Kazhes pierakstu burtnīca

Kādreiz tas bija viens no maniem mīļākajiem PF albūmiem un noteikti mīļākais no tiem, kas atrodami manā pirmā numura MP3 diskā - kas gan ir salīdzinājumā ar to "Piper at the gates of dawn" vai "Saucerful of secrets" - vienkārši apsūnojoši albūmi! Šobrīd gan tā vairs nedomāju un vienīgā dziesma, kuru joprojām atzīstu par labu esam ir "grāvējs" - "Learning to fly", kas līdzās Toma Petija gandrīz tāda paša nosaukuma dziesmai ir kļuvusi par easy listening radio staciju klasisku kompozīciju. Žēl tikai, ka pat šeit pa brīžam cauri smako astoņdesmito gadu cheesiness sintezatoru veidolā. Vispār no visiem Pink Floyd albūmiem šis ir laikam vismazāk baudāms, lai gan nav jau arī tā, ka to nevarētu klausīties, vienkārši trūkst iemeslu, kādēļ to VAJADZĒTU klausīties. Kāpēc man vajadzīgi "Dogs of war", ja man jau ir "Dogs"? Kāpēc nepieciešams "One slip" ar savu pulksteņu ievadu, ja man jau ir "Time"? Vēl viens albūma pamatelemenets līdzās "Learning to Fly" ir "On the turning away", kas ir pat diezgan rezonanta manī dziesma, tikai tā varētu būt kādas pāris minūtes īsāka. Vispār tas gan ir visu šī albūma kompozīciju trūkums - dziesmas struktūru ziņā ir diezgan basicālas, bet garums tām ir kā riktīgam progrokam - tikai "A new machine" ir īsa, bet tā savukārt ir pavisam nebaudāma. Vispār jau viss šis albūms ir klausāms, tikai nav baudāms, pārāk sintētisks, pārāk neemocionāls, pārāk kalkulēts. Protams, ka jūtams, ka tajā nepiedalās nedz Rodžers Voterss, nedz Rick Wright. Es bez šī albūma savā kolekcijā varētu arī iztikt.

(valoda: angļu; var ievērot, ka šo atribūtu norādu diezgan neregulāri) Šī grāmata man bija paredzēta kā obligātā literatūra braucienam atpakaļ uz Rīgu no Ženēvas, tomēr par spīti visiem nebeidzamajiem piedzīvojumiem Amsterdamas lidostā, lidojuma naktī to līdz galam neizlasīju (iespējams, tādēļ ka naktī lasās ne īpaši labi, toties guļas daudz labāk). Kā dažs varētu nojaust, "Geišas memuāri" ir grāmata pēc kuras tapa tāda paša nosaukuma Holivudas filma. Noteikti neizlikšos, ka es būtu pārmērīgs visa Japāniskā un vēl jo vairāk - visa geišiskā - cienītājs, taču filma bija patiešām laba, tālab arī grāmatai devu iespēju sevi pārliecināt par savu kvalitāti (lai gan, protams, apzinājos, ka tā ir Amerikāņu un nevis Japāņu autora sarakstīta, kas varētu mazliet samazināt autentiskuma līmeni). Laikam būtu negaidīti, ja izrādīties, ko sižets grāmatai būtu ievērojami citāds kā filmai. Čijo bija japāņu laukos augusi meitene, kura kopā ar viņas vecāko māsu tika pārdotas uz Kioto, kur Čijo bija lemts kļūt par geišu, bet Saito - vecākajai māsai - par prostitūtu (kā zināms, šie divi jēdzieni nebūt nebija sinonīmi). Čijo dzīvē liktenīgais bija tikšanās raudošai strauta malā ar tipu, kas grāmatā tika galvenokārt saukts par The Chairman (ne jau Krēslcilvēks, bet Vadītājs). Papildu citām lietām viņas kļūšanā par geišu ievērojamus šķēršļus radīja viņas Okijas (geišu nama) vadošā geiša, kuras vārds manā atmiņā palicis kā Mahumoto (slinkums skatīties netā, kāds tas bija patiesībā), taču pateicoties konkurējošas Okijas "supergeišas" Mamehas atbalstam Čijo (kas vēlāk tiek pārdēvēta par Sajūrī, kļūstot par geišu) no zivju meitenes kļūst par vienu no Kioto populārākajām geišām, kaut kāds armijas boss kļūst par viņas danna (šis vārds fig viņu zina kāpēc grāmatā vienmēr tika rakstīts slīprakstā) - tobiš mīļāko, kas viņu uztur (mūsu rupjajā rietumnieku manierē interpretējot). Tomēr Sajurī mūža galvenais vīrietis ir tas pats pieminētais Chairman, kurš, kā izrādās beigās, visas viņas dzīves garumā ir bijis viņas slepens atbalstītājs un pielūdzējs (jau no apmēram viņas 10 g.v.).

I`ve had this record in my collection for quite a while but I never managed to listen to it entirely before. Actually it`s a bit surprising, since this 14 songs containing LP is less than 16 minutes long. But now after having done an interview with Mark Prindle, the legendary Mark Prindle, who considers this a hefty fine album, I thought - why not. Do you have something against group sex? Well, I do. Anyhow, this record is something unique. Not uniquely great but certainly not the kind of stuff you forget 2 minutes after finishing listening to it. Basically it`s an hardcore punk record, but the key ingredient to it is the speed. The Ramones are just some teeny-weenies playing college rock, while the Sex Pistols sound like Aerosmith in comparison with the Circle Jerks. They don`t sound too professional, of course, but at least some of the songs are quite good. My favourite track is "Beverly Hills", but "Operation" - a track about a guy getting castrated - comes close to it. "World up my ass" is also good. A few of the songs might sound a bit monotonous but it`s not that much of a problem for an album this short. I admit that the rating is much higher than you`d enjoy this record unless you`re into hardcore punk (I`m not really) but it does have something about it. Still I`m not sure whether I`ll listen to most of these songs again.

Uzreiz atzīšu, ka mana pazīšanās ar vienu no pazīstamākajām vācu metāla blicēm aprobežojas ar šo vienu albūmu, kas mitinās manā mp3 kolekcijas diskā ar numuru 2. Protams, 7 gadus pēc šī diska iegādes atcerēties, kādēļ es tolaik tiku pie šī ieraksta, ir pagrūti, bet nojaušu, ka nosaukums "Pautus pret sienu" man likās gada saistošs. Un gan tolaik, gan šolaik par galveno albūma saistošo momentu uzskatu tituldziesmu - varbūt "Balls to the Wall" nav gluži "Back in Black" (starp citu, šajā diskā Accept man atrodas tieši blakām saviem muzikālajiem kolēģiem no AC/DC, ar kuriem vislielākās paralēles viņu mūzikā saskata ikviens, kas tajā saskata vispār kaut ko). Es patiesībā tiešām saskatu, lai gan ne ļoti daudz, tā kā man pietiek ar vienu AC/DC stila grupu - to pašu AC/DC - un nepieciešamību iepazīties ar daudziem tās konkurentiem neizjūtu. Patiesībā gan Accept mūzika ir sarežģītāka par AC/DC vairumu kompozīciju, taču nezinu, vai tas ir pluss vai mīnuss. Esmu lasījis, ka salīdzinoši ar AC/DC šamie esot "nopietnāka" grupa ar saturiski sakarīgākām dziesmām, bet man personīgi ir pilnīgi vienalga, par kādām tēmām spiedz šādas grupas, jo lai nu ko es varu teikt, tad es neklausos "Accept", lai baudītu filozofijas pērles šīs grupas dziesmu tekstos. Tā vietā es labprātāk klausos spēcīgus ritmus un zibšņiem pilnus ģitāru solo, kuru šajā ierakstā netrūkst. Udo Dirkšnaidera vokāls savā ziņā, protams, ir līdzīgs Braienam Džonsonam no AC/DC (noteikti tas nav līdzīgs Bonam Skotam, skat. recenziju, ko vēl neesmu uzrakstījis), tomēr Džonsons laikam ir trakāks kviecējs par Dirkšnaideru. Ja tā godīgi, daudzas šī albūma dziesmas savā kodolā ir diezgan popsīgas un tikai to aranžējumi tās padara par metālu, piemēram, tādu "Turn Me On" varētu izpildīt arī daudz vieglāka stila mūziķi, kas gan droši vien būtu samazinājuši arī ģitāru uzbrukuma līmeni, bet melodijas ziņā tas ir tipisks popmetāls un nevis smagais metāls, par ko uzdodas Accept. Tomēr, raugoties uz to, ka grupa ir no Vācijas, jāsaka, ka šlāgerisma līmenis šajā ierakstā ir stipri zemāks nekā vairumam viņu tautiešu - metālistu (it īpaši tas ir zemāks kā viņu biedriem iz "Scorpions"). Albūmā praktiski nav pārstāvēts balāžu žanrs, tomēr sliktākā kompozīcija pieder tieši šim stilam - "Winter Dreams" ir garlaicīga un, manuprāt, lieka patosa pārņemta dziesma ar diezgan smieklīgu akustisku piedziedājumu, kas vismaz man neliek sajūsmināties par šo grupu, ok, melodiski viss varbūt ir ok, bet bišķi par saldu manā gaumē šadai grupai. No "Accept" nometnes es labprātāk klausos tādas dziesmiņas kā "London Leatherboys", kas varētu tikt raksturotas ar vārdiem "AC/DC" satiek "Judas Priest" un kopā iedzer kādu kasti viskija.

Es apzinos, ka šobrīd esmu sācis albūmus apskatīt nepiedodami straujos tempos, bet kāds gan tur brīnums, tā kā darīšana patlaban man ir ar ierakstiem, kurus es esmu klausījies jau ļoti daudzas reizes pēdējo gadu laikā, līdz ar to tos ja ne gluži zinu no galvas, tad vismaz piedziedājumus zinu gandrīz visām to dziesmām. Un "Def Leppard" te ir pat ļoti tipisks piemērs. Šo nosacīti metāla grupu es iepazinu tieši ar šo ierakstu un momentā iemīlēju tās saldi popsīgo metāla manieri un tikai līdz ar dubultalbūma "X" iznākšanu un tā noklausīšanos sāku mazpamazām zaudēt savas siltās jūtas pret šo grupu. Daudziem Def Leppard būtu vērts zināt viena ļoti savdabīga fakta dēļ - tieši "Hysteria" ierakstīšanas laikā grupas bundzinieks zaudēja kreiso roku, kā rezultātā patiesība bija "Bloodhound Gang", kas kādā dziesmā vairākas reizes atkārtoja: "The drummer from Def Leppard`s only got one arm". Un tas grupai īstenībā pat nāca par labu.

A book about the legendary Andy Warhol (I don`t even know how to call him - painter, photographer, cheepskate, performer, filmmaker, whatever...). It tells everything one should and shouldn`t know about Warhols public life - beginings as a commercial artist and turning into a "serious" but still commercial artist. His obscene filmmaking, including "Sleep" and "Chelsea girls", his obsession with death - beginning from Marilyn but including car accidents and all forms of violent death despite being not a violent person himself. What I didn`t know about Warhol is that he was really a son of Czech immigrants and that he was Warhola. I also was quite surprised to find out that "Sleep" is actually a repetition of a 20-minutes long shot - just like most of Andy`s paintings (if one should call them so). To be quite honest, I still don`t understand what`s so great about the guy apart from his connection to the Velvet Undergound. But one should respect a dead legend.

Back to the classics of the American filmmaking. In a little town somewhere in the South States during the great depression lives a family of a lawyer named Atticus who has two children - a daughter call Scout and son named Jim. There`s a strange guy named Boo Radley living in a neighbour house, weird things are told about his being mad and very dangerous. Also there`s a farmer who`s daughter has been beat up by somebody and a negro called Tim Robinson who`s blamed for the crime. It turns out that the father was the one who attacked his daughter but nothing can convince the jury and Tim Robinson is sentenced guilty after which he sorta commits suicide (he`s dead all right, but it`s not an official suicide). What`s important about the trial it`s that Atticus was the defender of the black man and almost everybody in the rasistic town hated him for that. The whiskey drinking daughter hitter attacks Atticus`es children one night but gets killed by Boo Radley who`s not as bad as people think of him. I really liked the film, I don`t even know why. Perhaps it`s because Atticus loses the trial, because it shows the way people judge other people without even knowing them but only because of their prejudices. By the way, a mockingbird is a bird that sings all the time and does nothing apart from that. Boo Radley is something similar to that.

Lately I`ve been into Jan Svankmajer, and this here is the first full-feature film by him I`ve seen. It`s an adaptation of `Alice in Wonderland` by Lewis Carroll. And it is a strange adaptation indeed - all the characters except for Alice herself are animated and they don`t look really pretty. And the action doesn`t take place in some magic forest - on the contrary everything happens in some ugly house. From the aesthetical point of view it`s a masterpiece - never before have I seen something like this. For example, the catterpillar that is in fact a sock with false teeth sitting on a mushroom that is being used to patch socks is quite impressive and so is the teaparty featuring the Mad Hatter and the March Hare both of whom are not only insane but also quite unlike Carroll might have thought them to be. On the negative side the film is not very much entertaining, especially in the beginning.

Did I expect this one to be good? No, I oughta be mad to await anything worthy. Therefore it was not a dissapointment but just a completely stupid movie.

Oh my god! You actually can see Terry Gilliam on screen! And he has a perfect role of a man claiming to own a diamond mine which is in fact just a rock mine! But he`s not the main star of this film which he has directed. Michael Palin is. Gilliam`s old friend from the Monty Python days is Dennis Cooper who is a cooper`s apprentice looking for a job in a medieval town which is terrorised by the vicious jabberwocky from Lewis Carrols poem. What else matters is Dennises beloved Griselda who is fat and ugly and doesn`t care for him at all. What this film is - it`s a realistic take on the middle ages, where everyone starting with the king and ending with the beggars is dirty, filthy and stupid. The king himself is called Bruno the Questionable, his castle is a mess, he`s an even bigger mess, he enjoys knight competitions and lets his best men die for no particular reason. Due to a misunderstanding the kings daughter thinks that Dennis is a prince who`s come to rescue her, and after he accidentally kills the dragon, he marries the princess despite his heart belonging to the fat Griselda. This film is not a comedy, that`s one thing I can say about it, although it has its funny moments, and it has its dull moments - for example, there are quite manny pissing scenes in this film. But it is different from almost everything you`ve seen before and after.