Par šo filmu pirms pāris nedēļām vecāki man jautāja - ko tā īsti nozīmē. Tagad, kad esmu to noskatījies, varu atbildēt - nav ne mazākās nojautas.

Dīvaini, ka manā kolekcijā agrīnajos diskos diezgan daudz parādās šī grupa, kurai es zinu tikai dažas dziesmas un no kurām neviena nav iekļauta šajā albūmā. Iespējams, nekā interesanta tur arī nav.

Kad es izdzirdēju, ka iznākusi jauna Vonnegūta grāmata, mana pirmā reakcija bija: wov! Kad uzzināju, ka tas ir eseju krājums, nevis romāns, mazliet sadrūmu. Romāns un esejas tomēr nav gluži viens un tas. Tomēr tas nemainīja faktu, ka gribēju uzzināt, ko tad vecais labais Kurts bija gribējis pateikt pasaulei neilgi pirms nāves.

Brīdinu - šis apraksts būs ļoti īss un konspektīvs.

Nu es vairs kaut ko nesaprotu. Kā tas gadījās, ka līdz pat nesenai pagātnei es uzskatīju Cinderella par vienas kategorijas grupu ar riktīgajiem metālistiem, kas mitinās manas kolekcijas pirmajos diskos? Patiešām nesaprotu.

"Nuovo Cinema Paradiso" tiek uzskatīta par vienu no 20. gadsimta priekšpēdējās desmitgades labākajām itāļu filmām, ne velti tā 1989. gadā saņēma Zelta globusu, Oskaru un BAFTA balvu kā labākā filma svešvalodā.

Megadeth bieži tiek saukti par Metallicas jaunākajiem brāļiem un ne bez pamata - kā nekā grupas līderis tika atlaists no Metallica pirms "Megadeth" izveidošanas (arī grupu nosaukumos bez problēmām var atrast izteiktu līdzību). Tiesa ir skaidrs, ka Megadeth vismaz agrīnajos gados bija daudz vieglākas mūzikas izpildītāji nekā oriģinālā Metallica un ne velti grupas debijas ierakstā nav gandrīz nevienas ausis cauršķeļošas kompozīcijas, toties te ir kārtīgs spīdmetāla un trešmetāla krustojums, kurā galvenais ir radīt maksimālu troksni maksimāli lielā ātrumā. Un reizēm pie viena rodas arī tīri interesantas melodijas, kā piemēram albūma tituldziesmā. Vislabāk man gan patīk šajā ierakstā savdabīgais kavers Nensijas Sinatras dziesmai "These Boots" (kurš, kā esmu lasījis, albūma kompaktdiska versijā nemaz nav iekļauts autortiesību problēmu dēļ). Tekstā gan te parādās zināmas izmaiņas - ar noslieci uz rupjību ieviešanu, lai gan patiesībā varbūt tās nemaz nav rupjības, vienkārši dziesma kļuvusi mazliet nežēlīgāka. Labs, lai arī ne īpaši labs!

Šādu mūziku, kādu spēlē "Bad Religion", es reizēm klausos ar lielāko prieku, kad uznāk pareizais noskaņojums. Vai 1. maijā sēžot darbā ir pareizais noskaņojums, lai klausītos agresīvu un ātru pankroku? Domājams gan. Tādas dziesmas kā Dead Kenedys ietekmētā "The Gray Race", melodiski poppancīgā "Them and Us" vai Offspring-iskā "Pity the Dead" ir tieši tādas zāles, kādas man šodien nepieciešamas. Reizēm Bad Religion mēģina arī kādu liriskāku noti, kā, piemēram, dziesmā "The Streets of America", kur var saskatīt pat zināmu līdzību ar Pearl Jam mūziku (jā, es zinu, ka my baby`s in love with Eddie Vedder) un varbūt pat ar Green Day un U2 kopdarbu. Protams, pancīgajai mūzikai ir viens liels trūkums - lai arī šajā albūmā ir 15 dziesmas, sajūta ir tāda, ka to ir kādas 3-4, jo atšķirības starp tām ir diezgan minimālas, lai arī lipīgums ir labs un, piemēram, "Drunk Sincerity" ritmiņš man šķiet ļoti simpātisks.

"Roždennij v SSSR", vismaz kā es to saprotu, ir atbilde uz Brūsa Springstīna "Born in the USA". Tā kā man arī Springstīna veikums ir salīdzinoši vienaldzīgs, tad gaidīt kaut ko milzīgu no atbildes varētu būt naivi, vai ne?

Tikko atgriezusies no Ēģiptes, Liene man paziņoja: dabū Lava-Lava! Tikko neatgriezies no Ēģiptes, es atbildēju ar jautājumu: Kas tas tāds?