Kazhes pierakstu burtnīca

"Alice in chains" ir viena no tām grupām, par kuru eksistenci es zinu jau ļoti sen, bet kuras nekad neesmu īpaši klausījies, jo grunge novirziens kā tāds mani nekad nav pārmērīgi saistījis (Nirvana es cienu, bet īsti nemīlu, Pearl Jam respektēju, bet pagalam nemīlu, Soundgarden ne cienu, ne mīlu, apzinos viņu pastāvēšanu). Īstenībā gan "Alice in Chains" īsti ne pēc Pērļu džema, nedz pēc Nirvānas neizklausās, jo viņu grunge ir daudz tuvāks "tīram" metālam, nekā netīro bikšu mūzikai. Tādi rifi kā "Man in the box" vadmotīvs daudz labāk iederētos kādā Black Sabbath albūmā, nekā Nirvanas repertuārā. No otras puses, grupas vokālists Leins Steilijs ir bišķi Edij-Vederisks, bet noteikti ne tik izteikti kā vēlākie Pearl Jam atdarinātāji no Nickelbeck, Creed utt.

"Cirka direktora meita" ir romāns, kas man kļuva par patīkamu pārsteigumu un lielu vilšanos vienlaicīgi. Pēc pirmās romāna puses izlasīšanas es biju stāvā sajūsmā - oriģināli, patiešām svaigi un lieliski pārliecinoši. Sižets pietiekami nelineārs, ar dažādiem interesantiem iestarpinājumiem un negaidītiem elementiem. Bet jo tuvāk nāca beigas, jo vairāk es jutu, ka beigas būs paredzamas un "lētas" - tādas, kādas vien var gaidīt. Tā kā detektīvromāns, kurā tu jau pa vidu uzzini, kas ir slepkava un tad tev atliek vien gaidīt, kamēr galvenais varonis nonāks pie tā paša secinājuma, kas tev jau sen kļuvis skaidrs.

Novērojums Barona centra Rimi - kruasāni dienā, kad tiem ir atlaide, ir par trešdaļu mazāki kā dienās, kad atlaides nav. Vai tādā gadījumā vispār var runāt par atlaidi?

BBC Galapagu salu raidījumu ciklu (3 raidījumi x 45 minūtes) var uzskatīt par tādu kā "Planet Earth" turpinājumu, jo Galapagu salas patiešām nav gluži pārējās pasaules sastāvdaļa, bet gan drīzāk vēl viena pasaule pasaulē. Protams, mūsdienu globalizācija, tūrisms un citas kaites arī šīm salām ir liegušas saglabāt savu vēsturisko statusu (es kā naivulis biju domājis, ka salās tūristus tik brīvi nelaiž, bet nauda paliek nauda...), taču Galapagu salām joprojām nav ekvivalenta uz Zemeslodes un ļoti cerams, ka cilvēka idiotiskā darbība, globālā sasilšana un citi mēsli tās pārskatāmā nākotnē neiznīcinās.

Es droši vien riskētu zaudēt pēdējās cieņas atliekas to cilvēku acīs, kuri uzskatāmi par lielākiem vai mazākiem kino ekspertiem, ja paziņotu, ka "No Country for Old Men", manuprāt, nav ne tikai 2007.gada labākā filma, bet pat gada filmu pirmajā pieciniekā tai nebūtu vietas. Tāpēc varbūt labāk būtu šo aprakstu nerakstīt un izlikties, ka es šo filmu nemaz neesmu redzējis, teikt - jā, droši vien tā ir izcila filma, bet man ir aizspriedumi pret Tomiju Lī Džonsu, jo man viņš vienmēr jūk ar kādreizējo Pamelas vīru Motley Crue dalībnieku Tomiju Lī (ne-Džonsu). Bet es esmu fenomenāli godīgs cilvēks, tāpēc atklāšu visas kārtis - es esmu noskatījies "No Country for Old Men" un man šī filma likās tāds 7-7.5 līmeņa kino, ne vairāk. Akmeņus var paņemt jebkurā ceļa malā.

Lai arī it kā sevi uzskatu par futbola fanu, tā paskaitot izrādās, ka savā mūžā esmu bijis uz mazāk kā 10 spēlēm, un pēdējo reizi - 2004.gadā. Tātad

"Lielā rokenrola krāpšana" ir filma par/ar Sex Pistols un dubultalbūms. Šoreiz - par albūmu. Tas nav īsts Sex Pistols albūms, jo Džonijs Rotens tajā atteicās piedalīties (vēlāk būs skaidrs - kāpēc), bet tas nekas - pārējie dalībnieki neatteicās piedalīties.

Vienā Futurama sērijā Frajs gribēja uzzināt, kā būtu, ja dzīve vairāk līdzinātos datorspēlei. Tur tas bija realizēts gana labi, bet tas bija nekas salīdzinoši ar zemāk redzamo video, kur cilvēki patiešām izveidojuši tādu kā datorkvestu:

Nepagāja daudz laika kopš pabeidzām skatīties 3.sezonu, kad bijām jau cauri arī ceturtajai. Ne jau tāpēc, ka tur ir maz sēriju (lai gan to patiešām ir tikai 12), bet tāpēc ka daudzas no tām nesen jau bijām skatījušies (jo nosaukt mūs par sistemātiskiem hronoloģiskiem Futurama skatītājiem laikam gan nevarēs).

Kā jau rakstīja Lienča, šovasar plānojam doties ceļojumā uz/pa Itāliju. Lai arī biļetes ir jau pasūtītas, nekas cits vēl nav saplānots un pārdomāts, bet tas nekas. Ir pāris obligāti punkti: Milāna, Roma, Turīna, (droši vien) Venēcija, bet kāda būs tam visam secība un kā kur nokļūsim, par to padomāsim vēlāk.