Kazhes pierakstu burtnīca

Un tagad ieklausies sensacionālajā apgalvojumā - "My Dying Bride" gotiskais doom metāls man šķiet visnotaļ simpātisks. Labi, varbūt ne gluži simpātisks, bet nebūt ne tik pretīgs, kā varētu gaidīt. Protams, tas nenozīmē, kas šis albūms kā tāds ir īsteni baudāms - ievadošais "Erotic Literature", piemēram, vismaz kompozīcijas sākumā ir manām ausīm ļoti pat derdzīgs, it īpaši ievērojot nepavisam ne cilvēcīgo grupas vokālista rūkšanu. Taču no tīri melodiskā viedokļa My Dying Bride ir lieliska metāla grupa un pat šajā pašā "Erotic Literature" atsevišķas pasāžas man patīk tīri labi, tikko tu esi pieradis pie grupas vokālu manieres. "Sear Me" izklausās pēc agrīno gadu (apmēram - "Master of the Puppets") laika Metallicas, kas bagātināta ar šādu tādu stīgu mūzikas instrumentu piesaistīšanu un tieši konkrēto kompozīciju - "Sear" - es uzskatu par tiešām skaistu sava žanra pārstāvi. Tāpat nevar neuzteikt klasiskās mūzikas un šausmu filmu noskaņās veidoto "Silent Dance", kurai ar metālu nav vispār nekā kopīga. Arī "The Bitterness and the Bereavement" ir stilistiski kaut kas pa vidu starp Metallica un Apocalyptica, un šajā kompozīcijā pat briesmīgie vokāli iederas tīri labi. Pa brīžam "My Dying Bride" pieliek pie mūzikas ātruma un jāsaka, ka ātrums nav viņu lielākais pluss - "The Forever People" ir diezgan bezjēdzīga kompozīcija, cik nu es varu spriest. Viņu pluss ir simfoniskās manieres metāls un tādas kompozīcijas kā "The Return of the Beautiful" (lai arī Ārona Steintorpa balss man ar skaistumu gluži neasociējas).

Atzīšos - Ziņģim bija taisnība, kad viņš mani uzskatīja par So 80`s fanātiķi - vismaz citu attaisnojumu faktam, ka es kādreiz biju radikāls šī albūma (vai vismaz vairāku tā dziesmu) cienītājs, es atrast nevaru. Kas ir 80-to gadu Slade? Droši vien precīzākais raksturojums būtu: (Duran Duran + Def Leppard)/2.

Atzīšos pavisam godīgi - šī britu grupa man ir tikpat pazīstama kā jebkura cita britu grupa, par kuru neko nezinu. Atzīšos vēl godīgāk - manos plānos neietilpst iegūt kādu detalizētaku informāciju par šo grupu.

It seems to be a cult movie, although I don`t know what`s so great about it. Basically what we have here is a horror-comedy which is not very scary and not very funny most of the time. Some S-Mart dude who has cut off his hand and replaced it with a chainsaw gets inside a timewarp and finds himself in the fourteenth century where he must fight army of the dead. What stands out? Monsters (the so called `dead`) are made out of rubber. Nice, isn`t it? There are some skeletons (lots of them in fact) and they move something like one frame per second. If that`s OK with you in some scenes where the skeletons are not too close to the camera it can be clearly seen that they are indeed men in grey overalls with bones painted on them. I have to admit that at least some part of this must be done on purpose. But I still think that terrible acting and silly phrases by the leading character Ash (played by Bruce Campbell) are not entirely a gag, for the same actor had worked on the prequels of the film which were plain horror movies and I guess he must have acted like that in those films as well.

Clawfinger nekad nav varējuši kļūt par maniem personīgajiem mīluļiem un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā viņi varētu to paveikt. Žēl. Jo idejiski šī anti-rasistiskā un panciski noskaņotā grupa man ir simpātiska.

Šo filmu lejuplādēju tāpēc, ka tā pēc IMDB datiem ir viens no populārākajiem pagājušogad mirušā lieliskā Filipa Nuarē kino darbiem. No filmas angliskā nosaukuma ("Rotten Cops") desmit sekundes pēc filmas sākuma sapratu, ka šo filmu esmu jau redzējis...

Šis ir tas Black Sabbath albūms, kas sākas ar Sweet Leaf ievadošo leģendāro lūpoto klepošanu. Šis ir, kā tiek apgalvots, vissmagākais Black Sabbath albūms. Šis ir albūms, kurā ir atrodamas vairākas patiesi epohālas BS dziesmas, bez kurām nebūtu bijusi Metallica, bez kurām nebūtu bijuši Slayer, nebūtu bijuši Pantera un pat ne Children of Bodom (nezinu gan, kāpēc pieminēju pēdējos).

The first part of the famous trilogy by Krzystof Kyslovsky. Juliette Binoche who also played in `The Unbearable Lightness of Being` plays a woman who loses her husband and child in a car accident (just like in 21 Grams). After that she doesn`t spend much time around other people (just like in 21 Grams) and has her freedom. Of course, the similarities with the 21G movie end pretty fast for in a European movie it is not a strange thing by any means that she has sex with her husbands best friend just to tell him that he doesn`t need her. The husband was a composer although it seems that his wife was the author of most of his works. There`s also a strip dancer who lives in the same house as the central widow and gets scared when she notices her father among the spectators of the show. The deceased husband turns out to have cheated on his wife for a few years and his girlfriend is pregnant but the reaction of the Binoche character is nothing like what you could expect from a Hollywood movie (for it ain`t no Hollywood movie). The images are very interesting, mainly there`s focus on the blue colour for it`s what the title says. Another thing to mention - the ending is quite similar to that of Donnie Darko (as camera passes from one person to another). And it`s the blue of loneliness and only partly the blue of hope we`re talking about.

Otrajā Ripping Yarns sezonā bija tikai 3 sērijas, līdz ar to noskatīšanās process divkārši saīsinājās. (aprakstu, kas ir šis seriāls, skatīt pie pirmās sezonas apraksta, es takšu nesākšu te atkārtoties, es takšu nesākšu te atkārtoties, es takšu nesākšu te atkārtoties).

Tims Alens, Džons Travolta, Martins Lourenss un Viljams Eič Meisijs (ar Reju Liotu kā galveno otrā plāna personāžu) atklāja mums filmu skatīšanās sezonu Ziņģa un Žeņas miteklī Zolitūdē. Un šī ir tipiska filma, kādu skatīties kompānijā lielākā par diviem cilvēkiem - tomēr uz nekādu mākslinieciskumu nepretendējošas komēdijas ir vispiemērotākās filmas, ko skatīties trokšņainā kompānijā (lai arī jāatzīst, ka vismaz šoreiz trokšņaini bijām tikai Liene un es).