Kazhes pierakstu burtnīca

Filmas televīzijā, protams, ir vispār īpašs stāsts, kas īpaši nesaistās ar "meinstrīma" kino filmām. It īpaši tas attiecināms uz aizdomīgu kino, ko iespējams sestdienas vidū noskatīties pa tādu kanālu kā TV 1000, kas galvenokārt ir izslavēts ar savām "vēlo stundu pārraidēm". Taču gadās tā, ka ir brīvdiena un tev negribas neko īpaši darīt, tālab tu ņem un atsēdies televizora priekšā mīļotā cilvēka sabiedrībā un bilisinies. "Mīļā Dieva strādnieki" ir taisni tāda filma. Tās galvenais varonis ir Freds - pārsteidzoši labs cilvēks, kuram gan raksturīga viena problēma - viņš ir naivs kā mazs bērns. Viņa hobijos ietilpst savas naudas atdošana jebkuram garāmgājējam un noziegumu pastrādāšana aiz nemācēšanas atšķirt labu no ļauna. Rezultātā no viņa aiziet sieva ar mazo meitiņu (nesaprotu gan, kādā veidā viņš bija spējis apprecēties), bet Freds iesaistās noziedzīgajā pasaulē, kad izjutis, cik netaisni notiek apiešanās ar kādu trūcīgu pensionāru. Šim visās afērās piebiedrojas viena beibe no pasta, kura ir Fredā totāli ieķērusies, un viens melnais - bijušais Āfrikas princis, kas izlēmis atgriezt savu tēvu tronī, bet kas principā ir bišķi ķerts. Tad nu viņi ņemas ar visādām laupīšanām un dzīvo šiki. Foršas ir Freda pārdomas par savu bijušo sievu - tās vienmēr notiek uz sarkana pagala un viņa vienmēr ir kaila, tiesa, filmas beigās viņa "pārdomu" objekts mainās un sievas vietu ieņem noziedzības draudzene. Tiesa, tā kā tie ir pozitīvie varoņi, tad arī noziegumus viņi pastrādā pozitīvi, nevienu nesit, nevienu (izņemot bandītus) nenogalina un lielu daļu naudas izdala trūcīgajiem cilvēkiem - vispār riktīgie Robini Hudi. Beidzas viss, protams, laimīgi un nieka piecus gadus nosēdējuši cietumā viņi abi (melnais cietumā nesēž - politkorektus) kļūst bagāti un laimīgi un dzīvo kā pasakā. Skaisti, ne? Filma, protams, nav pirmšķirīga, varbūt tā nav pat otršķirīga, bet: 1) dienas filmai ir gana pikanta un 2) pietiekami saistoša. Un vairāk no šāda kino man nevajag.

Nu es vairs kaut ko nesaprotu nemaz nemaz. Kā tas vispār ir iespējams, ka vēl pirms mazāk nekā nedēļas es uzskatīju, ka Bobs Dilans - tā nav mūzika, kas radīta man? Vēl tik nesen es nespēju noklausīties nevienu viņa albūmu pilnā garumā, bet tagad es tos labprāt klausos 5, 6, 7 reizes no vietas un nemaz nejūtos nogarlaikojies? Kā man izdevās iepriekš tik sistemātiski nespēt atrast viņā nekādu šarmu? Vienīgais iespējamais skaidrojums - katru reizi, kad klausījos Dilanu, es sāku ar "Blonde on Blonde", kas man ik reizi nepatika un kā dēļ es vienmēr padevos. Rītdien, kad klausīšos "Blondo albūmu", varēšu pārbaudīt šīs teorijas pareizumu. Tikmēr "Highway 61 Revisited" ir kolosāls ieraksts. Tajā Dilans arvien vairāk attālinās no tipiskā folkmūzikas veča imidža, tagad jau grupas skanējums ir patiešām pilns un bagātīgs un lielā mērā tas ir izšķirošais, kas paceļ šo ierakstu manās acīs augstāk par tiem, kas nāca pirms tā. Galvenais diska grāvējs, protams, ir "Like a Rolling Stone", dziesma, kas patiešām kā ripojošs akmens atgriežas atkal un atkal un kurā Dilans pat izklausās pēc diezgan spēcīgas balss īpašnieka. Taču gandrīz visas pārējās dziesmas tikai par nedaudz atpaliek no ripojošā akmens uzņemtā tempa un reizēm to pat apsteidz. "Tombstone Blues" varbūt patiešām ir tikai blūzs un tomēr tas ir pamatīgs rāviens uz priekšu salīdzinoši ar paša Dilana agrīnākiem blūziem "Mama`s in the factory, she ain`t got no shoes; daddy`s in the alley, he`s looking for food; I am in the kitchen with the tomstone blues". Vēl te ir dusmīgā (nosacīti) balāde, kas pret kaut ko protestē, "Ballad of A Thin Man", burvīgā romantiskā "Queen Jane Approximately" ("Won`t you come see mee, Queen Jane" - kolosāli rezonējošs piedziedājums!). Dīvainām skaņām bagātināta ir albūma tituldziesma, kas stāsta piecus dažādus stāstus, kurus risina 61. šoseja. Tikām "Just like Tom Thumb`s Blues" ir ideāla atmosfēriska dziesma, ko klausīties tumsā automobīlī. Nu un "Desolation Row" ir vairāk nekā 12 minūtes gara dziesma par sabiedrības padibenēm. Kopumā - pagaidām labākais Dilana albūms, ko man ir nācies dzirdēt.

A book about the legendary Andy Warhol (I don`t even know how to call him - painter, photographer, cheepskate, performer, filmmaker, whatever...). It tells everything one should and shouldn`t know about Warhols public life - beginings as a commercial artist and turning into a "serious" but still commercial artist. His obscene filmmaking, including "Sleep" and "Chelsea girls", his obsession with death - beginning from Marilyn but including car accidents and all forms of violent death despite being not a violent person himself. What I didn`t know about Warhol is that he was really a son of Czech immigrants and that he was Warhola. I also was quite surprised to find out that "Sleep" is actually a repetition of a 20-minutes long shot - just like most of Andy`s paintings (if one should call them so). To be quite honest, I still don`t understand what`s so great about the guy apart from his connection to the Velvet Undergound. But one should respect a dead legend.

I have something with those Nobel prize winners - I don`t like them much. Out of more than 100 recipients of this prestiguous award I`m not all familiar with the work of more than 50 writers, while only selected few of those whom I know I like. Those would include Knut Hamsun (more or less), Hermann Hesse (more or less), William Folkner (more or less), Albert Camus (more or less), Samuel Beckett (much) and Gabriel García Márquez. Saul Bellow won`t be joinging this list, as far as I can tell at the moment. First, I found "Humboldt`s Gift" to be rather boring. Second, the story line was pretty thin. Third, most of the characters weren`t really evolved (especially that goes for Humboldt, who might have been depicted much more insightful). Fourth, I found Bellow`s writing about sex quite repelling. About the story: Charlie Citrine (the first person teller) is a successful writer, although he hasn`t been particulary successful lately. His ex-wife is sueing him all the time and taking more and more money away, so he`s not far from being broke at the moment. His car is destructed by a mobster whom he owes some money after an unfair card game. He has a young girlfriend who wants to get married to him. And he once was a friend to the late Humboldt Fleischer, a poet who was very popular once but got crazy on booze later. Humboldt`s gift is an idea for a film that the dead poet has left to Charlie and to Humboldt`s own widow. The story mostly evolves around Charlies life and his memories of Humboldt (who by the way thought of Charlie being a treacher who had sold out their friendship but that was because of Humboldt himself being one card short of a full deck, if you know what I mean). Then there`s a lot of things going on with that gangster figure, who after receiving his money from Charlie suddenly turns into a friend and plans various schemes for Charlie to regain his financial status. The whole thing seems very, very pointless to me. It`s realism without a clear story, it`s not particulary poetic, it has quite a lot of useless mentioning of Jewty, like I cared for this subject at all. And what I also don`t like in this book is depiction how cool the leading character (based upon the author of course) is about women and how active his sex life still is (at the age of 60, yuck!). In the end it`s just a book of 470 pages where little goes on and which is hard for one to read till the end.

"Fleetwood Mac" ir grupa, kas ir ievērojama vismaz trīs lietu dēļ. Pirmkārt, tā 80tajos ierakstīja VH1 "himnu" - "Little Lies", kas droši vien jebkuram cilvēkam, kas šo televīziju ir skatījies puslīdz regulāri vai kurš vismaz diezgan daudz ir klausījies radio, nevar neuzdzīt šermuļus. "Tell me lies, tell me sweet little lies" - šausmas! Otrs aspekts - grupas albūms "Rumours" ir viens no visu laiku labāk pārdotajiem ierakstiem. Un trešais - īstais iemesls, kādēļ šodien šo grupu klausos, - Mac vairāku nedēļu garumā bija galvenie varoņi jaunizceptā (vai pareizāk - atkalizceptā) Saeimas darboņa Ivara Godmaņa Radio SWH raidījumā "Saknes". Patiesībā, nez vai šis raidījums tagad turpināsies, bet vismaz par Mick Fleetwood un John McVie radīto grupu viņš paspēja visai daudz ko pateikt. "Mystery to me" ir grupas otrās reinkarnācijas viens no labākajiem albūmiem (vismaz pēc kritiķu domām). Pirmā reinkarnācija bija blūza ģitārista Peter Green vadītie Maci, kas pārauga otrajā veidolā apmēram 1970. gadā, tikām 1975. gadā pēc pāra Lindsay Buckingham-Stevie Nicks (vienmēr gribas uzskatīt, ka L.B. ir sieviete un S.N. - vīrietis, bet patiesībā ir otrādi) ieplūšanas grupa ieguva savu klasiskāko poproka skanējumu. Tikām "Mystery to me" var uzskatīt par pārejas perioda ierakstu. Te parādās gan blūzroka elementi, tādi kā "The City" vai "Miles Away", gan dziesmas ar klavieru dominanci, kuras parasti sarakstījusi Christine McVie (Džona Makvī sieva, grupas tobrīd vienīgā sieviete, nē - pareizāk būtu teikt "vienīgā sieviete grupā", lai neizklausītos tik kreisi). Īstenībā man McVie dziesmas patīk labāk par Welch (nezinu, kas tas īsti ir par tipu, laikam grupas dziedātājs, moš - ģitārists, viņš drīz pēc tam grupu pameta) blūzrokīgie gabali, kuri lielākoties ir visai vienveidīgi. Varbūt vienīgi "Hypnotized" izceļas uz pārējo viņa dziesmu fona, tikām McVie "The Way I feel" izklausās pēc ļoti labas Joni Mitchell dziesmas. Vēl viens savdabīgs objekts albūmā ir dziesma "For Your Love", kas vislabāk zināma "The Yardbirds" izpildījumā. Man personīgi "Yardbirds" versija patīk labāk, jo tā tomēr bija smagāka un uz ģitārām vairāk orientēta grupa, kamēr Fleetwood Mac vienīgais patiešām lielais ģitārists jau sen uz šī albūma iznākšanas laiku bija pametis, tomēr kopumā šis FM albūms ir ļoti pat klausāms, lai arī ne pārāk atmiņā paliekošs.

Lai gan biju domājis Dilanu vairāk neklausīties, tomēr "Blood on the tracks" skaitās viens no viņa spožākajiem albūmiem, tā ka tam tomēr izdevu iespēju sevi pārliecināt par savu skaistumu. Salīdzinoši ar sešdesmito gadu vidus ierakstiem, Dilans atkal ir mazliet mainījies, atsakoties no elektriskās ģitāras izmantošanas, toties viņš vismaz ir saglabājis pavadošo grupu, līdz ar to pirmo albūmu askētiskā skaņa atgriezusies nav. Man par prieku Dilans vairs tik ļoti šajā ierakstā neaizraujas ar ermoņiku spēlēšanu, kā to darījis agrāk (lai kāds virtuozs viņš arī nebūtu, tas nav mans mīļākais instruments). Vēl viena pārmaiņa - Dilanu - bītņiku un apziņas plūsmas dzejnieku - ir aizstājs Dilans stāstnieks, kurš atstāsta dažādas epizodes iz vīrieša un sievietes attiecībām. No vienas puses, teksti vismaz šajā diskā ir daudz skaidrāki, nekā, piemēram, "Highway 61 Revisited" skaņdarbos, taču savs šarms bija arī ar `"Subterrean Homesick Blues" aizsāktajā manierē un tās absurdajā humorā. Vispār "Asinis uz trases" ir ļoti mierīgs un relaksējošs albūms, albūms par sērīgu mīlestību, nevis albūms par sviestu. Varbūt taisni tas man ne visai patīk, jo Dilana balss tomēr nav paredzēta jebkāda veida mūzikai. Piemēram, "You`re a big girl now" ir ļoti skaista dziesma, bet Boba vokālais sniegums, manuprāt, vairāk ir domāts blūziem, folkiem vai rejošiem roķeriem, nevis šādai "adult contemporary" stila mūzikai. Ja dziesma ir mazliet trakāka, tas ir ok, tā kā, piemēram, "Idiot Wind" Dilana performance dziedāšanas ziņā ir vienkārši perfekta. "You`re an idiot, babe. It`s a wonder that you still know how to breathe." Jauks izteikums, vai ne? Starp citu, šim albūmam ir viens trūkums - garas dziesmas, kas īpaši neattīstās. Protams, viena lieta ir, ja "Desolation Row" ilgst 11 minūtes, bet pilnīgi cita, ja "Lily, Rosemary & The Jack of Hearts" ir gandrīz 9 minūtes gara, nekādi īpaši neprogresējot, bet vienkārši turpinoties. Tiesa, dziesmas sākums man šķiet pat ļoti foršs, vienīgi tas stāsts ir stipri vien par garu un vienveidīgu. Kopumā gribētos teikt, ka "Blood on the Tracks" varbūt arī ļoti labs albūms, bet tam ir viens trūkums - es nespēju to iztēloties savādāk kā fona mūziku, pārāk mierīga un neaktīva tā ir. Tiesa, tā ir fona mūzika ar veselu kaudzi skaistu kompozīciju, piemēram, ievadošais "Tangled up in Blue", "Shelter from the storm" vai tas pats "Idiot Wind"

В очередной раз я получил хороший урок, которому наверняка не буду следовать - перед просмотром фильма ОБЯЗАТЕЛЬНО нужно узнать, что это будет за фильм. Но я зачастую этому святому принципу не следую. Слова "Комедия, Франция, 2003-й год" мне показались достаточно привлекательными, чтобы отдать 90 минут своей жизни данному произведению искусства. Но почему-то я прозевал, что в описании фильма упоминается слово "младенец". Вот если что-то я терпеть не могу, так это комедии с младенцами, будь то французские, американские или хоть фильмы племени уга-вуга. Это не потому, что я не особо горячо обожаю младенцев (хотя это тоже верно), а потому, что такие фильмы почти всегда - дрянь. Мелкий гаденыш, который вытворяет разные трюки со собственными экскрементами и оказывается хитрее всех взрослых - ужас, как это тупо! А на самом деле "Плохое настроение" начинается достаточно нормально - Симон - уличный художник-неудачник, который увлекается архитектурой, у него есть подруга, любовник которой живет в палатке посередине квартиры Симона. Так вот этот Симон обнаруживает, что в центре города строится большой дом по у него украденному проекту, вот Симон и становится злым и решает найти крутого архитектора Пореля, компания которого дом строит и добиться от того компенсации. Однако к Порелю такие "обокраденные" приходят ежедневно, а Симон становится агрессивным, вот его и забирает полиция. Да только ему удается вырваться от полицейских и... попасть под машину Пореля, который едет на роды своей жены. А потом Симон рождается сыном Пореля, имея память о своей предыдущей жизни. Ну и теперь он всеми своими небольшими силами пытаетя Порелю насолить...

Uzreiz jāatzīst, ka vienu vilšanos man šī grāmata sagādāja. Latviski par "Mēnespienu" nodēvētais romāns lika cerēt, ka tas kļūs par pirmo Islandē (vai Īslandē, atkarībā no latviešu pareizrakstības pieejas) tapušo daiļliteratūras darbu, kam sava vietiņa atradusies arī manā necilajā siera vortālā. Tomēr izrādījās, ka Jorans Tunstrēms savā būtība bijis viens riktīgs blēdis - kā lai viņš arī neuzdotos par autentisku īslandieti, no dabas viņš ir zviedrs un arī šī grāmata pieskaitāma zviedru literatūrai. Tās galvenais varonis ir kāda īslandes radio darbinieka dēls, bet pastarpināti galvenais varonis ir pats šis darbinieks. Grāmata rakstīta ziemeļniekiem visai raksturīgā mazliet mitoloģiskai līdzīgā manierē, kur ļoti liela nozīme ir "skandināviskajam" poētiskumam un aukstajai mīlestībai (grūti saprast, ko ar to gribu teikt, bet zinātāji sapratīs). Grāmatā ieskanās arī kādas mazāk nopietnas notis, visai vīpsnājoši izsakoties par Īslandes diženi raženo valsti un tās vienīgo (galveno) eksporta preci. Patiesībā par zivīm izteikumi nav viepsnājoši, bet vīpsnāšana vairāk skar pašu valsti un tās amatpersonas, kā, piemēram, tipu, par kuru oficiāli visiem ir zināms, ka viņš nodarbojas ar spiegošanu un ka viņa profesija "poēts" ir tikai aizsegs. Tāpat visai stilīgā manierē varoņa tēvs zaudē saprātu, bet tur tie cilvēki ir tādi, ka līdz ar to viņš nemaz tik ļoti atšķirīgs no pārējiem nekļūst. Kas ir "mēnesspiens", es laikam nemaz tik vienkārši atbildēt nespēšu.

That`s the second time I started watching a film by Peter Greenaway and this time I actually made it until the end. Shocking it may be and very good it may not be but still it`s a pretty decent effort. Of course, the film is full of totally obscene and somewhat dirty scenes but what else could one expect from Mr. Greenaway? On the positive side there`s Tim Roth (Rosencrantz... or was it Guildenstern?) present, it`s quite interesting to watch altough not a joyful experience by any means. A woman named Georgina for no clear reasons to me starts an affair with a jewish bookeeper Michael right under the nose of her violent and totally crazy husband who`s some kind of a criminal authority. The film is almost equally divided into sex scenes and eating scenes in a restaurant owned by Albert (the husband), where Georgina with the help of Richard (the cook) does what she`s supposed to do. Later on the film gets totally gross but I`m not gonna tell about.

Oficiāli varu atklāt vēl vienu savu muzikālās atpalicības elementu, kuru vismaz pagaidām neizskatās, ka spēšu tuvākajā laikā pārvarēt. Proti, man nepatīk grupa "Yes". Protams, es varu mēģināt Dilanam piemēroto pieeju un atrast tās daiļrades pērles, kas arī manām cūkām būtu skaidras, bet vismaz līdz šim es tādas uzgājis neesmu. Tā, piemēram, "The Yes album" skaitās pietiekoši labs veids, kā uzsākt pazīšanos ar šo klasisko progroka grupu, kas par sevi atstājusi ievērojami lielāku piemiņu rokmūzikas vēsturē, nekā tikai ar "Owner of a lonely heart" sacerēšanu. Tomēr mani šis albūms nepārliecina - tas pārmērīgi iegriež ausīs un apziņa, ka visi grupas dalībnieki ir izcili mūziķi, mani atstāj dziļi vienaldzīgu. Sintezatora skaņas albūmu atverošajā "Yours is no disgrace" man atgādina latviešu multfilmas mūziku "Fantodroms" un tas nav kompliments. Džona Andersona balss ir stipri vien kaitinoša ar noslieci kaitēt ausīm. Man nav iebildumu pret dziedātājiem ar specifiskām balsīm - piemēram, Tomu Veitsu es uzskatu par ģeniālu dziedātāju, arī Dilans ir klausāms, man patīk Leonards Koens, vispār es neuzskatu, ka ir jābūt Berijam Manilovam, lai varētu būt labs dziedātājs, bet Jons Andersons manā izpratnē ir pārāk griezīgs. Principā vienīgā kompozīcija, kas nemaz man netraucē ar savu eksistenci, ir instrumentālā "The Clap", kur Stīvs Hovs demonstrē savu māku rīkoties ar akustisko ģitāru. Sajūsmā par šo skaņdarbu es gan tāpat neesmu, jo nekā izņemot Hova izrādīšanās tajā nav, bet vismaz Andersons tās laikā tur ciet savu baiso muti. Tikām klasiskais "I`ve seen all good people" varbūt būtu normāla dziesma, ja ne Andersons. Vispār grūti iedomāties dziedātāju, kas man šķistu vairāk nepatīkams. Sorry, bet Šeins Makgovans man šķiet baudāmāks. Un Džonijs Rotens. Un Džastins Timberleiks.