Kazhes pierakstu burtnīca

Apstākļi, kādos es skatījos "Persepoli", nekādā ziņā nebūtu nosaucami par normāli. Ja nesaukt par normālu situāciju, kad tu filmu skaties pirms iešanas uz darba, jo pa nakti nevari aizmigt. Tā gadās, bet reti. Un šoreiz tieši tā man arī gadījās, kā rezultātā darbā šodien nejūtos gluži svaigs kā gurķītis.

Šī Ridlija Skota filma patiesībā ir diezgan izteikti izgāzusies Oskaru nomināciju ziņā - to ir nieka divi un tikai viens no tiem prestižā kategorijā (un arī nosacīti - par otrā plāna sieviešu lomu). Nedz pats Ridlijs Skots par režisūru, ne Denzils Vašingtons vai Rasels Krovs par aktierspēli nominācijas dabūjuši nav, tā vietā izceļot Rubiju Dī gangstera mātes lomā. Ievērojot to, cik patiesībā necentrāls personāžs viņa šajā filmā bija (ar apmēram vienu ainu, kur viņa bija patiešām centrā), tas mani nevar nepārsteigt.

Mēs varam atgriezties pie nu jau par klasiku kļuvušā jautājuma - kurš tad īsti ir labāks: Deivids Gilmors vai Rodžers Voterss. Bet vispirms - par albūmu, pēc tam par spriedumiem.

Pirms Oskariem tāpat kā pagājušogad centīšos noskatīties iespējami vairāk nominēto filmu. Sastādu sarakstus A, B un C (pēc nomināciju svarīguma) ar vēl neredzētajām filmām:

Kad pabeidzu pamatskolu (uh, ku sen tas bija...), es nespēju saprast, kāpēc par to vajadzētu priecāties un to uzskatīt par kādu sasniegumu. Pamatskolu taču beidz visi, vai ne tā? Un izlaidums, ja tu turpini pēc tā mācīties tajā pašā mācību iestādē, nav nekāds izlaidums.

Bija laiks, kad es "Innuendo" uzskatīju ja ne par labāko "Queen" albūmu, tad par otro labāko - pēc "A night at the opera" gan. No vienas puses, jauki ir ar šādu nostaļģiju atcerēties laikus, kad man istabā uz sienas dažādās vietās bija lieliem burtiem rakstīts šīs grupas nosaukums, pie sienas vairāki Merkūrija plakāti, bet audiokasetniekā regulāri skanēja gan legālas, gan pirātiskas, gan pašrakstītas Queen kasetes. Protams, ne vārda neieminēšos par to, ka šajos skolas gados es biju diezgan nožēlojams pusaudzis ar personības problēmām, raudulīgs ņuņņa utt. Vai pie tā Merkūrijs un ko varētu būt vainīgi - nezinu.

"Pieci cilvēki, kurus tu satiec Debesīs" ir grāmata par nāvi vai, pareizāk sakot, par to, kāda varētu būt pēcnāves pasaule. Principā jebkurš autors par šo tēmu droši un brīvi rakstīt, jo, kā zināms, patiesību šajā jautājumā noskaidrot ir diezgan pagrūti. Kurts Vonnegūts apgalvotu, ka pēcnāves dzīves nav. Bernards Verbērs teiktu, ka tu tiec nosvērts un vai nu kļūsti par eņģeli vai atgriezies uz grēcīgās zemes. Kristieši teiktu, ka tu vai nu nonāc Dieva valstībā vai pie ragainā puiša. Katrā ziņā teorija, ka pēc nāves cilvēks kļūst par vienu bitu kāda Alabamas lauku pilsētiņas bibliotēkas datora cietā diskā, nav ne par mata tiesu labāka vai sliktāka par visām citām.

jau otro reizi pēdējo mēnešu laikā (droši vien, pateicoties apkopējai) esmu cietis krūžu jautājumā. mana iepriekšējā krūze pazuda (pēcāk - atradās, bet jau cita cilvēka īpašumā), bet tagadējā krūze šorīt mani sagaidīja diezgan bēdīgā paskatā - tās priekšpusē esošā stikla bumba ar datoru tajā ir pazudusi - pēc visa kā spriežot - saplīsusi. Un tagad tā izskatās kaut kāda

Tas beidzot (diemžēl) ir noticis - esam noskatījušies visas 5 Futurama sezonas pilnā apjomā. Pienācis laiks salikt punktus uz i, izteikt spriedumu un dzīvot tālāk.

Cik īsa un nožēlojama gan ir cilvēka atmiņa. Kad 2002.gadā norisinājās notikumi ap Daniela Pērla nolaupīšanu un nāvi, droši vien arī es par to biju dzirdējis un varbūt pat kaut kādā mērā sekojis to gaitai. Bet tagad, skatoties šo filmu, es pat neiedomājos, ka tā varētu būt balstīta uz reāliem faktiem. Tā tas notiek.