Kazhes pierakstu burtnīca

Par "Īstvikas raganām" ar Lienču mazliet pastrīdējāmies. Liene bija pārliecināta, ka bijām šo filmu vienreiz jau kopā skatījušies. Es - tikpat pārliecināts, ka nē. Beigās nonācām pie kompromisa, ka es pie Lienes biju ieradies tuvāk filmas beigām un speciāli to neskatījies, lai varētu kādreiz redzēt filmu kopumā.

"Tilts uz Terabitiju" nav filma par datoriem. Patiesību sakot, tās laikā dators pat ne reizi netiek parādīts, tur nav neviena frīka, kas runā par giga- un terabaitiem un es pat šaubos, ka šādu frīku vidū šī filma varētu būt īpaši populāra.

Njā, Satyricon gan nav no tām grupām, kuras man kādreiz nešķita simpātiskas, bet tagad ir tādas kļuvušas. Iespējams tādēļ, ka grupas spēlētais black metal nav klausāms. Jā, ļoti iespējams, ka tieši tādēļ. Patiesību sakot, tas ir tieši izteikti neklausāms. Tipisks šī ieraksta piemērs ir ievadošā kompozīcija "Walk the Path of Sorrow", kas sastāv no salīdzinoši klausāmām, bet diezgan primitīvām akustiskām pauzēm, šausmīgas smadzenes saskaldošas gičas zāģēšanas un kaut kādiem pretīgiem ķērcieniem (sliktākiem nekā vairumā metāla bliču, kuras esmu pēdējā laikā klausījies). Tas viss ilgst astoņas ar pusi minūtes un tikai paretām tu gūsti atelpu no atbaidošā skanējuma, bet tad tas atkal atgriežas pie tevis un uzdzen vēmienu. Kad tu esi pietiekami nomocījies, tev tiek piedāvāta albūma tituldziesma, kura ir precīzi tāda pati kā pirmā kompozīcija, tikai bez akustiskajām pauzēm. Ja grupa zina, ko tā spēlē un kāpēc, tad man vismaz tas skaidrs nešķiet, vienkārši troksnis kaut kāds. Tālāk atskan "Skyggedans", kur bungas vismaz piešķir kaut ko ritmam līdzīgu, bet Satīra (tā saucas viņu vokālists) radītās skaņas ir pietiekami pretīgas, lai tu jau sen būtu šo albūmu izmetis miskastē. Pēkšņi grupa tevi izdomā pārsteigt un "Min Hyllest Til Vinterland" iesāk kā skaistu akustisku balādi ar norvēģu tautas mūzikas elementiem, bet tu jau zini, ka tūliņ būs ķērkšana, tūliņ būs zāģis, kas baudīšanu padara diezgan grūtu, tomēr vismaz pirmā minūte paiet mierīgi un tikai otrās minūtes vidū Satīrs sāk brēkt, bet šoreiz viņš to dara diezgan reti un pat ne pārāk atbaidoši, vienīgi melodijas šai dziesmai visām tās četrarpus minūtēm nepietiek, interesanta tā nav, bet vismaz klausāma. Toties "Into the mighty forest" ir kārtējā pārslēgšanās - klasika/metāls, un metāls ir tikpat puvušu miesu izdalošs kā iepriekšējās ieraksta dziesmās, bet vislabāko rēcienu Satīrs piedāvā "The Dark Castle in the Deep Forest" sākumā - patiešām uzslavas cienīgs pretīgums. Vispār gribas teikt, ka šis albūms ir īsteni pretīgs un nebaudāms, jo tieši tāds tas ir. Protams, es kaut ko šajā mūzikā nesaprotu, bet ja tu man nepierādīsi, ka tur ir kaut kas saprašanas vērts, tad es tīri labi varu izdzīvot arī tāpat.

Melno princi es patiesībā biju jau lasījis, taču bija tas salīdzinoši sen - vai nu 12. klasē vai 1.kursā, precīzi vairs nepateikšu. Ko gan es pateikšu, ka tas bez šaubām ir viens no ievērojamākajiem angļu rakstnieces Airisas Mērdokas romāniem, kas ne bez pamata atradis mitekli manā grāmatu plauktā.

Reti, bet tomēr gadās, ka filma mani pārsteidz. Nē, nav tā, ka es būtu šausmīgi snobiski noskaņots tipāžs, kurš vienmēr "zina labāk", var paredzēt uz priekšu... un tomēr. Ir tādas filmas, kurās tu ar paredzešanu nenodarbojies - piemēram, "The Science of Sleep" vai "A Scanner Darkly" ir tieši tādas. Bet ir tādas filmas, kur tu jūti, ka notikumu virkne neizbēgami tevi aizvedīs līdz punktam A, bet vienā brīdī tu saproti, nē - tu esi maldījies.

Atzīšos godīgi, ka līdz nesenam laikam es pat nenojautu, ka Royal Hunt nepārstāv vis kādu no lielajām "metāla" valstīm - ASV, Lielbritāniju vai vismaz Vāciju, bet gan popmūzikas ziņā provinciālo Dāniju. Izņemot brāļus Olsenus es patiesībā pat nevienu šīs valsts mūziķi tā no galvas iedomāties nevaru, ieskatīšanās Vikipēdijā gan iedeva vēl pāris zināmus vārdus - Aqua, Michael Learns to Rock (patīk man šis nosaukums!), Safri Duo, The Raveonettes. Tomēr pat fakts, ka tur dzimis Larss Ulrihs no Metallica, nedara Dāniju par smagā roka paradīzi, līdz ar to nevar ņemt vērā, ka "Royal Hunt" nav meinstrīma metāla blice.

Noskatījāmies trešo no Maikla Peilina ceļojumu piezīmju raidījumu cikliem - "80 dienās apkārt pasaulei" un "Himalajiem" šoreiz seko Peilina ceļojums pa Sahāru. Tāpat kā tas bija Himalaju filmas gadījumā, nav tā, ka Peilins visu raidījuma laiku to vien dara, kā vazājas pa peizāžām - toreiz kalniem, šoreiz tuksnesi. Liela raidījumu daļa aiziet, iepazīstot dažādās cilvēku grupas, kas dzīvo apkārt Sahārai. Līdz ar to arī Peilina apmeklēto valstu kopums ir diezgan bagātīgs - Gibraltāra, Maroka, Rietumsahāra, Mauritānija, Senegāla, Mali, Nigēra, Alžīrija, Lībija, Tunisija un Sūta (nezinu, kā pareizi latviešu valodā rakstāma Ceuta).

Kad uzzināju, ka pēc Kadzuo Išiguro romāna "Dienas atlikusī daļa" eksistē tāda paša nosaukuma filma, kura turklāt vēl skaitās laba un pat tika nominēta vairākiem Oskariem (skaitā 8, lai gan beigās nedabūja nevienu), man nebija divu domu - filma ir jānoskatās. Turklāt papildu filmas skatīšanās iekāri veicināja vēl viens faktors - galvenajās lomās šeit spēlē Entonijs Hopkinss un Emma Tomsone - aktieri, kuru vārdi šaubas nerada.

Turpinot savu stratēģiju datora attīrīšanā no filmām, kas tajā mitinājušās jau gadiem ilgi, pievērsos Kim Ki-duka filmas "Sala" skatīšanai. Šo filmu man, ja nemaldos, ieteica kādreizējais kolēģis Delfos - Kaspars Bankovskis, kas ir liels orientās pasaules mākslas cienītājs. Taču es biju arī dzirdējis, ka šī filma īpaši baudāma acij neesot, bet es vienlaikus arī nebiju pārliecināts, ka runa bija tieši par šo Kima filmu.

Reizēm gadās, ka es lejuplādēju kādu filmu un tikai pēcāk aizdomājos, kāpēc to vispār esmu darījis. Vismaz ar "Orange County" tas ir tipisks šāds gadījums. Kaut kur man bija zemapziņā iesēdies, ka šo filmu vajadētu noskatīties, lai arī īsti drošs, kas tā tāda ir, es nemaz nebiju.