Kazhes pierakstu burtnīca

Pietika man paziņot, ka iešu fotografēt mazos kruasānus, kā tie atgriezās savā līdzšinējā izmērā. Lūk, kāda blēdība.

Cik es atceros, manos sākotnējos plānos, kad ķēros pie savas ierakstu kolekcijas pakāpeniskas apskatīšanas, neietilpa pievēršanās "dzīvajiem" ierakstiem, taču šis Ten Years After albūms man jāapskata būtu, jo tajā netiek izpildītas iepriekšējo grupas ierakstu dziesmas (patiesību sakot, uz to laiku viņiem bija tikai viens iznācis albūms), bet gan iepriekš ierakstos nepieejamas kompozīcijas, un tā jau ir pilnīgi cita lieta.

"Procesu" biju jau lasījis iepriekš, manuprāt, apmēram 2000.gadā, varbūt 2001., bet šī ir viena no tām grāmatām, kuras ir vērts pārlasīt. Kā Lienčai izteicās kāda bijusī klasesbiedrene, tas esot murgs, ne grāmata. Bet pati atzina, ka ko gan viņa - diplomēta skolotāja - var zināt. Es arī gribu piekrist, ka diplomēti skolotāji lielākoties nezina un nesaprot, ne tik cik melns aiz naga. Sveicieni jums, mani dārgie pedagogi!

Juno noteikti dabūs savas 2-3 Oskaru nominācijas, varbūt pat kādu balvu, par to es esmu vairāk nekā pārliecināts. Un šajā gadījumā es nevarēšu nepiekrist cilvēkiem, kas šo filmu atzinīgi novērtēs, jo šī filma ir patiešām īsta odziņa.

Cik sen tas bija, kad digitālie fotoaparāti vēl taisīja tikai melnbaltas bildes, bet no dzīves varēja paslēpties skapī...

Droši vien es esmu mazohists - kā savādāk lai izskaidro, ka manā ierakstu kolekcijā ir gandrīzi visas Uriah Heep plates, kuru periodiska klausīšanās man tuvāko pāris mēnešu garumā būs bēdīgi periodiska. Žēl, ka UH ierakstu kvalitāte nav īsti atbilstoša to daudzumam.

Paskatoties uz augstāk redzamo attēlu, tu droši vien padomāji: kurš gan liek savā blogā tik neveiksmīgas un nekvalitatīvas fotogrāfijas - apgaismojums draņķīgs, zibspuldze pārspīdinājusi "galvenā varoņa" acis, graudains, kompozīcijas nekādas, bet...

Šī filma diez vai varētu cerēt tikt apbalvota ar Oskariem daudzās kategorijās, bet viena Akadēmijas balva tai tiks gandrīz ar garantiju. Proti, vecmeistare Džūlija Kristija tiek uzskatīta par neapšaubāmu favorīti cīņā par labāko sieviešu titullomu, ko apliecina viņas uzvara šajā nominācijā gan kritiķu izvēles balvās, gan Zelta globusos. Protams, šī būtu viena no tām situācijām, kurā es varētu atsaukties uz Keitas Vinsletas apgalvojumu seriālā Extras, ka lai dabūtu Oskaru, visdrošākā stratēģija ir piedalīties filmā par Holokaustu vai tēlot garīgi slimu cilvēku. Faktiski gan Kristijas varone nav garīgi slima, bet fiziski slima, taču tas ir cits jautājums - jā, vislielākās iespējas tikt pie kādām balvām ir aktieriem, kas neatveido "normālus" cilvēkus.

Vakar man tik ļoti sagribējās noskaidrot kādu lietu, ka nenoskopojos un samaksāju 95 santīmus, lai varētu padarboties ar Lursoft`a laikrakstu bibliotēku. Protams, kā tāds šāds serviss man liekas ļoti simpātisks, bet nekaunīgāku un nesmukāku apiešanos ar klientiem sen nebiju redzējis.

Vispār šis ieraksts, ko klausījos, nav "īstais" Procol Harum debijas albūms, tāds, kāds tas bija 1967.gadā, jo manā versijā ir iekļautas abas albūma ievadošās dziesmas - gan tā, ko saņēma tikai amerikāņi ("A Whiter Shade of Pale"), gan tā, kas tika dāvāta angļiem - "Conquistador". Taču tās abas ir pietiekami labas, lai es tikai priecātos par šādu "netaisnību".