Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms RFS līdz šim lielākās spēles uz Eiropas skatuves - sacensības Frankfurtē pret vietējo "Eintracht" (kā solīts - apmēram 55'000 skatītāju klātbūtnē), atcerēsimies pirmo reizi, kad Latvijas futbola komanda spēlēja Vācijā pret kādu vietējo grandu (vismaz man tā šķiet, ka tai vajadzētu būt pirmajai reizei - neatminos savos pierakstos manījis, ka pirmās brīvvalsts gados kāds klubs būtu aizvadījis spēli pret kādu no Vācijas futbola grandiem). Domāju, ka šis no tiem faktiem, par ko vien retais būs dzirdējis.

Pēc Nāciju līgas jaunās sezonas izlozes, kur Latvijas futbola izlase noskaidroja savus pretiniekus C grupā, nebija tā, ka acumirklī bija sajūta, ka uz kādu no šīm valstīm obligāti jābrauc. Fēru salas - tas ir ļoti dārgi un diezgan sarežģīti, Ziemeļmaķedonijā ir būts (un nav tā mana sapņu zeme), bet Armēnija... it kā jau varētu, taču nav tā, ka mani uz šo valsti ļoti vilktu (ieskaitot tās vēsturiskās simpātijas pret padomijas mantinieci). Tā es droši vien arī nebūtu sadūšojies nekur doties, ja Raitis nebūtu teicis - jābrauc! Un zināms, ka esmu cilvēks ar vāju raksturu tādā ziņā, ka mani ir viegli uz kaut ko savaņģot. Marinas vienīgā prasība bija, lai es neizlaistu Esteres pirmo 1. septembri (ļoti saprotama prasība), mana paša vēlme - lai pasākums būtu īsāks par nedēļu, un tad viss pārējais, bija kā teikt - darīšanas vaina. Turklāt šo darīšanu uzņēmās Raitis, kurš gan iegādājās aviobiļetes, gan mums rezervēja dzīvokli Erevānā, gan aprunājās ar sev pazīstamiem armēņiem, kas viņam deva daudz un dažādus ieteikumus par to, ko Armēnijā redzēt, ko ēst un ko dzert un tā tālāk. Man atlika vieglākā daļa - pieņemt notiekošo un reizēm izteikt kādu savu vēlmi vai viedokli.

Latvijas futbola izlases viesošanās Armēnijā šī gada septembrī man kļuva par pirmo vizīti šajā valstī. Līdzās futbolam mums (man un Raitim) bija itin bagātīga kultūras programma, bet šajā konkrētajā ierakstā galvenokārt pievērsīšos divām tēmām, kuras bieži aicina vienu ar otru nejaukt: sportam un politikai. Un zināms arī, ka parasti tie cilvēki, kas šādi deklarē, tieši vai netieši pārstāv konkrētas intereses, proti, ar krieviju saistītas. Un Armēnija šajā ziņā kalpo kā uzskatāms piemērs tēmai.

Es sevi pilnīgi noteikti uzskatu par futbola fanu, tomēr es neesmu "līdz kaulam" neviena futbola kluba fans (pat PPK gadījumā, kuru es neapšaubāmi atbalstu, ja komanda zaudē, manas emocijas nav spēcīgākas par "žēl, ka tā"). Protams, Latvijas izlases es atbalstu "bez visiem izņemot", bet izlase - tas ir specifisks gadījums, to atbalstīt man šķiet apmēram tikpat pašsaprotami kā mīlēt savus bērnus vai būt savas dzimtenes patriotam. Proti, tas nav kaut kas tāds, ar ko vajadzētu lepoties, bet vienkārši objektīvs fakts. Tikām ar klubiem viss ir sarežģīti - tur ir tik daudz dažādu zemūdens akmeņu, ka es vienkārši nevaru sevi iztēloties jūtam beznosacījuma mīlestību pret kādu organizāciju, kurai ir arī neizbēgamas ēnas puses, kuras ideālists manī nevar pieņemt. Kāpēc izlase ir izņēmums? Jo tavā savā ziņā ir abstrakcija, nevis konkrēts veidojums ar PVN maksātāja numuru, juridisko adresi un potenciālām saiknēm ar netīrām lietām.

Viens no plāna punktiem, ko parasti mēģinu iekļaut ceļojumos, ir kādas futbola spēles apmeklējums. Arī vizīte Bergamo nebija izņēmums. Patiesībā gan mana pieredze patiešām augsta līmeņa futbolā ir gaužām zema, līdz ar to spēle Atalanta - Hellas Verona kļuva par vienu no nopietnākajiem klubu mačiem, ko līdz šim esmu apmeklējis. Kā nekā Itālijas Serie A ir vismaz top 3 Eiropas līga (laikam jau šobrīd vidējais līmenis Spānijā un īpaši Anglijā ir augstāks). Līdz šim manā kontā no tā sauktā Eiropas lielā piecinieka līgām bija tik vien kā Vācijas Bundeslīgas lejasgala spēles apmeklējums pirms 25 gadiem, vēl tuvu šim līmenim bija Nīderlandes augstākās līgas mačs starp "Groningen" un "Ajax" (galvenokārt viesu komandas dēļ).

Aizvadītā nedēļas nogale man sākās autobusā Rīga - Tallina. Uz Igaunijas galvaspilsētu devos, lai piedalītos pusmaratonā un lai apciemotu Katleriešus Raiti, Anitu un Alisi. Pirmo pusotru stundu šī brauciena pavadīju darba sapulces ietvaros, turpinājumā mazliet nosnaudos un daudz rakstīju PPK čatā. Skaidri sapratu, kālab Žiga agrāk, regulāri kursējot starp Rīgu un Ventspili, cītīgi kaut ko rakstīja gan šajā čatā, gan Tvitterī (jo ko gan citu lai tu autobusā darītu?). Darbadienas beigu korķu dēļ brauciens ievilkās uz pāri par četrarpus stundām, līdz ar to bija jau pāri pusdeviņiem, kad ieripojām Tallinas autoostā. Tur mani sagaidīja Raitis un laipni nogādāja savas ģimenes miteklī Tallinas Lasnamē rajonā.

16. jūlija centrālais notikums bija skaidrs jau pāris nedēļas iepriekš: PPK spēle pret Riga FC Latvijas kausa 1/8 finālā "Skonto" stadionā. Taču, tā kā Marina ar Esteri un Jurģi devās uz bērnu ballīti, laiks pirms un pēc futbola man bija relatīvi brīvs, un es nebūtu es, ja nebūtu centies to maksimāli aizpildīt. Obligātie plāna punkti bija divi - izaicinājuma Pilsētnieks ietvaros aizbraukt uz Dobeli un savākt atlikušos 12 kilometrus nedēļas skriešanas normai.

Mūsdienu Latvijas futbolā nav retums, ka kāds no vadošajiem valsts futbola klubiem raksta vēstules augstāk stāvošām institūcijām, sūdzoties par tiesāšanu vai kādām citām nebūšanām spēlēs ar attiecīgā kluba dalību. Piemēram, Liepājas sūdzība par RFS, vēl viena Liepājas sūdzība par RFS, vēl viena Liepājas sūdzība par RFS. Gan jau var atrast piemērus vēstulēm, kuras nav rakstījuši FK Liepāja pārstāvji (un - kas nav vērstas pret RFS), bet ieskatam šis varētu derēt.

Šī gada 11. janvārī pulksten 12:43 es čatā ar nosaukumu "Rajona ultras", kurā pie pieci biedri: Edijs, Kristians, Raitis, Mārtiņš un es pats, iemetu jautājumu: "Vai ir kādam doma par spēles Velsā apmeklēšanu?" Mazāk kā trīs stundas vēlāk manā e-pastā jau bija aviobiļetes četriem cilvēkiem (viss čats, neskaitot Kristianu) lidojumam Rīga - Stansteda - Rīga. Lielākoties tik ātri no ieceres līdz gala lēmumam nonākt neizdodas, kur nu vēl situācijā, kad visas iesaistītās personas ir "jaunie tēvi". Ceļojuma maršruts iecerēts minimālistisks un reizē gana izaicinošs: ielidojam Stanstedā, paņemam nomas auto, ar to aizbraucam līdz Kārdifai (trīs ar pusi stundas vienā virzienā), tur apmeklējam futbola spēli, nakts un rīts Kārdifā, bet nākamās dienas vakarā jau atkal lidmašīna no Stanstedas uz Rīgu.

Līdz šim pirmo un pēdējo reizi, kad es biju lidojis uz Latvijas futbola izlases izbraukuma spēli, bija tas bija 2014. gads un Nīderlande. Toreiz Latvija piedzīvoja savu rezultāta ziņā smagāko sakāvi mūslaiku vēsturē, sliktāk bija gājis vienīgi tad, kad ulmaņlaiki vēl bija nākotne.

Tēmā latviešu dižgari un futbols noteikti savu nodaļu būtu pelnījis dzejnieks Andrejs Eglītis. Dzejnieks, kuram lielāko mūža daļu nācās nodzīvot trimdā Zviedrijā, vislabāk ir zināms kā 1943. gadā tapušās Lūcijas Garūtes kantātes "Dievs, tava zeme deg" vārdu autors, taču dabiski, ka Andreja Eglīša daiļrade neaprobežojās ar to vien, viņš radījis ap trīsdesmit dzejas grāmatām, kuras kļuva par nozīmīgu latviskās identitās daļu svešatnē (un - aizliegto literatūru savā dzimtenē, kura slepeni te tomēr nonāca). Jau krājumu nosaukumi vien izsaka daudz: "Uz vairoga", "Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā", "Svešais cirvis cērt un cērt". Ar kaunu jāatzīst - neko neesmu lasījis, bet tagad droši vien saņemšos ar kaut ko vismaz iepazīties, te galvenais nopelns ir pirms dažām dienām pa LR3 klausītajam raidījumam, pieminot Andreja Eglīša 110. dzimšanas dienu.

Futbola spēļu kontekstā šogad atkal aktualizējies jautājums par to, vai futbola spēļu laikā fani drīkst vai nedrīkst skandēt "putin - huilo". Viedokļu spektrā tipiski ietilpst šis:

Manās rokās uz īsu brīdi nonāca “burvīga” grāmata par futbolu - 1952. gadā izdotā Jūlija Levitāna grāmata “Futbols”. Lasīt to pilnībā man nebija ne vēlmes, ne vajadzības, bet apskatījos, kas tur rakstīts par futbolu neatkarīgajā Latvijā, un jāsaka - grāmata man nelika vilties, skaidri parādot to, kā melu aparāts darbojās pirms 70 gadiem (un secinot, ka tas itin līdzīgi funkcinē arī mūsdienās). Te jāpiezīmē, ka piecdesmito gadu sākuma lasītājam itin daudz ko vajadzēja vēl atcerēties par tiem laikiem, kuru vēsturi Levitāns falsificēja, bet laikam jau nevienu nesatrauca, cik ļoti tur bija melots.

Šodien sākas 2022. gada Virslīgas sezona. Pirms Voldemorts ar savu ordu iebruka Ukrainā es būtu teicis: gaidu to ar nepacietību, tagad emociju, protams, pietrūkst, bet par to te nav vērts neko izteikties, rakstīšu par savām ekspektācijām no katras šīs sezonas komandas un to, kas man attiecīgajās komandās (vai klubos, kā nu kurš no tiem reāli ir) patīk un nepatīk.

Šādu, lūk, fotogrāfiju var atrast 1925. gada marta "Sporta žurnāla" numurā.

Pētot ar Latvijas futbola vēsturi saistītus materiālus, uzgāju kāda virsnieka dienesta lietu. Šis virsnieks bija spēlējis futbolu Latvijas Virslīgā, taču ne par to ir šis stāsts, bet par to, cik interesantā veidā komplektā ar sodiem par pālī sastrādātiem sūdiem karjera var iet uz priekšu. Biju domājis, ka armijā disciplīna ir svarīgāka par visu. Šķiet, maldījos.

Atvaļinājuma nedēļas laikā paviesojāmies Latgalē (domājams, taps arī izvērstāks apraksts par visu braucienu), kura ietvaros man bija plāns aiziet Rēzeknē uz Latvijas pirmās līgas spēli futbolā. Kamēr ar Virslīgas mačiem šogad esmu itin labi pazīstams, pirmā līga un es līdz šim nebijām krustojušies (patiesībā - nekad), līdz ar to bija interese apskatīties: kā tad izskatās Latvijas futbola otrais līmenis. Piedāvātā spēle: Rēzeknes FA/BJSS pret Grobiņu šķita interesanta gan Grobiņas dēļ, kuru daudzi šobrīd uzskata par īsto Liepājas futbola komandu (pretstatā tām šausmām, kas darās ar Virslīgas komandu, par kuru pat žēloties vairs negribās), gan (vēl jo vairāk) uzzinot, ka šajā spēlē Rēzeknes sastāvā atgriezīsies Edgars Gauračs - mūslaiku ievērojamākais futbolists no Rēzeknes. Ja es kādu neesmu aizmirsis, tad Gauračs varētu būt viens no trim izcilākajiem Rēzeknes futbola audzēkņiem līdzās Sergejam Maģeram (21 spēle Latvijas izlasē, labākos gadus aizvadīja RFK sastāvā, vēlāk "izcēlās" kā čekists un LPSR sporta dzīves vadītājs Baigajā gadā) un Andrejam Aizazaram (Latvijas izlasē spēlējis netika, jo viņa karjeras labākie gadi uz neatkarības atgūšanas laiku jau bija aiz muguras, taču viņš bija viens no visu laiku LPSR čempionāta labākajiem vārtu guvējiem, Jelgavas RAF triecienspēks astoņdesmito gadu beigās). Vēl no rēzekniešiem izlasē mazliet spēlējuši Zamuels Garbers (trīsdesmitajos), Vadims Logins (2005. gadā), Vladislavs Kozlovs (2010) un Vitālijs Rečickis (2018, paldies Arkādijam Birjukam par aizrādījumu, ka Rečickis piemirsts!), taču viņus noteikti es liktu zemāk par Gauraču. Faktiski gan atgriešanās spēle Gauračam bija arī atvadas no spēlēm futbola laukumā, bet pirms spēles par to kaut kā neaizdomājos.

Viens no maniem daudzajiem plāniem šim gadam bija klātienē skatīt spēlējam visas Latvijas futbola Virslīgas komandas. Līdzīgi kā citus plānus, arī šo pamatīgi ietekmēja Covid-19, taču šajā gadījumā vismaz ir cerības, ka būs sanākusi tikai aizkavēšanās, nevis pilnīga plānu izgāšanās. Taču kārtu būs mazāk kā plānots, un prognozēju, ka arī man laika tuvākajos mēnešos nebūs ļoti daudz, tāpēc šīs sezonas pirmajā kārtā apmeklēju divas spēles. Diezgan droši varu apgalvot, ka tā ir pirmā reize manā dzīvē, kad divus vakarus pēc kārtas esmu gājis uz futbolu. Un pieredze bija nudien gana interesanta.

Patiesībā es biju izlēmis uz šo spēli vispār neiet. Neesmu tajos gados, lai par vienīgo motivāciju futbola spēles apmeklējumam kalpotu iespēja apskatīties uz kādu slavenu ārzemju futbolistu. Tikmēr iet skatīties uz Latvijas izlasi vispār nav nekādas jēgas. Plāns man bija ignorēt šīs vienības spēles līdz neticamajam brīdim, kad Latvija būs nospēlējusi vismaz neizšķirti ar valsti, kurā ir miljons iedzīvotāju un kuras nosaukums nav ne Lietuva, ne Igaunija, taču Edijam izrādījās lieka biļete un tad nu tomēr aizgāju.

Kā jau arī biju plānojis, vakar aizgāju uz Eiropas līgas spēli starp Budapeštas Ferencvaros un Ludogorets no Bulgārijas. Lieki teikt, ka biju cerējis, ka izloze ungāriem piedāvās kaut ko aizraujošāku par šo bulgāru klubu kā pretiniekus, bet arī šāda līmeņa komandas man bieži negadās redzēt spēlējam, līdz ar to iespēja bija jāizmanto, turklāt jau Ungārijas līgas spēlē biju pārliecinājies, ka atmosfēra Groupama stadionā parasti ir ļoti laba.

Ja kaut ko futbola ziņā Ungārijā nevar pārmest, tad tas būtu pārmērīgi vienkāršs process spēļu apmeklējumam. Vienu reizi pirms pāris gadiem mēģinājums aiziet uz Ungārijas līgas spēli kopā ar pāris kolēģiem jau bija piedzīvojis fiasko, bet toreiz tam vismaz bija gandrīz objektīvs attaisnojums - ja tu vienkārši sadomā aiziet uz "kaut kādu futbolu", bet izrādās, ka tas ir gada lielākais mačs Ungārijas līgā, kuram abu klubu ultras jau mēnešiem iepriekš gatavo beisbola nūjas un kastetes (tēlaini izsakoties, šķiet, ka reāli šobrīd huligānisms Ungārijas futbolā ir savaldīts), tad tur tu vari saprast, ka tik viegli viss nebūs. Bet tagad nāca mēģinājums numur 2, par kuru izstāstīšu zemāk.

Viesojoties Skotijā, noteikti gribēju aiziet uz kādu futbola spēli. Sākotnēji tēmēju uz kādu no lielajiem Glāsgovas klubiem, taču tikt uz Rangers nav tik viegli - nezinu, cik vispār biļešu uz ikdienas spēli Glāsgovā tiek piedāvāts cilvēkiem no malas, bet jau pāris stundas pēc biļešu tirdzniecības sākuma (sanāksmes dēļ nokavēju pašu sākumu) piedāvājumā nekā vairs nebija. Pēc tam patiesībā biju vispār atmetis futbola apmeklējuma iecerei ar roku, tomēr kārtības labad painteresējos, kas un kur mūsu ceļojuma laikā Skotijā spēlēs. Un izrādījās, ka Aberdīnā būs Skotijas Premjerlīgas spēle mūsu iebraukšanas dienā. Vispār biju gatavs futbola vietā izvēlēties pārgājienu gar piekrasti, bet šodien laikapstākļi nelutināja - baisi vējains, un Esterei vējš ļoti nepatīk, līdz ar to man tomēr radās iespēja apmeklēt futbola spēli.

Ceļojumos cenšos nelaist garām iespēju apmeklēt kādu futbola spēli, un šāda iespēja radās arī nesenajā Rumānijas-Bulgārijas brīvdienu nedēļā. Uzskatu par savu pienākumu pastāstīt, kāda tad bija mana pieredze šajā spēlē, kas notika laukumā un ārpus tā.

Pēdējā laikā Latvijas futbolā notikušās pārmaiņas šķita vedam uz labu. Kaspara Gorkša ievēlēšana par LFF prezidentu lika gaidīt, ka pamazām futbols varētu atbrīvoties no padomiskā smārda, kas tam noteikti bija raksturīgs. Intervijas ar Gorkšu ir patīkami klausīties un lasīt. Prom ir Aleksandrs Starkovs, kas nozīmē, ka tagad vismaz kādu laiku nebūs jāklausās pēcspēles intervijās par "bojevoj futbol" un to, ka "pokazaļi saderžaķeļnuju igru" (sausajā zaudējot kārtējai pundurvalstij). Izlase ir atgriezusies Daugavas stadionā, noticis rebrendings un pat uz spēli pret Andoru ieradās itin pieklājīgs skatītāju daudzums, kuru vidū bija diezgan daudz jaunu seju, jo futbols tagad tiek pozicionēts citādi kā iepriekš un kādam LFF pat ir sācis kļūt aktuāli runāt ar līdzjutējiem. Tas viss taču ir tik lieliski!

Latvijas futbolā nav bijis fenomenālu zvaigžņu, kurus zinātu visā pasaulē, līdz ar to vismaz man nav pašsaprotama varianta, ka "šis ir visu laiku izcilākais Latvijas futbolists" (ja vērtē mūsdienu futbolu, igauņiem pirmais nāktu prātā Marts Poms, lietuviešiem - Edgars Jankausks, ukraiņiem Andrijs Ševčenko, baltkrieviem Aleksandrs Hļebs). Turklāt šis apkopojums būs tikai par neatkarības laiku kopš 1991. gada, jo šķiet diezgan neiespējami salīdzināt, piemēram, Aleksandru Vanagu, kas uguņoja pirms un pēc Otrā Pasaules kara un, teiksim, Artjomu Rudņevu. Un desmitnieks atlasīts, ignorējot to, cik lieli nopelni un panākumi konkrētajam futbolistam būtu bijuši Latvijas izlases rindās, vērtējot vien to, cik laba šim sportistam izdevusies klubu karjera.

Senos laikos, aptuveni šī gada pavasarī Edijs piedāvāja doties izbraucienā uz Amsterdamu novembrī ar mērķi atbalstīt Latvijas futbola izlasi tās (domājams bezcerīgajā) spēlē pret Nīderlandi. Tā kā tieši šī gada martā (vai tas bija februāris? kurš to vairs atcerās!) Amsterdamā biju pabijis, ne irkli nešaubījos - jābrauc ir! Kurš cits gan spēs ar savu skatienu samežģīt Arjēna Robēna kājas, ja ne es? Vai, ja būt kaut nedaudz godīgam, šķita, ka šis būs viens jautrs pasākums, kurā noteikti jāpiedalās.

Vācot savus nebeidzamos futbola materiālus, uzdūros Abrenes futbola komandas pieminējumam 1940.gada Latvijas kausa izcīņā. Tā rezultātā drusku vairāk iedziļinājos vēsturē.

Iepriekšējo reizi uz Čempionu līgas kvalifikācijas spēli biju biedējoši sen - pirms 13 gadiem, kad Skonto spēlēja pret Minskas Dinamo. Gluži tāpat kā toreiz, arī 2011.gadā uz futbolu gāju viens.

Tā kā kopš spēles jau pagājušas dažas dienas, emocijas ir nosēdušās un var cerēt, ka manas domas par piektdienas vakarā Skonto stadionā redzēto vairs īpaši nemainīsies. Un tālab varu uzrakstīt par to.

Group A

Jā, zinu, ka šomēnes nedrīkstu sekot jebkādām sporta aktualitātēm, taču tas man neliedza iegādāties šo grāmatu:

Šorīt mani diezgan pārsteidza ziņa, ka Leonīds Sluckis iecelts par Maskavas CSKA futbola komandas treneri. Fakts pats par sevi nebūtu nekas sensacionāls, ja vien līdzšinējais CSKA treneris Horhe Ramoss pie komandas stūres nebūtu iecelts mazāk kā pirms diviem mēnešiem. Un ja arī iepriekšējais komandas vadītājs Ziko būtu ar to nostrādājis kaut vienu pilnu sezonu.

Vakardienas Čempionu līgas rezultāti kalpo par lielisku pamatojumu tam, kāpēc man patīk futbols. Un kāpēc man patīk futbols? Tāpēc ka tur diezgan bieži gadās, ka favorīti paklūp pret nepavisam ne grandioziem pretiniekiem.

Mēdz teikt, ka komandā, kas izcīna kādu titulu, nav svarīgāku un mazāk svarīgu spēlētāju, ka tā ir visu kopīgi izcīnīta uzvara.

Kā zināms, man ir diezgan maniakāle nosliece uz skaitļiem, un tālab nav brīnums, ka man radās vēlme bišķi apkopot šādu tādu informāciju pēc UEFA Čempionu līgas grupu turnīra noslēguma.

Actually it`s not a bet as I don`t put money on it, it`s just for me to check how accurate (or innacurate) my predictions are. In square brackets I`ll add the result that I would wish for (a one that I would find possible yet unlikely).

When I started my football project - that is writing about history of football in different Latvian cities, my goal was to write about 19 cities. So far I`m done with 17. Only Ilūkste and Preiļi remain on my waiting list and I don`t really know how soon or not soon I will be able to complete those, as I have very little information on them, but that will probably be solved at some point of time. However there`s an issue that is more important (at least to me) - during the process of writing about city X, I always find out something that I should have written about city Y, plus several of my articles were really crappy and need to be updated, in order to meet any criteria on quality. And in addition to it I`ll probably continue writing new articles - but not about cities but about specific football clubs. Therefore most likely I`ll continue writing about football at least until the end of the year.

Yesterday`s results at EURO 2008 finally brought the first sensations - France drew goalless against Romania and the Netherlands got an unexpectedly high victory against Italy. I know that my rankings did presume a draw in the France-Romania match, but I`m more than sure that this was considered a sensation nevertheless because despite its high position in the rankings Romania is undoubtedly considered an inferior team to France.

I decided that this time my European Championships predictions will rely solely on the country rankings according to FIFA. The method is following (where A corresponds to the ranking position of the lowest ranked country of the pair and B - to the highest ranked).:

Did you know that at the age of 17 Aivars Lembergs was the champion of Latvia among countryside football teams for his native city of Jēkabpils? And did you know that Lembergs is from Jēkabpils? To me it was a surprise.

It was in January when I decided to go to at least one Latvian top league match this season and last Saturday I finally did.

The pairing of the 2008 UEFA Champions league final now is complete - the opponents of Manchester United will be Chelsea F.C. This is officially the first English CL final in the league history. But you know how it is in modern football - English club doesn`t always stand for "club with English footballers". Of course neither of these clubs is as "English-free" as Arsenal for which only Theo Walcott plays more or less regularly while the rest are players from other countries.

Izlēmu mazliet izvērst iepriekš apskatīto tēmu par to, cik lieli sasniegumi Latvijas futbolā bijuši dažādu pilsētu komandām. Paņēmu griezumu pa desmitgadēm, lai novērtētu, kā mainījušies pilsētu spēku samēri laika gaitā (metode punktu piešķiršanai iepriekšējā). Par sākumu ņemu četrdesmitos gadus, jo divdesmitajos-trīsdesmitajos ne-Rīgas komandu līdzdalība aprobežojās gandrīz tikai un vienīgi ar Liepāju.

Izdomāju sarangot Latvijas pilsētas pēc to panākumiem futbolā, lai noskaidrotu, kurām tad pilsētām Latvijā kopumā ir spožākā futbola vēsture. Sistēma ir gaužām vienkārša:

Rītdien ieplānotais gājiens uz futbolu atceļas, jo pirms kāda brīža konstatēju, ka informācija par spēles laiku un vietu ir mainījusies. No 18:00 Skonto stadionā spēle pārcelta uz 16:00 Arkādijas stadionā. Tā kā darbs man rītdien ir gaidāms, tad viens ir skaidrs - Sūduvu tuvākajā laikā man neredzēt :|

Kā jau iepriekš rakstīju, šopavasar esmu apņēmības pilns vismaz kādu reizi aizstaigāt noskatīties kādu futbola spēli, kaut vai principa pēc. Tā kā ir klāt marts, tad pamazām tuvojas arī futbola sezona. Patlaban manā priekšā ir izvēle starp divām Baltijas līgas spēlēm ar Rīgas klubu piedalīšanos.

Ticis publicēts otrais raksts par futbolu Latvijas pilsētās. Šoreiz - Valmieras futbola vēsture.

Lienča jau rakstīja, ka sestdien bijām Valmierā, bet es šim braucienam pievērsīšos no cita aspekta, proti tam, kāpēc mēs vispār Valmierā nokļuvām.

Es neesmu žurnālists, es neesmu sportists, es neesmu vēsturnieks. Bet es esmu fanātiķis. Un nu tas guvis pirmo apliecinājumu:

Kamēr Lienča vakar vakarā devās uz Les Miserables Ķīpsalā, es aizgāju uz kaut ko gluži pretēju skaļam un skaistam publiskam pasākumam - uz bibliotēku. Jā, es piektdienas vakarā biju bibliotēkā. Līdz 20:40, kad mani palūdza aiziet, jo bibliotēkai jāveras ciet.

Lai arī it kā sevi uzskatu par futbola fanu, tā paskaitot izrādās, ka savā mūžā esmu bijis uz mazāk kā 10 spēlēm, un pēdējo reizi - 2004.gadā. Tātad

Vakar uzliku uz mājas datora Sensible Soccer 2006 trial versiju un tā mani šokēja tik nepatīkami kā Latvijas izlase spēlē pret Lihtenšteinu Andrejeva vadībā.