Kazhes pierakstu burtnīca

Jānis W. ir gejs. Vari pajautāt ikvienam, kam vien vēlies. Pieej uz ielas tantiņai un pajautā: Vai Jānis W. ir gejs? Viņa tev atbildēs: Jā, Jānis W. ir gejs. Viņš ir tik zils kā debesis. Viņš ir tik homoseksuāls kā Ādolfa Hitlera slepenais brālis, par kuru neviens nezina. Viņš ir gejiskāks par jebkuru modes dizaineri. Viņš ir tik lielā mērā gejs, ka geji gribēja pat izgudrot īpašu vārdu, lai apzīmētu Jāņa W. gejiskumu. Tieši tā tev atbildētu tantiņa uz ielas, ja tu viņai pavaicātu, vai Jānis W. ir gejs.

Pie joda tos gotus, pokemonus un emo! Patiešām pie joda! Kā man ir noriebies klausīties tādu mūziku kā "The Cure"! Un vēl priekšā (ja nemaldos) ir septiņi viņu albūmi! Tā patiešām ir piespiešanās.

HITLER WAS A SENSITIVE MAN

Izveidoju savu Dienvidparka avatāru. Īpaši pēc manis gan neizskatās, bet par to laikam nebūtu jābrīnās, un vismaz salīdzinoši ar manu darba skaipa attēlu, kur esmu baltais gots, līdzība ir lielāka.

Kā daži varbūt (visticamākais) ir lasījuši, skolā mācījušies vai vēl kaut kur dzirdējuši, padomju laikos - konkrētāk Hruščova vadīšanas periodā Latvijas teritorijā notika baisi mēģinājumi sākt audzēt kukurūzu, kuras fans biedrs H. bija. Tolaik tas viss vainagojās ar sūdīgiem panākumiem - kukurūzas raža bija derīga vienīgi kā lopbarība. Bet nule kā Vējonis - mūsu Vides ministrs - paziņojis, ka 2005.gadā2050.gadā nekas cits Latvijā nemaz nebūs audzējams. Līdz ar to jāatzīst, ka biedrs Ņikita bija baigais pareģis. Un otrs punkts pie šī topika - global warming, anyone?

Izlasīju, ka decembra sākumā Rīga viesosies pats leģendārais Alice Cooper, pret kura mūziku jūtu lielu cieņu. Tas gan nenozīmē, ka plānoju apmeklēt viņa koncertu. Iemesli tam vairāki:

Neatceros, kad pēdējo reizi atsaucos blogā uz šo savlaik ģeniālo sviesta apvienību, bet šoreiz man kā kādreizējam regulāram žurnāla NEXT rakstu pārpublicētajam Delfos nekas cits neatliek, kā pārpublicēt šo Pīrsninga Brosnana iesūtīto tekstu:

Mūsu suns esot uzrāpies istabā uz galda un tur apčurājis grāmatu par islāma civilizācijas vēsturi. Vai tas nozīmē, ka viņam ir iebildumi pret musulmaņiem?

Pēc vakardienas pastaigas pa Cīrulīšu dabas takām un Kazugravu mājās ieradāmies totāli miegaini un pamatīgi noguruši. Jau mašīnā pie stūres bija grūti neaizmigt. Liene uzreiz tad arī aizgāja mazliet pagulēt, es iegūlu dīvānā palasīt grāmatu - Svena Oges Madsena "Bezdievīgo farsu" (bezdievīgi labs! būs ieraksts faktoīdā ar normālu aprakstu), bet mūsu trakais pusaugu taksis, kuram pēc idejas vajadzēja būt nogurušākam par mums - jo viņš tak noskraidīja divas vai trīs reizes vairāk par mums - paziņoja, ka viņš, redz, gribot dauzīties un spēlēties ar bumbiņu. Ar lielām pūlēm piedabūju šo iekārtoties man blakus uz dīvāna un nosnausties. Tiesa, es pats arī pēc kādām 30 lappusēm uz pus stundu atlūzu. Bet kucēns patiešām ir enerģiskāks par diviem pieaugušiem cilvēkiem.

Iedomājies romānu ar galveno varoni pirmajā personā. Viņš dzīvo, iet uz darbu, viņam ir kaut kāda personīgā dzīve, reizēm viņš ir laimīgs, reizēm - nelaimīgs. Ir sīkākas ķibeles un lielākas ķibeles, reizēm viņam uzsmaida veiksme. Viņa domas par dažādiem jautājumiem mainās laiku pa laikam, viņš nav viendabīgs un monumentāls. Reizēm viņš joko, reizēm smejas par viņu. Viņš skatās filmas, izlasa kādu grāmatu, paklausās kādu mūziku un tad kādu dienu nomirst. Nav svarīgi - kādā veidā. Tā var būt slimība, nelaimes gadījums, slepkavība, vecums vai vēl kaut kas. Un tad atlikušās romāna simts lappuses ir tukšas. Vienkārši baltas lappuses.