Kazhes pierakstu burtnīca

Vai situācija, ka tev kāds jautā - kādu operētājsistēmu tu lieto un tu samulsti, nezinot, ko atbildēt, tev ir pazīstama? Jo tu nezini, kas tā operētājsistēma tāda ir un kam tā vajadzīga un neesi pārliecināts, vai tev tāda vispār ir?

The following text is a description of the longest one day bicycle trip of my life (I could use the expression “so far” but who am I kidding – I will never top it especially considering that over the past few years I`ve rarely ridden more than ten kilometers a day). I took it on August 10, 2001 with two of my friends (nicknamed Zin and N.R. respectively). The overall distance was around 240 kilometers.

Manā kino projektā "Apceļo pasauli" šī filma pārstāv pēc skaita 40. apskatīto valsti - Argentīnu. Līdz šim man nav bijusi iespēja pašam pabūt Argentīnā, bet ar kino lentes starpniecību to tagad esmu izdarījis.

Šis Edmondas Šarlas-Rū romāns ir viena no tām grāmatām, kuru izlasīšana līdz beigām man rada zināmu piepūli. Vispār es lasu viegli un parasti gandrīz jebkuru grāmatu viegli "izkožu", bet mēdz gadīties arī tādas grāmatas, kuras man kaut kāda iemesla dēļ nākas sevi piespiest lasīt. Proti, ir pret maniem principiem apstāties grāmatas vidū un pateikt - viss, tālāk nelasīšu, esmu jau izlasījis pietiekami, lai spriestu, ka šis veidojums ir mēsls. Pat, ja man patiešām tā šķiet. Ar filmām - jā, gadās, bet ļoti reti. Ar grāmatām - nekad (vai pareizāk - gandrīz nekad). Bet šis romāns bija viens no tiem, kurus izlasīt tiešām ir grūti. Un ne tāpēc, ka tā būtu kaut kāda "augstā" proza vai - vēl jo vairāk - padibeņu literatūra. Nē, it kā tas ir pilnīgi normāls vairāk vai mazāk nopietns literārs darbs, kas turklāt vēl apbalvots ar prestižo Gonkūru prēmiju. Bet tas ir tik unilkāli garlaicīgs un tā personāži - mani neinteresējoši, ka šī romāna lasīšana man izvērtās par tādu kā cīņu pašam ar sevi.

Ja runa ir par Stroķiem un Rozēm, pat pats jūtīgākais cilvēks droši vien nespēs nepieminēt, ka Axl Rose ir viens pilnīgi debils tips, kas ir savu ambīciju dēļ savārījis gandrīz totālu miskasti ar savu karjeru un kurš nu jau vairāk nekā desmit gadus mēģina radīt jaunu albumu, bet to tā arī nav izdarījis.

Vess Andersons ir viens no manā uztverē interesantākajiem mūsdienu Amerikas kino režisoriem, kura filmām raksturīgs īpašs Andersona rokraksts, pilnīgi neklišejiska pieeja komēdijas žanram, satriecoša muzikāla atmosfēra, pārsteidzoši oriģināli scenāriji un savdabīga vizuālā stilistika.

Pēc "Bottle Rocket" noskatīšanās beidzot varu pavēstīt - tagad esmu redzējis visas Vesa Andersona pilnmetrāžas filmas. Protams, patiesība ir tāda, ka šo filmu sevišķi daudz kopumā nav (5), bet mans sasniegums paliek. Šī filma turklāt ir zīmīga ar to, tā vienlaikus bija pilnmetrāžas kino debija ne vien Andersonam, bet arī brāļiem Lūkam un Ovenam Vilsonam.

Patiesību sakot, šis Jefferson Starship ieraksts, nav nekāds "Jefferson Starship" albūms. Kāpēc tā? Tāpēc ka grupa "Jefferson Starship" dienasgaismu ieraudzīja tikai 1974.gadā, kad pārstāja eksistēt "Jefferson Airplane", no kuras tā bija izaugusi. Taču šajā ierakstā, kas tapa vēl Lidmašīnai augstu lidojot, Jefferson Airplane dalībnieks Pols Kantners pieaicināja veselu bariņu savu čomu no dažādām ievērojamām Sanfrancisko psihodēliskajām grupām un ierakstīja zinātniskās fantastikas konceptalbūmu.

Iedomājies situāciju, ka tev kādam telefoniski jānosauc sava e-pasta adrese pa burtiem, bet tu nezini kādi ir standarta vārdi, kurus izmanto šādās situācijās? Un cilvēks otrā galā nevar saprast, vai kārtējais burts, ko tu viņam diktē, ir "q" vai "a". Risinājums tātad ir gaužām vienkāršs - izmanto rupjus vārdus, ar kuriem apzīmē dažādu tautību cilvēkus žargonā. Tu pilnīgi noteikti pietiekami ātri aizvainosi savu sarunu biedru un viņam vairs tavu e-pasta adresi nevajadzēs. Sniedzu šāda saraksta piemēru.

"Dievu mežs" ir droši vien viens no līdz šim lielākajiem lietuviešu kino projektiem - pēc budžeta tas ir samērojams ar mūsu "Rīgas sargiem" un pēc tematikas arī gandrīz samērojams. Tā ir filma par kādu profesoru, kuru nacisti iesloga Štuthofas koncentrācijas nometnē par nepietiekamu lojalitāti Trešajam Reiham, bet vēlāk šis pats profesors ar stipri līdzīgu attieksmi pret sevi sastopas jau padomju Lietuvā. Par neko pārsteidzošu šajā situācijā laikam runāt nevarētu, tāpat nav pārsteidzoši, ka filma tapusi pēc lietuviešu rakstnieka Baļa Srogas autobiogrāfiska darba motīviem. Tāda bija tā laika dzīve, tādi bija tā laika tikumi.