, abās šajās filmās viņš visā filmas garumā atstāsta savas personīgās dzīves vēsturi. Treškārt, arī šajās vēsturēs ir diezgan daudz līdzību. Bet ir starp šīm filmām viena būtiska atšķirība - kamēr "Definitely Maybe" ir viena no gada labākajām romantiskajām komēdijām, tikām "Chaos Theory" tāda nav.

Jaunākais akustiskā "Chumbawamba" sastāva ieraksts patiesībā pārkāpj manus principus - man to šobrīd nevajadzētu klausīties, jo tas neietilpst manā 51 mp3 diskā, taču kā Čumbas cienītājs es nevaru par to neuzrakstīt.

"Kungfu panda" ir multfilma par pandu, kas vēlas nodarboties ar kung fu, par ko tas visu savu līdzšinējo mūžu ir sapņojis, taču viņam ir viena liela problēma - proti, viņš (vārdā Po) ir daudz par resnu, lai varētu būt šajā mākslā kāds dižs eksperts. Taču tad nejaušības (vai arī tā nav nejaušība?) pēc viņš tiek izvēlēts par Dragon Warrior, kam būs jācīnās ar lielāko ļauno kung fu briesmoni. Multenes sižets dabiski ir klišejisks kā pati dzīve - tipiskais underdog story, kura mērķis ir parādīt, ka galvenais ir tas, kas ir tevī iekša un nevis tas, cik lieli tev ir muskuļi un cik garš ir tavs loceklis. Ok, tā ir bērniem paredzēta multfilma un ne par kādiem locekļiem tajā runas nav, bet tu mani saprati (domājams). Tātad šis Po trenējas pie kaut kāda Yoda`m stipri līdzīga zvēra, kas ir lielākais kung fu skolotājs Ķīnā. Vispār par sižetu varbūt šajā brīdī arī pietiek stāstīt.

Tas, ka šogad pārmaiņas pēc vajadzētu Jāņos darīt kaut ko atmiņā paliekošāku par kārtējo braucienu uz Krastciemu, bija skaidrs jau pietiekoši sen. Sevi par nekādu dižo jāņotāju neuzskatu, līdz ar to man Jāņos gribas kaut ko vairāk nekā vienkārši ieēst šašliku un pasēdēt pie ugunskura kaut kur Pierīgā. Man vajag ceļojumus, pārsteigumus un jaunas izjūtas. Man vajag putnu vīterošanu mežā un zāģa šalkšanu kaut kur pamalē. Un vairāk par visu man nepatīk atkārtot jau pieredzēto.