Kazhes pierakstu burtnīca

Lately it`s been raining way too often for my humble taste and almost every day either on my way to work or on the way back from work I get wet. On the other hand - if it were hot and dry I probably wouldn`t be too happy either. In some ways rain is even better - at least that is good for the nature, quite unlike the dry periods of time when you must put lots of effort in at least keeping the grass green in your garden.

Kad Ēriks Kleptons aizgāja no "Yardbirds" un izveidoja "Cream" kopā ar bijušajiem "Graham Bond Organisation" dalībniekiem Džindžeru Beikeru un Džeku Brūsu, radās pirmā rokgrupa, kuru patiešām varēja saukt par "supergrupu" - tādu, kurā ne tikai katrs dalībnieks bija viens no izcilākajiem sava instrumenta meistariem visā rokmūzikas pasaulē, bet vienlaikus katrs no viņiem jau iepriekš bija populāri savu iepriekšējo grupu sastāvos (lai arī Kleptons, kā es nojaušu, leģendārs ģitārists bija jau gandrīz kopš dzimšanas).

"Country Joe and the Fish" ir viena no visklasiskākajām Sanfrancisko psihodēliskās ēras grupām, kas gan patiesībā nav kļuvusi leģendāra ne ar vienu savu individuālu kompozīciju, bet gan ar to, ka viņi bija šī mūzikas stila pionieru vidū un ar to, ka viņi piedalījās Vudstokas festivālā. Šajā, grupas debijas ierakstā, atsevišķas reizes CJ nodemonstrē patiešām labas spējas izveidot grūvu, bet lielākoties kā jau tas pieklājas narkomūziķiem ne sevišķi rūpējas par dziesmu saturu. Iesākas ieraksts jau ļoti labi - ar lielisko narkotiku himnu "Flying High" un Bob Dylan meets Jefferson Airplane stila "Not So Sweet Martha Lorraine". Bet tālāk progresa vairs nav, un dziesmas kļūst mazāk pievilcīgas, brīžiem tās ir stipri pārāk garas un bezmērķīgas (kā piemēram, "Section 43"). Savdabīga ir "Super Bird", kas muzikāli varbūt nav nekas īpašs, bet tā ir, iespējams, pirmā atklāti politiskā rokdziesma par ASV prezidentu Džeksonu.

"Strange Wilderness" noteikti nav 2008.gada labākā komēdija. Patiesībā tā pat nebūtu minama vienā teikumā ar vārdu "laba". Es personīgi to ielādēju datorā vien tāpēc, ka tai bija aXXo relīze. Kārtējo reizi gan pārliecinos, ka aXXo kvalitāti garantē vien attiecībā uz attēlu un skaņu un nevis uz saturu.

Interesanti, ka Filips Rots tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, bet mūsu galā viņa darbi ir (ļoti maigi izsakoties) diezgan švaki zināmi. "Ikviens" ir vienīgais viņa romāns, kas izdots latviešu valodā, kamēr sarakstā no 1001 izlasāmās grāmatas ietilpst pieci viņa darbi, kuru vidū šī romāna nemaz nav. Diez vai es spēšu noskaidrot, kas ir par iemeslu Rota popularitātes trūkuma latvju valstī, bet pats par sevi šis fakts ir pietiekami īpatnējs.

Tātad mēs bijām nonākuši Sāremā. Atšķirībā no Hījumā šajā salā mūsu plānos ietilpa ilgstošāka uzturēšanās, tāpēc nolēmām, ka obligāti vajadzētu iegādāties salas tūristu karti, kurā būtu atzīmēti visi ievērojamākie tās objekti, lai mūsu uzturēšanās tajā neizvērstos par vienkāršu trulu braukāšanu praktiski bez pieturvietām.

No visiem ierakstiem, ko vecais (tolaik gan vēl ne vecais, bet tagad jau labu laiku - nelaiķis) zēns Džordžs izdeva septiņdesmitajos gados, šim droši vien ir vissliktākā reputācija. Un savs pamats šādai attieksmei pret šo ierakstu patiešām ir - proti, ir pamats šaubīties, vai no Harisona puses visgudrākais risinājums bija ierakstīt albumu, esot slimam ar laringītu. Proti, viņa balss šeit nepavisam nav skanīga un klausīties šo ierakstu tikai viņa dzidrā vokāla dēļ būtu pagrūti. Tāpēc vien, ka viņa vokāls nepavisam šeit nav dzidrs. Paklausies ieraksta tituldziesmu "Dark Horse" un saki vēl, ka viņš ir lieliskā vokālā formā. Protams, ir arī mūziķi, kuri visu mūžu dzied tieši šādā veidā (piemēram, Bobs Dilans arī nav nekāds operdziedātājs), taču no Harisona tomēr ir pierasts dzirdēt bišķi savādāku output.

"Čārlijs Bārtlets" ir kārtējā skolas tematikas komēdija par puisi, kas vienmēr visur ir bijis autsaiders, lai arī viņam netrūkst nedz prāta, nedz enerģijas, bet kurš vienā brīdī kļūst par savas skolas superzvaigzni.

Beidzot tapis redzama daļa no projekta digitālā bibliotēka - proti, darbu sākusi elektroniskā datubāze www.periodika.lv, kur iespējams pietiekami ērtā veidā caurskatīt aizgājušo laiku laikrakstus. Turklāt atšķirībā no iepriekšējā LNB projekta - "Mantojums-1", šeit mums darīšana nav ar zemas kvalitātes kompresētām bildītēm, bet gan apstrādātiem materiāliem, kuros darbojas meklēšana pēc atslēgvārdiem. Proti, ja tevi, piemēram, interesē, ko pirmskara laikraksti rakstīja par tēmu "pederastija", tu vari uz to atbildi iegūt pārdesmit sekundēs (kamēr notiek datubāzes pieprasījuma apstrāde), bet tev nav nepieciešams caurskatīt tūkstošiem avīžu eksemplāru. Atbilde uz uzdoto jautājumu, starp citu, ir - neko.

Ar "Blind Before I Stop" Mītlofs galīgi un pilnīgi apliecināja savu lomu mūzikas industrijā. Šeit viņam nevienu dziesmu nav sacerējis labākais Gaļas kluča balss un vajadzību zinātājs Džims Steinmans, tā vietā stājoties puslīdz anonīmiem dziesmu autoriem (un trīs šo dziesmu sacerēšanā piedalījies arī Mīts pats). Un kur palikuši tie laiki, kad Mītlofu producēja Tods Rundgrens? Tagad šos pienākumus uzņēmies bēdīgi slavenais vācietis Frenks Farians. Jā - tas pats Farians, kas zināms kā "Boney M" finansiālais vadītājs. Un tas pats Franks Farians, kas pasaulei pasniedza vienu no lielākajiem sviesta produktiem - "Milli Vanilli" (tas gan notika vēlāk). Personīgi mans viedoklis ir tāds, ka nevienam mūziķim, kuram kaut nedaudz rūp personīgais imidžs nevajadzētu sadarboties ar šo brīnišķīgo vīru. Tas tomēr ir līdzvērtīgi kā piedalīties Uves Bola režisētā filmā.