Ivlina Vo "Grēcīgā miesa" ir viens no tiem romāniem, kas ir vienlaikus bezdievīgi nebēdnīgi un pamatīgi smagi, tā galvenais spēks nav varoņu dziļumā vai simpātiskumā lasītājam, viņa mērķis ir tev likt pasmieties un vienlaikus likt tev saprast, ka patiesībā īpaši par ko smieties nav, un ko nu viņš māk (vismaz šajā romānā) - pašās beigās apgāzt visu kājām gaisā un radīt gluži citādu noskaņu kā visā romāna garumā.

Šo svētdien BBC1 laiž klajā pirmo raidījumu iz kādreizējā Monty Python`s Flying Circus un tagadējā BBC pasaules apceļotāja Michael Palin ceļojumiem pa "jauno Eiropu" - valstīm, kuras vai nu jau ir pievienojušās Eiropas Savienībai vai arī pievienosies tai drīzumā. Tā kā sestdien būšu jau projām, tad visticamākais pēc atgriešanās varēsim skatīties jau trīs pirmos raidījumus (vēl mūsu prombūtnes laikā vajadzētu ienākties vismaz 2 IT Crowd sērijām). Vispār Peilina raidījumi man ļoti patīk, līdz ar to arī šos gaidu ar nepacietību, turklāt šoreiz varēs apskatīties arī viņa iespaidus par Baltijas valstīm. Apskatoties raidījumu plānu, jāsecina, ka katrai no Baltijas valstīm varētu būt veltītas kādas 20 minūtes, un BBC to varēs redzēt 14.oktobrī (tātad var cerēt, ka webā raidījums būs pieejams 15.oktobrī). Gaidu ar nepacietību.

Šī filma tiek uzskatīta par bez maz vai vienu no izcilākajām pēdējo gadu komēdijām. Tajā piedalās vesela virkne pazīstamu komiķu, gandrīz viss tā sauktais Frat Pack (neskaitot Ovenu Vilsonu) - Vils Ferels, Stīvs Kerels, Vinss Vougans, Lūks Vilsons, Bens Stillers un Džeks Bleks. Plus - Kristina Aplgeita, vislabāk zināma (vismaz kādreizējiem TV skatītājiem kā blondā Kellija no "Precējies. Ir bērni". Iespaidīgi, vai ne?

Kur tie gadi, kad Wheatus bija populāri? Kur, kur - loģiski, ka pašā šīs desmitgades sākumā! Kur tad vēl?! Kad "Teenage dirtbag" kļuva par visas Eiropas nekruto pusaudžu (nejaukt ar gotiem un pokemoniem, te domājami parastie lūzeri) himnu, tas bija patiešām stilīgi. Protams, pēc septiņiem gadiem dziesma tik svaiga kā tolaik vairs neizklausās, lai arī Brendana Brauna mazliet tāda lūzeriskā un fenomenāli sievieti atdarināt spējošā balss man joprojām šķiet gana stilīga. Lai arī Brauns piemin Iron Maiden, šajā ierakstā meklēt kaut ko Iron Maiden`isku ir naivi - tas ir tikai vienkāršs un pavisam miermīlīgs poproks, kas balstās uz elektrizētu akustisko ģitāru, kas lielākoties skan tik tīri kā kādā Carpenters ierakstā - šīs grupas galvenais trumpis noteikti nav mežonīga ārdīšanās. Tā vietā Brauns un kompānija piedāvā vairākas foršas lipīgas dziesmiņas, ar kurām pasauli izmainīt tu nevarētu, bet kas varētu būt kaut kas līdzīgs "Fountains of Wayne" repertuārā esošajiem gabaliem. Dažas dziesmas ir 100% koledžroks - piemēram "Punk ass bitch" varētu skanēt jebkurā sava laika tīņu komēdijā (kā zināms Teenage Dirtbag vienā no tādām arī skanēja), bet dažas dziesmas ir mazliet interesantākas un atmiņā palikt spējošākas. Man personīgi patīk optimistiskā "Sunshine" (tas nekas, ka dziesma, ja pareizi saprotu, ir par pašizgatavotu peņa pagarinātāju):

Patiesībā šo filmu mums nemaz nevajadzēja skatīties. Patiesībā mums vajadzēja skatīties "Knocked Up", taču izrādījās, ka Nora to bija dabūjusi kaut kādā diezgan aizdomīgā relīzē ar stipri riebīgu skaņu un tāpēc no šīs filmas skatīšanās ātri vien atteicāmies (filma skaitās baisi laba, bet pirmās minūtes lika domāt pretējo) un sākām skatīties Cashback, kas IMDb novērtēta gana labi, bet Rottentomatoes to par īpaši labu nedēvē gan. Tad nu varējām izspriest, kas ir tuvāk patiesībai.

Pēdējā laikā tā intensīvāk esmu pievērsies ziemeļvalstu literatūras iepazīšanai, kas man ir nesusi gan patīkamākus mirkļus, gan mazāk patīkamus. Pie pirmajiem būtu pieskaitāms Svens Oge Madsens, kas vispār ir mans pēdējā mēneša iecienītākais rakstnieks (varētu saukt arī ilgāku termiņu). Eisteins Lenns noteikti ietilps otrajā kategorijā. Šis viņa romāns, manuprāt, ir diezgan nekārtīgs. To ir grūti lasīt un grūti uztvert, bet atšķirībā no jau pieminētā Madsena šī sarežģītība rada haotiska rakstījuma sajūtu un nevis veikli savērpta tīkla iespaidu. Līdz ar to šķiet, ka Lennam vienkārši nav izdevies uzrakstīt romānu tā, lai tas būtu interesants. Romānā it kā nav īpaši daudz personāžu - sprinteris (pusmūžā) Bērds, viņa māsa Sofija, viņas vīrs Simmens, Bērda un Simmena draugs Leons - punduris džeza pianists, Linda - Leona kādreizējā mīļākā, kas iepriekš bijusi prostitūta, Ulsens - kādreiz viņš bija Leona priekšnieks mehāniķu darbnīcā, kur tika pārstrādāti zagti autiņi, tad viņš kļuva bagāts un tika ietupināts cietumā. Tagad Sofija ir aizbēgusi no Simmena uz Spāniju, kur sastapusi tipu, ar kuru kādreiz kopā mācījusies un kura vārdu es nespēju atcerēties. Leons ir Alžīrā - savā bērnības zemē, kur viņš mēģina vai nu kaut ko sevī atrast vai arī nē. Bērdam kļūst slikti ar sirdi skrienot. Un vispār viņiem visiem ir garlaicīgi. To varētu nosaukt par tādu kā buržuāzijas valdzinošo šarmu, ja te būtu kāda miņa no kāda šarma vai no kāda valdzinošuma. Faktiski te ir miņa tikai no bezgalīgas miega sajūtas, kas mani personīgi dara traku. Nekas nenotiek, šķiet, ka nekam arī nevajadzētu notikt, bet romāns tikai turpinās un turpinās un man kļūst arvien garlaicīgāk, tik garlaicīgi, ka "atrisinājums" (ja šāds vārds te vispār būtu lietojams) manī izraisa tikai vienu emociju - atvieglojumu, ka beidzot šī grāmata ir galā.

Vērtējot filmas, mūziku, grāmatas un vēl dies viņu zina ko, esmu saskāries, ka fiziski nespēju neko novērtēt uz desmit. Un ne tāpēc, ka esmu baisi kritisks, bet vērtējums 10 man šķiet pārāk radikāls. Tas nozīmē, ka nekā pārāka vairs nebūs, ka neko dižāku es dzīvē vairs nedzirdēšu/neredzēšu/neizlasīšu. Ja es atzītu, ka, piemēram, "Krusttēvs" ir filma uz desmitnieku, tad es varētu visu atlikušo dzīvi skatīties tikai "Krusttēvu", jo neviena cita filma par to tāpat labāka nebūs, maksimums, ko es varētu cerēt, būtu kaut kas tādā pašā labumā. (tas gan, protams, mazliet izskatās pēc "Spinal Tap", kuriem pastiprinātājiem maksimālais skaļums bija 11 un nevis 10, lai "būtu skaļāk")

Kurš gan šodien nav rakstījis par to, ka Skaipā iemeties labs vīruss, kas izpaužas tā, ka tu saņem kaut kādu porno spama piedāvājumu, uzklikšķini un inficējies pats, sākot to spamu izplatīt tālāk? Droši vien visi ir rakstījuši. Taču tas neliedz manā darbavietā tagad šim vīrusam sirot uz nebēdu, tai skaitā vairāki desmiti kompānijas klientu ir tikuši pie šī spama. Un situācija ir tipiska - lielākie mēsli ir Internet Explorer lietotājiem. Get a better browser!

Pagājušo piektdien saskāros ar situāciju, ka angliskajā Wikipedia manis izveidots raksts tika nominēts "for speedy deletion" kā nepietiekami nozīmīgs materiāls. Tad nu nācās cīnīties par raksta tiesībām uz dzīvību.

Dīvainais Els Jankovičs pamatoti (vai nepamatoti) tiek uzskatīts par ietekmīgāko mūziķi tā sauktajā parodiju biznesā, tobiš, pazīstamu dziesmu izsmiešanā un padarīšanā par smieklīgām dziesmām. Jāatzīst, ka viņa trešais albūms "Dare to be stupid" diez ko fenomenāli neko neizsmej un visvairāk balstās uz parodēto dziesmu melodijām, kas liek Veirda ne īpaši labi padarītajam darbam izklausīties labāk.