Kazhes pierakstu burtnīca

Es kaut ko nevaru saprast. Absolūti nevaru saprast. Keita Buša man vienmēr ir likusies pretīga viņas galvenā grāvēja no šī albūma - dziesmas "Babooshka" dēļ. Šī dziesma man šķita kaut kāda pretīga lēta un stulba disko ēras kompozīcija. Tagad es nekādi nevaru saprast, vai es šo dziesmu vispār jebkad esmu klausījies. Iespējams, ka mani atbidēja Keitas Bušas paskats (par skaistu šo sievieti es diez vai nosauktu) + diezgan glemīgais viņas ietērps šī video piedziedājumā, taču patiesībā "Never for ever" ar disko mūziku ir ne vairāk kopīga kā vardei ar Latvijas karogu. Turklāt "Babooshka" patiesībā ir vienkārši superīga dziesma, turklāt tā nemaz nav tik triviāla popmūzikas kompozīcija kā es iepriekš biju uzskatījis.

"Nanny Diaries" ir viena no tām filmām, par kurām, ja gribi, vari teikt, ka tā nemaz nav muļķīga romantiska komēdija, bet gan ka šī savā būtībā ir ļoti nopietna filma, kas vieglā veidā pasniedz svarīgus jautājumus. Proti, tā tev kā skatītājam liek aizdomāties par to, ka:

Pirmajā brīdī, kad šo grāmatu paņēmu bibliotēkā rokās, manī radās šaubas, vai man to vispār vajadzētu ņemt lasīt. Autora vārds kaut kāds ne pārāk simpātisks, nosaukums - iespējams, liecina par banālismu, grāmatas vāks ar tajā attēlo sievietes portretu - nerada pārliecību. Tomēr es šo grāmatu paņēmu. Un tas izrādījās ļoti saprātīgs lēmums.

Pagājušonedēļ jau rakstīju, ka drīzumā gaidāma Lata vērtības palielināšanās. Droši vien daudzi tobrīd uzskatīja, ka tās ir tikai muļķības, bet šodienas Dienas Biznesa raksts Gaidāms ekonomikas uzplaukums apliecina manu vārdu patiesumu. Citēju rakstu:

Cik ļoti man gribētos paziņot, ka "Permanent Waves" ir viens no labākajiem albūmiem, kādus es jebkad esmu dzirdējis! Rush ir tik simpātiska grupa, ka man negribas attiecībā pret to būt kritiskam, žēloties par viņu mūzikas trūkumiem vai pārmest nepietiekamu darbu pie mūzikas satura. Kā nekā viņi ir galvenie libertisma sludinātāji rokmūzikas pasaulē un tīri cilvēciski Džedijs Lī un kompānija man šķiet ļoti simpātiski. Bet...

Zemāk lasāmais teksts ir vienīgais vēsturiskais dokuments, kas saglabājies no pagājušā gadsimta Latvijas, kas atradās tolaik vēl pastāvošās Eiropas ziemeļu daļā. Teksta autentiskums vairākas reizes ticis apšaubīts un vienmēr atzīts, ka to nav iespējams noteikt, jo mūsdienu tehnoloģijas nav pietiekami spēcīgas, lai kaut ko tādu varētu izdarīt. Katrā ziņā uz šī akmens mēs tekstu publicējam pilnā apmērā, bez īsinājumiem un cenzūras. Iespējams, ka nākotnes latviešu paaudzēm tas kļūs par stūrakmeni savas pagātnes pētīšanai.

"Simts vientulības gadus" es pirmo reizi izlasīju, manuprāt, studēdams LU pirmajā kursā - tātad pirms sešiem gadiem. Ceru, ka šo gadu laikā gan mana angļu valoda, gan mans prāta daudzums nav samazinājušies, tā ka pēc idejas šoreiz droši vien romānu uztvēru labāk nekā toreiz.

No pavisam drošiem, bet neminamiem avotiem man kļuvis zināms, ka tuvākajos mēnešos iespējama lata kursa palielināšanās attiecībā pret eiro. Jā - tu varēsi par latu dabūt drīzumā nevis 1.4 eiro, bet veselus 2 eiro. Varbūt pat vairāk. Ieguvums Latvijas ekonomikai no tā būs neatsverams. Kredītus eiro paņēmušie cilvēki sāks dzīvot cepures kuldami, jo viņiem kļūst daudz mazāka kredītu nasta. No ārzemēm ievestās preces kļūs lētākas un mēs varēsim atļauties vairāk. Vecās Eiropas iedzīvotāji ar savu bezvērīgo eiro varēs tikai siekalainām acīm raudzīties Latvijas virzienā, bet mēs visādus pabiras zviedrus un vāciešus savā valstī nelaidīsim - lai necer uz pabalstiem no Latvijas puses. Tālākā nākotnē (nākamā gada rudenī) iespējams, ka eiro tiks vispār atcelts un par Eiropas vienoto valūtu kļūs lats (pirms eiro likvidācijas tā kurss pret latu būs 5:1).

"Neglītais pīlēns un es" ir nu jau kārtējā 3D animācijas multfilma (šķiet, ka mūsdienās ar šo tehnoloģiju var pārsteigt labi, ja Čukotkas pamatiedzīvotājus), kuru radījis starptautisks eiropiešu kolektīvs. Un te man jāsaka - redz cik labs piemērs, kā apvienojoties dažādu valstu profesionāļiem vienotā un draudzīgā praidā var radīt absolūti nekam nederīgu multfilmu.

Gandrīz visas šī albūma dziesmas Amerikā uz septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem tendētās radiostacijas spēlējot vai ik pēc piecām minūtēm tā, ka tās visiem ir noriebušās. Šķiet, ka mūsu StarFM un Radio "mans mīļākais radio ir radio" Skonto vēl nav iegādājušies šo kompaktdisku, vismaz viņi šīs dziesmas katru mīļu brīdi neatskaņo, pat ne lielāko šī ieraksta grāvēju "Moving in Stereo", kas laikam gan ir vienīgā Cars dziesma, ko biju dzirdējis pirms šodienas (bet arī tā manās acīs nekāds "megagrāvējs" nekad nav bijusi).