Kazhes pierakstu burtnīca

Kā daži varbūt (visticamākais) ir lasījuši, skolā mācījušies vai vēl kaut kur dzirdējuši, padomju laikos - konkrētāk Hruščova vadīšanas periodā Latvijas teritorijā notika baisi mēģinājumi sākt audzēt kukurūzu, kuras fans biedrs H. bija. Tolaik tas viss vainagojās ar sūdīgiem panākumiem - kukurūzas raža bija derīga vienīgi kā lopbarība. Bet nule kā Vējonis - mūsu Vides ministrs - paziņojis, ka 2005.gadā2050.gadā nekas cits Latvijā nemaz nebūs audzējams. Līdz ar to jāatzīst, ka biedrs Ņikita bija baigais pareģis. Un otrs punkts pie šī topika - global warming, anyone?

Izlasīju, ka decembra sākumā Rīga viesosies pats leģendārais Alice Cooper, pret kura mūziku jūtu lielu cieņu. Tas gan nenozīmē, ka plānoju apmeklēt viņa koncertu. Iemesli tam vairāki:

Neatceros, kad pēdējo reizi atsaucos blogā uz šo savlaik ģeniālo sviesta apvienību, bet šoreiz man kā kādreizējam regulāram žurnāla NEXT rakstu pārpublicētajam Delfos nekas cits neatliek, kā pārpublicēt šo Pīrsninga Brosnana iesūtīto tekstu:

Mūsu suns esot uzrāpies istabā uz galda un tur apčurājis grāmatu par islāma civilizācijas vēsturi. Vai tas nozīmē, ka viņam ir iebildumi pret musulmaņiem?

Pēc vakardienas pastaigas pa Cīrulīšu dabas takām un Kazugravu mājās ieradāmies totāli miegaini un pamatīgi noguruši. Jau mašīnā pie stūres bija grūti neaizmigt. Liene uzreiz tad arī aizgāja mazliet pagulēt, es iegūlu dīvānā palasīt grāmatu - Svena Oges Madsena "Bezdievīgo farsu" (bezdievīgi labs! būs ieraksts faktoīdā ar normālu aprakstu), bet mūsu trakais pusaugu taksis, kuram pēc idejas vajadzēja būt nogurušākam par mums - jo viņš tak noskraidīja divas vai trīs reizes vairāk par mums - paziņoja, ka viņš, redz, gribot dauzīties un spēlēties ar bumbiņu. Ar lielām pūlēm piedabūju šo iekārtoties man blakus uz dīvāna un nosnausties. Tiesa, es pats arī pēc kādām 30 lappusēm uz pus stundu atlūzu. Bet kucēns patiešām ir enerģiskāks par diviem pieaugušiem cilvēkiem.

Iedomājies romānu ar galveno varoni pirmajā personā. Viņš dzīvo, iet uz darbu, viņam ir kaut kāda personīgā dzīve, reizēm viņš ir laimīgs, reizēm - nelaimīgs. Ir sīkākas ķibeles un lielākas ķibeles, reizēm viņam uzsmaida veiksme. Viņa domas par dažādiem jautājumiem mainās laiku pa laikam, viņš nav viendabīgs un monumentāls. Reizēm viņš joko, reizēm smejas par viņu. Viņš skatās filmas, izlasa kādu grāmatu, paklausās kādu mūziku un tad kādu dienu nomirst. Nav svarīgi - kādā veidā. Tā var būt slimība, nelaimes gadījums, slepkavība, vecums vai vēl kaut kas. Un tad atlikušās romāna simts lappuses ir tukšas. Vienkārši baltas lappuses.

Ieraudzīju one.lv zemāk redzamo banneri un tas man uzreiz atgādināja, ka Lienčai juristu ētikā tika skaidrots, kas ir un kas nav pieņemams, juristiem reklamējoties. Ignorēsim to, ka viņi bannerī (par kuru noteikti maksā pamatīgu piķi) nav spējīgi dažu rindiņu tekstā nepieļaut kļūdas latviešu valodā (kā mani tas kaitina!), bet sauklis "Jebkura lieta ir risināma", manuprāt, attiecībā uz juristiem ir izteikti neētisks. It īpaši ņemot vērā to, ka daudzas lietas NAV risināmas, ja ar to tiek domātas likumīgi pieņemamas metodes - liecinieku iebiedēšana, pāris bīstamu cilvēku novākšana un iekšlietu ministra piekukuļošana, protams, ir lietas risināšana, bet diez vai to varētu tā oficiāli saukt.

Ja tu lasi Digg, tad šo rakstu, visticamākais esi jau lasījis. Ja nē - tad neesi.

Nu jau daudzos blogos tas izskanējis, bet lai izskan arī šeitan.

Jau labu laiku mani moka šis jautājums - kā varētu piespiest cilvēkus pāriet uz sausās barības patērēšanu? Proti, ja suns vai kaķis var pārtikt tikai no speciālās sausās barības, kāpēc to nevarētu cilvēks? Protams, es saprotu, ka vairums cilvēku nebūtu gatavi atteikties no ēšanas baudas. Bet es būtu! Es neesmu tāds ēdiena fetišists, lai nesaskatītu šādā risinājumā kaudzi ieguvumu.