Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī it kā "Praviešus, viedos un sāgas" formāli ierakstīja grupa, kas vēlāk kļuva slavena ar glemroka himnu "Bang a gong (get it on)", nosaukt to par to pašu grupu droši vien īsti nevar. Marks Bolans gan, protams, ar savu "blējošo" vokālu, kas droši vien kalpoja par "iedvesmu" Deividam Bovijam, taču Stīvs "Pegerīns" Tuks ir tikai "Tyrannosaurus Tex" un ne vairs "T.Rex" dalībnieks, bet tā kā agrīnā grupa bija Tuka un Bolana duets, diez vai tālākais Bolana projekts būtu saucams par sākotnējās grupas turpinājumu. Lai gan no otras puses - kāda starpība.

Vispirms uz spoguļu valstību aizdevās Liencha kopā ar L (piektdien), bet sestdienas vakarā Lienčai radās iespēja šai izstādē paviesoties vēlreiz - nu jau kopā ar savu laulāto draugu (mani).

Kino vecmeistara Maika Nikolsa "Čārlija Vilsona karš" ir viena no tām filmām, kuras Oskaru sezonā tukšā nepaliks. Un par ko tur lai brīnās? Pats Nikolss ir leģenda jau kopš sešdesmitos tapušās "Who`s afraid of Virgiania Woolf". Mūziku filmai rakstījis Džeimss Ņūtons Hauards, kas piedalās tikai lielos un ļoti lielos projektos. Un kas šeit ir galvenajās lomās? Toms Henkss, Filips Sīmors Hofmans un Džūlija Robertsa.

Piektdien notika beidzot tas, par ko bija ilgi runāts un kas bija ilgi plānots - Pink Floyd P-U-L-S-E koncerta skatīšanās uz lielā (projektora) ekrāna. Fragmentus no šī koncerta, protams, biju redzējis iepriekš, arī tā audio versiju esmu gana klausījies, bet tā - uz liela ekrāna un pilnā garumā šo koncertu redzējis vēl nebiju. Un vispār - PULSE klausījies pēdējo reizi arī biju pietiekami sen, tā ka bija interesanti paskatīties, kādu iespaidu tas uz mani atstās tagad, 2008.gadā.

Patiesību sakot, nekādu jaunumu šajā sakarā man nav, vienīgi esmu secinājis, ka couchsurfing lapai ir daudz pieklājīgāks dizains un sakarīgāk organizēta meklēšana. Pagaidām esmu no HC saņēmis vienu atteikumu, no CS - neko (tur gan reģistrējos tikai šorīt). Vēl HC gandrīz nosūtīju jautājumu, vai pie viņa var palikt kādam vīrietim, kuram pēdējā brīdī ievēroju, ka viņš pie sevis aicina tikai vīriešus un viņš esot ieinteresēts "intimacy" lietās. Droši vien tas nebūtu mums ar Lienču piemērots namatēvs.

Pietika man paziņot, ka iešu fotografēt mazos kruasānus, kā tie atgriezās savā līdzšinējā izmērā. Lūk, kāda blēdība.

Cik es atceros, manos sākotnējos plānos, kad ķēros pie savas ierakstu kolekcijas pakāpeniskas apskatīšanas, neietilpa pievēršanās "dzīvajiem" ierakstiem, taču šis Ten Years After albūms man jāapskata būtu, jo tajā netiek izpildītas iepriekšējo grupas ierakstu dziesmas (patiesību sakot, uz to laiku viņiem bija tikai viens iznācis albūms), bet gan iepriekš ierakstos nepieejamas kompozīcijas, un tā jau ir pilnīgi cita lieta.

"Procesu" biju jau lasījis iepriekš, manuprāt, apmēram 2000.gadā, varbūt 2001., bet šī ir viena no tām grāmatām, kuras ir vērts pārlasīt. Kā Lienčai izteicās kāda bijusī klasesbiedrene, tas esot murgs, ne grāmata. Bet pati atzina, ka ko gan viņa - diplomēta skolotāja - var zināt. Es arī gribu piekrist, ka diplomēti skolotāji lielākoties nezina un nesaprot, ne tik cik melns aiz naga. Sveicieni jums, mani dārgie pedagogi!

Juno noteikti dabūs savas 2-3 Oskaru nominācijas, varbūt pat kādu balvu, par to es esmu vairāk nekā pārliecināts. Un šajā gadījumā es nevarēšu nepiekrist cilvēkiem, kas šo filmu atzinīgi novērtēs, jo šī filma ir patiešām īsta odziņa.

Cik sen tas bija, kad digitālie fotoaparāti vēl taisīja tikai melnbaltas bildes, bet no dzīves varēja paslēpties skapī...