Kazhes pierakstu burtnīca

"Īpašnieks" ir pirmā daļa Golsvertija triloģijas "Forsaitu teika", kura autoram pēc kāda laika atnesa arī Nobela prēmiju literatūrā. Es īpaši nekaunos, ka līdz savam divdesmit četru gadu vecumam nebiju to pat iesācis lasīt un vēl jo vairāk es nekaunos, ka droši vien pārējās divas daļas vispār nelasīšu (vismaz tuvāko gadu laikā ne). Un kāpēc man vajadzētu par to kaunēties? Šie episkie vēstījumi par kādas ģimenes dzīvi vairāku paaudžu garumā varbūt iepriekšējā gadsimta sākumā bija kaut kas īpašs, bet man kā 21.gadsimta šizoīdajam cilvēkam nav nekādas īpašas intereses uzzināt kaut ko pārlieku informatīvu par Forsaitu dzimtu. Nē, man nav nekādu iebildumu pret Forsaitiem un kaut kas īpatnējs Golsvertija manierē patiešām ir, bet lielos daudzumos, manuprāt, šāds saturs var kļūt par kaut ko līdzvērtīgi garlaicīgu kā "Zaļā zeme" vai Deglava "Rīga". Un man nepatīk kaut kas, kas kļūst līdzīgs "Zaļai zemei" (lai arī jāatzīst, ka ar bezjēdzīgiem un tukšiem dabas aprakstiem kā Upīša gaumē Golsvertijs neaizraujas, bet no otras puses mani, lasot šo romānu, neatstāja sajūta, ka Golsvertijs nav īsti pirmās šķiras rakstnieks un ka faktiski tā ir tikai tāda "elevated" bulvāru literatūra, kura kaut kāda man neskaidra iemesla dēļ pacelta uz podesta, uz kura tai nevajadzētu atrasties). Šis romāns, ko esmu izlasījis (proti - pirmā triloģijas daļa) vēsta par tipu vārdā Soumss Forsaits un viņa sievu Irēnu, kura Soumsu nemīl un vīru tikai piecieš un kura iemīlas Soumsa brālēna meitas Džūnas līgavainī arhitektā Bozinijā, ar kuru tai sākas romāns. Romāna personāži patiesībā ir veidoti diezgan sulīgi un dzīvi (un - atzīšos - labāk nekā tas būtu iespējams lubenē), bet mani viņi neuzrunā. Es nejūtu līdzi Irēnai, man nav vispār nekādas attieksmes pret Džūnu, pret Soumsu un gandrīz visiem Forsaitu klana personāžiem, varbūt vienīgi vecais Džulions ir kaut cik saistošs varonis, bet arī viņš nav gluži īpašs. Golsvortija maniere, aprakstot visus Forsaitu saimes dzīves notikumus, ir ciniska un vispārinoša, skaidrojot, ka lielākā daļa Anglijas vidusšķiras un augstāko aprindu ir visi tādi Forsaiti - kam nauda ir svarīgāka par pārējo, kam ļoti rūp reputācija un kam īpašnieka instinkts ir spēcīgākais no instinktiem jau kopš dzimšanas. Bet problēma ir tajā, ka man tas šķiet diezgan garlaicīgi, un vienīgā daļa romānā, ko lasīju ar patiesu interesi, nemaz nebija daļa romāna, bet interlūde starp šo romānu un otro daļu (ko neplānoju lasīt) - "Kāda Forsaita atvasara", kas stāsta par pēdējiem vecā Džuliona dzīves mēnešiem (starp citu - viņa dēls jaunais Džulions, kas gan it kā ir "oriģinālākais" no Forsaitiem un pat nodarbojas ar glezniecību, ir vēl viens unikāli nesaistoša tēla piemērs). "Atvasara" ir laba un spēcīga, lai arī - varbūt mazliet par traku sentimentāla. Bet kopumā romāns mani nepārliecināja par to, ka tas būtu ievērojams ar kaut ko citu kā vien savu "statusu".

"Wild Life" ir pirmais Makartnija ieraksts, kas iznāca zem Wings zīmes, un droši vien tas ir arī vismazāk ievērojamais no šī viņa perioda albumiem. Nē, septiņdesmito gadu Maka nebija spējīgs radīt patiešām sliktu mūziku - radošās enerģijas viņam bija tolaik vēl stipri par daudz un astoņdesmito gadu šausmīgā mūzikas pasniegšanas maniere arī vēl nebija dzimusi. Un vienlaikus šis ieraksts nerada gluži profesionālas grupas studijas albuma sajūtu - ne velti faktiski tas ir ne mazāk solo ieraksts kā iepriekšējie divi Makkas albumi un ne velti pirmās divas šī ieraksta dziesmas nemaz nav īstas dziesmas, bet gan tīri "grūvi", kas nekur īpaši neved (turklāt ievadošais "Mumbo" ir pat diezgan kaitinošs grūvs). Taču vienlaikus citām dziesmām nav ne vainas - par piemēru var minēt kaut vai balādi "Some People Never Know" vai Badija Holija "Love is Strange" kaveru, vai arī ieraksta tituldziesmu "Wild Life" (kas ir stipri līdzīga Džeimsa Brauna kompozīcijām, lai gan, protams, mierīgāka). Skaists ir arī Pola un Lindas Makārtnijas duets "I Am Your Singer". Jā, tas nu ir jāatzīst, ka Linda Makārtnija kā mūziķe varbūt nekad nebija gluži izcila, bet salīdzinoši ar Joko Ono viņas ieguldījums viņas vīra daiļradē bija daudz labdabīgāks un mazāk kaitinošs. Ar vienu piezīmi - lai cik ļoti man nesimpatizētu visas dabas aizsardzības idejas un pretmīnu pasākumi, atsauces uz to Pola mūzikā lielākoties ir bijušas tādas... panaivas. Jo ko nu nevar noliegt - vienlaikus būdams droši vien lielākais pop melodijas meistars visā mūzikas branžā, Pols nekad nav bijis sevišķi inteliģents un gudrs cilvēks (arī par Lenonu par to varētu šaubīties un patiesībā - arī par Harisonu, vienīgi par Ringo pat šaubīties nevajag), kas, protams, nav nekāds trūkums un dziesmu tekstus (it īpaši Bītlu laikos) viņš rakstīja patiešām lieliskus, bet vienlaikus tas nenozīmē, ka viņš īpaši daudz saprastu no tā, kas pasaulē notiek. Un nekas, ka viņš ir pelnošākais mūziķis visā biznesā, lords un tā tālāk - savā būtībā Pols ir un paliek ne pārāk izglītots Liverpūles puika, kam no politikas un ekonomikas ir ne vairāk sajēgas kā jebkuram vienkāršam ostas strādniekam. Un vienlaikus - ģeniāls mūziķis. Ok, es varbūt neteikšu, ka mani šausmīgi sajūsminātu šajā ierakstā atrodamā Lenonam veltītā "Dear Friend", bet vispār jau kā dziesmu autors Pols gandrīz vienmēr ir bijis ļoti labā līmenī.

"Rocket Science" ir viena no filmām, kas vienkārši perfekti atbilst kategorijai "indie" - zini, viena no tām nelielā budžeta filmām, kurās it kā nekas īpašs nenotiek, kurā visi personāži ir tādi nedaudz dīvaini un kuras humors balstās velns viņu sazin kur. Tās galvenais varonis Hels ir vienkāršs pusaugu puika, kas cieš no diezgan spēcīgām problēmām, kas saistītas ar viņa kautrīgumu, kura dēļ viņš runājot ļoti stipri stostās. Taču tad skolas spicākā debašu turnīru dalībniece Džinnija piedāvā Helam iestāties debašu pulciņā. Dabiskā reakcija būtu jautājums - kāpēc viņa tā dara? Vai tad nav skaidrs, ka Hels ir visperfektāk nepiemērotais puisis skolā, lai nodarbotos ar debatēm (ja jau viņš pat nekad nav spējīgs skolas ēdnīcā pateikt, ka viņš vēlas picu, un līdz ar to ir spiests vienmēr samierināties ar negaršīgu zivi)? Bet viņš tur iestājas un sāk cīnīties ar savu runas defektu (starp citu, tips, pie kura viņš iet uz nodarbībām, lai pārvarētu šīs savas problēmas, ir vienkārši ideāls).

When I wrote asking for a couch in Rome (via couchsurfing) more than one month in advance of the date of arrival, everybody said - it`s too early to tell, I don`t know anything yet, write me back in a couple of weeks. When I wrote later, everybody said - I`m already booked full. So we`ll stay at a hotel in Rome.

"English Rebel Songs" bija pirmais ieraksts, kurā Chumbawamba vispār atteicās no jebkādiem instrumentiem un paļāvās uz tikai dziedāšanu. Ievērojot to, ka neviens no grupas dalībniekiem (vīriešiem - sievietes ir ok) nav nekāds superdziedonis, ir skaidrs, ka zināmi ierobežojumi šī ieraksta kvalitātei ir. Bet no otras puses, zinot to, ka "English Rebel Songs" ir dažādu laikmetu angļu protesta dziesmas, nebūtu nemaz kaut kāda baigā kvalitāte no šī ieraksta jāgaida - tās ir dziesmas, ko tu ar saviem čomiem dziedi mītiņos, mājās, krogū vai darbavietā, lai paustu savu attieksmi pret notiekošo vai nenotiekošo, un neviens negaida, ka ostas strādnieks būs jaunais Karūzo. Ja to tomēr novērtē kā muzikālu ierakstu, tad tas nepavisam nav sevišķi labs - kā jau minēju nekādas smalkas vokālu harmonijas no šī ansambļa (vismaz šajā ierakstā - mūsdienu akustiskā Chumbawamba ar a capella dziesmām tiek galā ļoti pat labi) gaidīti būtu muļķīgi, līdz ar to tikai dažas dziesmas, kuras mini albumā ir labāk nostrādātas, ir kaut cik baudāmas tradicionālajā šī vārda izpratnē.

Lai arī tekstuāli Led Zeppelin ir absolūta "peņu roka" grupa, tas neliedz viņiem vienlaikus būt vieniem no izcilākajiem, ja ne pašiem izcilākajiem ansambļiem, kas smago/pussmago rokmūziku vispār jebkad ir spēlējuši. Un ja tevi nespēj pārliecināt "Whole Lotta Love", "What is and what should never be", "Heartbraker" un citi gabali par to, tad es pat nezinu, ko lai tev saka :)

Lately it`s been raining way too often for my humble taste and almost every day either on my way to work or on the way back from work I get wet. On the other hand - if it were hot and dry I probably wouldn`t be too happy either. In some ways rain is even better - at least that is good for the nature, quite unlike the dry periods of time when you must put lots of effort in at least keeping the grass green in your garden.

Kad Ēriks Kleptons aizgāja no "Yardbirds" un izveidoja "Cream" kopā ar bijušajiem "Graham Bond Organisation" dalībniekiem Džindžeru Beikeru un Džeku Brūsu, radās pirmā rokgrupa, kuru patiešām varēja saukt par "supergrupu" - tādu, kurā ne tikai katrs dalībnieks bija viens no izcilākajiem sava instrumenta meistariem visā rokmūzikas pasaulē, bet vienlaikus katrs no viņiem jau iepriekš bija populāri savu iepriekšējo grupu sastāvos (lai arī Kleptons, kā es nojaušu, leģendārs ģitārists bija jau gandrīz kopš dzimšanas).

"Country Joe and the Fish" ir viena no visklasiskākajām Sanfrancisko psihodēliskās ēras grupām, kas gan patiesībā nav kļuvusi leģendāra ne ar vienu savu individuālu kompozīciju, bet gan ar to, ka viņi bija šī mūzikas stila pionieru vidū un ar to, ka viņi piedalījās Vudstokas festivālā. Šajā, grupas debijas ierakstā, atsevišķas reizes CJ nodemonstrē patiešām labas spējas izveidot grūvu, bet lielākoties kā jau tas pieklājas narkomūziķiem ne sevišķi rūpējas par dziesmu saturu. Iesākas ieraksts jau ļoti labi - ar lielisko narkotiku himnu "Flying High" un Bob Dylan meets Jefferson Airplane stila "Not So Sweet Martha Lorraine". Bet tālāk progresa vairs nav, un dziesmas kļūst mazāk pievilcīgas, brīžiem tās ir stipri pārāk garas un bezmērķīgas (kā piemēram, "Section 43"). Savdabīga ir "Super Bird", kas muzikāli varbūt nav nekas īpašs, bet tā ir, iespējams, pirmā atklāti politiskā rokdziesma par ASV prezidentu Džeksonu.

"Strange Wilderness" noteikti nav 2008.gada labākā komēdija. Patiesībā tā pat nebūtu minama vienā teikumā ar vārdu "laba". Es personīgi to ielādēju datorā vien tāpēc, ka tai bija aXXo relīze. Kārtējo reizi gan pārliecinos, ka aXXo kvalitāti garantē vien attiecībā uz attēlu un skaņu un nevis uz saturu.