Kazhes pierakstu burtnīca

Manā pazīšanās ar Deiva Grola grupu "Foo Fighters" šis albūms gluži, kā arī tas atbilst hronoloģijai, bija otrai. Žēl tikai, ka kā pirmo es neklausījos grupas debijas ierakstu, bet pēc "Color and Shape" iznākušo "Nothing left to lose". Patiesībā es gan nezinu, kāpēc lai man tā būtu žēl, bet pareizi tas noteikti nav.

Vakars vakar pie NxN izvērtās ļoti jauks un to nebūtu bijis prātīgi sabojāt, skatoties kādu smagnēju "gruzilu", līdz ar to izvēlējāmies labi zināmu vārdu - Robinu Viljamsu, kas vislabāk zināms kā muļķīgu un ne pārāk kvalitatīvu komēdiju varonis (protams, ir arī izņēmumi viņa biogrāfijā - piem., "Dead Poets Society"). Filma gan neizrādījās gluži komēdija, bet sagruzīties no tās skatīšanās vismaz es arī nevarēju.

Nē, nupat man metāls ir jau patiešām pilnīgi piegriezies. Un ko citu var gaidīt, ja tu diendienā to vien dari, kā to klausies? "Macbeth" ir kārtējā gotiskā metāla grupa, kas, kā jau ierasts, pārstāv rokmūzikas ziņā apšaubāmu zemi - Itāliju.

"Generation P" manā uztverē neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem Peļevina darbiem, un, tā kā es šo krievu rakstnieku vērtēju patiešām augstu, tad tas ir nopietns atzinums. Protams, kad es to lasīju iepriekšējo reizi, daudz kas no tur aprakstītā man nebija īsti skaidrs - tomēr es biju vēl pavisam zaļš vidusskolnieks ar diezgan šauru zināšanu loku. Tāpēc arī saņēmos šo grāmatu pārlasīt (vispār, kā var novērot, pēdējā laikā nodarbojos nevis ar jaunu grāmatu lasīšanu, bet veco pārlasīšanu, tāda nostādne izveidojusies).

Atzīšos, ka šobrīd nepacietīgi gaidu, kad būs garām divas lietas manā dzīvē - maģistra darba rakstīšana un 9. mp3 disks. Kamēr ar maģistra darbu viss ir skaidrs - līdz šīs nedēļas piektdienai tas ir jāpabeidz un ne vēlāk kā pirmdien jānodod, ar šo disku situācija ir mazliet bēdīgākā. Rindā aiz "Candlemass" gaida vēl tādi simpātiski izpildītāji kā "Empyrium", "Macbeth" un "Michael Schenker Group", arī otrais "Foo Fighters" albūms īpaši nesteidzas pats sevi noklausīties. Īsi sakot, es gaidu, kad beidzot būs pāri mana metāla ierakstu ēra (kurai teorētiski ar šo disku būtu arī jābeidzas).

"Fly on the Fall" oficiāli neskaitās viens no labākajiem AC/DC albūmiem un netiek dēvētas par jauno "Back in Black" viena gluži vienkārša iemesla dēļ - šis albūms patiešām nav nemaz tik ievērojams, lai tam dziedātu dižas slavas dziesmas. Visīsākais tā raksturojums būtu - vienkāršs AC/DC, bez nevienas izteikti izcilas kompozīcijas, ok, daži gabali ir tīri interesanti, bet ne vairāk. Diezgan būtiska ieraksta problēma ir problēmas ar Braiena Džonsona balsi, ja tu esi radis viņu dzirdēt tādu kā, piemēram, "Hell`s Bells" izpildot, tad šeit viņš tāds vairs nav, ne tuvu ne. Protams, viņš joprojām nav gluži vājš vokālists, bet viņa balss spēks ir ievērojami samazinājies un līdz ar to lielākais uzsvars šajā albūmā tiek likts uz brāļu Jangu ģitāru saspēli. Reizēm tā ir izdodas patiešām laba, kā dziesmā "Playing with girls", reizēm - ne tik ļoti. Noteikti pie albūma mīnusiem ir pieskaitāms salīdzinoši mērenais ieraksta temps, te nekas nenotiek fenomenāli ātri un pa brīžam šķiet, ka bez šī albūma es tīri labi varētu arī iztikt. Piemēram, "Hell of high water" ir tik tukša kompozīcija, ka tai veltīt vairāk kā pāris vārdus jau ir nepamatota greznība. "Fly on the wall" ir labs ievads, rifs gan ir apmēram tāds pats kā iekš "Highway to hell", bet problēma ir tāda, ka tālāk dziesma ne par ko lielāku neattīstās un rodas sajūta, ka Džonsons ir bišķi par traku aizsmacis. Spēcīgāks gabals ir "Shake your foundations", kurā tu jūti lielāku līdzdalību brāļu Jangu pasaulē, taču atkal jau Džonsons to visu nedaudz sabojā. Vispār gribētos izteikt patiesas skumjas par to, kā viens tips varēja dažu gadu laikā tik ļoti "novājēt" - ja astoņdesmito sākumā ar viņu nevarēja sacensties neviens līdzīgu grupu dziedātājs, tad astoņdesmito gadu vidū ne viens vien viņu varēja pārspēt. Protams, rock`n`roll lifestyle tur varētu būt pie vainas. Bet man ir gluži vienalga, kāpēc Džonsona balss nerullē, ja tā nerullē.

"Annihilator" no vidusskolas gadiem man palikuši atmiņā ar savu nosaukumu un albūma tituldziesmu, kura visvairāk izklausas pēc kādas Motorhead kompozīcijas - tas pats pamatīgais temps, tas pats vienkāršais un neambiciozais ritms, tā pati Lemija balss (lai arī šis dziedātājs, protams, nav Lemijs), lai arī tagad, ja tā padomā, tad, iespējams, te ir arī šis tas no "Judas Priest". Taču ir skaidrs, ka Annihilator nav ne vienas, ne otras augstāk pieminētās grupas klons - iedomāties dzelžos tērpto Robu Halfordu dziedot easy listening balādi "Hell is a war" (stulbs nosaukums, ne?) es vismaz nevaru, pat Metallica kaut ko tādu nespēlētu, tas jau drīzāk ir "Extreme" vai "Crowded House" repertuāra skaņdarbs. Nemaz nerunāsim par 45 sekundes īso instrumentālo "Bliss", kas ir tik viegls kā spalviņa. "Second to none" savukārt ir vēl viena Judas Priest stila kompozīcija, kurā Anihilatori sevi apliecina kā veiklu pirkstu īpašniekus, to turpinot arī ne tik ļoti veiksmīgajā "Annihilator" (kas jau sāk vilkt uz "Manowar" pašparodiskumu). Vispār rodas sajūta, ka Annihilator ir divas grupas - viena spēlē dusmīgo "21", bet otra - balādisko "In the Blood". Es zinu, ka arī Black Sabbath spēlēja balādes, bet tās bija metāla balādes, nevis tādas dziesmas, kuras pat "Creed" atzītu par pārāk popsīgām. Nē, Creed varbūt tās tomēr izpildītu, bet Creed tomēr ir mēsls. Vispār Annihilatora balādes ir patiešām nožēlojamas un ja "King of the Kill" būtu mini albūms ar tikai roķīgajiem trekiem, tādiem kā "Speed", tad tas būtu lielisks EP, bet kā albūms ar kādām 5 bezjēdzīgām balādēm tas mani īpaši nepārliecina.

Ja nemaldos, Nazareth vēl mūsdienās kaut kur pastāv un ir pat vismaz vienreiz uzstājušies Latvijā, taču patiesībā man tas ir gluži vienaldzīgi, jo es neticu, ka 2007. gada Nazareth varētu būt kaut uz pusi tik labi kā 1977. gada Nazareth, bet pat tolaik viņi nebūtu bijuši mana mīļākā grupa pasaulē.

"The Magic Christian" ir ļoti savdabīga sešdesmito gadu beigu angļu komēdija, kurā centrālie ievērības cienīgie momenti ir:

Ričija Blekmora grupa "Rainbow" savulaik bija uzskatāma par vienu no "Deep Purple" alternatīvajām versijām - kad pašķīrās Gilana un Blekmora ceļi, Blekmors parasti atveldzi meklēja iekš "Rainbow", bet gadījumos, kad no grupas tika izspiests Gilans, viņš vai nu uzstājās kā "Ian Gillan Band" vai (kad bija jēgu pārdzēris) pievienojās "Black Sabbath", lai ierakstītu vienu no šīs izcilās grupas nožēlojamākajiem albūmiem.