Kazhes pierakstu burtnīca

Если Владимиру Войновичу и удалось удивить меня этим своим романом, то это - годом его написания. Я почему-то решил, что данная чушь - это плод уже послесоветской эпохи, а оказалось, что нет - это самая что ни действительная антисоветчина. Сюжет у книги по идее весьма бредовый, если это вообще можно назвать сюжетом. Главный герой - прототипом которому судя по всему стал сам автор, получает возможность слетать в Москву середины 20-го века, что он и делает, и узнает, что там построен коммунизм с культом личности одного его бывшего приятеля, ну а втихоря народ ждет возвращение царя - весьма безжалостной сатиры на Солженицина. Хотя я и не явлюсь поклонником последнего, все же лишь то, что Солженицин немного переборщивает в своем самовосприятии не делает "Москву 2042" хорошей книгой. Моментами, конечно, смешно, но большую часть книга выше фелетона не тянет, ну а фелетон, по крайней мере в моем восприятии, это не самая стоящая литература. Больше, чем литературу для туалета данный роман собой предоставить мне не может.

Patiesībā es šo albūmu iegādājos tikai vienas dziesmas dēļ. Turklāt tā konkrētā dziesma šajā diskā nemaz nav atrodama. Runa, protams, ir par "Brimful of Asha", kompozīciju, kas uz brīdi padarīja "Cornershop" par vismaz viena kalibra mūziķiem ar Vanilla Ice, Men Without Hats un Chumbawamba - proti, viena hīta varoņiem. Taču, kā izrādās, vēl pirms 1997. gada, ka Roberts Kuks alias Fatboy Slim sadomāja remiksēt vienu no "Stūra bodītes" dziesmām. Mazliet ieskatījos grupas biogrāfijā, atklājot, ka divi tās dalībnieki ir (bija) indieši, līdz ar to "Cornershop" simbolizē stereotipu, ka ikvienam Anglijas indietim pieder kāda stūra bodīte (aka "Kwikimart"). Pirmais, ko nevar neievērot, klausoties šīs grupas debijas plati, ir tās izteikti nenopulētais skanējums. Tā ierakstīšanas laikā "Cornershop" bija mūzikas amatieri un nekaunējās no šādas slavas, līdz ar to runāt par rūpīgi producētu ierakstu, kur katrs instruments zina savu vietu, šeit būtu lieki. Saklausīt, ko grupas frontmens dzied, man vismaz izdodas visai paretām un nojaust albūma saturisko pusi var tikai aptuveni. Piemēram, kādā sakarā pirmā dziesma ir nosaukta "Jason Donovan & Tessa Sanderson"? Vienīgais, ko no tās es saklausīju, ir "Smash your head in", varbūt grupa grib pretīgo salkano dziedātāju likvidēt, varbūt viņi ir viņa aizstāvji, kas to lai zina. Vispār skanējums ir tik netīrs, ka atšķirt kompozīcijas šajā diskā ir pagrūti. "Reader`s Wives", kas bija grupas pats pirmais singls, ir mazliet košāks par citām kompozīcijām un, ar atbilstošu ieraksta kvalitāti, varbūt būtu spējis iekarot lielākas tautas simpātijas. Es gan nezinu, kāpēc mūsu visas dzīves ir līdzīgas lasītāju sievām, bet kaut kāda doma tur varbūt ir atrodama. Ierakstā netrūkst arī indiešu mūzikas elementu (galvenokārt kompozīciju nosaukumos). "Inside Rani" varētu būt ņirgāšanās par kristiešiem, bet es atkal neko nespēju apgalvot droši vokālu neskaidruma dēļ. "England`s Dreaming" viens fragments izklausās totāli pēc vēlākas šīs grupas dziesmas "Lessons Learned From Rockie I to Rockie III". Principā mani šis ieraksts nesaista, kaut gan es varētu būt idejiski šai grupai puslīdz tuvs, taču viss šis ieraksts manā izpratnē ir pārāk haotisks. Piemēram, anarhisti Chumbawamba vienmēr domā par kārtību savā mūzikā, kamēr Cornershop mēģina iet visos virzienos vienlaicīgi un rezultātā nekur īpaši nenonāk.

Pedro Almadovars ir ģeniāls režisors, tas nav apšaubāmi. Tāpat nav apšaubāmi tas, ka viņam ir zināmas novirzes. Šajā gadījumā es nedomāju P.A. seksuālo orientāciju, jo par to, kas šajā sakarā ir un kas nav novirzes, vienmēr var strīdēties. Tomēr visās bez izņēmuma viņa filmās netrūkst kaut kā mazliet perversi pretīga. Pieminēšu tikai manis redzētās lentes. "Kika" - maniakāls sieviešu slepkava, ārprātīgs izvarotājs, vairākas seksa apsēstas sievietes. "Runā ar viņu" - vidēji traks tips, kas padara grūtu sievieti komā. "Viss par manu māti" - transseksuālis, no kura stāvoklī paliek un inficējas mūķene. "Sliktā audzināšana" - vairākas no narkotikām atkarīgas, ar prostitūciju nodarbojošās transpersonas. Salīdzinoši ar agrākajām filmām "Atgriezties" ir tīri mierīga. Te gan, protams, ir paaudzēm "pārmantota" seksuālā izmantošana no tēva puses, kas rezultējas meitenē, kuras tēvs ir arī viņas vectēvs, ir viens personāžs, kuru (visticamākais) atveido transpersona, bet tas patiesībā arī viss. Vēl šajā filmā ir Penelope Krusa, kura atveido Raimundu, kura arī ir tā persona, kas sanāk vienlaicīgi savai meitai Paulai arī māte. Vēl šajā filmā iesaistās Raimundas māte, par kuru visi domā, ka viņa ir mirusi un spokojas, bet patiesībā viņa ir sadedzinājusi savu vīru un viņa mīļāko, bet tagad bēguļo. Raimundas māsa Sola ir atraitne, kura pārtiek no nelegālas frizētavas savā dzīvoklī. Raimundas vīrs Pako zaudē darbu un alkohola reibumā iekārē uzbrūk savai audžumeitai Paulai, kas viņu nogalina, pēc kā Raimunda līķi ievieto ledusskapī un tur ilgi glabā. Patiesībā kā juridiskos jautājumos nedaudz izglītotiem cilvēkiem mums vajadzētu saprast, ka Raimundas stratēģija līķa noslēpšanai ir vairāk nekā idiotiska. Tā vietā, lai izsauktu policiju, kas konstatē, ka piedzēries vīrietis ir mēģinājis izvarot mazgadīgo, kas aizstāvoties viņu ir nejauši nogalinājusi, tur nekāda krimināllieta nesanāktu. It īpaši zinot to, ka Eiropas Savienībā bērnu tiesībām ir ļoti augsta prioritāte. Protams, iespējams, ka Raimunda to nezina. Otra apšaubāmā epizode ir tā, kad viņa (Penelope Krusa) vienatnē spēj pacelt Pako līķi, lai to ievietotu saldētavā. Es patiešām gribētu redzēt, kā viņa to reālajā pasaulē varētu. No malas vismaz izskatās, ka viņai maisā ir ietīts nevis vīrietis, bet paklājs, taču tas nav būtiski, lai arī, protams, tas ir fušieris. Vēl viens fušieris ir tas, kā Krusa "dzied". Tur var tik labi pateikt, ka reālā dziedātāja nav viņa, bet gan kāda reāla dziedātāja ar savādāku balsi, ka vienkārši var just, ka Penelope tikai muti vien plāta. Bet nu pietiks par negatīvo. Pozitīvais Almadovara filmās allaž ir interesanti skati, neordināras košas krāsas. Runājot par interesantiem skatiem, pirmkārt prātā nāk tas, kā Raimunda mazgā traukus un mums rāda skatu no augšas uz izgriezumu, tāpat Pako līķis tiek rādīts ļoti mākslinieciski. Vispār jāatzīmē, ka šajā filmā ir ļoti maz baisu skatu - ne te ir plikņi, ne vardarbība, viss notiek aizkadrā, gluži kā romiešu teātrī.

A parody on 2 things - "Peter and the Wolf" by Prokoffiev and on "Carnival of the Animals" by I-don`t-know whom. The texts are totally hilarious while the music is not particulary great - what could one expect from mocking Prokoffiev? It`s not about the music anyway. I surely don`t know how one could listen to this stuff on a regular basis but as an occasional listen it`s quite a lot of fun.

*sniveling warning*

Bobs Dilans ir viens no retajiem globāli par ģeniāliem atzītajiem mūziķiem, kurus es personīgi par īpaši labiem neuzskatu. Nezinu, kas tur par vainu, bet neviens viņa albūms nekad nav varējis mani tā kārtīgi "aizķert", lai arī es spētu apjēgt viņa muzikālo diženumu un raženumu. Taču tagad es kārtējo reizi esmu izlēmis iedot viņam vēl vienu iespēju mani pārliecināt par savu nepārspējamo talantu. Tā kā darbā mūziku klausīties ir vieglāk nekā mājās, es ar šodienu sāku projektu "ne darba diena bez Boba Dilana", kura laikā centīšos katru darba dienu aizvadīt ar kādu no Roberta Cimermana albūmiem no mana krājuma (kurā ietilpst lielākā daļa viņa labāko ierakstu). Iesākam mēs pavisam neprestiži - ar Boba pirmo albūmu, kas ierakstīts tālajā 1962. gadā, vēl pirms Dilana kļūšanas par folkmūzikas un vēlāk arī rokmūzikas superzvaigzni. Būdams pats tolaik vēl visai zaļš (21 gadu vecs), Bobs savā pirmajā platē lielāko uzsvaru liek uz blūza un galvenokārt folkmūzikas klasisku kompozīciju koverēšanu, piedāvājot tikai divas pašsacerētas dziesmas - "Talkin` New York" (principā - ierunāts stāsts ar nelielu fona muzikālo noformējumu) un "Song To Woody" (Vudijam Gutrijam veltīta dziesma, kas principā tikai nedaudz atšķiras no svešajām kompozīcijām). Runājot par koveriem - ļoti spēcīgs ir pirmais gabals "You`re no Good", kurā Dilans izklausās savus sešdesmit gadus vecs, man labi ir zināma dziesma "Man of constant sorrow" (zināma no kādas brāļu Koenu filmas) un "House of the Rising Sun" (vislabāk zināma The Animals izpildījumā). Ne viena, ne otra uz mani nekādu dižo iespaidu neatstāj. Runājot par citām dziesmām, Bobs jau šajā ierakstā visai žiperīgi spēlē mutes ermoņikas un strinkšķina giču, līdz ar to tas patiešām ir Viņa albūms, jo, kā izskatās, citi cilvēki tā ierakstīšanā nav piedalījušies. No vienas puses tas, protams, ir stilīgi, no otras puses līdz ar to mūzika manā izpratnē ir pārāk vienveidīga un visai ātri apnīkoša. Tiesa, neviens arī neapgalvo, ka "Bob Dylan" būtu viņa labākais ieraksts.

Nesaprotu divas lietas. Pirmkārt, kāpēc es neesmu šo ierakstu pievienojis faktoīdā ātrāk. Otrkārt, kā tas vispār bija gadījies, ka es "Galapagu salas" nebiju lasījis jau iepriekš. Tomēr tā izrādījās patiesība - apskatījos savā TXT failā, kurā atzīmēti manis lasītie Vonnegūta darbi (no laikiem, kad es vienu pēc otra izlasīju tos gandrīz visus) un "Galapagu salu" tur nebija. Labi, tagad stāstīšu par pašu grāmatu. Lielā mērā to var nosaukt par turpinājumu "Kaķa šūpulim" vai vismaz variāciju par "Kaķa šūpuļa" tēmu. Tajā apstāstīti notikumi par cilvēku grupiņu, kas nonāk Galapagu salās, kad visu pasauli pārņēmusi globāla ekonomiskā krīze. Šie cilvēki ir tur nonākuši, lai dotos kruīza ceļojumā ar luksusa kuģi. Izrādās gan, ka viņu ir tikai daži gabali - kāds japāņu izgurdrotājs ar savu sievu, kāds Amerikāņu uzņēmējs ar savu aklo meitu un viņas suni, viena atraitne skolotāja, kuras vīrs pēc sajukšanas prātā un pirms nomiršanas ir nopircis biļetes uz šo ceļojumu un viens vīrietis, kas pārtiek no regulāras vecu sieviešu apprecēšanas un naudas izkrāpšanas no viņiem. Vēl kuģim, protams, ir kapteinis, bet nekādas apkalpes nav, ja neskaita stāstītāju - Kilgora Trauta dēla spoku. Kilgors Trauts, ja kāds nezina (un vairums noteikti nezina), bija produktīvs fantastikas romānu autors, kura darbiem bija tikai viens īstens cienītājs - kāds misters Rouzvoters, kas kļuva par ASV prezidentu (no romāna "Arlabunakti, Rouzvotera kungs"). Galapagu salas izrādās vienīgā vieta uz Zemes, kur nespēj ieviesties kāda pretīga baktērija, kas padara visus cilvēkus neauglīgus. Tiesa, nākotnes cilvēki, kas aug Galapagu salās, izrādās kaut kas līdzīgs delfīniem un roņiem, pārtiek no noķertām zivīm un reizēm ēd zilkājainos Galapagu salu putnus. Ja salīdzina šo darbu ar "Kaķa šūpuli", jāatzīst, ka pazīstamākais darbs ir arī spēcīgākais - kaut vai visa Bokonona tēma tajā romānā ir vienkārši superīga. Šeit gan arī netrūkst Vonegūtam raksturīgo triciņu, piemēram, viņš ar zvaigznīti atzīmē visus personāžus, kas tuvākās dienas laikā nomirs. Starp citu, visi nākotnes cilvēki būs tā kuģa kapteiņa bērni, jo viņš būs vienīgais izdzīvojušais vīrietis, bet tas laikam nav svarīgi. So it goes.

The Apartment is on the IMDB list of 250 greatest films of all times, therefore there is no doubt that it is considered by many a great film. Of course participation on this list doesn`t guarantee much, still "The Apartment" is there right above "Blade Runner". I can`t say that I completely disagree with such an opinion but I would have my doubts about whether this film is as good as some claim it to be. C.C.Baxter (Jack Lemmon, famous from "Some like it hot") works in a very big company as a very small man. But he has some kind of strategy for becoming successful and wealthy: he lets some of his more influential colleagues use his apartment when they want to have the evening with some chick they`ve just picked up. And C.C. hopes that those fellows will help him advance in the company. Everything would be fine for him, apart from all his neighbours thinking that he is a sex maniac and apart from him sometimes having to spend the night on a bench in the park, until the boss of the company finds out about the brothel Baxter has in his apartment. As you can probably guess, Mr. Sheldrake (the director) also wants to have access to Baxter`s place. And it would be alright, were the girl he takes there not the same girl whom Baxter also loves. Fran works in one of the elevators of the company and she likes Baxter also, but she`s in love with Sheldrake who has promised her to leave his wife, but who thinks of no such thing of course, for he isn`t that sick. When Fran makes a suicide attempt in Baxter`s apartment and he finds her there they eventually could get together but she still loves the Sheldrake person (who is a stupid bastard and who deserves to die, if you ask me), so she and he both remain in their places. And with good results - Sheldrake gets kicked out by his wife so now he theoretically can marry Fran, and Baxter is promoted to Assistant Director at the company. Everything would be fine, if not for the fact that Sheldrake is an asshole. So when he asks the key to Baxter`s apartment once again he decides to cut the crap and quits the company - and I gotta admit, he does it with some style. And as you can surely guess - Fran also quits upon Sheldrake and the ending is a joyful union of the couple of good characters. What I found a bit silly in the film were some of its premises. I can imagine that company bosses could prefer an employees apartment to a hotel room for it`s not only cheaper but also gives more discrecy, yet I can`t believe that not one of the neighbours noticed that it wasn`t Baxter who had orgies every evening but some complete strangers and how nobody noticed all those strangers in the house and believed Baxter to be one hell of a sex bomb, who he wasn`t of couse. The film was funny enough, although some participants overacted a lot, for instance, Fran`s brother in law was about as believable in his role as I would be. Music in such films is also very generic and uninspiring, but overall it was still a fun film to watch, although it was more drama than comedy in fact.

Oh my God, for the first time I`m rating a piece of Latvian creation. It`s a double LP by my favourite Latvian band. The impression on the record is somewhat divided - while the first disc consisting of self penned material is pretty good - songs like "Don`t Forget", "Disaster" or "Lullaby" could fit on an album by a major band (those wouldn`t be the best songs on such a record but anyhow) but the disc of cover tunes is mostly a dissapointment. For example, why would anyone bother to cover `Hero` by Enrique Iglesias or (sic!) "You`re my heart you`re my soul" by you-know-who. And what is a total disgrace - it`s the cover version of `Cocaine` by J.J.Cale (falsely credited to John Cale in the liner notes) which is turned into a silly disco piece of garbage. "These boots are made for walking" are ok, but not as good as the version by Megadeath. "Don`t worry be happy" is not relaxed at all. The only highlight on the second disc is "Cecilia" by Simon & Garfunkel which sounds really fresh and energic. There are also two songs by Beatles on the covers disc but neither "Rain" nor especially "I`ve Just Seen a face" sound good on here.

Šis albūms iezīmē negaidītu pāreju, transformāciju, modifikāciju, modulāciju utt. Boba Dilana karjerā. Proti, šis jaukais poisietis līdz ar "Bringin` it all back home" ir atteicies no sava drošā akustiskā ģitāra+mutes ermoņikas komplekta un kļuvis "elektrisks", iesaistot albūmā arī citus instrumentus un veidojot pilnīgāku skaņu. Vēl viena šī albūma "firmas zīme" ir viens no pirmajiem, viens no pazīstamākajiem, viens no stilīgākajiem utt. mūzikas videoklipiem, kas tapa uztaisīts albūma pirmajai kompozīcijai "Subterranean Homesick Blues". Klāt pie citām lietām Dilans arī ir kļuvis tekstuāli bagātāks, tautas motīvu vietā iesaistot apziņas plūsmu, kas īpaši izteikta ir tajā pašā "Homesick Blues". Citāts: "Keep a clean nose/ Watch the plain clothes/ You don`t need a weather man/ To know which way the wind blows". Taču viena izcila dziesma nespētu padarīt albūmu patiešām labu, tāpēc Dilans ir papūlējies, lai arī citas albūma sastāvdaļas neliktu klausītājam vilties. "She Belongs to Me", piemēram, man rada spēcīgas asociācijas ar Lū Rīda liriskajām, gandrīz ierunātajām dziesmām, protams, ignorējot to, ka Lū nekad nespēlēja ermoņikas. Neteikšu, ka visas dziesmas man patīk vienlīdz labi, tā, piemēram, bez "Maggie`s Farm" es varētu arī iztikt, pārāk country ir tās skanējums. Toties albumā ir virkne citu kompozīciju, kas to spēj atsvērt ar savu kvalitāti. Piemēram, vēl viens apziņas plūsmas gabals "Bob Dylan`s 115th Dream", nemaz nerunājot par absolūto klasiku - "Mr. Tambourine Man", dziesmu, kura zināma gandrīz jebkuram Dilana necienītājam. Tomēr ar to vēl albūms neaprobežojas. Tam uz beigām vecais labais Bobs ir sakrāmējis virkni īstenu pērļu - "Gates of Eden", "It`s alright, Ma (I`m only Bleeding)" (labs nosaukums, ne) un vēl "It`s all over now, Baby Blue", ģeniāla dziesma, fantastiska dziesma, vairāk nekā atmiņā paliekoša dziesma. Ja tā turpināsies, es visā drīzumā no Dilana skeptiķa būšu pārvērties par viņa fanu, cik pretdabīgi lai man pašam tas nešķistu.