Kazhes pierakstu burtnīca

Jaunā "Elizabete" bija viena no retajām Oskaru sezonas filmām, no kuras vienlaicīgi neko grandiozu negaidīju un nebaidījos, ka filma būs pārāk drūma un pārāk asiņaina. Izrādījās, ka mana pirmā prognoze apstiprinājās, bet asinis filmā tomēr bija un pilnīgi pietiekamos daudzumos. Tomēr Inkvizīcijas laikmetu atveidojošā filmā gluži bez tā izvairīties nevar.

Второй альбом группы "Сжиматели орехов белок" наверное в 1997ом году стал самым неожиданным хитом по ту сторону Атлантики. Всё же второая половина 90х для большинства людей не была эрой музыки биг-бендов и свинга. Нет, это была пора возникновения всяких бой- и гэрл- групп, время колледжного рока и для некоторых - бритпопа. А что в это время испоняли эти "Белки"? Добротный, немного пародийный довоенный ретро. И песня "Ад" из этой пластинки вдруг стала знаменитой по всему континенту. Как такое возможно?

I sometimes wonder - on what basis is it usually chosen what foreign books deserve to be translated and published in Latvian. Everything is perfectly clear with books which come from publishing houses known to present literature for the masses, they choose by looking at bestselling lists and considering whether the book in question is common and simple enough for the average reader to enjoy it. That is the way the books of Dan Brown, Sidney Sheldon and Danielle Steele (I`m pretty sure I`ve misspelled her name, but I don`t care about it anyhow) reach the Latvian reader. Of course, I understand that usually such books get published because there`s much demand for literature of this category, but that doesn`t necessarily mean that I should accept this fact without expressing any rude words about it. For I believe that the more trash you publish, the more you lower the common denominator, the more people will be interested in reading that sort of trash and there`s very little possibility to regain regular readers of cheap Russian detective stories for some more intellectually more valuable literature. Personally I don`t think that a person that reads worthless literature is any more intellectual that a person that doesn`t read anything.

Jāatzīst, ka Kubas filma, ko skatījos projekta "Apceļo pasauli caur kino" ietvaros, mani nesavaldzināja. Nepavisam arī nē, lai arī zināmi priekšnoteikumi tam bija.

"Kafka pludmalē" ir vēl viens romāns, kas man kārtējo reizi liek noliekt galvu Haruki Murakami priekšā un atzīt viņu par ģēniju. Romāns ir vienlaikus absolūti svaigs un iepriekš nedzirdētām tēmām caurvīts un 100% Murakamisks - cits rakstnieks tādu nemūžam neuzrakstītu ne uz pusi tik labi.

Kamēr vēl nav pagalam aizmirsies, mazliet padalīšos savos iespaidos par pirmo šī gada Eirovīzijas pusfinālu. Par katru dziesmu atsevišķi neizteikšos, jo vairākas no tām nebija vienkārša nepaplašināta apraksta teikuma vērtas. Tāpēc šeit sniegšu tādu numurētu sarakstu ar būtiskākajiem "punktiem":

Nezinu, kāpēc tas tā ir sagadījies, bet Brutal Planet man ir viens no mīļākajiem Alice Cooper albūmiem. Droši vien tas oficiāli par tādu neskaitās, bet vai nav vienalga, kas kā skaitās oficiāli. Ja jau oficiāli "Poison" ir viņam viena no visu laiku labākajām dziesmām, tad droši vien uz to visu oficiālo pusi var pilnībā nospļauties.

Bieži, spēlējot Monopolu, mani ir mocījusi doma - vai šo spēli nevarētu kaut kā padarīt nopietnāku, sarežģītāku? Proti, lai monopols nebūtu spēle, kurā visvairāk izšķiras tajā, kā tu izmet kauliņus, un tev ir minimālas iespējas pieņemt jebkādus lēmumus, bet patiešām nopietna spēle. Kas tajā varētu ietilpt:

"Gads, kad mani vecāki devās atvaļinājumā" ir ļoti īpatnēja filma, par to šaubu nevar būt. Tās darbība norisinās Brazīlijā 1970.gadā, apmēram vienlaikus ar Pasaules kausu futbolā, kurā Brazīlija izcīnīja 3. uzvaru. Tas nebūtu nekas īpašs, Brazīlijā droši vien gandrīz visas filmas ir par un ap futbolu, tā tomēr ir Brazīlija. Futbols un karnevāls ir divas šīs valsts galvenās iezīmes. Bet šī filma vienlaikus ir par politisko diktatūru Brazīlijā tajā laikā, galvenā varoņa vecāki uz Pasaules Kausa laiku nonāk cietumā, bet puika tiek atstāts pie vectēva, kurš gan, kā puika atklāj, ir paspējis nomirt. Tas vēl arī nebūtu nekas sevišķs, ja puikas vectēvs nebūtu dzīvojis Sao Paolo ebreju rajonā (līdz ar to pats būdams ebrejs), līdz ar to gādību pār mazo Mauro līdz laikam, kamēr atradīsies viņa vecāki (jo viņš jau nezina, kur tie ir palikuši, vecāki skaitās aizdevušies atvaļinājumā) uzņemas kāds padzīvojis ebrejs vārdā Šlomo, kurš gan diezgan ātri atklāj, ka Mauro nav īsts ebrejs (t.i., apgraizīts), bet gan parasts "gojs", kuram sajēgas par jūdaismu, lūgšanām, pareizu ēšanu un tā tālāk nav ne druskas. Tad nu Šlomo un pārējiem ebrejiem ir jāizlemj, ko ar puiku darīt.

Ja tā pavisam godīgi, tad Uriah Heep man ir jau tā noriebušies, ka par viņiem rakstīt sen vairs negribās, bet... solījums klausīties visu pēc kārtas liek neizlaist nevienu ierakstu, pat ne kārtējo vienveidīgo Uriah Heep albūmu. Šajā albūmā ir divas patiesi ļoti populāras dziesmas - "Sweet Lorraine" un titulkompozīcija "The Magician`s Birthday". Pirmā no tām patiešībā ir pietiekami laba himniska U.H. dziesma ar varbūt mazliet amerikāņu rednecks stila patosainu piedziedājumu un stipri nervus kaitinošu sintezatora partiju (tās skaņas stabili ir domātas, lai mocītu tādu vienkāršu latviešu puišu kā manis ausis), bet tituldziesma ir kaut kas vienkārši fenomenāls. Ne pozitīvā ziņā gan. Uriah Heep diemžēl nav nekāda progroka grupa, lai arī viņi paši tā, protams iedomājas. Viņu poētiskā puse nav spējīga radīt neko komplicētu un viņu teksti ir kaut kas līdzīgs "Spinal Tap" brīnumiem. Šī dziesma nebūtu tik slikta, ja tā neilgtu desmit minūtes. Ja Uriah Heep dalībnieki būtu patiešām īsti progrokeri, virtuozi un tā tālāk, viņi, protams, varētu desmit minūtes garu kompozīciju pavilkt bez problēmām, bet Bairons un kompānija nav nekādi King Crimson, labākajā gadījumā viņi ir angļu Styx un šāda stila grupām pāmērīgi garas kompozīcijas nekad nav īpaši labas. Ja salīdzina, kādu sviestu viņi desmit minūtes dara iekš "Magician`s Birthday" un primitīvu hārdroka "Spider Woman", jāsaka, ka ar otro viņi tiek galā daudz labāk. Protams, šī dziesma ir diezgan izteikts Deep Purple "My Woman From Tokyo" atdarinājums tikai mazāk kvalitatīvas grupas izpildījumā, bet tas vismaz ir vienkāršs un godīgs rokenrols, bez mēģinājumiem savaldzināt "intelektuālāko" publikas daļu. Vispār UH roķīgās dziesmas ir vēl kaut cik normālas - tai pašai "Echoes in the Dark" nav ne vainas, bet tad kad viņi mēģina radīt atmosfēru, noskaņu un tevi aizvest burvestību pasaulē, viņi, protams, izgāžas kā veca sēta. Kas gan nav nekāds dižs brīnums.