Kazhes pierakstu burtnīca

Atjaunots 08.02.2007. 6. februārī noskatījos šo filmu atkārtoti un secināju, ka mans viedoklis par to laika gaitā ir mainījies. Es joprojām nesaskatu tur neko tik ģeniālu, lai pasludinātu "The Doors" par visu laiku labāko kino darbu, bet patiesībā filma ir tīri laba - droši vien man bija kaut kāds slikts noskaņojums, kad to pagājušo reizi skatījos. Protams, īstas skaidrības par to, kas tieši Morisonā bija tik kruts, man no šīs filmas neradās, bet vismaz man neradās arī tāda pretīguma sajūta kā iepriekš, kad to biju skatījies. Viena lieta gan mani mazliet izbrīna - kāpēc tā filma saucas "The Doors", ja acīmredzami vienīgais tās varonis ir Morisons - nedz Mazarekam, nedz pārējiem grupas dalībniekiem nekāda uzmanība pievērsta netiek un viņu loma visā šajā pasākumā tiek minimizēta. Toties filmas reitings no 4.5 ticis uzlabots uz 7.

I guess very few concerts with close to no spectators at all ever had a guest list as impressive as this one. Could you believe that along with the Stones who organised this even the stage was walked by (in ascending order) Marianne Faithful, Taj Mahal, Jethro Tull, The Who and The Dirty Mac (a supergroup of John Lennon, Mitch Mitchell (Jimi Hendrix drummer), Keith Richard and Eric Clapton). Most of the performances are more than awesome. Although there are som major problems as well. First, Jethro Tull don`t play the music - only Andersons singing is done live (although we actually get to see Tony Iommi - the future Black Sabbath guitarist - on their line-up), but whats worse is that "The Dirty Mac" after doing a beautiful version of "Yer Blues" are joined on stage by a violin player and... Yoko Ono. After that conceptual shit begins - Yoko screams, the violinst plays something totally unlistenable, and that is supposed to be called art. Anyhow, the Stones own performance is good - they do "Sympathy for the Devil", "Jumpin` Jack Flash", "Parachute Woman" and one more song. "The Who" on the other hand play a part from their rock-opera "A quick one" and it`s also good, especially I dig Keith Moon bashing those drums like only he can. Overall - a good performance, and wasn`t it for Yoko, it`d be even great.

Nezinu, no kurienes man radās viedoklis, ka "Vīri zeķubiksēs" ir bez maz vai ģeniāla "Prince of Thieves" parodija. Nē, parodija tā, protams, ir, bet līdz ģēnijam šai filmai ir apmēram tikpat tālu, cik man līdz Eiropas čempiona titulam Forex darījumos. Es tā arī neesmu sapratis, vai Mels Brūkss skaitās "kruts" parodists vai debīls. Tomēr, par šo filmu. Kā zināms, viena no deviņdesmito sākuma "lielākajām" filmām bija "Robins Huds: zagļu princis" ar Kevinu Kostneru, Morganu Frīmenu, Alanu Rikmenu, Kristianu Sleiteru un (kā izrādās) tikai vienu oskara nomināciju. Kā lai arī nebūtu, "Vīri zeķubiksēs" noteikti nav viena no 90to sākuma lielākajām filmām.

Turpinu savu mp3 disku caurskatīšanos projektu. "Stabulētājs pie rītausmas vārtiem" ir nodaļa Greima Grīna klasiskajā bērnu grāmatā "Vējš vītolos", kuras ekranizāciju skatījos pagājušonedēļ. Tomēr vienlaikus tas ir arī Pink Floyd debijas albūms un vienīgais ieraksts, kura ierakstīšanā Sids Barets ir piedalījies būdams salīdzinoši normālā garīgās veselības stāvoklī. Daudzi, starp citu, uzskata "Piper" par PF visu laiku labāko ierakstu, kam gan ir ļoti maz kā kopīga ar lielākajiem grupas albūmiem - tādiem kā "Dark Side of the Moon" vai "The Animals". Albūma atpazīstamākā dziesma laikam gan ir to ievadošā patiešām kosmiski skanošā "Astronomy Domine" - vienīgais skaņdarbs no šī albūma, kuru PF atskaņoja vēl savā pēdējā - 1994. gada tūrē. Tomēr "Astronomy" nav tipiskākais šī albūma garadarbs, jo savā kodolā Sids arī pirms sajukšanas prātā bija vairāk bērns un mazāk kosmiski noskaņots cilvēks. Tāpēc šeit parādās vairākas visnotaļ neambiciozas tekstuālajā ziņā kompozīcijas - tādas kā "Lucifer Sam" (dziesma par Sida kaķi), "Matilda Mother" (dziesma no bērna skatu punkta), "Flaming" (nezinu, par ko tā tieši ir, bet tās piedziedājums "Yipee! You can`t see me but I can you" neizklausās pārmērīgi nopietns), "The Gnome" (vienkārša akustiska dziesmiņa par rūķi), "The Scarecrow" (pastāsts par putnubiedēkli) un visubeidzot vēl viena šī albūma atpazīstamā dziesma "Bike". Nevaru gan teikt, ka es ar "Bike" varētu identificēties, jo īpaši daudz par velosipēdiem tā nemaz nevēsta, bet tas nav būtiski. Īstenībā tā ir dziesma par mīlestību, kas PF daiļradē īstenībā nav no populārākajiem žanriem. Taču ne jau Bareta bērnišķīgie teksti ir šī albūma galvenā vērtība, bet gan unikālais skanējums, kas ir pārsātināts ar neskaitāmām mistiskām skaņām (piemēram, tādām, kas ievada neizprotamo "Pow R Toc H" (kas laikam gan neatšifrējas kā "power touch"), frīkainais Rodžera Votersa "Take Up Thy Stethoscope and Rup" (ko varētu nosaukt par šizofrēniķa rokenrolu, ja es nezinātu, ka Voterss tieši šizisks nekad nav bijis), un, protams, te atrodas arī savā ziņā episkais "Interstellar Overdrive", kas nav īsti dziesma, bet drīzāk skaņu kolāža, kas balstās uz diezgan gara un diezgan "Cream"iska rifa (ko es gan varētu iztēloties arī kā Blur repertuāra sastāvdaļu). "Interstellar Overdrive" sava skanējuma ziņā vajadzētu atrasties nevis blakus "The Gnome", bet piemēram, "Zvaigžņu odisejas" skaņu celiņā (man gan nepatīk viens no šīs kompozīcijas skaņu trikiem - kad notiek strauja skaņas pāreja starp abiem kanāliem, radot dīvainas sajūtas manās ausīs, līdz ar to uz austiņām es to klausos ne īpaši labprāt). Kādreiz man šis ieraksts ļoti nepatika, jo tas uz citu PF albūmu fona ir salīdzinoši neambiciozs un vienkāršs, bet, iespējams, tieši tajā ir tā skaistums. Tāpat skaistums slēpjas Bareta balsī, kas ir pilnīgi savādāka nekā Votersam un Gilmoram, un tajā, ka 1967. gadā viss izklausījās savādāk nekā jebkad pirms un pēc tam. Neesmu drošs, ka iepazīšanos ar PF vērts sākt tieši ar šo ierakstu, bet to nekad nenoklausīties noteikti ir radikāla kļūda.

"Noslēpumu pilns šķīvis" iezīmē pirmo dramatisko pāreju Pink Floyd daiļradē - Sids Barets kļuva arvien mazāk spējīgs piedalīties mūzikas radīšanas un atskaņošanas procesā, līdz ar to kompozīciju radīšanas nastu nācās uzņemties uz sevi citiem grupas dalībniekiem. Tā kā Rodžers Voterss tolaik vēl nebija aizdomājies veltīt savu dzīvi tēmas "mans tētis nomira karā un tāpēc es neesmu īsti normāls" aprakstīšanai, tad arī šī tēma šajā ierakstā īpaši neparādās. Toties jau pirmā sekunde no pirmās kompozīcijas - "Let there be more light" piedāvā vienkārši hipnotizējošu basa meldiņu, kas stilistiski kļuva par pamatu critically aclaimed Radiohead albūma "Kid A" instrumentālajai pusei. Jāatzīst, ka nekas šajā kompozīcijā nespēj pārspēt ievadošo basa skaņu, bet tālākais kompozīcijas skanējums lielā mērā tuvinās tai skaņai, ko grupa dažus gadus vēlāk sasniedza ar "Meddle". Tomēr mana iecienītākā kompozīcija šajā albūmā ir pilnīgi transā iedzenošā "Set the controls for the heart of the sun", par kuru fanoju jau gadiem ilgi un joprojām uzskatu par vienu no lielākajiem grupas sasniegumiem. Vēl viena albūma epohālā kompozīcija ir tituldziesma - "A Saucerful of secrets", kas ir patiešām visos virzienos ejoša un patiešām noslēpumaina, zināmā mērā gan to var nosaukt par "Interstellar Overdrive" turpinājumu un man vismaz gribas domāt, ka tās radīšanā ir iesaistījies arī trakais Sids. Pilnīgi noteikti viņš toties ir radījis "Jugband Blues", vienīgo šī ieraksta skaņdarbu, kas tika iekļauts pirms pāris gadiem iznākušajā izlasē "Echoes: The Best of Pink Floyd". Patiesībā šī kompozīcija ļoti maz izklausās pēc PF un ļoti daudz pēc diviem trakajiem nelaiķa Sida solo albūmiem - šizofrēnijas līmenis šeit jau ir visai augsts un šī ir tāda dziesma, kura vairāk ir jāciena kā saprātu zaudējoša ģēnija (vai gandrīz-ģēnija) viena no atvadu dziesmām, bet muzikālajā ziņā tā noteikti nav viena no albūma spēcīgākajām kompozīcijām. Loģiski, ka bērnišķīgā tematika no dziesmām lielā mērā ir pazudusi un pagaidām, šķiet, to nekas jauns tā arī nav aizstājis. Vēl Bareta stilā ir Votersa dziesma "Corporal Clegg", kas, starp citu, ir viņa pirmā kara tematikai veltītā dziesma, kas man patiesībā patīk tīri labi, vispār agrīnajam Votersam arī ir savs šarms, varbūt viņš nebija tik unikāls komponists kā Barets, bet tas nenozīmē, ka viņš nebija ievērojams pats par sevi (pūšamo instrumentu skaņas šajā dziesmā, btw., man izsauc ļoti spēcīgas karnevāliskas asociācijas ar Bītlu "For the benefit of Mr. Kite"). Vispār man šīs albūms allaž ir paticis ne sliktāk kā grupas debijas ieraksts un varbūt pat ne sliktāk kā vairāki PF "prime time" albūmi - jo te ir vēl jūtamas zināmas Barretisma notis un jau ir sācis parādīties kaut kas no vēlākā grandiozuma.

CGI cartoons are becoming more and more popular and less and less good. "Valiant" is considered a minor cartoon even in this genre that doesn`t produce too many great works. Yet to my eye it didn`t appear to be that bad at all. Animation isn`t breathtaking, of course, and the plot is predictable as that of a soap opera. Valiant is a young pigeon who wants to be a homing pigeon in WW2. Since the homing pigeon force of UK doesn`t have enough decent pigeons Valiant and a group of 4 other misfits get a chance to fulfil a dangerous and extremely important mission under the command of an older and wiser pigeon. But it proves that even such silly creatures can outmaster the falcons of Hitler. The main reason why I liked this one was probably the voices behind those pigeons. Most important of those were Ewan McGreggor as Valiant and John Cleese as Mercury (a pigeon held hostage by the falcons). Oh, John Cleese, you get a big chance to blabber useless nonsense - that`s the right thing for you! Your voice may seem a little old for a pigeon but who cares! McGreggor`s voice doesn`t come perfectly for Valiant - after all Ewan is a fully grown man and not a teenage pigeon but man do I love those British folk! Were this thing done by Americans (as "Madagascar" was) I doubt I`d like it but so, despite all the minor flaws, it was quite a good cartoon.

Nevaru to nosaukt gluži par Normja "ieteikumu" skatīties šo filmu, bet, protams, zināma loma viņam bija tajā, ka mēs ar Lieni "Eragonu" noskatījāmies. Pirmkārt, vērts pieminēt, ka filmas pamatā ir 15 gadīga puišeļa sarakstīta grāmata, kas zināmā mērā iezīmē ierobežojumus, ar ko šajā darbā nākas saskarties - un pirmais no tiem ir zems oriģinalitātes līmenis. Kā apgalvo eksperti, sižetiski "Eragons" ļoti daudz esot aizņēmies no "Zvaigžņu kariem", taču es šo sāgu redzējis neesmu, līdz ar to nevaru spriest. Līdzības ar Tolkienu gan var saskatīt ļoti vienkārši. Sižets kompaktā veidā ir sekojošs: pasaulē kādreiz valdīja pūķu jātnieki, bet viens no viņiem kaut kāds Galbatorikss (vai līdzīgā vārdā dēvēts; atveido John Malkovich) visus viņus (jātniekus un pūķus) apslaktēja un pats kļuva par karali-tirānu. Princese Arja kaut kādā nenoskaidrotā veidā nosūta zemnieku puikam Eragonam zilu spīdīgu akmeni, kuru tas mēģina pārdot, bet neviens to nepērk un izrādās, ka tā ir pūķa ola, bet Eragons (kura vārds patiešām skan visai līdzīgi vārdam Aragorn no Gredzenu pavēlnieka) ir diženais varonis, kura atnākšana tiek paredzēta jau tūkstoti gadu. Kaut kāds aizdomīgs tips, kas kādreiz ir bijis pats pūķa jātnieks - Jeremy Irons atveidā - ņemas šo apmācīt. Protams, kā jau tāds tīnis Eragons īpaši neklausās padomos un izteikti viņa vainas dēļ Broms (Irons) iet bojā, lai gan nekāda vainas sajūta viņam no tā, protams, nerodas. Toties Eragonam izdodas no sliktā Durzas (kaut kāda veida spoka) rokām izvilkt laukā Arju, pēcāk filmas noslēguma lielajā kaujā viņš nogalina arī Durzu, kas laikam gan ir bijis sliktā Galbatoriksa labā roka.

"More" ir skaņu celiņš tāda paša nosaukuma filmai, kuru es esmu redzējis, bet tu neesi (par to esmu gandrīz pārliecināts). Kā jau skaņu celiņam, šim ierakstam ir savas īpatnības. Piemēram, tāda, ka vairākas tā kompozīcijas nav vis dziesmas, bet filmas "tēmas", tādas kā "Main Theme" ( un "Dramatic Theme". Protams, ka kā jau PF gadījumā, mūzikas kvalitāte ir gana augsta, bet tas nenozīmē, ka šo ierakstu var klausīties vienmēr un visur - tomēr saundtrekam ir saundtreka specifika un vairums šo gabalu filmas kontekstā iederējās daudz labāk. Ieraksta centrālā kompozīcija, kas ir arī tā virsotne ir absolūti narkotiskā "Cymbaline" ar klusiem depresīviem pantiem un skaļu, depresīvu piedziedājumu "And it`s high time - cymbaline", kas tekstuāli šķiet iznākusi no kāda Edgara Po dzejoļa (ja Po būtu dzīvojis in the swingin` sixties tas ir). Otra populārākā ieraksta kompozīcija ir "Green is the colour" - skaista akustiska balāde. Trešā pieminēšanas vērtā dziesma arīdzan ir akustiska balāde - "The Crying Song", kurā jaušamas Saimona un Garfunkela noskaņas un nav jaušamas ne mazākās Sida Bareta notis. Dīvainas ir divas roķīgās dziesma - "The Nile Song" un "Ibiza Bar", kuras gan nav diez ko foršas, it īpaši "pateicoties" ķērcošajam Gilmora vokālam, rifu ziņā vēl būtu ok, bet Gilmors šeit patiešām izklausās mazliet komisks, filmā tās abas iederējās pat ļoti labi, bet kā patstāvīgas kompozīcijas tās nav gluži baudāmas. Vispār šis ieraksts noteikti ir baudāms labāk kopā ar filmu, ko nosacīti varētu nosaukt par Pink Floyd videoklipu, tā kā tās sižetiskā puse patiesībā neko nopietna nav. Kā patstāvīgs ieraksts, neskaitot 2 skaļās dziesmas, tas ir vairāk izmantojams kā fona mūzika nevis kā galvenais ēdiens (izņemot, protams, Cymbaline, kas ir viena no konkrētā PF perioda epohālajām dziesmām).

Oh, boy, what made me think this film had only two parts? It turned out that there was eight of them! That`s quite a lot - something like 10 hours of film about the Beatles. The second part actually was less interesting than the first one. Why? First, because I already knew some bits about the first year of Beatlemania. Then - the crappy live performances were substituted for great lipsynching performances. I`m not really sure whether the Beatles really never played live or the audio quality from those recordings is that bad that it didn`t get on tape. Whatever. But there was one really cool thing that stood out. When the Beatles did a performance at the Queen`s ball John before playing "Twist and Shout" said that they would need the help of the audience for that: "For the people in the cheaper seats, clap your hands. And the rest of you, if you just rattle your jewelry." That was pretty good. An appearance of them on a stupid comedy show was also fun. What else? There was a lot of unsuccesful takes in the studio, including a dialogue like this one: "Paul forgot to sing." - "God, I`m sorry. I was just watching George..." or "Don`t slow down for christ sakes... or I`m giving you no more drugs."

This film isn`t the only meeting between Johnny Depp and Tim Burton, but it`s undoubtely one of Burton`s strangest works. Edward Wood Junior is a historical person, but I didn`t know that and therefore it took some time to figure it out what`s this all about. Ed Wood is a young film writer/producer/director who wants to make it big in Hollywood. He`s a fan of Bela Lugosi - a hungarian actor who`s old and poor nowadays but who played Dracula when he was younger. So Ed makes him the star of his first few films. But all his attempts fail. He tries harder and harder yet nobody really likes his work. And you know why? Because he`s a bad writer, a bad producer, a bad actor and a shitty director. That`s probably the punchline - it`s usually considered that if you try hard you have a chance of making it, only if you believe in yourself. But it doesn`t help in the case of Ed for he ain`t got no tallent at all. That`s probably why this film failed to become a hit - people have nothing against losers that don`t achieve their goals because of somebody not allowing them to, they like losers that don`t do anything, they like even everyday losers. But a guy who believes in his work and does his best but it proves that his best is worse than anybody else`s worst - that`s not a cool character by any means. The film was quite good though, not brilliant in my book but certainly better than you`d expect.