Special notice: the following text will be written in English as I already have written the summary of this novel for the English version of Wikipedia and I`m too lazy to write the same thing once again. The descriptive and evaluative part logically aren`t from Wikipedia but are written entirely for the purposes of my site.

Esmu konstatējis, ka dienās, kad dienas sākumā sarakstu sev tāsklistu (un to dienas garumā papildinu) izdaru nesalīdzināmi vairāk, nekā dienās, kad šādu sarakstu nesastādu. Vienmēr jau ir kaut kādi darbiņi, kurus principā izdarīt vajadzētu, bet tu nekādi nesaņemies to izdarīt, bet tāds saraksts it kā uzliek par pienākumu visu savu saturu izpildīt, tāpēc tu arī centies tā punktus pēc iespējas operatīvi izsvītrot, lai dienas beigās varētu ar prieku skatīties, cik daudz laba esi padarījis.

Tā diena ir beidzot pienākusi - šodien es pēdējo reizi (vismaz tuvāko trīs gadu laikā) klausos kādu The Cure albūmu ar mērķi pateikt par to kaut ko daudz maz informatīvu. Tie man ir patiesi svētki, jo reti man ir nācies kādam izpildītājam sekot tik ilgstoši, kā tas ir gadījies šoreiz (iepriekš bija The Beatles un Chumbawamba, par kuriem es fanoju, un Bobs Dilans, par kuru iefanojos ilgstoši klausoties). Bet "The Cure" man nelika mainīt skeptisko viedokli, kas par šo grupu man bija radies jau pirms laba laika. Turklāt dīvainākais ir tas, ka "The Head On The Door" patiesībā nav slikts izejas punkts - tas joprojām mani nepiesaista vairāk par grupas debijas albūmu, bet tas ir pietiekami dejojams un popsīgs, lai neliktu man domāt par šīs dzīves neglābjami skumjo raksturu. Protams, gluži dzīvespriecīgs the Cure ieraksts pēc definīcijas būt nevar, bet es labprātāk izvēlos "In Between Days" drūmi dejojošo noskaņojumu vai lipīgo "Kyoto Song" (patiešām labs!) un nevis jebko no "Pornography" albūma. Protams, The Cure vienmēr izklausās pēc sevis, lai ko viņi arī nedarītu un pat tāds astoņdesmito gadu pops kā "Six Different Ways" vai "Push" ir tāpat ļoti viegli atšifrējami kā šīs konkrētās grupas kompozīcijas, taču šajā ierakstā viņi nemēģina izklausīties pārmērīgi Kjūriski (cik nu tas ir iespējams) un pirmo reizi ilgākā laikā ir salīdzinoši uztverami.

Vispār es esmu pamatīgs saldējuma cienītājs, bet izlasījis šo te rakstu un apskatījis rakstā pieminēto tabulu (apzinos, ka raksts ir kaut kādā parodijā par latviešu valodu un tabula vēl jo vairāk), iespējams, tagad pirms saldējuma pirkšanas sākšu pārdomāt, vai man patiešām šī ķīmija ir tik ļoti nepieciešama.

"Dārzkopja gads" ir precīzi tāda grāmata, kā varētu gaidīt no tās nosaukuma - tā stāsta par to, kas gada laikā ir jādara dārzkopim. Tomēr te der būt piesardzīgam - šī grāmata nav paredzēta kā mācību līdzeklis dārzkopības iesācējiem, jo tā ir humoristisks miniatūru krājums. Tas tā, lai neiebrauktu auzās kā es ar "Sējas kalendāriem". Varu pastāstīt par Sējas kalendāriem - reiz man gadījās intervēt latviešu interneta dzejnieku Ontūnu Mazpisānu (kas pa šo laiku paspējis pārdēvēties par Mazpusānu - lai mazāk skandalozi skanētu). Un šis stāstīja, ka viņš padomju laikos bijis iesaistīts milzīgu tirāžu guvušajos Jāņa Jirgensona "Sējas kalendāros". Es tad nu padomāju - kas tas par man nezināmu pagrīdes disidentu izdevumu, bet izrādījās, ka "Sējas kalendāri" bija gluži vienkārši "sējas kalendāri", kuros rakstīts, kad sēt auzas, bet kad - pelavas. Pelavas gan laiakm nesēj.

Piekto dienu (darba) pēc kārtas klausos The Cure. Sāk jau mazliet piegriezties (pēc pirmās dienas). Dīvaini, ka pat nebūdami īpaši depresīvi noskaņoti, viņi tomēr mani nespēj īpaši ieinteresēt. It īpaši jau nu ar albūmu, kas pat grupas fanu vidū par īpaši labu uzskatīts nevar un kuram Allmusic Guide (sen uz to neesmu atsaucies, ne?) ielicis tikai divas zvaigznītes. Dažas dziesmas gan patiesībā ir tīri klausāmas - piemēram, "Birdmad girl" (starp citu, diezgan traka dziesma), tajā Smits dzied sekojošo:

Bija laiks, kad es Delfus lasīju tāpēc, ka tajos strādāju. Tāds laiks bija precīzi (apmēram precīzi) pusotrs gads. Tagad nu jau gandrīz gadu ar šo portālu vairs saistīts neesmu, bet tas joprojām ir mans iecienītākais Latvijas ziņu portāls (izvēle gan nav diez ko plaša - Delfi, Apollo vai TvNET, that`s about it).

Pienākusi kārtējā trešdiena un līdz ar to - kārtējais nedēļas stāsts. Random skaitļu ģeneratoram patika izvēlēties šo to: Dārznieks. Nu un?

Nekad netici Larsam fon Trīram! Ja viņš apgalvo, ka viņa filma ir mūzikls (Dancer in the Dark), tad tas ir ūberdepresīvs stāsts par aklu sievieti. Ja viņš apgalvo, ka viņa filma ir par Ameriku, tā patiesībā nav par Ameriku (jo viņš tur nekad nav bijis). Ja viņš apgalvo, ka viņa filma ir komēdija - vislabāk neskaties to vispār.

"Japāņu čuksti" patiesībā nav albūms šī vārda tradicionālajā izpratnē, bet gan singlu un to B-pušu apkopojums, kas turklāt ir aizdomīgi īss - 28,5 minūtes. Taču tas iezīmē savā ziņā negaidītu pavērsienu The Cure mūzikā - viņi pēkšņi ir kļuvuši daudz mazāk gotiski, nekā bija savā iepriekšējos ierakstos. Dažas ieraksta dziesmas vispār nemaz nav gotiskas, bet tādas uz piano pop velkošas - it īpaši tas attiecas uz lieliski trako The Lovecats ar tās retro-isko ritmu veidojošo basa ritmu. Protams, Roberts Smits nav kļuvis gluži par britpopa pārstāvi - to viņam varētu liegt viņa savdabīgi depresīvā dziedāšanas maniere, kas pat pašu saulaināko dziesmu padara mazliet drūmu. Tas gan droši vien nozīmē, ka šajā ierakstā The Cure nav ne tuvu tik oriģināli, kā viņi bija savos agrākajos gados un ka viņi droši vien tajā brīdī mēģināja līdzināties kādiem Depeche Mode vai vēl kam tādam (sintezatoru šajā albūmā ir nesalīdzināmi vairāk nekā ģitāru). Es gan joprojām nevaru teikt, ka šīs dziesmas ir fenomenāli labi atmiņā iespiedošās (lai arī 30 minūšu albūmu it kā iegaumēt vajadzētu varēt gana ātri), bet salīdzinoši ar citiem šīs grupas ierakstiem, tas vismaz man nešķiet šobrīd tik neadekvāts un traucējošs, un zinot manas "siltās" jūtas pret The Cure, arī tas ir savs sasniegums.