Kazhes pierakstu burtnīca

Ja tā pavisam godīgi, tad Uriah Heep man ir jau tā noriebušies, ka par viņiem rakstīt sen vairs negribās, bet... solījums klausīties visu pēc kārtas liek neizlaist nevienu ierakstu, pat ne kārtējo vienveidīgo Uriah Heep albūmu. Šajā albūmā ir divas patiesi ļoti populāras dziesmas - "Sweet Lorraine" un titulkompozīcija "The Magician`s Birthday". Pirmā no tām patiešībā ir pietiekami laba himniska U.H. dziesma ar varbūt mazliet amerikāņu rednecks stila patosainu piedziedājumu un stipri nervus kaitinošu sintezatora partiju (tās skaņas stabili ir domātas, lai mocītu tādu vienkāršu latviešu puišu kā manis ausis), bet tituldziesma ir kaut kas vienkārši fenomenāls. Ne pozitīvā ziņā gan. Uriah Heep diemžēl nav nekāda progroka grupa, lai arī viņi paši tā, protams iedomājas. Viņu poētiskā puse nav spējīga radīt neko komplicētu un viņu teksti ir kaut kas līdzīgs "Spinal Tap" brīnumiem. Šī dziesma nebūtu tik slikta, ja tā neilgtu desmit minūtes. Ja Uriah Heep dalībnieki būtu patiešām īsti progrokeri, virtuozi un tā tālāk, viņi, protams, varētu desmit minūtes garu kompozīciju pavilkt bez problēmām, bet Bairons un kompānija nav nekādi King Crimson, labākajā gadījumā viņi ir angļu Styx un šāda stila grupām pāmērīgi garas kompozīcijas nekad nav īpaši labas. Ja salīdzina, kādu sviestu viņi desmit minūtes dara iekš "Magician`s Birthday" un primitīvu hārdroka "Spider Woman", jāsaka, ka ar otro viņi tiek galā daudz labāk. Protams, šī dziesma ir diezgan izteikts Deep Purple "My Woman From Tokyo" atdarinājums tikai mazāk kvalitatīvas grupas izpildījumā, bet tas vismaz ir vienkāršs un godīgs rokenrols, bez mēģinājumiem savaldzināt "intelektuālāko" publikas daļu. Vispār UH roķīgās dziesmas ir vēl kaut cik normālas - tai pašai "Echoes in the Dark" nav ne vainas, bet tad kad viņi mēģina radīt atmosfēru, noskaņu un tevi aizvest burvestību pasaulē, viņi, protams, izgāžas kā veca sēta. Kas gan nav nekāds dižs brīnums.

Droši vien daudziem tas ir lieliski zināms, bet man tas bija atklājums - DownThemAll ir rīks, ar kura palīdzību iekš Firefox iespējams lejuplādēt visu linku saturu no jebkuras web-lapas (vai, piemēram, izvēlēties lejuplādēt tikai visus PDF failus, kas tur ielinkoti). Var teikt ardievas nebeidzamai labās pogas un Save Target As spiešanai. Atceros tos laikus, kad IE vispār nemācēja saglabāt lapā iekļautās bildes (tas gan bija sen) un arī tās nācās pa vienai seivot kompī. Tagad pāris klikšķi un viss darīts.

Protams, savādāk kā par nežēlīgu klausītāju apkrāpšanu šo ierakstu nevar nodēvēt. Kā savādāk lai nosauc gadījumu, kad ierakstā, kas nosaukts par Pink Floyd bundzinieka Nika Meisona debijas soloalbūmu, šis pats Niks Meisons ir labākajā gadījumā otrā plāna personāžs, bet faktiski tas ir džeza mūziķes Kārlas Blejas albūms, kurā vokālus izpilda leģendārais Roberts Vaiets, bet Meisons tajā tikai sit bungas.

Tagad, pēc daudziem gadiem, kad es uz to atskatos, šis notikums rādās gluži savādāks nekā toreiz, kad tas bija tik svaigs un nepieredzēts. Tolaik es tur nesaskatīju nekādas likumsakarības, jēgu, Dievišķo kārtību, bet pieņēmu to par reālu neatkarīgi no dziļākās domas tam visam apakšā.

"Zelta kompass" ir viena no tām filmām, par kurām man ir grūti rakstīt, jo man pēc tās noskatīšanās tā arī neizveidojās konkrēts viedoklis par to - vai tā bija laba? slikta? adekvāta? tāda kā Poteriādes filmas? Nopietnāka?

Pēdējās dienās nācis modē rakstīt par saviem pirmajiem datoriem un piedzīvojumiem ar tiem. Tad nu es arī padalīšos savā stāstā.

Lai arī Eliss Kūpers šajā albūmā apgalvo, ka viņš dodoties uz elli, es vismaz nekādu došanos uz elli tajā saklausīt nespēju. Kāpēc tā? Tāpēc ka, manuprāt, albūmam par elli vajadzētu būt drūmam un nopietnam, nevis popsīgam Brodvejiskam mūzikliskam, vieglam un humora pilnam. Ja, protams, tā nav komiķu elle. Bet tajā, no otras puses, varētu atrasties vieta Vudijam Alenam, un tas atkal būtu briesmīgi.

Lai arī nesen izteicos, ka man ir pamatīgi piegriezušās Oskariem izvirzītās asiņainās un vardarbīgās filmas par cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām, kuras es vairs negrasos tuvākajā laikā īpaši daudz skatīties, uz jauno Tima Bērtona un Džonija Depa filmu visas šīs manas garās runas, protams, neattiecās. Kā gan es varētu šo filmu nenoskatīties?

Varbūt ne Putina, varbūt ne zombēts un varbūt ne mankurts, bet pie šāda secinājuma nonācu, apskatoties kāda tautieša komentārus pie viena paveca mana raksta.

Šo skaņu celiņu dokumentālajai filmai "The Body" Rodžers Voterss ierakstīja tālajā 1970.gadā, sadarbojoties ar Ron Geesin, tādējādi tas nav pat īsti viņa solo albums, bet man ir vieglāk to par tādu uzskatīt. Un tas, protams, nav īpaši populārs Votersa ieraksts - pat viņa diskogrāfijā tas nevienmēr parādās, jo te pat dziesmu ir diezgan maz, vairāk ir tādas kā skaņu kolāžas, kā jau filmā arī būtu loģiski.