Kazhes pierakstu burtnīca

Ceļojošie Vilburiji ir viena no visu laiku dīvainākajām supergrupām. Gadās jau visādi gadījumi, kad vienā grupā savācas izcili mūziķi no dažādām apvienībām, taču reti tie ir tādas raudzes mūziķi kā Vilburijos. Turklāt galvenā īpatnība ir tāda, ka 5 šīs grupas dalībnieki pirms (un 4 no viņiem arī pēc) tam bija savu apvienību līderi, nevis kaut kādi fona mūziķi. Džefs Linne ar stingru roku vadīja "Electric Light Orchestra", Toms Petijs dabiski, ka dziedājā iekš "Tom Petty & The Heartbreakers", Boba Dilana vārds vispār komentārus neprasa, Džordžs Harisons jau 20 gadus vadīja veiksmīgu solo karjeru, bet Rojs Orbisons vispār bija leģenda jau kopš 50-tajiem un "Pretty Woman" laikiem. Tad nu šie 5 nebūt ne zaļie vīri ņēma un ierakstīja vienu kopīgu albūmu ar kantrijīgām bugī-vugī pop dziesmām. Galvenais plates grāvējs bija ievadošais "Handle With Care", pēc kura iznākšas singla veidā Rojs Orbisons visai drīz nomira, ir ļoti melodiska un atmiņā labi paliekoša dziesma, kurā Džordžs Harisons (tās dominējošais autors) parāda, ka 80. gadu beigās viņš savu pulveri vēl nav izšāvis. Nākamā kompozīcija "Dirty World" demonstrē Bobu Dilanu daudz tīkamākā veidā, nekā esmu pie viņa pieradis - kā stilīgu, mazliet nejauku, foršu veci. "Rattled" ir agrīnā rokenrola stilā ieturēta kompozīcija, kuru es nezinu, kurš no grupas dalībniekiem dzied, izklausās, ka tas varētu būt Linne. "Last Night" ir ne sliktāks "Last Night", nekā 15 gadus vēlāk radītā "The Strokes" pēdējā nakts (izklausās pēc Petija). "You`re not alone anymore" ar garantiju dzied Rojs Orbisons, jo viņa salkani vecišķo balsi ne ar ko sajaukt nevar, un, ja viņam vienmēr būtu šāda pavadošā grupa, viņš varētu būt mūsdienās daudz respektētāks, nekā ir faktiski. "Congratulations" ir vēl viena Boba Dilana kompozīcija, šoreiz tāda nopietnāka un skumjāka. "Heading for the Light" ir otrais Harisona veikums, noteikti vājāks par "Handle with care". "Margarita", kā varētu spriest, atkal ir vēl viens Linnes veikums, bet tad Bobs Dilans piedāvā vēl vienu savu produktu - "Tweeter and the monkey man", tādu tipisku blūza stiliņā ieturētu stāstu par kaut kādu sviestu, riktīgi foršs iekačājošs gabaliņš. Un visubeidzot disks beidzas ar "End of the line", kas ir Toma Petija pieliktais punkts albūmam un kuras videoklipā ir ļoti skumjš un tukšs Roja Orbisona krēsls. Iespējams, Vilburiji nav nevienam no šiem mūziķiem karjeras augstākais punkts, taču noteikti atmiņā viņiem pašiem šis projekts ir palicis visgaišākajos toņos.

Animation actually. It might be inventive and quite professionaly arranged in the category of stylistics but overall it`s a complete bore. The fun factor was not as high as it should be.

Is there anybody around not knowing the infamous story of Bonnie and Clyde? The most famous criminals of the Great depression, they still live in the minds of millions of people, symbolising freedom and not caring about whatever. Of course, the story of Bonnie and Clyde is certainly much more of a fairy-tale than true facts, but who cares about that. She`s beatiful (Faye Dunaway) and he`s handsome (Warren Beatty) but not a great lover, only a great bank robber. Gene Hackman is Clyde`s brother, thus completing a cast of great actors. The story and the way of narration is certainly inspired by the French new-wave but it`s still a lot of fun. What this film doesn`t really do is glorifying violence but neither does it put it down, just like some Godard would like it. But in comparison to "A bout de souffle" B&C is quite entertaining, and the characters are much more understandable. The ending is quite brief, but that`s not a problem for me. I wouldn`t call this one of the greatest films ever, that great it most certainly ain`t but it`s a very solid film truly deserving to be remembered.

Why on earth would I read a novel by an unknown German writer titled "Baikonur"? I do know that Baikonur is the place where Soviet spaceships got their start. So what? This former pilot named Beck after the death of his girlfriend (or was it wife, who cares) gets a real Sojus spaceship. But he doesn`t care about it very much, he just wants to find the place where the woman died. So he goes on a roadtrip to Hungary, where he knows she rests in a place starting with F. On the road he also takes a used car salesman, a young Czech woman named Jana and a female friend of his deceased lover. The story isn`t particulary interesting, nor is it particulary believable. One thing I totally didn`t get is why is extremely cold in Russia not far from Baikonur, since it certainly isn`t in the North, but probably H.Geyer knows more about temperatures than I do. I can`t really say that this book was no-good, but it wasn`t good as well. So you`d probably still say that it was no-good. Mainly it was second-class literature that you probably could read on a train or on the road to work (which is exactly what I did).

Tā nebūt nebija, ka biju šo filmu iecerējis skatīties. Patiesībā vakardiena bija plānota par filmas "Žestj" dienu, tomēr izrādījās, ka Lienei tā filma nelikās diezko pievilcīga un viņa to skatīties atteicās. Tā kā joprojām mums pieejamais televīzijas programmu klāsts ir vairāk nekā ierobežots, nekā labāka par "In & Out" piedāvājumā neatradās. Hovards Brekits ir vidusskolas skolotājs, kurš grasās precēties ar viņa dēļ svarā nokritušos Emīliju Montgomeriju (Joan Cusack), bet viņa dzīve negaidot apgriežas kājām gaisā, kad viņa bijušais audzēknis (Matt Dillon), saņemot Oskaru, izsaka skolotājam paldies un piemin, ka šis skolotājs ir gejs. Patiesībā arī Hovards Brekits nav īsti apjautis, ka viņam patīk vīrieši un ka ne jau nejauši viņš ir liels Bārbras Streizandes cienītājs (lai arī es nezinu, kālab šī dāma sex-minoriem varētu likties pievilcīgāka nekā neminoriem). Nu jā, tātad filma ir komēdija par vīrieti, kurš ir gejs un to neapjauš un par to, kā ir daži seksuāli neiecietīgi cilvēki, kas pret viņu tādēļ slikti izturās, bet beigu beigās izrādās, ka Amerikas sabiedrībā homofobu gandrīz nav un ka visi labo skolotāju atkal mīl. Diezgan liela daļa filmas aizgāja, kamēr es ēdu, biju dušā un darīju vēl fig viņu zina ko, tādēļ nevaru teikt, ka būtu tai rūpīgi sekojis un vēl jo vairāk nevaru teikt, ka tai būtu bijis vērts rūpīgi sekot. Ja godīgi - pēc svētdienas vakara standartiem vairāk nekā tizla filma. Kaut gan neko citu jau nevarēja gaidīt no komēdijas, ko režisējis pats leģendārais Frank Oz (pazīstams galvenokārt kā Yoda zvaigžņu karos).

Es absolūti nenojaušu, kas "Horkyne Slyze" īsti ir par grupu, vienīgais, ko esmu sapratis, ir tas, ka viņi ir panki no Slovākijas. Vēl es esmu sapratis, ka viņu teksti varētu būt visai parupji, jo ar visu to, ka no slovāku valodas neko daudz nezinu, izdirdis vārdu savienojumu "malij penis", es nedomāju, ka tas ir kaut kāds svešs termins, plus kas tie par pankiem, kas nav rupji. Stilistiski tas atkal ir kaut kāds jauns, man līdz šim nezināms pankmūzikas žanrs ar visai augstu eksperimentalitātes devu. Pa brīžiem tas izklausās baisi, piemēram, kompozīcija `Nepocujem Tamburinu` ir vienkārši atbaidoša. Tikām "Chlapcenska" ir tipisks čehoslovāku poproks. "Kybel Gitu" ir pavisam normāls pankroks, apmēram agrīno Green Day gaumē, tikai ar lielāku ātrumu. Vispār ieraksts tāds dīvains, it īpaši tādēļ, ka man nav zināms, ko tas vēsta. Varbūt tā ir kaut kāda geju vai nacistu mūzika, bet patiesībā man vienalga, jo tas tak ir pankroks un pankroks var būt jebkas. Sava odziņa tai mūzikai varbūt arī ir, taču tā noteikti nav pasaules līmeņa grupa un tā noteikti nekad neatbrauks uz Latviju. Ai, kaut kā sviests tikai rakstās.

A true classic, this one. Probably the Pistols weren`t a real band but clearly a bunch of marketed kids whom the mastermind villain Malcolm McLaren used in his evil scheme to portray punk as a return of the worst traditions of teenybop, forming a group of "pretty" or rather "punk" looking kids who didn`t know how to play their instruments, how to sing or how to do the poo-poo. But in fact they did know how to play and they did know how to write pretty catchy songs. Not all of the tracks on this album are brilliant but there`s surely enough of songs that will make you jump around as if your ass was on fire and destroy the passerby, the EMI and the Queen (especially that John Deacon, he`s such a bigmouth who doesn`t know where the duck stops). Highlights: "Holidays in the Sun", "God Save the Queen" (marvelous), "Anarchy in the UK", "Pretty Vacant", "EMI". I can`t say that this album is particulary diverse, but it`s so punk, so "I don`t care" in every way that I can`t say No to it.

Turpinu savu ekskursiju Slovākijas mūzikas pasaulē. Ja var ticēt Wikipēdijai, Desmod ir viena no šīs valsts ietekmīgākajām rokgrupām, tādējādi ir tikai dabiski, ka es mazliet iepazīstu tās daiļradi. Albūms "Skupinova terapia" (Grupveida terapija, ja ticam automātiskajam tulkotājam) tapis 2004. gadā un tas patiešām pieder rokmūzikai un nevis, piemēram, trance vai hiphop stila mākslai. Albūms sākas ar klavieru/sintezatoru partiju, kas izklausās kā no Linkin Park albūma nozagta, taču tālāk dzirdams slovākisks vokāls vīrieša ar spēcīgu balsi izpildījumā, kas ir pārāk melodisks un ne repīgs, lai būtu "Linkin Park" līdzīgs, tad jau drīzāk varētu vilk paraleles ar "Pearl Jam" vai kādu no tās atdarinātājiem. Pati dziesma saucas "Aby bolo jasnē" ("Lai būtu skaidrs" vai kaut kas tamlīdzīgs) un man nav skaidrs, kam tieši ir jābūt skaidram, vajadzētu varbūt tomēr mēģināt apgūt čehu/slovāku valodu. Arī tālākajās dziesmās turpinās pirmās aizsāktais stiliņš - starplaikos starp dziedāšanu dzirdamas skaļas un pat ļoti jaudīgas ģitāras skaņas, kamēr pantiņi ir tādi vieglāki un popsīgāki. "Zemly plyn" izmanto nelielu skrečošanu un kaut kādu smieklīgu MC iesaistīšanu, lai gan pati dziesma ir ļoti līdzīga pirmajām divām. Vispār par visu albūmu var teikt, ka turpina jau sākumā radušos asociāciju Linkin Park + Pearl Jam ar nelielu čehoslovākisma piedevu, lai gan nekā nacionāla mūzikā nav. Toties tur ir kompozīcija "PlayStation 2", kas sākas ar atklāti zagtu klavieru ievadu, tikai es nezinu no kā tas ir zagts. Kas tieši tiek dziedāts par PlayStation, man nav skaidrs, bet varu nojaust, ka tas ir kaut kas pozitīvs, vismaz tā izklausās pēc dziesmas noskaņas. Protams, Desmod nav no tām grupām, kuras gribas klausīties atkal un atkal, it īpaši, ja tev nav ne mazākās sajēgas, ko tieši tu klausies, taču skaidrs ir viens - tā nav arī tāda grupa, ko nevar klausīties. Patiešām izteikti viduvējs ieraksts, kur nav nekā ko paslavēt un nekā, ko kritizēt. Tas vienkārši ir.

Umberto Eco is a great living classic of Italian literature, and "Il nome de la rosa" is his most famous novel, although I still prefer "Focault`s Pendulum". Although this film is counted as a product of France it has lots of Hollywood stars in it - Sean Connery, F.Murray Abraham (Saglieri from "Amadeus"), Christian Slater (interviewer of the vampire) and even Ron Perlman (the One in City of lost children). As for the film itself - it`s a bit of dissapointment, showcasing the story, the detective part and not the philosphical/psychological aspect of Eco`s work. Of course, I know that it would take a much longer film to put everything "Il nome" has to offer but I expected the film to be somewhat better. And it isn`t particulary interesting to watch as well. I certainly wouldn`t say that it`s the wisest choice to watch this film instead of reading the book but in addition to the book it isn`t a bad film, if you aren`t looking for something to keep you awake.

It makes me wonder how I managed not to see this film until yesterday. Not only did it win a heap of Oscars in the size of... a rather big heap of Oscars, but it had the screenplay written by Tom Stoppard, one of my favourite playwriters, the author of the legendary "Rosencrantz and Guildenstern are dead". The title role is played by Joseph Fiennes, brother of Ralph Fiennes, but there is be no performance of Elton Wilde reading poems by Oscar Wilde in sight. William Shakespeare is young, a bit crazy and in a desperate need to finish his latest play "Romeo and Ethel, the pirates daughter". Yet when he meets Viola - a rich man`s daughter and a passionate lover of theatre - good ol` William falls in love and his never existing story about pirates falls apart. From this film you learn to know what the spectators at theatres around the world want - comedy with dogs and blood, blood, blood. Quoting the film about Ros and Guil: "Well, we can do you blood and love without the rhetoric, and we can do you blood and rhetoric without the love, and we can do you all three concurrent or consecutive. But we can`t give you love and rhetoric without the blood. Blood is compulsory. They`re all blood, you see." This film isn`t essentially the best I`ve seen in ages but it`s essentially a very good one.