Droši vien daudziem tas ir lieliski zināms, bet man tas bija atklājums - DownThemAll ir rīks, ar kura palīdzību iekš Firefox iespējams lejuplādēt visu linku saturu no jebkuras web-lapas (vai, piemēram, izvēlēties lejuplādēt tikai visus PDF failus, kas tur ielinkoti). Var teikt ardievas nebeidzamai labās pogas un Save Target As spiešanai. Atceros tos laikus, kad IE vispār nemācēja saglabāt lapā iekļautās bildes (tas gan bija sen) un arī tās nācās pa vienai seivot kompī. Tagad pāris klikšķi un viss darīts.

Protams, savādāk kā par nežēlīgu klausītāju apkrāpšanu šo ierakstu nevar nodēvēt. Kā savādāk lai nosauc gadījumu, kad ierakstā, kas nosaukts par Pink Floyd bundzinieka Nika Meisona debijas soloalbūmu, šis pats Niks Meisons ir labākajā gadījumā otrā plāna personāžs, bet faktiski tas ir džeza mūziķes Kārlas Blejas albūms, kurā vokālus izpilda leģendārais Roberts Vaiets, bet Meisons tajā tikai sit bungas.

Tagad, pēc daudziem gadiem, kad es uz to atskatos, šis notikums rādās gluži savādāks nekā toreiz, kad tas bija tik svaigs un nepieredzēts. Tolaik es tur nesaskatīju nekādas likumsakarības, jēgu, Dievišķo kārtību, bet pieņēmu to par reālu neatkarīgi no dziļākās domas tam visam apakšā.

"Zelta kompass" ir viena no tām filmām, par kurām man ir grūti rakstīt, jo man pēc tās noskatīšanās tā arī neizveidojās konkrēts viedoklis par to - vai tā bija laba? slikta? adekvāta? tāda kā Poteriādes filmas? Nopietnāka?

Pēdējās dienās nācis modē rakstīt par saviem pirmajiem datoriem un piedzīvojumiem ar tiem. Tad nu es arī padalīšos savā stāstā.

Lai arī Eliss Kūpers šajā albūmā apgalvo, ka viņš dodoties uz elli, es vismaz nekādu došanos uz elli tajā saklausīt nespēju. Kāpēc tā? Tāpēc ka, manuprāt, albūmam par elli vajadzētu būt drūmam un nopietnam, nevis popsīgam Brodvejiskam mūzikliskam, vieglam un humora pilnam. Ja, protams, tā nav komiķu elle. Bet tajā, no otras puses, varētu atrasties vieta Vudijam Alenam, un tas atkal būtu briesmīgi.

Lai arī nesen izteicos, ka man ir pamatīgi piegriezušās Oskariem izvirzītās asiņainās un vardarbīgās filmas par cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām, kuras es vairs negrasos tuvākajā laikā īpaši daudz skatīties, uz jauno Tima Bērtona un Džonija Depa filmu visas šīs manas garās runas, protams, neattiecās. Kā gan es varētu šo filmu nenoskatīties?

Varbūt ne Putina, varbūt ne zombēts un varbūt ne mankurts, bet pie šāda secinājuma nonācu, apskatoties kāda tautieša komentārus pie viena paveca mana raksta.

Šo skaņu celiņu dokumentālajai filmai "The Body" Rodžers Voterss ierakstīja tālajā 1970.gadā, sadarbojoties ar Ron Geesin, tādējādi tas nav pat īsti viņa solo albums, bet man ir vieglāk to par tādu uzskatīt. Un tas, protams, nav īpaši populārs Votersa ieraksts - pat viņa diskogrāfijā tas nevienmēr parādās, jo te pat dziesmu ir diezgan maz, vairāk ir tādas kā skaņu kolāžas, kā jau filmā arī būtu loģiski.

Ziņģis pie mums vakar atnāca ar DVD ar otro Matrix. Tā kā šī filma man atmiņā bija palikusi gaužām izbalējusi, izlēmām, ka to tīri labi varētu noskatīties atkārtoti, un tā arī izdarījām.