Kazhes pierakstu burtnīca

No visām grupām, kuras esmu klausījies, Magma ir droši vien vistrakākā. Cik daudz tu vēl zini grupas, kuras visas savas karjeras garumā ir dziedājušas gandrīz tikai izdomātā citas planētas valodā un kuru visi albūmi grozās ap šīs planētas vēsturi un dzīves uztveri?

Turpinājums rakstam Mana velobiogrāfija.

Klausoties nu jau vienpadsmito "Uriah Heep" albūmu šīs lapas ietvaros, es beidzot esmu sasniedzis grupas debijas albūmu - "Very `Eavy... Very `Umble".

"Sievietes smarža" ir filma, par kuru Als Pačino beidzot saņēma Oskaru. Un vienlaikus tā ir pēdējā filma, par kuru Pačino saņēma kaut vai Oskara nomināciju. Sic transit gloria mundi, tā varētu teikt. Un tāpat varētu teikt: Svegliarsi e sentire il profumo del caffè.

Starp citu, "Vecīt, kas notiek ar manu valsti" aprakstā aizmirsu pieminēt, ka Mūrs šajā grāmatā ir pieminējis arī Baltijas valstis (kā kara Irākā atbalstītājas) un katru no tām atsevišķi nosaucis par Hitlera līdzskrējēju. Fui Mūram par to!

Piezīme: šajā rakstā pievienotās fotogrāfijas ir to autoru īpašums, man pašam no šiem laikiem foto uzņēmumu nav, tālab raksta iedzīvināšanai izmantoju netā atrodamus materiālus.

Lai arī vēlākie "Kraftwerk" ieraksti man šķiet ļoti pat saistoši, jāatzīst, ka grupas debijas albūmu par klausāmu nekādi nosaukt nevar. Protams, krautroka "mūzikā" bieži troksnis bija stipri dominējošs faktors, taču troksnis var būt saistošs un var būt vienkārši uzmācīgs (un vēl var būt tāds troksnis kā Lū Rīda "Metal machine music", bet tas jau ir ekstremāls gadījums).

Viss - tagad tas ir oficiāli - par ASV prezidentu kļūs Makkeins - nejauši datorprogrammatūras kļūdas dēļ gada nogalē gaidāmo ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti kļuvuši publiski zināmi:

Rītdien ieplānotais gājiens uz futbolu atceļas, jo pirms kāda brīža konstatēju, ka informācija par spēles laiku un vietu ir mainījusies. No 18:00 Skonto stadionā spēle pārcelta uz 16:00 Arkādijas stadionā. Tā kā darbs man rītdien ir gaidāms, tad viens ir skaidrs - Sūduvu tuvākajā laikā man neredzēt :|

Jau pirms kāda laiciņa bibliotēkas plauktā ievēroju Maikla Mūra "Vecīt, kas notiek ar manu valsti?". Lai arī savā ziņā es esmu mūr-ists, tomēr zināmas bažas par to, cik augstvērtīga lasāmviela varētu būt viņa pārdomas par štatos notiekošo, man bija. Es domāju, ka pat vairums izteiktu Mūra fanu atzīst, ka gluži objektīvs viņa skatījums uz situāciju lielākoties nav un ka viņa tā sauktās dokumentālās filmas tomēr ir vairāk vai mazāk propagandiskas. Tādā ziņā, ka pirms filmas veidošanas Mūrs jau iepriekš zina, ko viņš ar šo filmu pateiks un kāda veida materiālus izmantos. Taču tā diemžēl vispār ir "dokumentālā" politiskā kino tedence, ka uz jebkuru situāciju tas parasti skatās no vienas noteiktas puses, nevis mēģina saprast visu pušu viedokli.