Kazhes pierakstu burtnīca

"Pieci cilvēki, kurus tu satiec Debesīs" ir grāmata par nāvi vai, pareizāk sakot, par to, kāda varētu būt pēcnāves pasaule. Principā jebkurš autors par šo tēmu droši un brīvi rakstīt, jo, kā zināms, patiesību šajā jautājumā noskaidrot ir diezgan pagrūti. Kurts Vonnegūts apgalvotu, ka pēcnāves dzīves nav. Bernards Verbērs teiktu, ka tu tiec nosvērts un vai nu kļūsti par eņģeli vai atgriezies uz grēcīgās zemes. Kristieši teiktu, ka tu vai nu nonāc Dieva valstībā vai pie ragainā puiša. Katrā ziņā teorija, ka pēc nāves cilvēks kļūst par vienu bitu kāda Alabamas lauku pilsētiņas bibliotēkas datora cietā diskā, nav ne par mata tiesu labāka vai sliktāka par visām citām.

jau otro reizi pēdējo mēnešu laikā (droši vien, pateicoties apkopējai) esmu cietis krūžu jautājumā. mana iepriekšējā krūze pazuda (pēcāk - atradās, bet jau cita cilvēka īpašumā), bet tagadējā krūze šorīt mani sagaidīja diezgan bēdīgā paskatā - tās priekšpusē esošā stikla bumba ar datoru tajā ir pazudusi - pēc visa kā spriežot - saplīsusi. Un tagad tā izskatās kaut kāda

Tas beidzot (diemžēl) ir noticis - esam noskatījušies visas 5 Futurama sezonas pilnā apjomā. Pienācis laiks salikt punktus uz i, izteikt spriedumu un dzīvot tālāk.

Cik īsa un nožēlojama gan ir cilvēka atmiņa. Kad 2002.gadā norisinājās notikumi ap Daniela Pērla nolaupīšanu un nāvi, droši vien arī es par to biju dzirdējis un varbūt pat kaut kādā mērā sekojis to gaitai. Bet tagad, skatoties šo filmu, es pat neiedomājos, ka tā varētu būt balstīta uz reāliem faktiem. Tā tas notiek.

Lai arī it kā "Praviešus, viedos un sāgas" formāli ierakstīja grupa, kas vēlāk kļuva slavena ar glemroka himnu "Bang a gong (get it on)", nosaukt to par to pašu grupu droši vien īsti nevar. Marks Bolans gan, protams, ar savu "blējošo" vokālu, kas droši vien kalpoja par "iedvesmu" Deividam Bovijam, taču Stīvs "Pegerīns" Tuks ir tikai "Tyrannosaurus Tex" un ne vairs "T.Rex" dalībnieks, bet tā kā agrīnā grupa bija Tuka un Bolana duets, diez vai tālākais Bolana projekts būtu saucams par sākotnējās grupas turpinājumu. Lai gan no otras puses - kāda starpība.

Vispirms uz spoguļu valstību aizdevās Liencha kopā ar L (piektdien), bet sestdienas vakarā Lienčai radās iespēja šai izstādē paviesoties vēlreiz - nu jau kopā ar savu laulāto draugu (mani).

Kino vecmeistara Maika Nikolsa "Čārlija Vilsona karš" ir viena no tām filmām, kuras Oskaru sezonā tukšā nepaliks. Un par ko tur lai brīnās? Pats Nikolss ir leģenda jau kopš sešdesmitos tapušās "Who`s afraid of Virgiania Woolf". Mūziku filmai rakstījis Džeimss Ņūtons Hauards, kas piedalās tikai lielos un ļoti lielos projektos. Un kas šeit ir galvenajās lomās? Toms Henkss, Filips Sīmors Hofmans un Džūlija Robertsa.

Piektdien notika beidzot tas, par ko bija ilgi runāts un kas bija ilgi plānots - Pink Floyd P-U-L-S-E koncerta skatīšanās uz lielā (projektora) ekrāna. Fragmentus no šī koncerta, protams, biju redzējis iepriekš, arī tā audio versiju esmu gana klausījies, bet tā - uz liela ekrāna un pilnā garumā šo koncertu redzējis vēl nebiju. Un vispār - PULSE klausījies pēdējo reizi arī biju pietiekami sen, tā ka bija interesanti paskatīties, kādu iespaidu tas uz mani atstās tagad, 2008.gadā.

Patiesību sakot, nekādu jaunumu šajā sakarā man nav, vienīgi esmu secinājis, ka couchsurfing lapai ir daudz pieklājīgāks dizains un sakarīgāk organizēta meklēšana. Pagaidām esmu no HC saņēmis vienu atteikumu, no CS - neko (tur gan reģistrējos tikai šorīt). Vēl HC gandrīz nosūtīju jautājumu, vai pie viņa var palikt kādam vīrietim, kuram pēdējā brīdī ievēroju, ka viņš pie sevis aicina tikai vīriešus un viņš esot ieinteresēts "intimacy" lietās. Droši vien tas nebūtu mums ar Lienču piemērots namatēvs.

Pietika man paziņot, ka iešu fotografēt mazos kruasānus, kā tie atgriezās savā līdzšinējā izmērā. Lūk, kāda blēdība.