Kazhes pierakstu burtnīca

Brūsa Springstīna albūms "Born in the USA" ir tik liels, ka manā saitā tas acīmredzami neietilpst. Tas ir tik grandiozs, ka par to runāt vispār nebūtu pieklājīgi. Tas ir tik epohāls, tik dižens, ka man par to rakstīt nevajadzētu. Un tomēr es rakstīšu.

main headline | Create infographics

"Mazā princese" oriģinālā bija Frānsesas Hodžsones Bērnetas tāda paša nosaukuma bērnu grāmata. Mazāk oriģinālā tā ir trīsdesmito gadu filma ar Šērliju Templu galvenajā lomā. Interesanti, ka šīs - 1995.gada - filmas galvenās lomas atveidotāja Līzele Metjūza ir vienas no Amerikas bagātākajām dzimtām atvase, t.b., viena no Parisas Hiltones līdziniecēm. Protams, tas par filmu neko nesaka, es jau neapgalvoju, ka aktiertalants var būt tikai Bronksas strādnieku ģimeņu bērniem (lai arī varbūt tā uzskatu).

"Rej uz mēnesi" bija pirmais ieraksts, ko Ozijs ierakstīja bez sava diženā ieroču (ģitāru) nesēja Randy Rhoads, kā rezultātā šis ieraksts netiek uzskatīts ne tuvu tik labs kā līdzšinējie Ozzmana solo veikumi, lai gan patiesībā tas, protams, īpaši neatšķiras no citiem viņa veikumiem.

Es varu tikai priecāties, ka par šo grāmatu pārmērīgi neiefanojos, jo kļūt par Meņa Kumantaresa cienītāju varētu būt vēl komplicētāk nekā fanot par Madsenu, kurš mani ieintriģēja pirms pāris mēnešiem. "Arfas brālības" autors ir tik populārs, ka Latvijas internetā nav pat gandrīz nekādas informācijas par šo romānu (iztrūkst par tradicionālās izdevniecību anotācijas, kuras parasti ir atrodamas pilnīgi visam).

Nevar vienmēr gaidīt, ka uz dullo bibliotēkā paņemta grāmata izrādīsies meistardarbs. Es personīgi gribētu "atklāt" kādu jaunu vārdu literatūrā, kam sekot. Vienmēr ir interesanti iepazīt kādu autoru pietiekami labi, lai varētu par viņa darbiem spriest kaut kādā kontekstā vai kopsakarā. No otras puses, ne mazāk vērtīgi ir atklāt pavisam jaunus apvāršņus. Šis romāns, piemēram, ir pirmais Dienvidāfrikas rakstnieka darbs, kam pievēršos savā faktoīdā, un tas ir pieminēšanas vērts moments.

Trīspadsmitā, vērtējot stingri, būtu atzīstama par mūsu ceļojuma pēdējo dienu. Vismaz tā bija pēdējā diena, kurā mēs no mašīnas kāpām laukā arī citu iemeslu dēļ, nekā lai nokārtotu dabiskās ēšanas un atvieglošanās vajadzības.

Divpadsmit ieraksti pēc kārtas manā blogā ir bijuši ceļojuma atstāstījumi pa dienām. Divas dienas vēl nav aprakstītas. Pagaidām - neliela Monty Python atkāpe (kā nu bez tās)?

Dead Kennedys otrais albūms turpina šīs grupas tradīcijas skaidrot to, kādā veidā tevi kā vienkāršo cilvēku nevienkāršie cilvēki piekāš. Skanējums šim ierakstam gan ir pilnīgi savādāks nekā "Fresh Fruit for Rotting Vegetables". Ļoti haotisks, ne pārāk baudāms (kā esot apgalvojis Jello Biafra - tā tas esot darīts speciāli, lai albūms būtu kaitinošāks).

Šī diena mums pagāja alu zīmē – bija paredzēts apskatīt divas slavenākās Slovākijas alas – Demanovas ledus alu un Demanovas brīvības alu. No rīta izbraucām it kā diezgan savlaicīgi, bet tāpat nokavējām uz pirmo tūri ledus alā. Tas bija diezgan apbēdinoši, jo mēs ieradāmies 15 minūtes pēc pirmās tūres sākuma un 75 minūtes pirms otrās tūres. Lai nebūtu garlaicīgi, pieeja alai atrodas stipri augstu virs autostāvvietas, tā ka savas 15 minūtes līdz ieejai jāiet, cik ātri lai tu arī nesoļotu. Gaidīšana bija diezgan apnicīga, bet izvēles jau nebija. Cilvēku bari toties bija vienkārši maniakāli – atceroties, kā mēs ar Lienču Pāl-Volgy alās bijām grupā no četriem tūristiem, šejienes vairāk nekā 50 cilvēki likās ļoti nepatīkama pārmaiņa.