Kazhes pierakstu burtnīca

Tā, lūk, paiet pasaules godība. Sāku es savu Ženēvā mitināšanos ar jaunākajām Oskariem nominētajām filmām - lieliem, episkiem kino gabaliem ar lieliem varoņiem vēl lielāku notikumu priekšā. Beidzu - ar astoņdesmito gadu angļu diezgan neliela budžeta filmu, kuras abi galvenie varoņi (Vitneils un Es) ir savu dzīvokli nolaiduši līdz tādam līmenim, ka viņiem ir bail ieiet virtuvē, tik ļoti tur ir smirdīgi un netīri, un vispār viņiem ir bail no diezgan daudz kā. Protams, otram varonim ir arī cits vārds, nekā Es, bet pat filmas beigu titros tiek rakstīts, ka Vitneila lomā ir tāds un tāds aktieris (vārdu neatceros), bet tāds un šitāds aktieris - "& I" lomā. Abi šie personāži ir apguvuši aktiermākslu, bet īpaši nekāda aktieru darba viņiem nav un viņi to vien dara kā dirn. Var arī pieminēt, ka darbība norisinās 60-to gadu beigās, hipiju laikos, līdz ar to šāds dzīves stils nemaz nav tik ekstravagants. Kad viņi abi divi ir secinājuši, ka viņi ir smagi slimi (apmēram tā kā 3 vīru laivā varoņi), &I piedāvā aizbraukt kādu laiciņu padzīvot laukos. Tā kā Vitneilam ir diezgan biezi radi, viņiem izdodas sarunāt, ka viņi varēs palikt Vitneila onkuļa Montija vasarnīcā kaut kur laukos. Pats tēvocis Montijs gan nav īsti normāls, ar izteiktu noslieci stāstīt, kā viņš jaunībā gandrīz kļuva par aktieri, bet vienā brīdī saprata, ka viņš nekad nespēlēs Dāni un ka tas esot smagākais mirklis dzīvē, plus viņš savā dzīvoklī audzē burkānus, jo uzskata, ka dārzeņus audzēt ir interesantāk nekā puķes, kuras viņš uzskata par palaistuvēm (ar burkāniem viņam laikam ir arī kaut kādas intīmas darīšanas). Kad Vitneils un Es apmetas tajā lauku mājā, viņiem izdodas sastrīdēties ar ciema mednieku, kā rezultātā viņi rēķinās, ka naktī tas atnāks un viņus nogalinās. Un pa nakti patiešām atskan mīklaini trokšņi - ieradies tēvocis Montijs, kurš vēlas padarīt un Es par savu mīļāko, būdams diezgan zili orientēts. Turklāt, kā izrādās Vitneils ir ieskaidrojis Montijam, ka arī un Es tāds ir, jo citādi tas viņam varētu neatļaut mitināties mājā. Beigu beigās un Es ieskaidro Montijam, ka viņam ir jau 6 gadus intīmas attiecības ar Vitneilu un ka viņš nevar viņam nebūt uzticīgs. Patiesību sakot, tā filma ir ļoti, ļoti sviestaina, bet laba un pat diezgan smieklīga (formāli tā arī ir komēdija, bet tāda frīkainā stila komēdija). Un spilgts nobeigums manam varonīgajam piedzīvojumam braucienā uz Ženēvu. Lai gan tas nenozīmē, ka tas būs pēdējais ieraksts faktoīdā, kas tapis Ženēvā, jo man vēl ir pāris caurumiņi aizpildāmi atlikuši.

Šīs filmas režisors ir slavenais Braiens de Palma, kura filmās gan es īpaši neorientējos un iepriekš esmu redzējis tikai to detektīvgabalu ar Džonu Travoltu par to skaņu ierakstītāju, kas kļūst par slepkavības liecinieku. "Melnā dālija" arī ir detektīvfilma, toties nav tapusi 80-tajos, līdz ar to tajā nav smieklīgo 80to gadu personāžu, toties tā ir filma, kuras darbība norisinās 40tajos, līdz ar to te ir cita stila personāži. Šī ir nu jau kārtējā filma, kurā piedalās Skārleta Johansena, mani sāk mākt aizdomas, ka viņa pastāv vairākos eksemplāros, pretējā gadījumā izskaidrot milzīgo viņas filmu krājumu es vienkārši nevaru. Melnās Dālijas slepkavība ir reāls gadījums ar mīklainu kādas aktrises slepkavību, kas šeit ir realizēts kā pamats filmai. Elizabete Šorta ir nogalināta un divi detektīvi mēģina noskaidrot, kas to īsti ir izdarījis. Detektīvu lomās ir Džošs Hārtnets (Slevins) un Ārons Ekharts (Thank you for smoking). Viņu kopīgās seksuālās intereses lomā - Skārleta. Vēl te piedalās arī Hilarija Svonka, kas man pirmajā brīdī atgādināja transpersonu. Slepkava, by the way, ir Svonkas mamma, kas nav īsti garīgi pieskaitāma. Filma interesanti uztaisīta, diezgan nuāriskā manierē, lai gan mani tā tomēr atstāja vēsu un šobrīd jau gandrīz visu par šo filmu esmu aizmirsis.

Buying this book I had my doubts. A book that`s called "A pervert" isn`t always good. But my intuition was correct this time. And I`m very happy about it, for before this book I had no knowledge of Mr. Schmitt whatsoever, but now I`ve become a real fan of his. The figure of Dennis Diderot is known to many people - he was one significant philosopher, even I have read a book entitled "Ramo`s Nephew" of his, although I don`t remember liking it very much. Still in this play we see him as a fighter for freedom and for pleasure. And we see that a philosopher can believe in things that don`t match one another at all. Diderot`s portrait is made by a young female artist named Trebouche but the cheeky thing is that he`s portrayed naked. And he wants to make love to her, but gets interrupted by lots of different people the whole time. Starting with his wife who`s had enough of him cheating on her, then there`s his daughter who wants to have a child from a friend of Diderot`s, and that`s not all. Diderot also tries to write something about morality for his encyclopaedia but he never quite achieves that, for every next thing that happens to him shows to him that morality isn`t what he thought just ten minutes ago. This is most surely a complete comedy, without any signs of drama, and its almost the perfect comedy, where dialogues are sharper than Albert Einstein.

This is the Gibb brother at their most pretentious. If I`m not mistaken this is a concept album about Napoleon Bonaparte. I don`t really care whether I`m right or I`m wrong but that seems to be a funny and not a serious idea to me. Ok, had it been done by "The Kinks" or some other heavy weight band, but the Bee Gees for chrissake aren`t exactly what you usually call prophets! I don`t actually have a few songs from this album but if they aren`t any different (which according to what I know they aren`t) I guess I can say that this is quite a boring sappy record. The songs aren`t particulary fast paced, for Bee Gees aren`t known for their rocking sound but for them being slow and overblown romantics. "It`s just the way" is a typical Beatles rip-off, "Trafalgar" is a non-typical Beatles rip-off, "When do I" is a pretty song, not too cool, of course, but not as bad as you`d probably thing. Yeah, that`s the best track on the record for sure. I don`t really know why I bother to listen to this one.

Ja tā nopietni padomā, šī filma nemaz nebija tik šokējoša - arī iepriekš es apzinājos, ka reliģiskie fanātiķi nav īsti normāli un ir ļoti šaurpieraini un visu sev nepieņemamo noliedzoši. Šī filma ir dokumentāls vēstījums par evanģēlistu sektu (baznīcu?) ASV, kas ir šobrīd jau ļoti populāra un kurai viens no trikiem ir bērnu audzināšana fanātismā, noliedzot evolūciju, noliedzot zinātni un pieņemot vienīgi Dievu, kurš, protams, ir pieejams tikai caur evanģēlistu baznīcu un republikāņu partiju. Un pusotras stundas garumā mēs varam skatīties, kā viņi tur īsti dzīvojas. Skatīties interesanti, lai gan nekāda paliekoša vērtība šai dokumentālajai filmai nav - fakti piefiksēti, tas arī viss.

Nu, redz, kā sanāk. Pats pēdējais ieraksts manā mājas lapā, kas taps Šveicē, ir tieši par šveiciešu rakstnieka darbu. Tas nekas, ka "Biogrāfija. Spēle" es izlasīju vēl janvārī Rīgā, bet ieraksts taču tapis nebija. Manuprāt, tā ir viena no labākajām Friša lugām un noteikti viena no savdabīgākajām. Iedomājies, ka tu esi miris un tev tiek piedāvāts kaut ko izmainīt savā dzīvē, nodzīvot to par jaunu un savādāk? Ko tu gribētu izmainīt? Šīs lugas galvenais varonis grib izmainīt tikai vienu - neapprecēties. Tādēļ viņš atgriežas vakarā, kad iepazinies ar savu topošo sievu un mēģina to izmainīt tā, lai viņa nepaliktu pa nakti (jo viņš lieliski zina, ka vēlāk viņu laulība sairs). Un viss, ko viņš izmaina, patiesībā neko neietekmē, viņš tur variējas dažādi un vispār dažādās dzīves epizodēs ievieš kosmētiskas izmaiņas, bet tas nemaina globālo notikumu gaitu (piemēram, viņš neuztaisa sievai skandālu, kad tā pārradusies no mīļākā, bet mīļākais jau tādēļ nekur nepazūd). Tiesa, šī nu gan ir tā grāmata, par kuru nevajag stāstīt, to vajag lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt. Tik meistarīgu cilvēku dvēseļu vivisektoru kā Makss Frišs ir bijis ļoti nedaudz. Piecas acis!

Lately it`s been quite a trend for adventure movies following the pattern set by "Indiana Jones" and the like. "Sahara" is one of those films. In 1850s during the American civil war there was an idea by one of the leaders of the Southeners that the new American dollar should be entirely from gold. And according to the legend five golden coins were maid and given to four generals and a pal of the guy who made the coins. But in the modern days an adventurer finds a coin that nobody knew that existed so he logically comes to the conclusion that there may be more coins like this. Then there`s a gorgeous doctor (Penelope Cruz) that`s come to Mali for a healt care organization and she finds a strange disease in the poor and war demolished country. She teams up with the adventurer and his goofy pal (you know that every cool guy has a weirdo for his best mate), and they take on finding a ship that could be somewhere in Mali and that should be carrying a lot of gold; but they also have to find the source of the disease and beat the bad war leader of Mali who`s after them together with the nasty french guy from "Matrix" who`s also French in this film. Even in comparison to "National Treasure" this is not a serious film and even if your brain is in the size of that of a hamster you`ll most likely not think that there`s some truth beneath the film. No there is not, it`s just a fun piece made entirely for your amusement and not for your thinking. If you take it as it is you will be able to appreciate it, if you`re an ellitist, don`t bother.

Tā, pavēstu, ka man ir kārtējais jaunais projekts, kas droši vien nebūs ilgdzīvotājs. Proti, esmu izlēmis turpmāk faktoīdā apskatīt diskus no savas mp3 kolekcijas, sākot ar pirmo mp3 disku un ejot pa numuriem uz augšu. Ir, protams, izņēmumi, jo neplānoju recenzēt:

Atjaunots 08.02.2007. 6. februārī noskatījos šo filmu atkārtoti un secināju, ka mans viedoklis par to laika gaitā ir mainījies. Es joprojām nesaskatu tur neko tik ģeniālu, lai pasludinātu "The Doors" par visu laiku labāko kino darbu, bet patiesībā filma ir tīri laba - droši vien man bija kaut kāds slikts noskaņojums, kad to pagājušo reizi skatījos. Protams, īstas skaidrības par to, kas tieši Morisonā bija tik kruts, man no šīs filmas neradās, bet vismaz man neradās arī tāda pretīguma sajūta kā iepriekš, kad to biju skatījies. Viena lieta gan mani mazliet izbrīna - kāpēc tā filma saucas "The Doors", ja acīmredzami vienīgais tās varonis ir Morisons - nedz Mazarekam, nedz pārējiem grupas dalībniekiem nekāda uzmanība pievērsta netiek un viņu loma visā šajā pasākumā tiek minimizēta. Toties filmas reitings no 4.5 ticis uzlabots uz 7.

I guess very few concerts with close to no spectators at all ever had a guest list as impressive as this one. Could you believe that along with the Stones who organised this even the stage was walked by (in ascending order) Marianne Faithful, Taj Mahal, Jethro Tull, The Who and The Dirty Mac (a supergroup of John Lennon, Mitch Mitchell (Jimi Hendrix drummer), Keith Richard and Eric Clapton). Most of the performances are more than awesome. Although there are som major problems as well. First, Jethro Tull don`t play the music - only Andersons singing is done live (although we actually get to see Tony Iommi - the future Black Sabbath guitarist - on their line-up), but whats worse is that "The Dirty Mac" after doing a beautiful version of "Yer Blues" are joined on stage by a violin player and... Yoko Ono. After that conceptual shit begins - Yoko screams, the violinst plays something totally unlistenable, and that is supposed to be called art. Anyhow, the Stones own performance is good - they do "Sympathy for the Devil", "Jumpin` Jack Flash", "Parachute Woman" and one more song. "The Who" on the other hand play a part from their rock-opera "A quick one" and it`s also good, especially I dig Keith Moon bashing those drums like only he can. Overall - a good performance, and wasn`t it for Yoko, it`d be even great.