Kazhes pierakstu burtnīca

"Zaļās papaijas smarža" ir Vjetnamas ieguldījums manā kino projektā. Un te nu es teikšu - man absolūti nav skaidrs, kas šajā filmā tāds bija. Proti, tā tika nominēta Oskaram un ļoti atzinīgi novērtēta Kannu kino festivālā, bet manuprāt šī bija vienkārši garlaicīga un bezmērķīga filma. Tā stāsta par kādu meitenīti, kura strādā par kalponi. Un tas patiesībā arī ir viss, kas šajā filmā ir. Jā, tā ir ļoti estētiski spēcīga, bet vēstījuma tajā ir tik daudz, cik melns aiz naga un mani vismaz tā garlaikoja trakāk nekā gandrīz jebkas, ko man pēdējā laikā ir nācies redzēt. Es, protams, varētu izlikties, ka esmu šeit saskatījis kādu baisi dziļo domu, viltīgi piemiegt ar aci un smīnēt, bet es tur patiešām neko nesaskatīju. Un es centos, patiešām centos, bet tas vienkārši bija pāri maniem spēkiem. Kas tad vēl tur bija, izņemot smuku vizuālo pusi? Pilnīgi nekā. Un tu vari man kaut vai iepūst.

I just received the regular spam letter claiming that I have won a huge amount of money in a lottery. Usually such an e-mail wouldn`t be worth writing about. But what`s nice about this one is the little details - the care that the spammers have taken when writing this complete load of bollocks.

Es iekāpju vilcienā

1) Finally someone has REALLY tried to perform the salad washing experiment (for those who were kept in a box - to test whether it is practically possible to wash old salad and present it as new salad). Unlike my "toilet made" money washing experiment, the one performed at TV3 was done professionally and with good results. Thus I consider it officially proven that if you want to you CAN wash and sell as new all kinds of salad (except for cheese salad), and now I officially declare that I will not be buying salad in Latvian supermarkets in near future. Not that I was much of a salad buyer before.

Grupa "Audiosmog", kas gan nevar lepoties ar fenomenāliem panākumiem starptautiskajā mūzikas tirgū un kas šogad kārtējo reizi piedalīsies "Baltic Beach Party" ir viens no pietiekami nedaudzajiem ārzemju vokāli instrumentālajiem ansambļiem, kurus man ir nācies redzēt klātienē. Kad? 2001.gada "Back to School" pasākumā Skonto stadionā. Tas arī bija tas laiks, kad es "Audiosmog" kopā ar VIVA vīdžeju Tobiju Šleglu, kas tolaik man šķita gandrīz izcils jokdaris (nezinu, kā būtu tagad, grūti spriest), uzskatīju par svaigu elpu mūzikā, kas "parāda tiem dirsām, kur īstie vēži ziemo" (vai kaut kā tamlīdzīgi). Proti, "Audiosmog" izpildīja visiem labi zināmas dziesmas - tās pašas VIVA hitus, aizstājot sievišķīgus sintezatorus ar vīrišķīgām ģitārām un "nopietnu" skanējumu. Iedomāties, ka pop shit ir pop shit arī tad, ja to izpilda rūdītākie smagās metalurģijas pārstāvji, es tolaik dabiski nevarēju. Bet viens ir skaidrs - šī grupa ir viena no tām, kas man raisa atmiņas. Ak, atmiņas...

Kā jau rūdītam Če Gevaras cienītājam vismaz kādreiz man vajadzēja šo filmu noskatīties. Nē, es neapgalvoju, ka Če būtu bijis izcilākais divdesmitā gadsimta varonis, kuram nevarētu pārmest nevienu vienīgu kļūdu. Es apzinos, ka faktiski viņš bija diezgan ekstrēmistiski noskaņots un ka daudz kas no viņa darbiem nebūt man nešķiet simpātiski. Un vienlaikus - viņš bija patiešām liels vīrs un ja arī kļūšana par mārketinga elementu viņa dabai galīgi nav piemērota, tad pats fakts, ka par viņu runā un viņu atceras, nebūt nav nejaušība. Taču "Motociklista dienasgrāmatas" nemaz nav par Če Gevaru - nežēlīgo un paštaisno revolucionāru. Šī filma ir par kādu 23 gadus vecu jaunieti (omg! viņš ir filmā jaunāks kā es tagad), kas kopā ar savu sešus gadus vecāko draugu Alberto dodas ceļojumā ar motociklu apkārt gandrīz visam Dienvidamerikas kontinentam. Un saukts viņš šeit tiek nevis par Če, bet gan par Fūzeru (tāda iesauka). Šis Če, kuru tu redzi filmā, vēl nav sevī uzņēmis lielus daudzumus marksisma ideoloģijas, viņš ir vienkāršs ideālistisks jaunietis, kurš vairākus mēnešus ilgajā ceļojumā iepazīst pasauli.

Noskatījos pēc kārtas otro no Kristofera Gesta pseidodokumentālā stila filmām (lai arī "FYC" oficiāli tāda neskaitās). Patiesībā šāda nosaukuma filmu es nemaz nevarēju palaist garām - kā nekā es esmu viens no "klasiskākajiem" šīs frāzes lietotājiem. Ko nozīmē "for your consideration"? Faktiski tās ir epizodes filmā, kurām Oskaru piešķiršanas komisiju aicina pievērst pastiprinātu uzmanību, parasti tas tiek filmas kopijās izcelts ar speciālu "FYC" uzrakstu. Kā teikt, lai stulbie kritiķi spētu novērtēt labākos filmas brīžus. Sarunvalodā (proti - manu draugu lokā) ar for your consideration tiek saprastas lielās banālās scēnas dažādās filmās - tie "spēcīgie" skati ar mīlniekiem saulrietā, ar kādu mirstošu cilvēku, obligāta FYC sastāvdaļa ir arī "grandioza" mūzika - proti pēc idejas for your consideration ir filmu banālākie un salkanākie mirkļi, kuros tev tās veidotāji (neveiksmīgi) mēģina radīt pacilātības vai kādas citādas emocijas. Turklāt labākais ir tas, ka šādi momenti ir ne tikai filmās, kuras patiešām varētu pretendēt uz kādam balvām, bet regulāri tādi novērojami arī pastulbās romantiskās komēdijās, piedzīvojumu filmās un trilleros.

Farins Urlaubs ir dziedātājs vācu grupā "Die Aerzte", kas sevi pati ir pasludinājusi par labāko rokgrupu pasaulē. Protams, ne bez zināmas devas ironijas. Par baigo Aerzte cienītāju es sevi nenosaukšu, lai gan atsevišķas dziesmas viņu repertuārā man tīri labi patīk. Protams, saukt to par pankroku nevar, tas ir vācu šlāgerroks ar nelielu pankroka piešprici, bet tie jau nebūtu vācieši, kas spēlētu kaut ko puslīdz "alternatīvu" (izņemot, dabiski, krautroka pārstāvjus un Einstuerzende Neubauten stila grupas, bet kopumā vācieši ir baismīgi šlāgeriski). Un Farina Urlauba debijas albums, kura latviskais nosaukums būtu vai nu "Beidzot, Urlaubs!" vai arī "Beidzot atvaļinājums!", ir stipri līdzīgs viņa darbam ar ārstu grupu.

"Sniega cilvēka banda" ir viena no tām dīvainajām komēdijām, kuru sākumā tava reakcija ir - wtf! par ko te smieties un kas tas vispār ir par sviestu, bet kuras gaitā tu sāc pamazām saprast, ka filma ir ļoti pat smieklīga, lai arī ne gluži tādā ziņā, kā parasti pierasts komēdijai būt smieklīgai. Kaut kas līdzīgs "Napoleon Dynamite" un "The Clerks", proti, tāds nedaudz frīkains humors ar stipri neadekvātiem varoņiem un bieži - neadekvātām situācijām. Šīs filmas viens no galvenajiem plusiem ir tās nelineārajā sižeta pasniegšanas veidā, vienu un to pašu ainu prezentējot ar dažādiem centrālajiem personāžiem, tas tiek šeit īstenots patiešām veiksmīgi.

Did you know that at the age of 17 Aivars Lembergs was the champion of Latvia among countryside football teams for his native city of Jēkabpils? And did you know that Lembergs is from Jēkabpils? To me it was a surprise.