Kazhes pierakstu burtnīca

Šo filmu mēs skatījāmies pamatā tādēļ, lai nebūtu jāskatās kaut kas īpaši smagnējs. Un kas gan var būt mazāk smagnējs par komēdiju, kas paredzēta tīņiem? Patiesībā šis stāsts ir vecs kā pati pasaule. To izmantojis gan Šekspīrs "Divpadsmitajā naktī", gan Rovans Atkinsons "Melnajā čūskā", gan Toms Stopards filmā "Iemīlējies Šekspīrs", gan es stāstā "Kūtnieku Augusta māsa (un dēls)" (šis stāsts gan vēl nav tapis). Pamatdoma: meitene pārģērbjas par savu brāli, lai varētu darīt kaut ko tādu, ko kā sieviete viņa darīt nevar. Ne jau čurāt stāvus, protams. Un ne jau braukt ar mašīnu (ierunājas seksists, kas pats gan nekāds dižais brumbinātājs nav). Tas, ko sieviete nedrīkst darīt, ir spēlēt futbolu (to, ko stulbie amerikāņi sauc par sokeru). Šādā nolūkā, lai varētu ar večiem uzbumbot, Viola pāriet uz sava brāļa skolu, kamēr tas pats ar čomiem Londonā pielejas gluži līks, lai varētu iesist vārtus savam bijušajam bojfrendam. Pa starpam, protams, Viola iemīlās komandas līderī Djūkā, savukārt pašām Violā (kas izskatās pēc sievietes-lesbietes un nevis pēc veča) ieķeras skolas smukulīte Olīvija. Vispār dažādu mīlas peripētiju un pārpratumu šajā filmā netrūkst, tāpat kā smieklīgas futbola spēles, kur var redzēt, ka amerikāņi knapi iztēlojas, kas tas vispār ir par sportaveidu. Kā tāda filma, protams, ir totāls fufelis - ne tur komiskums, ne tur sižets, ne tur kas. Taču kā izklaide ar popkornu (kura mums gan nebija), ja nav jāmaksā par kino biļetēm, pilnīgi normāla. Protams, var paredzēt, ka pēc pāris nedēļām es vairs tikai aptuveni iztēlošos, par ko tā filma bija. "Kūtnieku Augusta māsa" - tā gan ir pilnīgi cita štelle.

That red cat is driving me mad - how cool he is. Sadly Garfield isn`t as cool in the movie as he`s in the cartoons. He`s simply not lazy enough. Sure, he talks most of the time how lazy he is but he runs around like he was Hicham El Guerrouj. Of course, he has a reason for that - his master John Arbuckle (who by the way is too cool to be himself) takes a stupid puppy to impress his beloved female. First Garfield does everything to get rid of the annoying Odie but after he`s the one responsible for the dogs dissapearance he goes to rescue him (hey, this movie is just like "Labyrinth" only there`s no David Bowie in here). But a moneysucking no-good villain has already taken the dog away. I don`t really want to say anything about the ending - it`s even more predictable than what`s gonna come after this word "than". Judging the animation - I don`t really like the 3D Garfield in comparison to the 2D one - he looks to computerised to me. But what stood out and earned at least a whole extra point for the film was a thing that had absolutely nothing to do with the filmmakers - I watched it in some weird Russian translation - and it rocked! A wacky weirdo spoke in this translation using a whole lot of Russian words none of us watching had ever heard. Man, was that cool

I`m not sure whether you know that already but the sum of all fears may be smaller than every seperate fear. Or of all good qualities. In this film for instance we have brilliant authors of the script - Ilya Ilf and Evgeni Petrov who wrote "The 12 Chairs" and "The golden calf". It has Viktor Titov ("Hello, I`m your aunt!") doing the directing. It has a majestic company of actors - Oleg Tabakov, Zinovij Gerdt, Lev Durov, Jevgeni Leonov, Vladimir Basov, etc., etc. And yet it is a piece of crap. This is supposed to be satyre. But it`s both dated and stupid. As they used to say: "You`re no fun anymore!" Commie mumble-jumble about how everything turns to be better, better and even better every day in the world of communism. How problems of today will be a past tomorrow. Most of the jokes fall flatter than a tyre on bike after it got executed with an axe. Ok, there are some moments of light but they are overshadowed by everything around them, and the shade is darker than the light in this case. It`s just pathetic, what a waste of talent this film can be. It was done in 1971 and apart from some nice camera work, a few moments in some of the "sketches" and very good actors there`s nothing, I mean nothing it can offer.

Savā ziņā, "Karību jūras pirāti" ir ļoti prognozējama filma - zināms taču, ka tas ir turpinājums pirms trim gadiem iznākušajiem "pirātiem" un ievads nākamgad gaidāmajai trešajai daļai. Tomēr, no otras puses, nekādas dižās skaidrības pirms filmas būt nevarēja. Ar turpinājumiem jau mēdz būt kā ar bitēm, neko nevar zināt. Protams, gluži "Son of the Mask" gadījums te nedraudēja - vismaz aktieri piedalās tie paši, kas pirmajā filmā. Taču zināms, kā otrais "Matrikss" nolaida uz leju to, kas bija pirmajā, un vispār turpinājumi reti kad ir labāki par oriģināliem, ja jau pat tāda filma kā "Garfield 2" (!) izrādījās visai nīkulīga. "Pirāti" ir viena no tām filmām, kas ir jānoskatās vienkārši tādēl, ka tās ir jānoskatās. Captain Jack Sparrow (Johnny Depp), Will Turner (Orlando Bloom un Elizabeth Swann (Keira Knightley, kurai pirmajos pirātos izrādās bija tikai 18 gadi un kura ir vienu dienu vecāka par Lienču) turpina ņemties pa pirātu un dažādu briesmoņu apņemtiem ūdeņiem. Sižetam šīs filmas sakarā ir visai maza nozīme - ne jau notikumu gaita padara šīs filmas īpašas, bet gan atmosfēra, brīžiem totālais sviests, kas šai filmai raksturīgs. Orlando Bloom personāžs gan diezgan spēcīgi atsauc Cary Elwes kā Vesliju filmā "The Princess Bride" - pozitīvais romantiskais varonis, kas ir ļoti veikls ar zobenu un kas principā ir visai plakans. Tad jau Sperovam ir vairāk dimensiju - viņam vismaz patīk gan rums, gan sievietes. Atsevišķas epizodes filmā gan bija mazliet par garu manā izpratnē, piemēram Noringtona, Sperova un Vila trio zobenu cīņa bija totāli gara un Krekena uzbrukumiem kuģiem arī tika atvēlēts padaudz laika, bet citādi filmai nebija ne vainas. Vizuāli smuki, brīžiem smieklīgi un absolūti bez smadzeņu piepūles - apmēram tā kā gredzenu pavēlnieks, tikai ar lielāku prikolisma līmeni. Protams, vēl vienu Oskara nomināciju Depam par šo filmu nedabūt, bet tas jau laikam ir ok.

Ļeningrad galvenais skaistums, kā daudzi apgalvo, ir grupas sulīgajos tekstos, taču, manuprāt, otrs tās pluss ir foršais un optimistiskais ska skanējums. Žēl tikai, ka albūmā "Hļeb" no tā ir visai maz manāms. Jau pirmais gabals "Ļeņin-grad" izklausās visai nesakarīgs un mūzikas ritmi ir nevis perfekti vienoti kā "Gogol Bordello", bet gan šķiet, ka katrs instruments ierakstīts, īpaši nesaistot to ar pārējiem. Nākamā kompozīcija "Ņebesnij Tennis" vispār ir kaut kāds pilnīgs sviests ar stulbu bītu un muzānu vidēji statistiskās krievu radiostacijas gaumē. Ir albūmā arī dažas tīri foršas dziesmiņas, tādas kā `Futboļnij klub`, "Sutj" ir labs teksts par to, kā nevienam nav vajadzības lamāties trīsstāvīgi. "Pesņa starogo fanata" izklausās pēc rupja Visocka. Tomēr visinteresantākais veidojums ir pēdējā kompozīcija "Maļeņkaja Ļeņingradskaja Simfoņija", kur simfoniskais orķestris iespēlējis pāris Ļeningrad dziesmas un patiesībā izklausās itin glīti, no kā var secināt, ka simfonizējot varbūt arī backstreet boys izklausītos gluži pieņemami, lai gan garantēt to tomēr nevar. Kopumā jāatzīst, ka man "Hļeb" izrādījās vilšanās - pārāk vienmuļi, pārāk nemelodiski, pārāk politizēti.

Limp Bizkit never was a particular favourite band of mine. I`m not really in all this new-metal shit, but even among performers of this not-so-hip-anymore genre I could name several others that I`d prefer to Fred Durst&Co. After both critical and commercial of their previous record, "Results may vary", which they indeed did, the bizkits have got their guitar player Wes Borland back and are now as powerful as ever before. The riffs are back and so is the anger, the only problem is that the songs aren`t very interesting, there`s not a whole lot of them and the lyrics are as dumb as a pet gorilla. You see, Fred Durst has decided that he`s a wise protagonist and that he must share his vision with millions of his fans all around the world. The only problem is that his vision isn`t particulary interesting - he raves and rapes about media being corrupt, about terrorists blowing up buildings and about pedophile priests. Basically Mr. Durst has probably thought to himself like this: "Those kids don`t love me anymore because I`m not as hip as I used to be. To know what`s in and what`s out I`ll watch some TV and writes songs about what I saw there. And they`ll be buying my hotcakes like rubbers." Probably they will, but I`m not that sure about it. Yeah, and Mr. Durst doesn`t have a good singing voice which can be perfectly felt on "The Surrender" where he tries and he tries but he fails just as Marion Jones does it right now.

Sallija Potere nav nekādā mērā radniecīga Harijam Poteram, vismaz, cik man zināms. Tas tā - informācijai un zināšanai. Taču filmā piedalās virkne cilvēku, kuri varbūt nav gluži pusauga raganim radi, taču ne mazāk par viņu populāri gan. To vidū jāizceļ galvenās lomas atveidotāja Christina Ricci (pazīstama kā Vendsdeja Adamsa), tāpat John Turtorro, Johnny Depp, Kate Blanchett un pat krievu kino leģendārais aktieris Oļegs Jankovskis (Stepltons "Bāskerviļu sunī", Barons Minhauzens). Taču līdzās spilgtajai aktieru buķetei jāatzīst, ka filmai nav gluži visas kārtis rokās. Jā, tā ir vizuāli perfekti nostrādāta, muzikālā daļa ar čigānu un tamlīdzīgajiem elementiem ir forša, taču filma ir bezdievīgi garlaicīga. Tā, protams, netiecas būt skaļa piedzīvojuma filma - galu galā "Cilvēks, kurš raudāja", ir stāsts par ebreju meiteni no Krievijas, kas divdesmito gadu beigās nokļuva Anglijā un izmisīgi centās atrast savu Amerikā nokļuvušo tēvu. Būtu lieki gaidīt te kādas pakaļdzīšanās un everģēlības ar pīrāgiem, taču filma, kurā galvenās lomas atveidotāja praktiski nerunā, īpaši labi skatītāja uzmanību piesaistīt nevar. Tā kā es tomēr neesmu fanātisks Džonija Depa cienītājs, tas vien, ka viņš "smuki izskatās", nevar manās acīs padarīt filmu interesantu. Patiesībā par paša Džonija personāžu filmas skatītājs neuzzina gandrīz neko - ja neskaita to, ka viņš ir čigāns un ka viņam patīk zirgi. Ja šo filmu vērtēt kā "tīru mākslas darbu", tā varbūt pat ir visnotaļ laba, taču kā izklaide svētdienas vakarā tā neiztur nekādu kritiku, pat ne tādu, uz kādu esmu spējīgs es.

Kad es pirmo reizi izdzirdēju šo grupu, tā mani patiesi šokēja - es nebiju domājis, ka 90tajos vēl kāds spēlēja šādu mūziku. Kaut ko līdzīgu vāveru riekstu spiedējiem spēlēja vēl pirmskara Eiropā un patiesībā šāda mūzika - diksilendisks svings - man allaž ir labi patikusi. Tiesa, ar laiku esmu apjautis, ka nekā tik unikāli kruta šajā grupā nav, ka tajā nav nekā jauna, ka tajā nav nekā paliekoša, taču šādai mūzikai tāpat nav nekādas vainas un, ja es gribu pozitīvas noskaņas, SNZ ir to iegūšanai laba mūzika. Protams, ne visas dziesmas ir labas, galvenokārt man patīk jestrie gabali, jo viņu dziedātājai gan ir visai forša seksīga Biliju Holideju imitējoša balss, tomēr es vienmēr izvēlēšos "Suits are picking up the bill" un nevis "Low down man" tikai tāpēc, ka pirmajā ir kaut kāda jaunatnīga divdesmito gadu energija. "Ghost of Stephen Foster" paņem kaut kādas intonācijas no Kusturicas filmām un tur pietrūkst tikai smieklīgas čigānu izrunas angļu valodai, lai es ieraudzīto arī melno un balto kaķi. Vēl viens foršs gabals ir "Fat Cat Keeps Getting Fatter". Savukārt tādi gabali kā "My Drag" patiešām ir "a drag". Albūma pēdējās dziesmas visas lielākoties ir ne pārāk aizraujošas un labi būtu raksturojamas ar vārdiem "album filler", taču es varētu to "vāverēm" piedot, apgalvojot, ka tajā laikmetā, kuram šī grupa cenšas līdzināties, garās plates formāts vēl nebija izdomāts (vai arī nebija izplatīts, man principā vienalga).

Not an easy watch certainly but still a very good film. Not that it told me something I didn`t know or made me change my mind or anything like that. But it`s quite a heavy one, as if anything else could be awaited from a film about a man in the Warschauer ghetto. As a matter of fact, I don`t really want to tell much about it. It`s highly realistic although I can imagine that it stills shows not the scariest image from the place and the time, but it was enough for me. And probably for the first time it was the case with me that while watching a good film I wanted it to end as soon as possible. But it wasn`t the case.

Execuse me but why do they always tell you that a donkey is someone who gets &(%*^ in the ^&*&^#% ? Lots of nasty stuff in here. There`s a novel entitled "Numbers" which is actually pretty good apart from those pervert kind of things which sometimes are a lot of fun but mostly they just don`t make it for me. Except the novel there are a few short (more or less) stories and a poem. The latter is absolutely worthless while among the stories some good parts can be found. Especially good is the one called "Akiko" which is about a pornsite that gets visited by a dude and the way he gets f**ked up in the process. "Focus group" - a strange story about death is also quite good.