Beidzoties vecajam un sākoties jaunajam gadam, ikviena kārtīga blogera pienākums ir atskatīties par gada laikā paveikto un saplānot nākamajā veicamo. Citi to jau sen ir paspējuši:

Ja man ir palaists Azureus un lejuplāde iet ar 5kbps (tāpēc, ka nav sīderu), internets šausmīgi bremzē. Ja lejuplāde ir 200kbps ātrumā, Internets arī iet ātrāk. Loģiski? manuprāt, nē

Aizvadītais gads iezīmēja divus jaunus "projektus" manā baudāmās mākslas izvēlē:

Interesanti, kā tas notiek: kad lasīju pirmo Mārai romānu savā mūžā - Sveces izdeg līdz galam, es biju tādu emociju pārņemts, tādā sajūsmā par šo autoru, ka biju gatavs uzmeklēts visus jebkādā veidā pieejamos viņa darbus, varbūt pat pasūtīt vāciskā tulkojumā no Amazon. Bet tagad, pēc "Esteres mantojuma" izlasīšanas, manī šādas degsmes vairs nav, Mārai no fenomena ir pārvērties tikai par "vēl vienu rakstnieku" un tas ir skumji. Varbūt būtu labāk, ja neko citu kā "Sveces" dabūt nebūtu bijis iespējams, tad es būtu saglabājis Mārai savā sirdī kā patiesi izcilu rakstnieku, kamēr tagad... es vairs nezinu, ko lai par viņu domāju.

"The Namesake" ir zīmīga filma, tik zīmīga, ka nevaru mazliet nepastāstīt, ar ko tā ir zīmīga. Vispirms šo filmu pirms 5 mēnešiem noskatījās N.R. un bija par to sajūsmā, tad par šo filmu atzinīgus vārdus izteica MA, kura komentāri visbiežāk par jebkuru filmu vai mūzikas albumu ir "absolūts mēsls" vai kaut kas tamlīdzīgs. Tad dažus mēnešus vēlāk es lasīju grāmatu "Vārdabrālis" un konstatēju, ka tas ir romāns, pēc kura tapusi N.R. aprakstītā filma. Un tagad es beidzot noskatījos arī filmu.

Futuramas pirmā sezona varbūt nav šī seriāla labākais gads, taču bez tās, loģiski, Futurama vispār nebūtu iespējama. Ja Frajs nebūtu veiksmīgi iesaldējies uz 1000 gadiem, tad viņš tā arī būtu turpinājis izvadāt picas un labākajā gadījumā ar laiku kļūt līdzīgs Homēram Simpsonam (starp citu - lūk materiāls pētījumam, vai Frajs būtu teorētiski varējis kļūt par Homēru Simpsonu).

Pirms brīža, cepot gaļu pusdienām, radās ideja - vajadzētu Latvijā kaut kādā veidā izveidot pirmo īsta alkoholiķa blogu (Diskonts neskaitās!), tādu, kurā rakstītu normāls ikdienas Jānis vai Vasja par savu dzīvi, alkoholismu un citām nedienām. Protams, to varētu būt grūti īstenot - diez vai kurš katrs alkoholiķis piekristu kļūt par blogeri un saprastu, ko no viņa vispār vēlas (jā, slaveni alkoholiķi arī nederētu par blogeriem, nebūtu autentiskuma). Bet rezultāts varētu būt unikāls. Ja kādam ir lieka nauda un liela uzņēmība, es neļaunošos, ja šo projektu īstenosiet ;)

"Vilka stunda" skaitās citāda nekā visas pārējās Bergmaņa filmas ar to, ka tā ir šausmene. Jā - lielais cilvēcisko drāmu meistars Bergmanis vismaz vienu reizi sevi izmēģināja arī šausmu filmu žanrā. Tas gan, protams, nenozīmē, ka šī filma būtībā tomēr nebūtu klusa un nejautra drāma par cilvēku attiecībām.

"Es nekad nevarētu būt tava sieviete" manā uztverē ir B kategorijas filma, kaut kas līdzīgs kā "Mating habits of the earthbound human", ar savu daļu pasmiešanās pašai par sevi un vienlaikus ar izteiktu kvalitātes "kreisumu". Mišela Pfaifera (kā lai arī viņas uzvārdu nevajadzētu pareizi rakstīt latviski) ir sieviete pāri 40 (realitātē - tuvu 50), Pols Rads (viens no Džūda Apatova komandas) - vīrietis nedaudz zem 30 (realitātē - zem 40). Viņš pēc idejas viņai ir pārāk jauns, bet viņi viens otrā iemīlas.

Šī Zelta globusu saņēmusi afgāņu filma ir viens no tiem mūsdienu kino darbiem, par kuriem cilvēki vai nu nerunā neko (nav redzējuši) vai runā labu (ir vai nav redzējuši, nav svarīgi, bet saprot šīs filmas nozīmi).