Kazhes pierakstu burtnīca

Having found an interest towards Duerenmatt`s writing I decided to read another book by him. This time it`s a story book, and it`s still no stinker. First, there`s "The Fall" - a board of 15 people runs some sort of revolutionary communist state, under tyrany of a guy named A (the members of the board are named according to their rating with roman letters). Everything changes when there`s some strange news of the dissapearence of a guy named O which results in a disobeyment and killing the tyrant. Later it turns out though that nothing had indeed happened to O who just had forgotten what day it was. And the hero of the story without doing anything from N gets upgraded to G. Then there`s "Abu Chanifa and Anan ben David" - a muslim and a rabbi get sent to a joint room in a prison and spend many hundreds of years together discovering the common things in their beliefs. Later the rabbi gets released and becomes the eternal jew make 2, but in the end he finds his pal in prison once again. "Smithy" tells us of a guy who makes his money by making corpses dissapear, as he falls in love with a woman that he must make dissapear. And last but not least comes the funniest of them all - "The death of Pythia" which tells us how the Oracle of Delphi predicts just as a joke that Oedypus will kill his father and marry his mother, and how the prediction comes true on more than one level - not only does he do that - but he also sleeps with his REAL mother and kills his REAL father - for there was a baby exchange, and maybe there was more than one Oedypus. Conclusion: stories number 1 and 4 are just great, number 2 is very good, but number 3 is nothing special. Which still makes it a very good book.

На лекциях сегодня так скучно, что я взял, да и начал в Сети читать одну книжонку. Ну, вот я ее и прочел. Кристиан Бобен - это очередной французский писатель, с которым мое знакомство произошло скорее случайно, нежели логично. Однако, если сравнить его со Шмиттом или Вербером, Бобен - не гений. Вообще я и не очень разобрался, что он из себя представляет - на английском о нем нет почти никакой информации, но, если я правильно понял, то в основном он пишет поэзию. Вот это уж меня не удивило - "Все заняты" весьма характерна как проза поэта. Сюжет у книжки странноватый - главная ее героиня Арианна в начале выходит замуж за какого-то типа, решает, что у нее будет трое детей, тогда она его покидает после того, как зачато первое дитя (насколько я понял, в мифологии "Всех занятых", для этого физическая близость не обязательна). У нее рождается первый ребенок - дочь под именем Манеж, которая умеет предсказывать будущее, никогда не закрывает глаза и становится великой художницей. Потом Арианна влюбляется в сантехника и беременнет от его поцелуя (оказывается, что таким образом данный сантехник уже стал отцом 56 детей) и у нее рождается Тамбур. Тамбуру хорошо подается все, связанное с техникой, а позже он выбирает путь сантехника. Напоследок Арианна влюбляется в учителя, от которого у нее рожается вторая дочь - Креветта, которая после одного пожара ногами больше не касается земли и все время танцует.

Turpinu savu ekskursiju rok/popmūzikas klasikā un šoreiz apstājos pie Toma Veitsa debijas albūma. Šis vairāk nekā klasiskais amerikāņu dziesminieks ir viens no retajiem mūziķiem, kuriem par spīti karjeras ilgumam praktiski nav mūzikas epizožu, kuras vajadzētu nožēlot un uzskatīt par viennozīmīgām neveiksmēm. Tomēr 1973. gadā viņam vēl nekā, ko nožēlot nebūtu pat tad, ja vēlāk viņš uzaudzētu garus matus un spēlētu sintīpopu, jo tolaik šim vecišķās balss īpašniekam bija nieka 24 gadi un visas durvis uz komerciālo paradīzi bija vaļā (lai gan, protams, Veitss nekad diez ko komerciāls nekļuva). "Closing Time" ir 12 stāsti pie bāra letes, vai ne pie bāras letes, bet ar cilvēkiem, kas varētu atrasties pie bāra letes. Galvenokārt šie stāsti ir saistīti ar nostalģiju, klusām cerībām un neizteiktiem sapņiem. Pirmā melodija, kas piesaista manu uzmanību (hronoloģiski no diska sākuma ejot) ir "I Hope I don`t fall in love with you", klusa akustiska dziesmiņa par cilvēku, kas cer, ka viņš neiemīlēsies sievietē pie blakus galdiņa. Vēl viena skaista dziesma ir "Old Shoes (and Picture Postcards)", kurā jūtamas kantrī mūzikas noskaņas, tās galvenais varonis atvadās no savas draudzenes pavisam, viņu pametot. Tomēr diska virsotne neapšaubāmi ir ļoti izjustā "Martha", kuras galvenais varonis zvana savai jaunības dienu mīlestībai, kuru 40 gadus nav redzējis. Pārsteidzošākais ir tas, ka Toms Veitss patiešām izklausās pēc tāda 60-70 gadus veca Toma Frosta un nevis pēc čalīša gandrīz manā vecumā. Turpinot pavisam romantisko tematiku, nākamā kompozīcija ir "Rosie", ko es tiešām varu iztēloties skanam kādā bārā kaut kur Amerikas vidienē paša Toma Veitsa pie klavierēm sēdoša izpildījumā. Diskā ir tikai viena vienīga optimistiska dziesma "Ice Cream Man", tāds kārtīgs svings par sieviešu mīluli - saldējuma pārdevēju. Visubeidzot noslēdzas disks ar instrumentālo "Closing Time", kad pienācis laiks bāru taisīt ciet un dažādajiem vairāk vai mazāk sērīgajiem personāžiem izklīst pa savām dzīvēm, lai nākamajā dienā nonāktu atkal turpat, kur viņi bijuši tagad. Kopumā varu teikt, ka no Veitsa noteikti lielā mērā ir ietekmējies niks Keivs, tikai Toma mūzika (vismaz agrīnā) ir daudz mierīgāka un "atslābinātāka", nekā Keivam. Vispār man - ļoti patīk.

Nesaprotu, kā es kādreiz šito elektronisko mēslu varēju klausīties! Nu, labi, zināmā mērā saprotu, es tomēr biju riktīgs Queen fans, bet tagad gan es no šī albūma ļoti maz ko gribu klausīties atkal un atkal. Kaut gan nē - es atkal ņemu par stipru, tur ir arī savas pozitīvās puses, bet negatīvo arī netrūkst. Piemēram, pirmā dziesma - "One Vision" - foršs ģitāras rifiņš, muļķīgs teksts un iekačājošs ritms, ļoti popsīgs piedziedājums, vispār - var klausīties. Taču dziesmas, kas nebija hīti - vienkārši vāks. "Don`t lose your head" - nekādas sakarīgas struktūras, smirdīgi sintezatori, murgs totāls. "Gimme the prize" - varbūt filmā par Kalnieti tā dziesma vēl bija iederīga, bet patstāvīgi to klausīties to ir mocības un var just, ka tas ir tipisks albūma tukšās vietas aizpildījums. "One Year of Love" - es zinu, ka Džons Dīkons nav nekāds mega jestrais tips, kas varētu sacerēt interesantas un oriģinālas kompozīcijas, bet pat pēc viņa standartiem šī dziesma ir mazām meitenēm paredzēts sūds uz kociņa, turklāt tajā vispār neparādās ģitāra. "Pain is so close to pleasure" - pretīgas sintētiskas bungas, smieklīga dziedāšana un tas arī viss. Kādreiz man ļoti patika "Princes of the Universe", bet tā labi padomājot, ja nebūtu "Kalnieša" seriāla, arī šo dziesmu es diez vai īpaši bieži gribētu dzirdēt, kaut gan, nē, varbūt arī gribētu, tā tomēr ir tāda forša ģitāras kompozīcija. Vēl albūmā ir "Who wants to live forever" - atkal viena totāli "kalnietiska" dziesma, kuru kādreiz klausījos ar lielu prieku, bet vispār tā ir kompozīcija, kurā "nekas nenotiek". Kas vēl paliek - "A kind of magic" - atkal jau pārāk sintētiska skaņa, lai to varētu tagad klausīties ar lielu prieku, nu un, visbeidzot, "Friends will be friends". Šo dziesmu es tomēr joprojām uzskatu par skaistu, kaut kāda varbūt mazliet samākslota sirsnība tajā ir atrodama un to es patiešām varu klausīties atkal un atkal. Tomēr albūms, kurā ir viena laba dziesma, dažās normālas un vairākas draņķīgas, nekādi nav uzskatāms par kaut ko pozitīvu.

Jau otro dienu no vietas es klausos draņķīgu "Queen" mūziku. Nezinu, kāpēc tā, bet man ir sagribējies klausīties kaut ko nebaudāmu un nekvalitatīvu un "The Miracle" ir viens no tipiskākajiem šādas mūzikas paraugiem un salīdzinoši pat "A kind of magic" bija vairāk veiksmīgu dziesmu, nekā šajā ripulī. Jau pats sākums neliecina neko labu - disku ievadošais "Party" ir mēsls bez liekiem komentāriem un tas tikpat bezkomentariāli pāraug nākamajā miskastē - kompozīcijā "Khashoggi`s ship". Patiesībā es nesaprotu, kā tāda finansiālos jautājumos tik jūtīga grupa kā Queen uzdrīkstējās savam albūmam sākumā ielikt šādas vairāk nekā neizteiksmīgas dziesmas. Kad sākas "A miracle", gribas bezmaz vai līksmot. Lai gan tas, ko Merkūrijs un kompānija uzskata par brīnumu, protams, ir patētiski smieklīgs un nožēlojams, taču es nekad (vismaz pēdējā laikā) neesmu uzskatījis viņus par augstākās šķiras dzejniekiem, vismaz mūzikas ziņā šī dziesma ir salīdzinoši jauka, lai gan melodija tai ir tāda - nu mazliet no seriāla kaut kāda izvilkta. "I want it all" gan ir īsta manta - smagas ģitāras ievadā, foršs melodisks pants un himnisks piedziedājums, varbūt es labprātāk klausītos "Hammer to fall" un nevis šo gabalu, bet arī "I want it all" nav ne vainas, turklāt šajā dziesmā Fredijs izklausās pēc riktīga veča un nepīkst kā maza sieviete. Toties "The invisible man" ir kārtējais sūds - kaut kādas uz sintezatora ģenerētas bungas, un viss tik ļoti kliedz, ka tā ir 80. gadu dziesma, ka to ir grūti klausīties kā nopietnu mūziku. "Breakthru" man kādreiz bija viena no mīļākajām Queen dziesmām un arī tagad man patīk visai labi - ar savu čuga-čuga ritmiņu un vieglā ātruma izjūtu tā ir iepriecinošs brīdis šajā atonālajā albūmā. Toties viss, kas tai seko, ir kā teikt - absolute nadir of everything. "Rain must fall" ir 80-to sintezatora rifiņš, kaut kāda Culture club mūzikas noskaņa un vispār - piece of shit. Vēl viens albūma singls - "Scandal" - par to labāk neteikt neko. "My baby does me" - varbūt, ja to izpildītu kāds Džons Lenons, atsakoties no visas modernās skaņas, un ieliktu tur savu sirdi un dvēseli, tā būtu normāla dziesma pat par spīti tam, ka tai nav nekādas jēdzīgas melodijas, bet Queen izpildījumā tas ir tikai vēl viens apliecinājums albūma "The miracle" dzīvotnespējai. Tad vēl tur ir "Was it all worth it" - kaut kāda power balāde, kura varbūt nebūtu slikta, ja tā būtu vismaz nedaudz atmiņā paliekošāka. Vispār beigas diskam ir tikpat sliktas kā sākums - "Hang on in there" kā "Was it all worth it" pārinieks lieliski balansē ar tā dīvainā nosaukuma kuģa un "Party" savienību. Diska versija ir vēl papildināta ar diviem bonusiem - "Hijack my heart", kas manā versijā izklausās pēc tualetes mūzikas, kuru dzied Rodžers Teilors, un retro stila "Stealin`", kas ir vispār forša dziesma, bet pārāk retroīga.

Nu, ko - līdz ar Hot Space es pieskaros vēl vienam par mēslu izslavētam Queen albūmam no 80-tajiem, un ne jau bez pamata šis ieraksts izpelnījies daudzviet visnotaļ negatīvas atsauksmes. Kā nekā tajā ir vesela virkne pretīgu dejošanai paredzētu kompozīciju, kuras piedāvā tik maz pozitīvu emociju, ka mazāk piedāvāt ir grūti. Pirmās piecas dziesmas (jeb oriģinālā - plates pirmā puse) vispār pretendē uz Queen viszemāko punktu grupas pastāvēšanas vēsturē (neskaitot sadarību ar Robiju Viljamsu, Five un Britniju). "Staying Power", "Dancer", "Back Chat", "Body Language", "Action this Day" - jau nosaukumi paši par sevi liek apjaust, ar ko mums te ir darīšana. Visas šīs dziesmas caurstrāvo bungu mašīnas un tās patiešām ir tuvākas Maiklam Džeksonam, nekā klasiskajai Queen skaņai. Otrā diska puse ir ievērojami labāka - "Live is Real" (veltījums Lenonam) ir emocionāla balāde (kurai gan šķiet ir totāli bezjēdzīgs teksts), "Put out the Fire" ir kārtīgs rokeris, varbūt ne tik labs, kā man tas šķita pirms gadiem 5-6, bet tāpat vismaz galvastiesu pārāks par visādiem "Staying Power". "Calling All Girls" man ne visai patīk, it īpaši tajā iepītie sintiķi, bet atkal jau - tikai salīdzinājumā ar "Action this day" var novērtēt tā kvalitāti. "Las Palabras De Amor" ir skaista balāde, ko gan arī mazliet sabojā sintezatoru skaņas, taču tikai mazliet. "Cool Cat" ir vēl viens groove gabals, bez kura es labprātāk būtu izticis. Nu, un noslēgumā nāk "Under Pressure", kas varbūt ir tūkstošiem reižu atklausīta, tomēr ļoti kvalitatīva kompozīcija. Kopumā - dažas albūma dziesmas varētu ierakstīt kādā labāko Queen kompozīciju izlasē, bet visas pārējās drošāk būtu aprakt dziļi un nekad neuzmeklēt.

Конечно, смотреть фильмы в виде скринеров на русском - это не самое стильное, что можно делать. Однако случилось так, что данный фильм я скачал именно в этом, отнюдь не хорошем стандарте, вот и пришлось нам с Лиене смотреть людей-Х в таком режиме. Если еще более честно, то первые два фильма я не видел, поэтому с главными героями я не был знаком, однако любой фильм по комиксам обычно можно понять и без знания контекста, и люди-Х тут не стали никаким исключением из правил. Сюжет фильма состоит из двух составляющих - людям удалось создать средство лечения от мутации, а у мутантов ожила Джин Грей - наисильнейшая из мутантов, да вот вернулась она не как хорошая, а как плохая. Пакостный старикан Магнито и его соратники решают уничтожить средство лечения, дабы не потерять свою мутантскую силу. Ну а добрые мутанты - Оборотень, Шторм и компания становятся опять на сторону добра и воюют с этим самым Магнито. Фильм этот, конечно, в основном предназначен для аудитории тинейджеров (кстати, очень смешно выглядит, когда Оборотень борется с Джин и она каким-то излучением срывает с него одежду и даже кожу, но трусы на нем все остаются - лишь бы фильм не стал слишком неприличным для маленьких детей). В общем, главное в таком фильме - это спецефекты и демонстрация возможностей разных мутантов. Посмотреть, конечно, можно, но такие фильмы очень быстро забываются.

Bisher war ich ueberzeugt, dass Fassbinder kein Regiseur fuer mich ist. Von seinem Film "Warnung vor einer heiligen Nutte" habe ich nichts verstanden und habe das Film ein wenig doof gefunden. Diesmal hat mich Fassbinder aber ueberrascht - "Lola", seine Version ueber das Thema des Blauen Engels (ich hatte vergessen, was das fuer ein Film war, bis ich in die IMDB hineinschaute) ist nicht nur visuell spektakulaer, sondern auch spannend zum Ansehen. Lola ist eine Saengerin/Prostituirte in einem Puff in einer Stadt, wo alle maechtige Maenner die Abende mit Frauen zum Kaufen verbringen. Lola ist die persoenliche Hurre des Bauunternehmer`s Schukert, von dem sie auch eine Tochter hat. Jetzt kommt in die Stadt aber ein neuer Bauleiter (ich bin nicht so klar, wie sein Posten eigentlich leitet). Der Mann ist ein ganz konservativer und braver Kerl und alles geht ihm gut mit den Raubvoegeln (Machthaber) der Stadt, bis er sich in Lola verliebt, ohne zu wissen, dass sie eine Prostituirte ist. Sie will ja nicht, dass er es von ihr zu wissen lernt, eigentlich mag sie doch den Mann, obwohl sie auch ihren Schukert mag. Na ja, dann entscheidet sich von Bohm (der Bauleiter) die Lola zu heiraten, aber sein "Freund" Esslin verraet ihm alles ueber die dunkle Seite der Stadt (ohne von der Lola-Affaire des von Bohms zu wissen). Dann geht der von Bohm wirklich los, veranlaesst ein Krieg gegen die Korruption der Stadt, heiratet Lola aber zum Ende, ohne zu wissen, dass sie noch immer die Matrone seines Feindes Schukert bleibt. Uebrigens ist Barbara Sukowa reizend in der Rolle von Lola und obwohl sie eine Nutte spielt, ist sie auch Person fast sympatisch. Im vergleich zu anderen Werken Fassbinders ("Heiliger Nutte" und Drehbuch fuer "Water drops on burning rocks" gibt`s hier fast nichts skandaloeses - nicht so viel nackte Koerper, keine Homosexualitaet, und so weiter), ich muss jetzt aber sagen, dass der Fassbinder ein sehr vitaler und interessanter Regisseur gewesen ist und dass ich noch ein Paar seine Filme bestimmt anschauen werde.

Mūzikas industrija smird! Man nav skaidrs, kā tas ir iespējams, ka tādam īstenam rokmūzikas (un ne tikai) ģēnijam kā Tomam Veitsam viņa ilgās karjeras laikā nevienu vienīgu disku nav izdevies iedabūt ASV čārtu 20-niekā un pat 50-niekā viņš ir bijis tikai pēdējās desmitgades laikā, bet, piem., "Rain Dogs" lielākais sasniegums ir bijusi 188. vieta. Tikām šis albūms ir kolosāls savā savdabīgumā, daudzveidīgajos veitsismos, brīžiem pilnīgi absurdajās lirikās un pustrakajā instrumentējumā. Zināmā mērā to varētu nosaukt par melodiskāku variāciju par Captain Beefheart "Trout Mask Replica", lai gan patiesībā tas tomēr ir izteikts Veitss un nevis kaut kāds Gaļassirds, ko "Lietus suņi" piedāvā. Nepilnas 54 minūtes garajā platē Veitss pamanījies iedabūt 19 kompozīcijas, kuras visas ir pilnas un pabeigtas dziesmas, tikai lielākoties tās nav diez ko garas. Riktīgais "blieziens" (ja šādu vārdu var attiecināt uz šo ierakstu) sākas jau ar pirmajām kompozīcijām - mazliet bandītisko "Singapore", uz otru pusi izgriezto blūzu "Clap Hands" un komisko polku "Cemetary Polka", kurā vienkārši perfekti iederas ļoti savdabīgā Veitsa dziedāšanas maniere. Šajā platē Veitss pamanījies iekļaut gan salīdzinoši "normālas" kompozīcijas - tādas kā skaistā "Diamonds & Gold", tipiskā Veitsa balāde "Hang Down Your Head", romantiskā "Blind Love", gan mazliet trakākus gabalus, kā piemēram, albūma tituldziesmu, kurā Veitss apgalvo "For I am a rain dog too". Kopumā jāsaka, ka es pat īsti nezinu, kas ir tas, kas Veitsu padara tik īpašu - viņa muzikālā daļa ir pustraka, viņa dziesmu teksti ir pustraki un balss viņam ir kā pilnīgi trakam vecim, bet varbūt tieši tas viņu padara tik baudāmu. Vajadzēs paklausīties vēl kādus citus viņa ierakstus.

Ai, nerakstīšu vāciski, slinkums. Patlaban šī Maksa Friša luga ļoti atbilst manam dvēseles stāvoklim. Tas ir stāsts par to, kā dzīve varētu izvērsties un varētu neizvērsties. Tajā ir sieviete Elvīra, kam pirms 17 gadiem bija afēra ar Pelegrīnu, pirātu, bet kura nespēja ar viņu kopā atstāt Santa Kruzu un turpināt nemierīgu dzīvi. Tas ir Barons, kurš nedevās kopā ar Pelegrīnu pirms tiem 17 gadiem uz Havaju salām, bet apprecēja Elvīru un uzaudzināja viņas un Pelegrīna meitu kā savu bērnu. Tas ir Pelegrīns, kurš drīz mirs un kurš sapņo par savu fermu kaut kādā tālā salā. Elvīra tikām katru nakti par jaunu izdzīvo savu un Pelegrīna stāstu sapņos. Savukārt Barons vienmēr domā, ka viņš daudz ko varētu būt palaidis garām, neaizbraucot uz Havaju salām. Taču tikai Pelegrīns apgalvo, ka viņš nenožēlojot neko tādu, ko ir darījis, un nevēlas neko darīto piedzīvot atkārtoti. Tāpēc viņš var mirt laimīgs, bet Elvīra un Barons 17 gadus viens attiecībā pret otru nav bijuši vaļsirdīgi. Iespējams, šī situācija nemaz tik ļoti neatbilst manai dzīves realitātei, bet tās lasīšana uz mani atstāja lielu iespaidu.Patiesībā es gan Santa Kruzu esmu kaut kad senāk lasījis, taču pavirši un steidzīgi, neiedziļinoties saturā un neko daudz pēcāk neatceroties. Tagad tas vairs neatkārtosies, varbūt. Rit mana pēdējā stunda Delfos un es nezinu, kādā Santa Kruzā es nonākšu no šīs Grieķijas pilsētas, neviens orākuls to man priekšā nesaka. Makss Frišs tomēr patiešām bija ģeniāls rakstnieks, viens no maniem iecienītākajiem. Tagad pamazām plānoju pārlasīt vairumu viņa lugu, kā nekā esmu bibliotēkā tās vāciski paņēmis (līdz šim tās esmu lasījis tikai krievu tulkojumā, bet tas jau nu noteikti nav tas pats).