Cik liels kvestu cienītājs lai arī es nebūtu un cik ļoti Liene lai arī nebūtu pacietīga un uzstājīga, šo spēli mēs līdz beigām neizgājām, par spīti tam, ka diezgan daudz nācās izmantot norādījumus, kā to spēlēt. Pirmajā brīdī šķiet, ka "Journey" varētu būt lieliska spēle - piedzīvojumu gabals, kas balstīts uz Žila Verna "Ceļojuma uz Zemes centru", kur gaidāmas dažādas saistošas vides un interesantas mīklas. Diemžēl spēlei defektu ir vairāk nekā Microsoft Windows blusu. Pirmkārt, sižets ir vairāk nekā saraustīts un par personāžiem domāts ir ļoti maz - Arianna, galvenā varone, nav vispār nekāda, vienīgais, kas par viņu ir zināms, ka viņa ir fotogrāfe, ko viņa regulāri atgādina. Pārējie personāži ir vēl daudz bezpersoniskāki. Programmētāji arī vietām ir makten pacentušies - pārvietošanās starp ekrāniem ir totāls pain in the ass, ka no vienas vietas nokļūt citā brīžiem ir gandrīz neiespējami tikai tādēļ, ka ļoti daudz kas gļučī. Norādes, kā ko šajā spēlē izdarīt, praktiski neparādās un mīklu risināšana sanāk vairāk bakstīšanās uz dullo, nekā sakarīga domāšana. Tas, ka galvenā varone mēdz kļūdas pēc iziet cauri kādai sienai, ka nepareizā secībā pacelti divi priekšmeti var novest pie tā, ka spēlē nevar tikt tālāk, jo kāds personāžs ar tevi atsakās runāt utt. vēl jo vairāk liek apšaubīt spēles veidotāju godaprātu. Līdz ar to mums pietika pacietības kopā ar Ariannu nokļūt pazemē, tur atrast pilsētu un aizlidot ar gaisa balonu pie Milžiem, bet tālāk spēlēt vienkārši piegriezās. Pats tu neko vai nu nespēj izdomāt vai arī baidies, ka tas novedīs pie kļūdas spēlē, dialogi ir tikpat interesanti kā multfilmās auditorijai vecumā līdz 10 gadiem, bet vietumis smukos skatus sabojā tizlie personāži. Nekādi nevienam neiesaku šo kvestu jebkad spēlēt!

You know what, this is another one of the films directed by a former Monty Python - although it isn`t Terry Gilliam but his namesake Terry Jones who directed this piece of cinema here. And what else - John Cleese can be seen here as well as in the Gilliam flick. What I don`t understand about the film is why is "Time bandits" rated higher than this film here? To be honest, I liked it. And why not? Erik is a viking who doesn`t like raping, nor does he really enjoy pillaging and killing, and he decides to go along with his mates to Valhalla and ask the gods to stop all this nonsense. There`s a coward, a sly blacksmith, a man who must be berserk, father of the pseudo-berserk man, a christian priest and I guess some other members of the crew going on this quest. At some points the film gets quite funny while unlike `Time bandits` it does have it`s idea and isn`t entirely a comedy as one could think. I liked John Cleese once again, so was Terry Jones` character worth a good laugh. And the gods...

Если о Джеке Николсоне и можно что-то хорошее сказать, то не то, что он отлично выбирает фильмы, в который сниматься. Хотя критики и считают "Самтнингс готта гив" неплохим фильмом, лично я не понял, чего в нем такого хорошего. Да, Джек Николсон играет себя - мужика, которому уже за 60, но он не связывается с женщинами, которым за 30. И вдруг случается, что он знакомится с матерью своей девушки, а той уже больше 50 лет. И, конечно, происходит чудное преображение. По идее фильм этот старается быть драмой и комедией одновременно, но зачастую получается, что драматические моменты смешны, а смешные - драматичны, в результате ты смеешся, потому что фильм тупой и страдаешь по той же причине. В добавку к Китон и Николсону в меню подложили еще Киану Ривса, который играет приятного рода вырезанного из картона типа, у которого примерно столько же личностных характеристик как у куска дерева. Какого черта ему нравится героиня Китон и какого черта, когда он ей предложил выйти за себя замуж, он ее без каких либо эмоций отдает Николсону, мне уж точно не понятно. Наверное, потому, что он из дерева. А с деревянного парня не много то возмешь. Правда, начало фильма было если не многообещающим, но, по крайней мере, не тупым, и большая часть диалогов с участием Николсона в фильме тоже на уровне, но концовка была в духе самой паршивой мыльной оперы, какую только можно представить. Когда Николсон стоял на мосту и шел снег я все думал - они не посмеят кончить настолько банально, нет, просто не посмеят. Они, конечно же посмели. Ну и поздравляю их за героику.

"Trakie" bija viena no tām filmām, kuru lejupielādei es veltīju daudz laika. Patiesībā tik bieži tas nenotiek, ka es esmu gatavs vairākas dienas (vai pat nedēļas) gaidīt uz filmu. Mūsdienu lielo ātrumu laikmetā šāda ilga filmas gaidīšana ne tuvu vairs nav norma, pat man, taču Jana Svankmajera dēļ esmu gatavs arī uz izņēmumiem. Vienīgā viņa filmu vaina ir tāda, ka man tās neizbēgami nākas skatīties vienam - atrast kādu, kas gribētu ar mani kopā skatīties uz rāpojošām pa zemi mēlēm, ir pagrūti. Turklāt, lai gan Svankmajers pats filmas ievadā pastāsta, ka šī filma būs tāds pats mēsls kā visas citas šausmu filmas, vecais čehs, protams, blēdās. Filmā viņš mēģinājies apvienot marķīza de Sada perversijas ar Edgara Alana Po baisajiem stāstiem un jāatzīst, ka tas viņam izdevies visai atzīstami. Galvenais varonis - Žans Berlo cieš no mēnessērdzības - naktīs viņam rādās murgi, ka ieradušies sanitāri no trakonama, lai viņu savākt, kā rezultātā Žanam raksturīgs izdemolēt visu istabu. Kāds dīvains Marķīzs ņemas viņam palīdzēt. Pats Marķīzs gan ir visai aizdomīgs - viņš nēsā parūku un braukā karietē, kamēr citi cilvēki labprātāk pārvietojas ar autobusu (jo darbība vismaz kaut kādā mērā notiek mūsdienās). Šis Marķīzs savā pilī organizē šausmīgas Dievu zaimojošas orģijas, kas Žanam liek vai trakam palikt. Un vēl trakāks viņš paliek, kad Marķīzs viņu nogādā trakonamā, kura vadītājs ir tips, kas ir vismaz tikpat ekscentrisks kā Marķīzs pats. Un tad Žanam viņa iecerētā meitene atklāj, ka trakonamā darās baisas lietas - Marķīzs un tā vadītājs doktors Mūrlops patiesībā ir izbēguši trakie, kas sagūstījuši īsto slimnīcas vadību un to Žanam ir jāatbrīvo. Viss jau būtu labi, ja neizrādītos, ka trakie ir mazāk traki nekā normālie ārsti, kas izmanto kaut kādas brutālas ķermeņa vājināšanas metodes (piemēram, izrauj mēles vai izdur acis, lai vājinātu miesu un vienlaicīgi stiprinātu prātu). Kopumā - ļoti baisa filma. Man patīk!

Jau trešais Etvudas (Atvudas) romāns, ko esmu izlasījis pēdējo dažu mēnešu laikā, turpina mani novērst no pārliecības, ka šī varētu būt tā saucamo dāmu romānu rakstniece. Gluži otrādi - Oriksa un Kreiks ir vēl viens "Handmaid`s tale" līdzīgs gabals par pasauli, kura izmainījusies līdz nepazīšanai negatīvajā nozīmē. Romāna galvenais varonis Sniegavīrs ir (iespējams) pēdējais cilvēks, kas pārdzīvojis Kreika izraisīto globālo infekciju. Kreiks kādreiz bija Sniegavīra draugs Glens, laikos, kad pašu Sniegavīru vēl sauca par Džimiju. Oriksa bija sieviete no kādas Āzijas valsts, kas bija kļuvusi par bērnu prostitūcijas upuri, bet principā pret šo savu nodarbi izturējās ļoti mierīgi un atturīgi un vispār - centās nesatraukties. Romāna darbība norisinās 21. gadsimtā, kad cilvēki sasnieguši ievērojamus rezultātus gēnu inženierijā - radījuši suņu un vilku, cūkas un cilvēka, kā arī vēl kaut kādu citu dzīvnieku krustojumus un Kreiks ir sagatavojies jauna veida cilvēku - tā saukto Kreikeru radīšanai. Kopumā Kreiks, protams, ir trakais zinātnieks, kas izlēmis mainīt pasauli uz labo pusi, izdarot tajā kaut ko pilnīgi maniakālu. Tikām Džimijs vienīgais, ko patiešām iekāro, ir Oriksa, kas ir vienlaikus viņu abu mīļākā. Romānam ir visai tipiskas atvērtās beigas, kad Sniegavīrs iet sastapties ar vēl kaut kādiem izdzīvojušajiem cilvēkiem, nezinot, ko šī sastapšanās viņam nesīs. Ja salīdzina ar "Handmaid`s Tale", Oriksa un Kreiks ir oriģinālāka pieeja, mazāk ietekmējusies no Orvela, Hakslija un tamlīdzīgajiem, padarot šo grāmatu arī sižetiski interesantu. Protams, mani mazliet smīdina Atvudas pieeja nākotnes tehnoloģijām - klonēti cilvēki un kompaktdiskos uzglabājami dati, tipiski mūsu laikmeta datori un kaut kādas pilnīgi kreizī pārvietošanās tehnoloģijas, bet to laikam varu piedot - tas tomēr ikvienam ir skaidrs, ka Atvuda nav nekāda grandiozā tehnoloģiju pārzinātāja un viņai to iesaistīšana romānā ir tikai līdzeklis un nevis mērķis.

Torntons Vailders līdz nesenam laikam man bija gluži svešs putns. Uzvārds, protams, dzirdēts, bet neko no viņa darbiem lasījis nebiju. Kā izrādās, šis formāli 20. gadsimta pusei piederošais rakstnieks savas 78 gadus ilgās dzīves laikā bija paspējis uzrakstīt vien 7 romānus, kas gan, protams, nav neko brīnumaini, ievērojot to, ka pamatā viņš ir pazīstams kā dramaturgs. "Marta īdas" hronoloģiski ir viņa piektais darbs un es pagaidām nespēju noteikt, vai tas viņam skaitās viens no labākajiem - vai otrādi. Slavenākais viņa romāns neapšaubāmi ir "Svētā Ludviķa tilts", bet vismaz savā grāmatu krājumā līdz šim tādu atrast neesmu spējis, līdz ar to tieši "Marta īdas" ir mūsu pazīšanās sākums. Tas ir atkal jau kārtējais romāns vēstulēs. Šīs vēstules raksta virkne vairāk vai mazāk vēsturisku personāžu, kas dzīvojuši Cēzara laikmetā Romā un tās teritorijās. Apskatītie notikumi - Cēzara dzīves pēdējie gadi, kaut kādas intrigas ap viņu, Cēzara dzīves panīkums, attiecības ar dzejniekiem, Kleopatru un galvenokārt - Cēzara iekšējās pārdomas. Līdz ar to nav brīnums, ka vairumu vēstuļu raksta pats Cēzars, apcerot dažādus savas pasaules trūkumus un dažādus trūkumus sevī. Pats Cēzars Vailderam padevies pat ļoti simpātisks, tāds gudrs, sirms vecis, kas gan mazliet dumjš palicis savas kaisles dēļ, kas apzinās to, cik daudz viņa impērijā ir mīnusu, tomēr zina, ka reti kurš varētu tajā valdīt labāk par viņu, vīrietis, kas šaubās par jebkādu dievu eksisteni utt. Pāris citāti romānā ir patiešām kolosāli - piemēram, Cēzara apgalvojums, ka ja viņš nebūtu Cēzars, viņš kļūtu par Cēzara slepkavu. Augstāko aprindu intrigas man gan īpaši interesantas nešķiet, daļa no vēstulēm man šķiet visai garlaicīgas, taču kopumā šajā romānā var just ģēnija dzirksti, vienīgi tā patiešām ir dzirksts un nevis spoži apgaismots viss romāns.

If Umberto Eco is to be trusted, this will be the last of him I`ll be reading. On one hand I can understand his position - he`s 73 now and you rarely write your best work when you`re beyond such age. Since 1983 when "The name of the rose" came out Eco has been loved and respected in the world of the reading public. He has also enjoyed quite a lot of success as a historian of the Middle Ages, so he has nothing to regret about. Yet his decision can do nothing but make me sad. When one of the greatest voices of a generation decides to write no more, it is always sad. And if it`s one of your favourite writers of all time, you can only regret it.

Turpinot ekskursiju 60-to gadu garāžas rokā, pievēršos grupas "The Music Machine" vienīgajam īstajam albūmam. Savā laikmetā grupa vislielāko popularitāti sasniedza ar albūma atverošo dziesmu "Talk Talk", kas kļuva par tīri normālu hītu. Šo dziesmu var nosaukt par agrīno pankroku, protams, ar obligāto savam laikmetam ērģeļu izmantošanu un rejošajiem vokāliem. Stilistiski tas ir kaut kas pa vidu starp "The Troggs" smagākajiem gabaliem un "The Animals" ērģēļu pasāžām. Taču šis albūms nav tikai "Talk Talk" bez cita satura. Grupas līderis un dziedātājs (vārdu slinkums meklēt) bija patiešām labs songwriter un viņam padevusies virkne iespaidīgu citu dziesmu - piemēram, "Trouble", "Masculine Intuition", "People in Me", "Wrong" un bonuss "Double Yellow Line". Taču problēma slēpjas tajā, ka Šons Bonivels (tomēr apskatījos vārdu) par drošāku uzskatīja arī vairāku svešu dziesmu izpildīšanu grupas debijas albūmā. Tas mums ir devis pilnīgi sisijīgo "Cherry Cherry" (ko varētu izpildīt arī mazais Donijs Osmonds, ja sagribētu), ciešamu, taču bezmērķīgu bītlu "Taxman" izpildījumu, tradicionālo koverējamo "See See Rider", ko tikai Džons Fogertijs ar Creedence Clearwater Revival varēja padarīt par kaut ko lielāku, bet Bonivels un kompānija ne tuvu nestāvēja CCR nepretenciozajam grandiozumam, patētisku "96 tears" koveru (kurš gan patiesībā īpaši neatšķiras no oriģināla, bet tieši tas arī ir patētiski - koverēt viena hīta zvaigžņu nupat iznākušo hītu) un nesliktu, taču arī ne unikālu "Hey Joe" reprodukciju (šķiet, ka šo kompozīciju ir izpildījis vismaz miljons izpildītāju, bet man personīgi pietiktu ar Džimija Hendriksa versiju vien). Kopumā var teikt, ka ja grupa kārtīgi pieturētos savam netīro garāžas rokeru imidžam un būtu veltījusi mazliet vairāk laika, lai albūmā iekļautu tikai pašas radītās kompozīcijas, "Turn On" varētu būt kļuvis par vienu no sava žanra stūrakmeņiem. Tikmēr faktiski tas spēja kļūt tikai par kādu no palīgakmeņiem un "The Music Machine" nogrima aizmirstībā vēl ātrāk nekā "? and The Mysterians", "Shadows of Knight" un vēl kaudze visādu viņiem līdzīgu "superstāru". Patiesībā žēl - jo gluži bez odziņas šī grupa noteikti nebija.

Если честно, то разум говорит мне, что эта книга намного хуже "Мартовских ид", однако, если совсем честно, наплевать мне не этот разум! Большая мне от него польза. Да, "Теофил Норт", это не классика мировой литературы, зато читать интересно! (по крайней мере первые три четверти книги, под конец действительно книга начинает надоедать). Главных герой - Теофил Норт - это самый что ни сказать положительный герой, один из тех людей, которые вам помогают, когда вам совсем паршиво (не уверен, что такие в жизни существуют). Главная его ценность в том, что ему наплевать, что у вас за проблемы, он всегда как Макгайвер сможет что-нибудь придумать. Вообще Тео скорее похож не на Макгайвера, а на слугу Дживса - он себе ничего в жизни не желает, он очень образован, знает кучу языков и может не только помочь снять с человека подозрения за злодеяния, с которыми он никак не связан, помочь калеке без ног найти подругу, но и предложить свои услуге жене моряка, который не может иметь детей, в создании ребенка. Конечно, я понимаю, что в своей сути это поучающая литература, но легкий юморок и добавка в виде перца мне помогает переварить этот не особенно репрезентабельный жанр без особых переживаний. Единственное, что в книге мне мешает - Уайльдер не заметил, наверное, что рассказов в романе стало слишком много и что постепенно его творение стало больно уж однообразным. Ну и еще одна мелкая неприятность - героев в романе многовато, по крайней мере я не в силах вспомнить каждого персонажа, который в течении десяти глав отсутствовал, а тут вдруг взял, да и вернулся. Я не считаю, что читателя надо считать балбесом без памяти, но у всего есть свои пределы. Да, да и я не совсем уверен, что местами у достопочтенного Уаильдера не возникает проблем с хронологией книги, но это и не удивительно - он был уже совсем не первой свежести, когда писал этот - свой последний - роман, и хотя витальности его герою все еще хватает, но, конечно, писатели, которым за 70, редко создают непревозжденные шедевры.

Nu tas ir sāvies. Tuvākajās nedēļās tu bieži dzirdesi mani žēlojamies, ka man ne visai patīk "The Cure" un ka manā kolekcijā ir pārāk daudz viņu ierakstu. Droši vien, tas nebija gudrs lēmums, balstoties uz divām man zināmajām dziesmām - "Boys Don`t Cry" un "Friday, I`m in Love", iegādāties kādus desmit šīs grupas albūmus.