Kazhes pierakstu burtnīca

Vanšu tilts šorīt izskatījās visai nepatīkami - korķi atkal savā tradicionālajā līmenī, Ķīpsala pārbāzta ar mašīnām, daudzi cilvēki, izkāpuši no sab.transporta sparīgi soļoja pāri tiltam. Bet man kā velosipēdistam - tāds pats rīts kā visas iepriekšējās nedēļas. Un šodien pat ir salīdzinoši siltāks nekā bija pagājušonedēļ.

Vispirms - neliela anotācija:

Nu, ko - ieejam otrajā "The Cure" maratona dienā. "Seventeen Seconds" salīdzinoši ar savu priekšgājēju - "Three invisible boys" - netiek uzskatīts par gluži tik labu albūmu. Līdz ar gada paiešanu no grupas mūzikas ir pazudušas "spurainās" ģitāru skaņas, sintezatori iekarojuši apmēram tādu lomu, kāda tiem būs arī vēlākajā The Cure mūzikā, Roberts Smits ir izlēmis nebūt par panka varoni, bet par new wave depresīvo romantiķi. Dīvainākais ir tas, ka man pret šo albūmu nav īpašu iebildumu. Tas ir tik kluss un mierīgs, ka es kaut kāda iemesla dēļ to klausoties nejūtos aizskarts. Protams, mani ne pārāk interesē Roberta Smita skumju iemesli, un es apzinos, ka šis ieraksts ir vienveidīgāks par, piemēram, grupas pirmo albūmu, bet tas nenozīmē, ka man gribētos to iespējami ātrāk izdabūt laukā no savām ausīm.

Patiesībā es brīnos, kas licis "Atēnai" izdod latviešu valodā tieši šo somu romānu. Nav jau tā, ka Anja Snellmane būtu fenomenāli populāra rakstniece (es jau arī neesmu šajā jautājumā eksperts, bet Wikipedia viņai veltī veselas divas rindiņas apraksta). Un tomēr šis romāns ir latviski izdots, un man kā lasītājam ir iespējams iepazīt šo nebūt ne diez ko dzīvespriecīgo stāstu.

Rīt - pirmais septembris, bet mani tas neskar. Pirmo reizi, šķiet, 18 gadu laikā šim datumam manā dzīvē nav nekādas lomas. No vienas puses - patīkams atvieglojums. No otras - tas nozīmē, ka nākamā un aiznākamā nedēļa būs precīzi tādas pašas kā visas nedēļas pirms tam - vienā un tajā pašā laikā celšos, braukšu uz darbu, braukšu mājās (un droši vien - iešu gulēt). Ne tev vairs uztraukumu par parādiem, ne prieka par kaut kā veiksmīgu nokārtošanu. Secinājums viens - vajadzīgi jauni mērķi, jauni izaicinājumi, lai atkal būtu kaut kas, kas naktī traucē mierīgi gulēt. Varbūt sākt spēlēt azartspēles? Nē!

Šonakt sapnī biju miris. Pilnā nopietnībā. Vazājos apkārt, un neviens mani neredzēja. Kaut kā izdevās "materializēties" Lienčas priekšā un viņa teica: Nekas, pagaidi 50 gadus, un es tev arī piebiedrošos.

It kā vēl pat augusts nav beidzies, bet katru rītu ar riteni uz darbu braucot ir arvien pretīgāk un pretīgāk auksts. Šorīt - 6 grādi. Ko tas, lūdzu, nozīmē? Vai nākamnedēļ jau sniegu gaidīt? Es, protams, neesmu nīkulis, kas kurn, ka ar velosipēdu braukt tikai vismaz +20 grādos, un tomēr - šāds laiks jau nu arī nerullē. Lietains, vējains, pretīgs.

"Stealing Beauty" ir tāda filma, par kuru es varētu droši rakstīt, ja mana lapa sauktos nevis vakardienas analītiķis, bet "Sarunas par seksu". Un tomēr es par to varu rakstīt arī par analītiķi uzdodamies.

Ja man jāizvēlas starp agrīnajiem un vēlīnajiem the Cure, es noteikti izvēlēšos pirmo variantu. Tur nav divu domu. Tāpat kā divu domu nav tur, ka šis ieraksts patiesībā ir tas pats "Boys Don`t Cry" tikai ar dažām nomainītām dziesmām (lai arī patiesībā ir otrādāk). Līdz ar to arī ieraksta kvalitāte ir apmēram tāda pati. Šeit gan nav divu pazīstamāko agrīno Cure singlu - "Killing an Arab" un "Boys Don`t Cry", toties citas lieliskas dziesmas šeit ir atrodamas, kas šo ierakstu pat padara par diezgan pancīgi un nevis pokemoniski skanošu. Piemēram, "It`s Not You" ir tipisks pankroks. Tāpat "Grinding Halt".

Patiesībā šis raksts nebūs par dopingu velosportā, bet par to, cik ģeniāls resurss ir TheOnion.com. Ja mūsu pašu patiesi.lv tikai reizēm spēj pārsteigt ar patiesi smieklīgām viltus ziņām, tad TheOnion tikai reti to nespēj, turklāt viņu rakstiem līdzās humora komponentei ir arī pamatīga "saturiskā" deva. Attiecībā uz dopingu velosportā, iesaku izlasīt šo te rakstu, kurā tiek atzīmēts, ka pāris mēnešus pēc "oficiālā" uzvarētāja Tour de France velobrauciena finišu sasnieguši arī dopingu nelietojošie sportisti.