Kazhes pierakstu burtnīca

Savā divdesmit pirmajā studijas albūmā šok-roka karalis Alice Cooper ir atteicies no vairāku iepriekšējo albūmu rotaļāšanās ar pūdeļroku un peņuroku, tā vietā pievēršoties savām iecienītajām sociālās netaisnības tēmām un apdziedot visu to, kas mūsdienu pasaulē viņam īsti simpātisks nešķiet (tam pašam viņš veltīja vēl vismaz divus sekojošos albūmus). Un jāatzīst, ka Kūpera sociālā kritika ir bez šaubām gudrāka, nekā tā ir, piemēram, Rodžeram Teiloram. Ko lai tu neteiktu par Elisu Kūperu, viņa skatuves tēlu, spēlēto mūziku un tā tālāk, bet viens viņš nav - un tas ir muļķis.

Ja tu esi kādreiz klausījies kaut ko krutāku par Radio Aizkraukle, tad es tevi esmu gatavs pasludināt par mega guru. Cik mani izdevās paklausīties, tur skanēja kaut kāds sliktākā stila krievu tuc-tuc un kaut kādi divi tipi krieviski lamājās, vienkārši ģeniāli. Protams, lielās devās šī radiostacija droši vien izraisa smadzeņu atmiršanu, bet 1-2 minūtes var paklausīties.

Es gandrīz no krēsla nokritu, kad portālā db.lv izlasīju, ka Aivars Kalvītis dibinās jaunu partiju. Tiešām nebiju kaut ko tādu gaidījis. Kalvītim - un pašam sava partija. Jā, kas tik Latvijā nedarās. Vispirms izrādās, ka viens bijušais premjers uzpircis pusi Augstākās tiesas, tagad šis.

The Cross bija grupa, kurā Rodžers Teilors izklaidējās papildu savam pamatdarbam ar Queen astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā. Šeit viņš atteicās no savas bundzinieka lomas un pārņēma ritma ģitāru un vokālista funkcijas. Grupas pirmais albūms, kuram pievērsīšos kaut kad tuvākajās nedēļās, faktiski bija Teilora solo karjeras turpinājums - viņš to ierakstīja praktiski vienatnē un ieraksts bija ieturēts izteiktās deju mūzikas noskaņās.

Kriminālpolicija šodien Rīgas lidostā aizturējusi britu tūristu Stīvenu P., kurš grasījies atstāt Latviju, tā arī nepačurājis pie Brīvības pieminekļa. Policija komentārus aizturēšanai nesniedz, bet Stīvena P. advokāts skaidroja situāciju:

"Nogrimusī pasaule" ir pirmais romāns Belarda triloģijā par to, kāda varētu būt postapokalipses pasaule. Ja vēlies iegūt īsu atsauksmi par šo romānu, apskaties komentārus izdevniecības lapā. Informatīvi, ne?

"Rozes dzīve" ir kārtējā biogrāfiskā filma par kādu mūziķi. Šādu filmu pēdējos gados ir tik daudz, ka tās visas pat pārskaitīt nav vienkāršs uzdevums. Turklāt jāatzīst, ka gandrīz visas tās ir viena otrai stipri līdzīgas - rāda tipiskus "rags to riches" stāstus par ne visu saprastiem pietiekoši savdabīgiem mūziķiem, kuru dzīvēs bijis daudz nedienu un kurus nevar vērtēt pēc vienkāršajiem kritērijiem. No man zināmajām filmām droši vien pirmā šāda veida biopic veida lente ir "The Doors", bet patiesību sakot nav svarīgi, kas ir pirmā un kas pēdējā. Vienīgais patiešām atšķirīgais mūziķa biogrāfiskais kino bija redzams iekš "I`m not there", kura patiešām izcēlās uz citu filmu fona. "Rozes dzīve" - neizceļas.

Ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem: 90% šajā filmā sniegtās faktoloģiskās informācijas ir buļļa kaku vērtībā. Un vienlaikus filma atstāja pozitīvu iespaidu un tai ir labs vēstījums (ja tu tādu vēlies saskatīt).

Pirms likt uz sava audio atskaņotāja skanēt šo "Supertramp" albūmu, vispirms noskaidro savu atbildi uz sekojošu jautājumu: kāda ir tava attieksme pret sevišķi augstā falsetā spiedzošiem vīriešiem - dziedātājiem? Tādiem kā Bee Gees, Tomass Anderss no Modern Talking un tā tālāk. Ja tev šāda dziedāšanas maniere izraisa neglābjamus stinguma krampjus vai vēlmi novemt galdu, tad varbūt tev nevajadzētu pievērsties šī ieraksta dziļākai pētīšanai. Turpretī, ja tu esi rūdīts "Saturday night fever" fans, kas nekad nešķiras no savam platformenēm un principā neatzīst bikses, pēc kurām nevar noteikt tavu "riekstu" izmēru, tad tev noteikti vajadzētu šim ierakstam dot iespēju sevi pavedināt.