Neticami, bet fakts - "Kandids" uz šo brīdi ir visvecākais ieraksts manā faktoīdā - tādā ziņā, ka pēdējo gadu laikā nevienu tik vecu grāmatu lasījis neesmu, bet tas nebūt nenozīmē, ka šis romāns būtu mazāk aktuāls par jaunākiem šaitan atrodamajiem darbiem.

Kā droši vien ir dzirdēts, Rīgas Dome tā saukto krievu maršu nav sankcionējusi, bet organizētāji to plāno tāpat noturēt. Nezinu, kā īsti tur būs un kā nebūs, bet neapšaubāmi ļoti prātīgu jautājuma risinājumu piedāvāja viens mans draugs (zinātājiem - tas, kas Ziņģis), proti, atļaut krievu maršu rīkot norobežotā Vērmaņdārzā (pēc vasaras "praida" analoga). Vai šī ideja viņam ienākusi prātā pašam vai kur citur gūta, nevaru pateikt.

"Pornography" ir ieraksts, kurš daudzviet tiek dēvēts par vislabāko depresīvās mūzikas ierakstu, par vienīgo plati, kas tev nepieciešama, lai pareizi varētu griezt vēnas un raudāt mēnesgaismā kapsētā. Vai ir daudz albūmu, kuru pirmā rindiņa ir "Doesn`t matter if we all die"? Un ieraksta atmosfēra patiešām atbilst tā reputācijai, iedomāties kaut ko drūmāku, bezcerīgāku un vienlaikus spēcīgāku gotu roka žanrā droši vien nemaz nav iespējams. Tikai žēl, ka nekas šajā albūmā nespēj tuvoties ievadošajā "One Hundred Years" noteiktajam līmenim. Visas ieraksta dziesmas ir ne īpaši melodiskas un ir īpaši vienveidīgas. Es saprotu, ka tev kā pokemonam šī mūzika var būt tuva un ka tu to vari uzskatīt par savu mīļāko ierakstu. Es saprotu, ka tas ir kaut kas tāds, ko Tokio Hotel ne mūžam nespētu radīt, cik seksīgs lai arī nebūtu grupas dziedātājs Bils. Un tomēr es tik ļoti neesmu šī ieraksta mērķauditorija, ka es vienkārši nespēju pret to izturēties objektīvi. Es kaut kā nespēju nedz ar to identificētie, nedz to iemīlēt. Cure, protams, ir epohāla grupa. Cure, protams, ir lieliska grupa. Tās dalībnieki ir ne vien inteliģenti un komptenti, bet arī ar zināmu dievišķo dzirksti apveltīti. Tomēr grupas spēlētais materiāls ir apbrīnojami vienveidīgs un apbrīnojami nepiemērots dažādām dzīves situācijām. Es vismaz nezinu, kāpēc lai kāds gribētu šādu mūziku klausīties darbavietā, izbraucienā ar draugiem mašīnā, vienkārši vakarā atpūšoties pēc grūtas dienas vai skatoties bildes no pagājušās nedēļas izbrauciena ar draugiem mašīnā. Ja tu neesi pietiekami drūmā noskaņojumā un nejūti Roberta sāpes kā savas sāpes, tev labāk varētu ieteikt paklausīties kādu Eiropas hitu radio vai ierakstīt gūglē "televīzijas programma" vai "dziesmu vārdi" (ko nozīmē pēdējais teikums, zinātāji sapratīs).

Lai nerastos neskaidrības, uzreiz atzīšos, ka līdz beigām šo filmu nenoskatījāmies, bet aizbraucām no N*N mājās. Parasti šādā situācijā varētu vai nu nerakstīt par filmu (nav gūts pietiekams iespaids, kā nevērtē futbolistus, kas iznākuši laukumā pēdējās minūtēs) vai pateikt, ka filma bija mēsls un tāpēc ilgāk to skatīties nebija iespējams. Tomēr attiecībā uz "Udon" situācija ir gluži savādāka.

Reizēm, lai filma būtu laba, tai nemaz nav jābūt labai. Pietiek, ja tā ir tīri ciešama, normāla, skatāma utt. "Slavas asmeņi" ir viens šādas filmas piemērs. Šī komēdija balstās uz lieliskas saspēles starp Džonu Hīderu (Napoleon Dynamite. Gosh!) un Vilu Ferelu (vesela kaudze ne pārāk smieklīgu filmu un dažas labas komēdijas). Ideja ir savdabīga: divi viens otru ienīstoši daiļslidotāji ir spiesti uzstāties kā pāris (2 vīrieši!), jo ir diskvalificēti uz mūžu no individuālajām sacensībām.

Lai arī, iespējams, citi par šādas lapas eksistenci bijuši informēti jau senāk, padalīšos savā "atklājumā": eksistē tāda Internet filmu datu bāze, kura (cik nu spēju saprast) ir Latvijas atbilde uz IMDb cilvēkiem, kas nezina angļu valodu.

Principiālākais jautājums, kas radies šīs filmas sakarā ir sekojošs - kāpēc es vispār izdomāju, ka to varētu būt vērts noskatīties? Nekāda rūpīga pēdējo mēnešu rekonstrukcija nelīdzēja man atcerēties nezināmo pamudinājumu iepazīties ar nērdu atriebību.

Vanšu tilts šorīt izskatījās visai nepatīkami - korķi atkal savā tradicionālajā līmenī, Ķīpsala pārbāzta ar mašīnām, daudzi cilvēki, izkāpuši no sab.transporta sparīgi soļoja pāri tiltam. Bet man kā velosipēdistam - tāds pats rīts kā visas iepriekšējās nedēļas. Un šodien pat ir salīdzinoši siltāks nekā bija pagājušonedēļ.

Vispirms - neliela anotācija:

Nu, ko - ieejam otrajā "The Cure" maratona dienā. "Seventeen Seconds" salīdzinoši ar savu priekšgājēju - "Three invisible boys" - netiek uzskatīts par gluži tik labu albūmu. Līdz ar gada paiešanu no grupas mūzikas ir pazudušas "spurainās" ģitāru skaņas, sintezatori iekarojuši apmēram tādu lomu, kāda tiem būs arī vēlākajā The Cure mūzikā, Roberts Smits ir izlēmis nebūt par panka varoni, bet par new wave depresīvo romantiķi. Dīvainākais ir tas, ka man pret šo albūmu nav īpašu iebildumu. Tas ir tik kluss un mierīgs, ka es kaut kāda iemesla dēļ to klausoties nejūtos aizskarts. Protams, mani ne pārāk interesē Roberta Smita skumju iemesli, un es apzinos, ka šis ieraksts ir vienveidīgāks par, piemēram, grupas pirmo albūmu, bet tas nenozīmē, ka man gribētos to iespējami ātrāk izdabūt laukā no savām ausīm.