Lasot šo romānu, kādā brīdī secināju, ka patiesībā to kaut kad iepriekš jau biju lasījis, bet acīmredzami pietiekami sen, lai ļoti vāji atcerētos tā saturu, tā ka priekšzināšanas mani šajā romānā īpaši netraucēja.

Ja es atzīšos, ka filmu par vīrieša attiecībām ar gumijas sievieti gaidīju jau kādus pāris mēnešus, droši vien es riskēšu tikt uzskatīts par mazliet slimu. Bet tieši tāds ir šis gadījums.

Es neesmu žurnālists, es neesmu sportists, es neesmu vēsturnieks. Bet es esmu fanātiķis. Un nu tas guvis pirmo apliecinājumu:

Skatoties, vai latgaļu avīzes 30.gados rakstīja kaut ko par futbolu (nerakstīja), tīri nejauši ievēroju rakstu "Miris žīdu spiegs". Es, protams, nezinu, ko par Dreifusa lietu var izlasīt vienā no Grūtupa grāmatām (neesmu lasījis), bet vismaz gan Wikipedia, gan Conservapaedia apgalvo, ka viņš bija nepamatoti apsūdzēts un vispār Dreifusa lieta skaitās absolūti klasisks negodprātīgas tiesas procedūras gadījums.

Skatoties Simpsonus, izlēmu būt godīgs un iet cauri visām sezonām sākot ar pirmo - sistēmai ir jābūt, un turklāt tikai šādi sistemātiski iespējams novērtēt, kādos brīžos seriāls piedzīvojis progresu un kādos - pagrimumu.

"Trash" droši vien ir tas albūms, ar kuru vairumam cilvēku (vismaz tādiem, kas kaut nedaudz par to ir dzirdējuši) mūsdienās asociējas vārdi "Alice Cooper". Kā nekā tas ir ieraksts, kurā atrodama leģendārā "Poison", kas šo čūsku veci padarīja par MTV mīluli. Bet, protams, tas nenozīmē, ka "Trash" būtu Kūpera labākais albūms vai kaut viens no labākajiem.

Izvēloties skatīties filmu no Izraēlas, es noteikti biju paredzējis, ka tā nedrīkst būt nekāda drāma par Holokaustu vai psiholoģisks gabals par Izraēlas-Palestīnas, Izraēlas-Arābu pasaules un tamlīdzīgām problēmām. Nē, es gribēju skatīties kārtīgu komēdiju, un tādu es arī dabūju.

Turpinu sniegt interesantus izvilkumus no pirmskara Kuldīgas laikrakstiem. Šoreiz - 1928.gada 21.septembra raksts pirms Saeimas vēlēšanām ar nosaukumu "Par ko nedrīkst balsot un par ko jābalso" laikrakstā "Kuldīgas Vēstnesis".

(1928.gadā)

Romāna "Trīs bērni un es" grāmatas aizmugurējā vāka tekstā pieminēts, ka tas ir sava veida turpinājums "Trīs vīriem laivā". Un es uz tā uzķēros, par spīti tam, ka pat "Trīs vīri uz vellapēda" nav ne desmito daļu tik labi kā leģendārais romāns par trīs vīriem un suni. Un "Trīs bērni" labākajā gadījumā ir uz pusi tik labi kā vellapēdu romāns, kas kopumā nozīmē tikai vienu - šis romāns ir absolūti nožēlojams.