Kazhes pierakstu burtnīca

2005. gadā, kad "Nevainīgs 40 gadu vecumā" kļuva par vienu no gada lielākajiem kases grāvējiem, man neradās ne mazākā vēlēšanās šo filmu noskatīties. Kāpēc tā? Tāpēc ka 40gadnieku auditorijai pārveidots "American Pie" nav tieši tas, kas man asociējas ar labu kino (ok, varbūt 30gadnieki arī ir mērķauditorijā, bet who cares). Šogad, kad esmu noskatījies jau vismaz trīs Apatova filmas (ne visās viņš bijis režisors, bet viņa līdzdalība vienmēr ir pietiekami jūtama): "Knocked Up", "Anchorman" un "Superbad", izlēmu - what the heck, jāiedod iespēja arī nevainīgajam Stīvam Kerelam.

Ui, ku es labi aplauzos. Gribēju jau domāt, ka līdz šī gada beigām būšu ticis cauri 27-tajam diskam no savas kolekcijas, kad šodien nejauši ievēroju, ka neesmu aprakstījis vismaz divus ierakstus no 4-tā diska. Tā arī gadās.

Kā jau šur tur izskanējis, mūsu brīnišķīgā Saeima galīgajā lasījumā apstiprinājusi izmaiņas KL, kas turpmāk ļaus likt cietumā cilvēkus, kas izplatījuši baumas par lata devalvāciju. Citēju :

Vispār es nebiju domājis skatīties Atpakaļ nākotnē otro daļu, bet tā sanāca, ka kaut kā nebija noskaņojuma pieķerties kaut kam nopietnākam, plus šo filmu iepriekš biju redzējis tikai vienreiz un tās saturu līdz ar to atcerējos diezgan švaki, tā ka izlēmu tomēr to noskatīties.

To Latvijā ir vienkārši tonnām, bet man pagaidām nav izdevies atrast tādu, kurā vienmēr varētu iztikt bez brīnumiem un (nepatīkamiem) pārsteigumiem. Apskatīsim uz piemēra pamata: pagājušās nedēļas beigās izlēmu, ka mans Braun elektriskais skuveklis savu mūžu ir nodzīvojis (proti, sācis skūt pārāk švaki), tāpēc izlēmu iegādāties vietā jaunu (apmēram tādu pašu). Pirmdien apskatīju i-veikalu piedāvājumu un secināju, ka mans parasti iecienītais 24.lv skuvekļus piedāvā ievērojami dārgāk kā daudzi citi veikali. Beigās izvēlējos neoshop.lv piedāvājumu, kas bija par 8 latiem ekonomiskāks par 24.lv variantu, tiesa - pašam jābrauc pakaļ, lai nebūtu jāmaksā 3 Ls par piegādi. Tā kā veikals atrodas netālu no manas dzīvesvietas, problēmas tas man neradīja. Bet citas lietas radīja gan. Sākumā viss bija lieliski - piezvana tips no veikala, paziņo, ka noliktavā viņiem šis modelis ir, ka varēšu tajā pašā dienā pēc sešiem braukt pakaļ. Pēc pāris stundām šis zvana - izrādās, ka noliktavā esot bijis tikai viens skuvekļa eksemplārs un tas pats apskādēts, ka man būs jāņem par pāris latiem dārgāks modelis. Nu, ok, ietaupījums pret 24.lv gan no 8Ls atlicis 5,5, bet tas vēl būtu ok. Tips man arī paskaidro, ka nav nekur baigi jāskrien - viņi strādājot vakarā līdz desmitiem. Aizvakar tā arī nesaņēmos aizbraukt skuveklim pakaļ, devos turp vakar pēc darba.

Ja nu es kaut ko nesaprotu, tad tas ir faktu, kā manā ierakstu kolekcijā varēja iemaldīties šis grupas "Omega" albūms. Nav jau tā, ka es nekad nebūtu klausījies šādu mūziku, taču diez vai laikā, kad es no Dmitrija iegādājos diskus ar milzīgu daudzumu nevienam nezināmu pankroka grupu ierakstiem, es būtu gribējis iepazīties ar slavenāko ungāru progroka grupu.

Uzliku pirms kāda laiciņa beidzot sev Google Analytics, lai varētu novērot, kādā veidā cilvēki nonāk manā saitā un uzzināju, ka visvairāk - meklējot Elisu Kūperu (Alice Cooper), bet gandrīz neviens manu lapu neatrod pēc atslēgas vārdiem sekss, pornogrāfija un politiskais fistings. Tas mani gaužām apbēdina, jo liecina, ka mans saits nav populārs, pretējā gadījumā šie atslēgas vārdi ieņemtu pirmo trijnieku. Vienīgais glābiņš: pa reizi pie Žakē cilvēki paviesojušies meklējot arī šādas lietas:

Marks Prindls apgalvo, ka šī grupa ir gandrīz tikpat laba kā Dead Kennedys. Es apgalvoju - nē, nav. Kuram taisnība? Droši vien, Prindlam, jo viņš no hardcore pankroka jēdz daudz vairāk nekā es. Un tomēr mana nezināšana neļauj man iebilst. Lūk, cik plašas iespējas pavēr mūsdienās internets.

Makjuana "Melnie suņi" ir romāns, kas vēsta par pēckara Eiropu un sociālisma pirmssabrukšanas perioda Eiropu. Tā stāsītājs ir kāds vīrietis, kurš pats būdams bārenis visu mūžu ir kalpojis par tādu kā surogātbērnu cilvēkiem, kurus viņu pašu bērni īpaši nenovērtē. Tomēr faktiski viņš nav romāna galvenais varonis, jo tā centrā atrodas viņa sievasmāte Džūna un (daļēji) viņas vīrs Bernards. Iepazinās viņi kara laikā, tolaik abi bija komunisma piekritēji, vēlāk abi ticību komunismam zaudēja, bet zaudēja arī ticību viens otram. Džūnasprāt, visam tam par vainu bija kāda sastapšanās ar diviem melniem suņiem, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā ir notikusi vai nav, jo nedz Džūna, nedz Bernards par to īpaši labprāt nerunā un vispār viņu versijas par visiem notikumiem parasti ir diezgan atšķirīgas.

Es nepavisam nebrīnītos, ja izrādītos, ka esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kas ir redzējis filmu "The Blossoming of Maximo Oliveros". Ja kāds, izņemot mani, to ir redzējis, viņš droši vien ir gejs un/vai transpersona. Tiesa, es neesmu ne viens, ne otrs, bet šo filmu esmu noskatījies. Tā ka, iespējams, šāda loģika īsti nedarbojas.