Šis albūms dažiem manas lapas lasītājiem noteikti asociējas ar vienu konkrētu dziesmu - "Big Balls". Šajā kompozīcijā diezgan komiskā stilā tiek izmantots frāzes "big balls" dažādu lietojumu klāsts - tādā ziņā kā "lielas balles" un "lieli pauti" (tiešā un pārnestā nozīmē). Protams, ka šī dziesma ir tik neķītra, cik tā vien varētu būt, bet ne velti tie ir AC/DC, ne velti tas ir Bons Skots. Tā tas ir un tā tas ir labi.

"Sirēnas" ir viena no agrīnajām angļu smukulīša Hjū Grānta filmām. Dīvaini gan ir tas, ka šis smukulītis pat šajā filmā ir jau 34-gadīgs un ka pirms 30 gadu vecuma sasniegšanas viņš vispār nebija nekāds populārs smukulītis.

Stāsts par to, kā es atguvu savu "Autostopa Visumā rokasgrāmatu", pats būtu spējīgs pārvērsties par romānu. Notikumu tur gan nebija daudz, bet laika gan. Īsā versija bija šāda - es grāmatu aizdevu kādai kolēģei, pēc pusgada nomainīju darbavietu, palūdzu, lai šī bijusī kolēģe šo grāmatu atdod Sīcim, vēl trīs mēnešus vēlāk pajautāju Sīcim, vai viņš var no šīs kolēģes to grāmatu dabūt, uzzināju, ka tā jau vairākus mēnešus atrodas Sīča plauktā, kur es to būtu varējis pat ieraudzīt. Dabūju grāmatu. Aizmirsu to pie N&N. Visubeidzot tā atgriezās pie manis.

Luiss Ārmstrongs! Kopā ar Ellu Fitcdžeraldu! Izpilda Džordža Geršvina "Porgiju un Besu"! Fenomenāli! Vai ne?

Lai arī es to nezināju, šai filmai ir diezgan "kruts" režisors. Izcelšanās ziņā, ne tādā ziņā kā labs. Ivans Reitmans ir Slovākijā dzimis ebrejs, kas uzaudzis Kanādā un kā producents piedalījies daudzās vairāk vai mazāk labās filmās.

Patiesībā šis nav īsts "The Cure" albūms. Īstais Cure debijas ieraksts saucās "Three Imaginary Boys" un vairākas dziesmas tajā bija atšķirīgas no tā, kas ir šeit. Taču šī ir attiecīgā albūma amerikāņu versija, kurā iekļautas vairākas citas dziesmas - tai skaitā jau nosaukumā ieliktā "Boys Don`t Cry". Patiesībā "Boys Don`t Cry" ir viena no manām mīļākajām Cure dziesmām - tā ir pietiekami viegla un tik "optimistiska", cik vien šī grupa jebkad ir spējusi būt. To varētu nosaukt par viegla popa krustojumu ar septiņdesmito gadu pankmūziku.

Kaut kā nebiju piefiksējis, ka "Kukaiņu dzīve" bija Peļevina pirmais romāns. Tas kaut kā neiederās manā koncepcijā, ka viņa daiļrades krīze un stagnācija (lai arī ļoti nosacītas) sākās kaut kur ap 2000.gadu (kad savā īpašumā ieguvu šo grāmatu, līdz ar to pieskaitīju to "vēlīnajam" Peļevinam).

Pēc ilgāka laika, kad neko tādu teicis neesmu, teikšu sekojošo - uztrāpījos uz vienu riktīgu pērli. Jā, es zinu, ka tas ir tikai vēl viens angļu seriāls, kuru atkal jau veidojuši Rikijs Džervejs un Stīvens Mērčants, kuri abi šeit arī ievērojamu laiku redzami uz ekrāniem (it īpaši Džerveiss, protams). Taču - atšķirībā no the Office - šis seriāls ir tik smieklīgs šī vārda tradicionālajā izpratnē, ka nenosmieties.

Nevaru īsti saprast, vai pagājušoreiz, kad lasīju šo Sartra romānu, biju ticis līdz galam vai nebiju. Droši vien biju, lai gan drošs par to nebūtu.

Teorijā "A Perfect Circle" varētu būt ļoti interesanta grupa, jo tajā jābūt jūtamām divu tik prestižu grupu kā "Tool" un "Smashing Pumpkins" ietekmēm. Diemžēl rezultātā šis ieraksts ir padevies ne visai baudāms.