Parasti es kādu ierakstu klausos visas dienas garumā, pirms izsaku par to savu spriedumu. Izņēmumi iespējami tikai ierakstiem, kuri ir īpaši neklausāmi vai ierakstiem, kurus zinu no galvas (piemēram, tas varētu attiekties uz populārākajiem bītlu, Pink Floyd un arī Queen albūmiem). "Flash Gordon" nav nedz fenomenāli neklausāms, nedz simtiem reižu klausīts (protams, ka man tas mājās bija arī Centrāltirgū iegādātā kasetē, bet tas nenozīmē, ka esmu to jebkad regulāri klausījies).

Vispār man riebjas klauni, bet Simpsonu personības tests apliecina, ka tieši viņam esmu vislīdzīgākais.

Pēdējais "The Cross" albūms ir zīmīgs ar to, ka Teilors un kompānija bija uz to brīdi jau tik ļoti pārliecinājušies par nespēju pārdot savu produktu klausītājiem, ka tas pat netika izdots Lielbritānijā, bet tikai Vācijā (pirmais albūms iznāca arī ASV, otrais - tikai Eiropā). Vai vācieši Teilora veikumu novērtēja, neņemos teikt, bet droši vien nekādi fenomenālie arī pie ādas šortu cienītājiem šī ieraksta panākumi nebija.

Esmu ticis līdz brīdim, kad klausos Rika Raita debijas albumu un redzu, ka tas ir labs. Varbūt ne gluži lielisks. Noteikti ne izcils. Nekādā ziņā ne fenomenāls, bet kopumā labs. Salīdzinoši ar stipri baismīgās kvalitātes "Zee" ierakstu, kas tam sekoja, varētu pat teikt - ļoti kvalitatīvs.

Ticis publicēts otrais raksts par futbolu Latvijas pilsētās. Šoreiz - Valmieras futbola vēsture.

Džona Kārnija mūzikls "Once" ir apliecinājums tam, ka ir iespējams arī savādāk. Proti, ka lai uztaisītu patiešām no laika brīvu, skaistu, kolosāli emocionālu, sirsnīgu, dzīves spēku rosinošu un neatkārtojamu filmu, tev nevajag nedz skaļus aktieru vārdus, nedz bagātīgus specefektus, nedz - pats svarīgākais - lielu naudu.

"Ali Zaua" manā kinomīļa dzīvē atklāj pilnīgi jaunu kontinentu. Tiešā un pārnestā nozīmē. Vairāk gan tiešā - šī ir pirmā noskatītā Āfrikas filma. Protams, būtu naivi cerēt, ka tūliņ sākšu vienu pēc otras skatīties visādas Burundi, Namībijas un Zimbabves kino lentes. Tā nenotiks. Gan tāpēc, ka nemaz pēc tā nealkstu, gan tāpēc, ka Burundi kino industrija nav gluži Bolivudas līmenī. Proti, ja tur filmas vispār top, tad internetā tu tās tik viegli neatradīsi, tā ka patlaban izskatās, ka nāksies man samierināties ar arābu ziemeļu un DĀR filmām.

Vakar noskatītā īru muzikālā filma "Once" kārtējo reizi apliecina - ne jau liels dolāru daudzums ir tas, kas filmu dara īpašu. Ok, varbūt pēc Latvijas standartiem šīs filmas budžets nav maz - pēc dažādiem avotiem tas bijis 130 vai 180 tūkstoši eiro, bet nekas gigantisks jau arī nē. Galveno lomu atveidotāji nav profesionāli aktieri, bet gan mūziķi. Filmēšanā izmantotas režisora un komandas draugu mājas, dabīgais apgaismojums (un viss paveikts 17 dienās). Lai iekļautos atvēlētajos līdzekļos filmas režisors un scenārists Džons Kārnijs naudu, kas bija paredzēta viņa paša darba apmaksai, sadalīja starp galveno lomu atveidotājiem. Dziesmu autori arī naudu neprasīja.

Vesa Andersona "Karaliskie Tenenbaumi" bija viena lieliska, lai arī mazliet dīvaina komēdija, droši vien labākā filma, kurā līdz šim piedalījies Bens Stillers. Nākamā Andersona filma - "The life aquatic with Steve Zissou" - manai gaumei bija mazliet pārāk dīvaina, pārāk specifiska (filma, kas parodē Žaka Kusto ceļojumus pēc definīcijas nevar nebūt ļoti specifiska). Viņa jauno veikumu gaidīju vienlaikus ar nepacietību un bez tās. Vilties šī filma man nelika, tas ir droši.

Protams, ka pašu ceremoniju es neskatījos, bet tas jau ir cits jautājums, tāpēc iespaidi faktiski ir par rezultātiem.