Kazhes pierakstu burtnīca

I really saw Jim Jarmush standing somewhere in the shadows of this film. And I`m not a fan of his. Not that I`ve seen more than 25 minutes from his entire filmmakers career, but I still don`t like Jim Jarmush. He`s boring as a lecture of economy. But this film has in fact very little to do with Jarmush. Except for the fact that it`s atmosphere is somewhat similar to that part of Jarmush`s film I once saw. Anyway, you see, Dante Hicks is this white guy working at a local convenience store, and everything goes wrong for him on this one day where he in some way goes through the nine rings of hell. He goes to work on his free day for a few hours, but nobody comes to replace him, his pal from the video store next door scares all the customers away, he finds out that his girlfriend has suck 36 other man`s members, while his ex-girlfriend whom he still loves has sex with a dead pervert in the toilet thinking that she`s making love to him, hell, that`s one tough day. Whom do we get to see in this movie? First, there`s Jay and Silent Bob - those two funny drugdealing weirdos who also took part in `Dogma`, then there`s this chick Marilyn Ghigliotti also from `School of Rock`. That`s probably it. The film isn`t particulary fast paced, but it`s comic moments stand out tall, and it`s sad moments fall down low, and it reminds of the positive aspects of the French new-wave. A conclusion in 3 words: I liked it.

The story of a lost American film maker from 1920s who happens to be still alive in the modern days.

"Vientieši ārzemēs", cik saprotu, ir grāmata, kas padarīja Kalifornijas žurnālistu Marku Tvenu par kārtīgu "Household name". Turklāt dīvainākais šīs grāmatas sakarā ir tas, ka tā nav daiļliteratūrai piederīga, bet gan pārstāv ceļojuma piezīmju žanru. Grāmata tapusi kā apraksts ceļojumam, kurā devies pats autors, - ar kuģi vārdā "Kveikersitija" viņš izceļojis lielu daļu Eiropas un Tuvo austrumu. Uz Vecās pasaules brīnumiem Marks Tvens raugās ar visai izteiktu skepticismu, zināmā mērā pamatoti uzskatot, ka nākotne pieder Amerikai. Viņa varonis pa brīžam ir pilnīgi autentisks Marks Tvens, pa brīžam grāmatā dominē ņirgāšanās par amerikāņu "svētceļniekiem" un viņu trulumu (kaut vai epizode, kad galvenais varonis uzskata, ka "Renesanse" - tas ir viens kāda laikmeta mākslinieks). Patiesībā galvenā personāža neviendabīgā struktūra pa brīžam ir mazliet kaitinoša - te autors izsmej sīkas reliģiskas pretrunas starp dažādām kristiešu grupām, te bišķi par traku izrāda pret kaut ko pietāti, kopumā kaut kāds haotisks iespaids rodas. Kas mani mazliet pārsteidza, ir tas, ka arī 19. gadsimta vidus tūristi aktīvi izcēlās ar vēlmi kaut ko ierakstīt alas sienās un, protams, nolauzt kādu fragmentu no svētvietas. Kopumā grāmata nav slikta, taču manā izpratnē pārāk stiepta un brīžam pārāk moralizējoša.

Jāatzīst, ka reizēm es mēdzu lasīt pilnīgas sēnalas un Vītauta Miseviča romāns "Čičinskis" šai kategorijai atbilst vairāk nekā precīzi. Vispirms jākonstatē fakts, ka lietuviešu literatūra (tāpat kā latviešu) ar sevišķi daudziem spožiem vārdiem lepoties nevar, taču Misevičs pat šajā kontekstā īpaši izcelties nevar. It īpaši, ja ņem vērā, ka "Čičinskis" ir vēsturisks šausmu stāsts, kaut kas līdzīgs lietuviešu Drakulam. Tā galvenais varonis, kas dzīvo 16. gs. Lietuvā-Polijā un ir bajārs, nonāk cietumā pēc konflikta ar karali, taču tur viņš pārdod savu dvēseli sātanam (par neierobežotu varu un ietekmi pretī viņš dod savu + vēl 100 cilvēku dzīvības) un sāk izstrādāt visādas šausmu lietas. Romānā nav nekādu konkrētu gaismas spēku, kas stātos sviestainajam Čičinskim pretī. Grāmatas struktūra liek domāt par "lauku prozu" - kaut ko šādu varētu stāstīt mazliet nodzēries lauku vecis citiem cieminiekiem vakarā pie plīts vai pie ugunskura. Ne tur sižeta, ne tur domas, viens vienīgs sviests. Negribu būt baigi augstprātīgs, bet kaut ko līdzīgu Čičinskim arī es varētu uzrakstīt. Vienīgi es ne īpaši labi orientējos Lietuvas vēsturē (precīzāk - ne vella no tās nezinu).

Šī grāmata man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos - tur bija solīts kaut kāds savdabīgā stilā rakstīts romiešu laikmeta stāsts, bet faktiski tā bija maksimāli beletristiskā stilā pierakstīta vulgaritāte - kaut kāda sieviete dalījās uz kaut kādām plāksnītēm ar citiem ar saviem seksuālajiem piedzīvojumiem. Ne tur bija saistoša erotika, ne sižets - tikai un vienīgi diezgan truls un garlaicīgi apdziedāts sekss.

Kas ir anarhija? Vikipēdija nāk man talkā ar šādu definīciju: "The word "anarchy", as most anarchists use it, does not imply chaos, nihilism, or anomie, but rather an anti-authoritarian society that is based on voluntary association of free individuals in autonomous communities operating on principles of mutual aid and self-governance." Turpat iespējams uzzināt, kādas formas anarhismam pastāv, un tās ir: Anarho-feminisms, Anarhistu komunisms, Anarho-primitīvisms, anarho-sindikālisms, kristiešu anarhisms, kolektīvistu anarhisms, eko-anarhisms, zaļais anarhisms, individuālistu anarhisms un anarhokapitālisms. Grūti tā precīzi pateikt, kura no šīm formām vislabāk atbilst tam, ko ar vārdu "Anarchy" saprot Chumbawamba, taču ir skaidrs, ka variantu pietiek. Gribēju jau teikt, ka Chumbawambas mūzika patiesībā neko anarhistiska nav, jo tajā valda noteikta kārtība, taču tad atcerējos, ka ne jau pēc haosa tiecas anarhisti, bet gan pēc brīvības no važām.

Toms Petijs ir viens riktīgs vecis - šamam jau pāri 55 gadiem, bet viņš joprojām izklausās vecs, gluži tāpat kā jaunībā. Nē, patiesībā, viņš tagad izklausās pavisam vecs - vismaz Makartnija vecumā. Muzikālajā ziņā, protams, viņš arī ir palicis tas pats vecais labais Toms Petijs - tāds, kura mūziku tu vari lieliski klausīties, sēžot pie auto stūres uz kaut kāda lauku ceļa, bet ko tu diez vai klausīsies mājās uz krutās surround sistēmas. Kāpēc ne? Tāpēc ka Toms Petijs nav interesants. Jā, viņš ir profesionāls, jā viņš ir tīri labs dziesminieks, bet Tomam Petijam nu gan nav odziņas. Grūti iedomāties kādu citu mūziķi, kuram tās nebūtu vairāk nekā viņam. Ar ko gan Toms Petijs var piesaistīt manu uzmanību? Ar to, ka viņš ir uz skatuves 30 gadus? Džegers ir 40. Ar Dilanisku dziedāšanu? Bobs Dilans tā dzied jau 45 gadus un vēl nav atliecies. Ar pacilājošām akustiskas ģitāras skaņām? Daudzi par viņu šajā aspektā ir labāki. Jā, viņam ir bijušas dažas foršas dziesmas - tādas kā "Into the Great Wide Open", "I hope you never", "Last Dance With Mary Jane", "Learning to Fly", bet man vēl nav nācies saskarties ar nevienu viņa albūmu, ko gribētos klausīties atkal. Pēdējais viņa ieraksts kopā ar "Heartbreakers" - it kā skandalozais "Last DJ" (vai kā viņu sauca), bija pilnīgs politisks sviests. "Highway Companion" varbūt arī ir neslikts pavadonis, braucot pa šoseju, bet tas ir arī tāds pavadonis, kuram no mašīnas izkāpjot, tu par viņu neatcerēsies pat to, kādā krāsā viņam bijuši mati. Sirmā, tā man šķiet.

Smash Mouth is a fine fun band from the States, and this is the bands most popular album. It`s not particulary new, of course, since 5 years have already passed since it first came out, but I hadn`t listened to it before today. What it represents is a somewhat optimistic brand of pop music without very much substance. What it doesn`t represent is very good quality of the songs. While "All Star" which I extremely popular mainly because it was featured in "Shrek" is a really catchy tune, nothing apart from this song stands out from the context of the album. It has its share of funk and reaggae elements but this is certainly not more than simple background music. Well, "Can`t get enough of you baby" is good, I gotta admit that, and "Come on, come on" is also fun. But now that`s it. Of course, nothing on here is offensive, disastrous or anything like that but this is just your average band - having a few highlights, a few lower points but not being able to make a whole album without filler ("Fallen horses" and "Stoned", for example, has no purpose apart from being the longest songs on the record).

No visām Monty Python bandas pilnmetrāžas filmām "Meaning of Life", stingri ņemot, ir jāatzīst par vismazāk veiksmīgo garadarbu - kā nekā tā tapusi jau ilgu laiku pēc Lidojošā cirkus izjukšanas, kad viņi visi sen vairs nebija kopā strādājuši, filmai, par spīti ambiciozajai idejai trūkst saturiskās vienotības un tā tālāk un tā joprojām.

"The Pipettes" ir visnotaļ jauka meiteņu grupa, kas izpilda visnotaļ jaukas 50-to, 60-to manierē ieturētas dziesmiņas. Savā ziņā tas, protams, ir stilīgi. Dziesmas ir foršas, lipīgas un es varu iztēloties, ka daudzas tā laika meiteņu grupas būtu tās ar lielāko prieku izpildījušas, turklāt pipetēm priekšrocība ir modernā aparatūrā, kas nodrošina augstu skaņas kvalitāti. Vienīgā vaina - pēc desmitās reizes dziesmas sāk apnikt. Nē, nopietni, es albūmu noklausījos neskaitāmas reizes un tagad vairs tā īsti nespēju orientēties tajā - pārāk daudz viss dzirdēts. "We are the Pipettes and we have no regrets" ir solījums, kas tiek izteikts pirmajā albūma dziesmā un tas tiek patiešām izpildīts. Par laimi man, šajā albūmā praktiski neparādās viena ļoti būtiska retro popa iezīme - pretīgas salkanas balādes, tā vietā tiek pasniegts vienkāršs un nepretenciozs optimistisks pops. Un tas, ka tas viss ir mārketēts sūds, par to man, protams, nospļauties. Tāpat kā par to, ka visticamākais šī grupa būs viena albūma fenomens, par kuru pēc pāris gadiem neviens neatcerēsies. Varbūt izņemot tos miljonus, kuri šo grupu neizdzirdēs arī tagad. Kaut gan patiesībā - ir taču forši!