Kazhes pierakstu burtnīca

Sākšu no beigām. Nekādas problēmas un vilšanās nebūtu radušās, ja es būtu savlaicīgi painteresējies, kas "Manhattan Transfer" ir par zvēru un kurā mežā tas mājo. Taču es tā neizdarīju. Līdz ar to, kad es Lieni pierunāju doties iepazīties ar šīm džeza mūzikas leģendām. Nezinu vienīgi, kā manām acīm paslīdēja vārds "vokālais" līdzās vārdam "džezs". Manās naivajās ilūzijās džeza kvartets - tie ir četri kārtīgi nopītēti veči, kas ar saviem instrumentiem spēj izstrādāt kaut ko tādu, ka pat ne aprakstīt nevar. Piemēram, Stenlijs Džordans uzstājas kopā ar Terji Ripdālu un vēl pāris šādiem keksiem. Taču izrādījās, ka "Manhattan Transfer" ir četrotne ne pirmā svaiguma dziedoņu, kas izpilda dažādus džeza standartus popsīgā stilā un visiem spēkiem cenšas izlikties esam moderni. Varbūt es kaut ko nesapratu, bet man viņu uzstāšanās ne ar kādu nopietnu džezu neasociējās, ātrākās dziesmas bija visai balagāniskas, bet lēnākās - tādas, ka jebkura "popmūzikas dīva" tādas regulāri izpildīt mēdz. Man kā lielam šāda stila mūzikas nevīžam bija pazīstamas tikai dažas no visām koncertā skanējušajām kompozīcijām (pirmām kārtām "Route 66", kuras izpildījums man absolūti nepatika) un jāsaka godīgi - bija totāli garlaicīgi. Abas nebūt ne jaunās dziedātājas centās pavedinoši kustēties, kas bija vienkārši pretīgi, skaņa bija kaut kāda dīvaina un gaismu noformējums bija tāds, ka pat pēc Latvijas standartiem to varētu nosaukt par tizlu. Tagad es tikai nezinu, kur īsti bija vaina - vai tajā, ka MT manā izpratnē ir pārāk popsīgi vai tādēļ, ka viņi man ir "plauktiņu par augstu".

Robbie Plant was the voice of legendary Led Zeppelin. He wasn`t the main songwriting force of the band though. But he does a solid solo career of his own. He hasn`t gone very far away from his Led Zep legacy, still doing music quite similar to that of his younger days. For me this album is a bit too slow-paced, not that Led Zep ever played speed metal, but I ask for more energy. On the other hand it may be just my bad mood because of the stupid email system at my work that doesn`t work properly all this week. In fact it doesn`t work at all. Man, does this disturb me! All those assholes calling and asking what`s wrong and: "Can I punch you in the face as if you were a sack of shit?" They drive me mad! And Robert Plant can`t do nothing about it.

Man Eltons Džons principā nepatīk. Tas tā - informācijai. Es neuzskatu viņu par pievilcīgu vīrieti, man nepatīk viņa muzikālā vīzija - klavieru pops. Es neraudu, ja pa radio atskan "Nikita", un es neesmu greizsirdīgs uz viņa jauno vīru. Tomēr nevaru noliegt, ka kaut kāds talants šim cilvēkam ar mākslīgi atjaunoto redzi un pielīmētajiem matiem ir. Tāpēc es varu kaut ko pateikt arī par šo, vienu no viņa kritiski atzītākajiem albūmiem. Sākas tas ar kaut kādam Eltonam Džonam nepazīstamam tipam veltītu rekviēmu. "Funeral for a friend (love lies bleeding)" ir vienlaikus traģisks gabals un popsīga dziesma. Patiesībā man otrā daļa, kas nav progresīva un sarežģīta, patīk labāk. Šai kompozīcijai seko blondīņu nāves dziesma - "Candle in the wind". Skaista kompozīcija, lai arī visai primitīva, un ļoti apnicīga. "Bennie and the Jets", kas esot glam-pop himna, man nepatīk neko lielā mērā, laikam tomēr es labprātāk klausos kādu smagāku glema mūziku. Man vienīgā patiešām mīļā dziesma šajā diskā ir "Goodbye Yellow Brick Road" - tituldziesma, kurā ir kaut kāda dievīga smeldze, kas atļauj dziesmu klausīties atkal un atkal, piemirstot, ka to izpilda visnotaļ nožēlojami patētiskais Eltons Džons. "This song has no title" ir foršs dziesmas nosaukums, tāpēc man šī dziesma arī patīk. Vēl šajā diskā ir "Jamaica Jerk-off", kas ir kaut kāda parodija par regeju, "All the girls love Alice", kas ņirgājas par lesbietēm (varētu padomāt, ka Eltonam kā gejam būtu liels pamats šeit izcelties!), "Your Sister can twist", kas ir kaut kāda 50. gadu rokenrola klasiska gabala kopija un vēl viens grāvējs - "Saturday night`s alright for fighting", kur Eltons Džons pierāda, ka viņš ir rokmūziķis un nevis veca zeķe, protams, viņa roks ir apmēram tikpat smags un traks, kāds tas varētu būt Bojam Džordžam, bet tas mani nepārsteidz. Vēl diskā ir kaudze citu dziesmu, kas nearko īpaši neizceļas, un kuru galvenā funkcija ir eksistēt. Patiesībā es labprātāk ierakstītu pilnu disku tikai ar šī albūma tituldziesmu un ne tāpēc, ka pārējās būtu tik sliktas, bet tāpēc ka tā ir tik laba.

Ceļojošie Vilburiji ir viena no visu laiku dīvainākajām supergrupām. Gadās jau visādi gadījumi, kad vienā grupā savācas izcili mūziķi no dažādām apvienībām, taču reti tie ir tādas raudzes mūziķi kā Vilburijos. Turklāt galvenā īpatnība ir tāda, ka 5 šīs grupas dalībnieki pirms (un 4 no viņiem arī pēc) tam bija savu apvienību līderi, nevis kaut kādi fona mūziķi. Džefs Linne ar stingru roku vadīja "Electric Light Orchestra", Toms Petijs dabiski, ka dziedājā iekš "Tom Petty & The Heartbreakers", Boba Dilana vārds vispār komentārus neprasa, Džordžs Harisons jau 20 gadus vadīja veiksmīgu solo karjeru, bet Rojs Orbisons vispār bija leģenda jau kopš 50-tajiem un "Pretty Woman" laikiem. Tad nu šie 5 nebūt ne zaļie vīri ņēma un ierakstīja vienu kopīgu albūmu ar kantrijīgām bugī-vugī pop dziesmām. Galvenais plates grāvējs bija ievadošais "Handle With Care", pēc kura iznākšas singla veidā Rojs Orbisons visai drīz nomira, ir ļoti melodiska un atmiņā labi paliekoša dziesma, kurā Džordžs Harisons (tās dominējošais autors) parāda, ka 80. gadu beigās viņš savu pulveri vēl nav izšāvis. Nākamā kompozīcija "Dirty World" demonstrē Bobu Dilanu daudz tīkamākā veidā, nekā esmu pie viņa pieradis - kā stilīgu, mazliet nejauku, foršu veci. "Rattled" ir agrīnā rokenrola stilā ieturēta kompozīcija, kuru es nezinu, kurš no grupas dalībniekiem dzied, izklausās, ka tas varētu būt Linne. "Last Night" ir ne sliktāks "Last Night", nekā 15 gadus vēlāk radītā "The Strokes" pēdējā nakts (izklausās pēc Petija). "You`re not alone anymore" ar garantiju dzied Rojs Orbisons, jo viņa salkani vecišķo balsi ne ar ko sajaukt nevar, un, ja viņam vienmēr būtu šāda pavadošā grupa, viņš varētu būt mūsdienās daudz respektētāks, nekā ir faktiski. "Congratulations" ir vēl viena Boba Dilana kompozīcija, šoreiz tāda nopietnāka un skumjāka. "Heading for the Light" ir otrais Harisona veikums, noteikti vājāks par "Handle with care". "Margarita", kā varētu spriest, atkal ir vēl viens Linnes veikums, bet tad Bobs Dilans piedāvā vēl vienu savu produktu - "Tweeter and the monkey man", tādu tipisku blūza stiliņā ieturētu stāstu par kaut kādu sviestu, riktīgi foršs iekačājošs gabaliņš. Un visubeidzot disks beidzas ar "End of the line", kas ir Toma Petija pieliktais punkts albūmam un kuras videoklipā ir ļoti skumjš un tukšs Roja Orbisona krēsls. Iespējams, Vilburiji nav nevienam no šiem mūziķiem karjeras augstākais punkts, taču noteikti atmiņā viņiem pašiem šis projekts ir palicis visgaišākajos toņos.

Animation actually. It might be inventive and quite professionaly arranged in the category of stylistics but overall it`s a complete bore. The fun factor was not as high as it should be.

Is there anybody around not knowing the infamous story of Bonnie and Clyde? The most famous criminals of the Great depression, they still live in the minds of millions of people, symbolising freedom and not caring about whatever. Of course, the story of Bonnie and Clyde is certainly much more of a fairy-tale than true facts, but who cares about that. She`s beatiful (Faye Dunaway) and he`s handsome (Warren Beatty) but not a great lover, only a great bank robber. Gene Hackman is Clyde`s brother, thus completing a cast of great actors. The story and the way of narration is certainly inspired by the French new-wave but it`s still a lot of fun. What this film doesn`t really do is glorifying violence but neither does it put it down, just like some Godard would like it. But in comparison to "A bout de souffle" B&C is quite entertaining, and the characters are much more understandable. The ending is quite brief, but that`s not a problem for me. I wouldn`t call this one of the greatest films ever, that great it most certainly ain`t but it`s a very solid film truly deserving to be remembered.

Why on earth would I read a novel by an unknown German writer titled "Baikonur"? I do know that Baikonur is the place where Soviet spaceships got their start. So what? This former pilot named Beck after the death of his girlfriend (or was it wife, who cares) gets a real Sojus spaceship. But he doesn`t care about it very much, he just wants to find the place where the woman died. So he goes on a roadtrip to Hungary, where he knows she rests in a place starting with F. On the road he also takes a used car salesman, a young Czech woman named Jana and a female friend of his deceased lover. The story isn`t particulary interesting, nor is it particulary believable. One thing I totally didn`t get is why is extremely cold in Russia not far from Baikonur, since it certainly isn`t in the North, but probably H.Geyer knows more about temperatures than I do. I can`t really say that this book was no-good, but it wasn`t good as well. So you`d probably still say that it was no-good. Mainly it was second-class literature that you probably could read on a train or on the road to work (which is exactly what I did).

Tā nebūt nebija, ka biju šo filmu iecerējis skatīties. Patiesībā vakardiena bija plānota par filmas "Žestj" dienu, tomēr izrādījās, ka Lienei tā filma nelikās diezko pievilcīga un viņa to skatīties atteicās. Tā kā joprojām mums pieejamais televīzijas programmu klāsts ir vairāk nekā ierobežots, nekā labāka par "In & Out" piedāvājumā neatradās. Hovards Brekits ir vidusskolas skolotājs, kurš grasās precēties ar viņa dēļ svarā nokritušos Emīliju Montgomeriju (Joan Cusack), bet viņa dzīve negaidot apgriežas kājām gaisā, kad viņa bijušais audzēknis (Matt Dillon), saņemot Oskaru, izsaka skolotājam paldies un piemin, ka šis skolotājs ir gejs. Patiesībā arī Hovards Brekits nav īsti apjautis, ka viņam patīk vīrieši un ka ne jau nejauši viņš ir liels Bārbras Streizandes cienītājs (lai arī es nezinu, kālab šī dāma sex-minoriem varētu likties pievilcīgāka nekā neminoriem). Nu jā, tātad filma ir komēdija par vīrieti, kurš ir gejs un to neapjauš un par to, kā ir daži seksuāli neiecietīgi cilvēki, kas pret viņu tādēļ slikti izturās, bet beigu beigās izrādās, ka Amerikas sabiedrībā homofobu gandrīz nav un ka visi labo skolotāju atkal mīl. Diezgan liela daļa filmas aizgāja, kamēr es ēdu, biju dušā un darīju vēl fig viņu zina ko, tādēļ nevaru teikt, ka būtu tai rūpīgi sekojis un vēl jo vairāk nevaru teikt, ka tai būtu bijis vērts rūpīgi sekot. Ja godīgi - pēc svētdienas vakara standartiem vairāk nekā tizla filma. Kaut gan neko citu jau nevarēja gaidīt no komēdijas, ko režisējis pats leģendārais Frank Oz (pazīstams galvenokārt kā Yoda zvaigžņu karos).

Es absolūti nenojaušu, kas "Horkyne Slyze" īsti ir par grupu, vienīgais, ko esmu sapratis, ir tas, ka viņi ir panki no Slovākijas. Vēl es esmu sapratis, ka viņu teksti varētu būt visai parupji, jo ar visu to, ka no slovāku valodas neko daudz nezinu, izdirdis vārdu savienojumu "malij penis", es nedomāju, ka tas ir kaut kāds svešs termins, plus kas tie par pankiem, kas nav rupji. Stilistiski tas atkal ir kaut kāds jauns, man līdz šim nezināms pankmūzikas žanrs ar visai augstu eksperimentalitātes devu. Pa brīžiem tas izklausās baisi, piemēram, kompozīcija `Nepocujem Tamburinu` ir vienkārši atbaidoša. Tikām "Chlapcenska" ir tipisks čehoslovāku poproks. "Kybel Gitu" ir pavisam normāls pankroks, apmēram agrīno Green Day gaumē, tikai ar lielāku ātrumu. Vispār ieraksts tāds dīvains, it īpaši tādēļ, ka man nav zināms, ko tas vēsta. Varbūt tā ir kaut kāda geju vai nacistu mūzika, bet patiesībā man vienalga, jo tas tak ir pankroks un pankroks var būt jebkas. Sava odziņa tai mūzikai varbūt arī ir, taču tā noteikti nav pasaules līmeņa grupa un tā noteikti nekad neatbrauks uz Latviju. Ai, kaut kā sviests tikai rakstās.

A true classic, this one. Probably the Pistols weren`t a real band but clearly a bunch of marketed kids whom the mastermind villain Malcolm McLaren used in his evil scheme to portray punk as a return of the worst traditions of teenybop, forming a group of "pretty" or rather "punk" looking kids who didn`t know how to play their instruments, how to sing or how to do the poo-poo. But in fact they did know how to play and they did know how to write pretty catchy songs. Not all of the tracks on this album are brilliant but there`s surely enough of songs that will make you jump around as if your ass was on fire and destroy the passerby, the EMI and the Queen (especially that John Deacon, he`s such a bigmouth who doesn`t know where the duck stops). Highlights: "Holidays in the Sun", "God Save the Queen" (marvelous), "Anarchy in the UK", "Pretty Vacant", "EMI". I can`t say that this album is particulary diverse, but it`s so punk, so "I don`t care" in every way that I can`t say No to it.