Kazhes pierakstu burtnīca

Jau pirms kāda laiciņa bibliotēkas plauktā ievēroju Maikla Mūra "Vecīt, kas notiek ar manu valsti?". Lai arī savā ziņā es esmu mūr-ists, tomēr zināmas bažas par to, cik augstvērtīga lasāmviela varētu būt viņa pārdomas par štatos notiekošo, man bija. Es domāju, ka pat vairums izteiktu Mūra fanu atzīst, ka gluži objektīvs viņa skatījums uz situāciju lielākoties nav un ka viņa tā sauktās dokumentālās filmas tomēr ir vairāk vai mazāk propagandiskas. Tādā ziņā, ka pirms filmas veidošanas Mūrs jau iepriekš zina, ko viņš ar šo filmu pateiks un kāda veida materiālus izmantos. Taču tā diemžēl vispār ir "dokumentālā" politiskā kino tedence, ka uz jebkuru situāciju tas parasti skatās no vienas noteiktas puses, nevis mēģina saprast visu pušu viedokli.

Vakar ļoti muļķīgā stilā unibankas bankomātā aizmirsu savu Maestro karti (kurai gan tāpat pēc 2 nedēļām beidzās derīguma termiņš). Ievēroju šo faktu pēc aptuveni 10-15 minūtēm. Piezvanīju uz Bankservisu, lai karti nobloķē (jo pati Unibanka loģiski, ka svētdienās nav pieejama). Jā, viss kārtībā, esot nobloķējuši. Šodien gāju uz banku lūgt, lai man izveido jaunu karti. Un uzzināju, ka vecā karte neesot nobloķēta, bet gan aktīva. Nauda gan nekāda no konta pazudusi nebija, un tomēr - kas tā sasodīts ir par attieksmi? Un kas būtu, ja no konta būtu kaut kas noņemts?

Rakstot par gandrīz katru "Queen" albūmu, mani nepamet doma - jā, par šo albūmu manas domas ir kritiskas, bet kopumā es esmu tās fans. Protams, ka tā nav patiesība - nevaru es būt Queen fans tikai tāpēc ka kādi 3-4 viņu albūmi man patiešām ļoti patīk. Es esmu bijušais Queen fans, tas būtu teikts daudz precīzāk.

"Reikjavikas 101.rajons" ir islandiešu drāma par kādu vīrieti ar diezgan izteiktām rakstura problēmām. Tās galvenais varonis Hlinurs ir datortārps bezdarbnieks, kas savos teju trīsdesmit gados dzīvo pie mātes un lielāko dienas laiku pavada, apmeklējot dažādus pornosaitus. Vēl viņam gadās reizēm kāds sakars ar sievieti, bet nosaukt par piesātinātu viņa dzīvi nevar nekādā veidā. Pārmaiņas sākas, kad pie viņa un mātes uz laiku apmetas seksapīla spāniete Lola, kas turklāt vēl ir lesbiete un viņa mātes mīļākā.

Anšlavs Eglītis ir viens no man tuvākajiem latviešu rakstniekiem, jo viņa darbi izceļas ar pārsteidzoši veselīgu dzīves uztveri un zemu audzinoši pamācoša sviesta. Protams, man vajadzētu būt pusaklam, puskurlam un vēl arī nedaudz vairāk apdauzītam nekā es jau tāpat esmu, lai es pasludinātu Eglīti par pasaules klases literātu. Ir acīmredzami, ka viņa darbi var būt interesanti tikai mums - mazajai tautiņai pie jūras, un arī latvieša dvēseli viņš līdz galam neaizkustinās, būdams nedaudz par provinciālu un tradicionālu, lai spētu pa īstam kādu pārsteigt. Un tomēr viņa "Līgavu mednieki" ir viens no lasāmākajiem pirmskara latviešu literatūras darbiem.

Jaunzēlandiešu izcelsmes režisors Endrjū Nikols ir cilvēks, kas radīja lielisko "Trumena šova" scenāriju un kura darbu vidū ietilpst arī "The Terminal" un "Lord of War". Savā otrajā režijas darbā Nikols pievēršas tēmai par aktiera un režisora attiecībām, par to, kas ir un kas nav blēdībām un tam, kādā veidā Als Pačino savā stipri cienījamā vecumā spēj joprojām būt vitāls un seksīgs.

Apgādā "Brīvā Aiviekste" klajā nācis populārā Jāņa Godiņa romāna "Vakardienas pusdienas" turpinājums - "Vakardienas pusdienas 2". Pētera Godiņa mākslinieciskais noformējums.

Grupas "Live" piektais studijas albūms ir viens no tiem ierakstiem, kuriem manā ierakstu kolekcijā būt nevajadzētu - es nekad neesmu par to bijis sajūsmā, grupa "Live" mani neinteresē un viņu pārstāvētais alternatīvā un nedaudz ņūmetalīgā roka novirziens mani diez ko nesaista.

Atkal jau man pienācis laiks priecāties par interesanto procesu, kas nepieciešams, lai varētu piereģistrēt Zemesgrāmatā kādu īpašumu Madonas rajonā. No Valsts Mērnieka uzzināju, ka esot gatavi visi papīri un ka varu tiem braukt pakaļ. Protams, uz Madonu darbadienā sevišķi braukt negribās (kas to būtu domājis!), bet pa pastu viņi sūtīt nevarot - pārāk bīstami. Ierakstīta vēstule tāpat nekādu garantiju nedod utt. Protams, varētu jautāt - kam vispār vajadzīgs tāds pasts, kuram pat valsts iestādes neuzticās (jo Valsts mērnieks tomēr vismaz daļēji ir saucams par valsts iestādi)?

Grupas "Ripojošie akmeņi" ieraksts "Lipīgie pirksti" droši vien ir viens no pirmajiem izteikti neķītrajiem rokmūzikas ierakstiem. Tas jau nevienam arī iepriekš nebija noslēpums, ka rokmūzika savā būtībā ir pamatīgākā peņa kratīšana vējā (kā to vēlāk izcilā veidā pasniedza "Ween" savā satriecošajā dziesmā "Waving my dick in the wind"), bet tikai Rolling Stones iedomājās, ka to vajag pasniegt tādā veidā, kā to viņi izdarīja. Proti, šī ieraksta iepakojums iemiesoja visas rokmūzikas pamatdomas - uz tā redzama ļoti pieguļošās biksēs tērpušās vīrieša bikšupriekša, kurai pa vidu atradās pilnīgi īsts rāvējs - tāds, kuru grupas fanes varēja atvērt vaļā un ieraudzīt laukā izšaujamies erektu gumijotu Mika Džegera peņa imitāciju.