Kazhes pierakstu burtnīca

"Trakie" bija viena no tām filmām, kuru lejupielādei es veltīju daudz laika. Patiesībā tik bieži tas nenotiek, ka es esmu gatavs vairākas dienas (vai pat nedēļas) gaidīt uz filmu. Mūsdienu lielo ātrumu laikmetā šāda ilga filmas gaidīšana ne tuvu vairs nav norma, pat man, taču Jana Svankmajera dēļ esmu gatavs arī uz izņēmumiem. Vienīgā viņa filmu vaina ir tāda, ka man tās neizbēgami nākas skatīties vienam - atrast kādu, kas gribētu ar mani kopā skatīties uz rāpojošām pa zemi mēlēm, ir pagrūti. Turklāt, lai gan Svankmajers pats filmas ievadā pastāsta, ka šī filma būs tāds pats mēsls kā visas citas šausmu filmas, vecais čehs, protams, blēdās. Filmā viņš mēģinājies apvienot marķīza de Sada perversijas ar Edgara Alana Po baisajiem stāstiem un jāatzīst, ka tas viņam izdevies visai atzīstami. Galvenais varonis - Žans Berlo cieš no mēnessērdzības - naktīs viņam rādās murgi, ka ieradušies sanitāri no trakonama, lai viņu savākt, kā rezultātā Žanam raksturīgs izdemolēt visu istabu. Kāds dīvains Marķīzs ņemas viņam palīdzēt. Pats Marķīzs gan ir visai aizdomīgs - viņš nēsā parūku un braukā karietē, kamēr citi cilvēki labprātāk pārvietojas ar autobusu (jo darbība vismaz kaut kādā mērā notiek mūsdienās). Šis Marķīzs savā pilī organizē šausmīgas Dievu zaimojošas orģijas, kas Žanam liek vai trakam palikt. Un vēl trakāks viņš paliek, kad Marķīzs viņu nogādā trakonamā, kura vadītājs ir tips, kas ir vismaz tikpat ekscentrisks kā Marķīzs pats. Un tad Žanam viņa iecerētā meitene atklāj, ka trakonamā darās baisas lietas - Marķīzs un tā vadītājs doktors Mūrlops patiesībā ir izbēguši trakie, kas sagūstījuši īsto slimnīcas vadību un to Žanam ir jāatbrīvo. Viss jau būtu labi, ja neizrādītos, ka trakie ir mazāk traki nekā normālie ārsti, kas izmanto kaut kādas brutālas ķermeņa vājināšanas metodes (piemēram, izrauj mēles vai izdur acis, lai vājinātu miesu un vienlaicīgi stiprinātu prātu). Kopumā - ļoti baisa filma. Man patīk!

Visited the new aquapark in Lielupe today. Nothing unexpected. Been there, done that - so they say, and so do I. Most of the stuff pretty much reminded me of a similar institution I visited in Germany near Vlotho. One thing that was totally cool were the lifeguards which didn`t behave in a pleasant manner and refused to tell the exact time because the ticket lasted for 4 hours and for extra time extra money should be paid (and don`t you even think that there would be some clocks on the wall, those people aren`t stupid, you know.

How can I rate a book which I didn`t understand? I don`t really know. I can provide some information on the book, but that`s it. We have here quite a lot of stories and a play. The stories leave me absolutely clueless. They tell about Jews I presume and arabs or something like that. What they mainly do - is wasting the paper, I know that this is supposed to be impressionism or something of that kind but it bores be to death. Nothing ever happens in those stories. For example, the long story "My Heart" is something like 80 letters written by a chick to two guys plus telegramms and letters to minor characters. But all those letters are about nothing. And there`s "The Peter Hille Book" - it`s also quite long and presumably is about wanderings with some mythological creature, but it has no real story line and it leaves me sleeping in the end. Then there`s the play "Die Wupper" (as far as I know Wupper is a city). What is it all about? Nothing. There are factory workers present, and there`s the factory owner, that`s the most I can tell. Damn, am I stupid. How on earth could I understand what this is all about? I can`t rate this book extremely low for I must admit that I didn`t get it. Probably somebody else will. Who knows.

This film is considered as one of the greatest in the categories thriller/crime. I didn`t really understand why it was supposed to be that good. Ok, we got an unfortunate car salesman who arranges that his wife is kidnapped and a lot of money is asked from her arrogant and rich father. We got Steve Buscemi and another fellow as the kidnappers, whose plans go wrong after they start killing people. We got a pregnant police officer named Marge working on the case of killings very well. We got her private life which is slow and simple just like her attitude handling the case. But we haven`t got particulary much more than that. From a film that`s supposed to be great I require it to be at least very good. But this one didn`t seem like what it was supposed to be.

Vecais Nīls Jangs pirms 17 gadiem nebija tik vecs kā šodien un tomēr jau "Freedom" diskā viņš neizklausās pēc pirmā svaiguma mūziķa. Galvenais grāvējs albūmā "Rockin` in the Freed World", kas tajā pārstāvēta gan garlaicīgā akustiskā, gan mazliet smieklīgi metāliskā, bet tomēr tīri pieklājīgā metāla izpildījumā. Dziesma principā labi iekačā, lai gan nekāds šedevrs tā, protams, nav. "Crime in the City" ir diezgan tipisks blūza stāsta gabals, neko pielikt, neko atņemt. Tīri laba ir balāde "Don`t Cry", kurai gan nedaudz pietrūkst dzīvelīguma. Vispār viss albūms ir ļoti mierīgs un astoņdesmito gadu rokam raksturīgs - tādas kompozīcijas kā "Eldorado" (kas gan laikam bija kovers) vai "Someday" vienkārši kliedz kā savas desmitgades pārstāvji. Vispār albūms ir ļoti vienveidīgs - "Wrecking Ball" ir vēl viens "Someday", "No More" pavelk uz neizteiksmīgas "Dire Straits" kompozīcijas pusi utt. Tad jau patiešām labāk klausīties "Miroņa" skaņu celiņu, nekā šito disku.

Kā es nupat izlasīju Vikipēdijā un "All Music Gaidā", izrādās, ka Shadows of Knight ir ļoti ietekmīga Čikāgas blūzroka grupa, kas atstājusi lielu ietekmi uz 70-to gadu britu pankiem. Ja man tas nebūtu pateikts, es nebūtu iedomājies. Man drīzāk būtu šķitis, ka tā ir grupa, kurai katastrofāli trūkst pašsacerētu dziesmu un kura profitē no svešu gabalu koverēšanas, neko īpašu ar tiem neizdarot. Mazliet netīrā garage rokam raksturīgā skaņa, protams, ir ok, bet kaut ko tādu ūberkrutu es šajā bandā tiešām nesaskatu. Jā, viņi koverē tādus populārus gabalus kā "You Can`t Judge a Book by Looking at the Cover", "I Just Want To Make Love To You", "Hoochie Coochie Man", "I Got My Mojo Working" utt., bet kas gan tolaik šos gabalus neizpildīja? "Let it Rock" vispār ir kaut kāds 50-to stila gabaliņš, ko Litls Ričards varbūt spētu pataisīt par kaut paliekošu, bet ne jau Bruņinieka ēnām tas būtu izdarāms. Tur ir arī pāris "oriģinālās" kompozīcijas - "Dark Side", "It Always Happens That Way" un vēl pārītis, bet tās visai minimāli atšķiras no dziesmām ar "ārējiem" autoriem. Man kā bonuss diskam pievienots ir "Someone Like Me", kas neietilpa oriģinālajā platē, bet iznāca tikai kā singls, vispār dziesmai nav ne vainas, ja neskaita vienu kopīgo "Shadows of Knight" mīnusu - minimālo atšķirību starp šo grupu un tūkstošiem citu tādu pašu šī laikmeta mūziķu.

Although I never considered myself a big Oasis fan I never hated the band as well. And why wouldn`t I listen to it`s new album? So I did. The album didn`t strike me with any songs that would ultimately become my "anthems of the season" but it proved to be quite a solid one. Songs like "Mucky Fingers", "The Importance of Being Idle" and "Guess God Thinks I`m Able" surely deserve to be recorded by the band that once was considered a very good one. The basic problem of Oasis surely is diversity - an aspect in which the band was never particulary strong. The Beatles similarities are her just as they always were, especially they can be felt on "Let there be Love" - a song about which I`m sure that both Oasis and John Lennon wrote it more than twice before this occasion. "A Bell will ring" on the contrary is a song that I enjoy to the limit.

Jau trešais Etvudas (Atvudas) romāns, ko esmu izlasījis pēdējo dažu mēnešu laikā, turpina mani novērst no pārliecības, ka šī varētu būt tā saucamo dāmu romānu rakstniece. Gluži otrādi - Oriksa un Kreiks ir vēl viens "Handmaid`s tale" līdzīgs gabals par pasauli, kura izmainījusies līdz nepazīšanai negatīvajā nozīmē. Romāna galvenais varonis Sniegavīrs ir (iespējams) pēdējais cilvēks, kas pārdzīvojis Kreika izraisīto globālo infekciju. Kreiks kādreiz bija Sniegavīra draugs Glens, laikos, kad pašu Sniegavīru vēl sauca par Džimiju. Oriksa bija sieviete no kādas Āzijas valsts, kas bija kļuvusi par bērnu prostitūcijas upuri, bet principā pret šo savu nodarbi izturējās ļoti mierīgi un atturīgi un vispār - centās nesatraukties. Romāna darbība norisinās 21. gadsimtā, kad cilvēki sasnieguši ievērojamus rezultātus gēnu inženierijā - radījuši suņu un vilku, cūkas un cilvēka, kā arī vēl kaut kādu citu dzīvnieku krustojumus un Kreiks ir sagatavojies jauna veida cilvēku - tā saukto Kreikeru radīšanai. Kopumā Kreiks, protams, ir trakais zinātnieks, kas izlēmis mainīt pasauli uz labo pusi, izdarot tajā kaut ko pilnīgi maniakālu. Tikām Džimijs vienīgais, ko patiešām iekāro, ir Oriksa, kas ir vienlaikus viņu abu mīļākā. Romānam ir visai tipiskas atvērtās beigas, kad Sniegavīrs iet sastapties ar vēl kaut kādiem izdzīvojušajiem cilvēkiem, nezinot, ko šī sastapšanās viņam nesīs. Ja salīdzina ar "Handmaid`s Tale", Oriksa un Kreiks ir oriģinālāka pieeja, mazāk ietekmējusies no Orvela, Hakslija un tamlīdzīgajiem, padarot šo grāmatu arī sižetiski interesantu. Protams, mani mazliet smīdina Atvudas pieeja nākotnes tehnoloģijām - klonēti cilvēki un kompaktdiskos uzglabājami dati, tipiski mūsu laikmeta datori un kaut kādas pilnīgi kreizī pārvietošanās tehnoloģijas, bet to laikam varu piedot - tas tomēr ikvienam ir skaidrs, ka Atvuda nav nekāda grandiozā tehnoloģiju pārzinātāja un viņai to iesaistīšana romānā ir tikai līdzeklis un nevis mērķis.

Mammas un tēti vienā ziņā bija unikāla hipiju grupa, unikāla savā autentiskajā hipijiskumā, savā ticībā brīvajai mīlestībai, zālītei un brīvībai no visām sabiedrības važām. Un, protams, grupa bija unikāla savā naivumā. Reālajā pasaulē izrādījās, ka viņi visi viens uz otru bija greizsirdīgi, ka viņi nespēja viens ar otru ilgi sadzīvot un daļai grupas dalībnieku (it īpaši "mammai Kasai") tas viss beidzās nebūt ne brīvi, hipijīgi un laimīgi. Taču 1966. gadā, kad grupa ierakstīja savu pirmo albūmu, nekas neliecināja par nākotnes ķibelēm. Grupai izdevās savā pirmajā ripulī iedabūt uzreiz divus izcilus paliekošus muzikālus numurus - "Monday Monday" un "California Dreamin`". Otrā dziesma vispār ir viena no manām 60. gadu iecienītākajām kompozīcijām. Starp pārējām 10 albūma dziesmām ir vēl dažas ļoti uzteicamas kompozīcijas - salīdzinoši jestrais "Straight Shooter", "Go Where You Wanna Go" un antīkā nozīmē iekačājošais "Somebody Groovy". Kopumā stilistiski grupa ir kaut kas pa vidu starp Beach Boys, The Hollies un agrīniem bītliem ar tādu piezīmi, ka grupā ir divas sievietes, līdz ar to vokālajās harmonijās nevienam vecim nav jāspiedz falsetā. Kopumā - ļoti kvalitatīva 60. vidus popmūzika, lai gan, protams, tā patiešām ir "popsa" - no smaguma ne miņas, no muzikālas uzdrīkstēšanās - tāpat.

Having already read a novel by this author I decided - why wouldn`t I read a collection of stories that was also included in the book of "Higher Hopes" I took from the library. And it proved quite a positive experience. Some of the stories aren`t particulary spectacular, I must admit that the most of them haven`t found a place in my heart to stay but because of a few perfectly atmosperical and very interesting stories this still deserves a high rating. The absolute pinnacle surely is "The mirror tale" which I remember having read at school. It`s about a young woman that dies and relives her life backwards. It`s something like the first time she meets her boyfriend is the last, her mommy gets picked up from the cemetary, she has to forget, how to read and to speak. Touching. Very touching indeed. Then there`s "Der Gefesselte" - a weird man who`s tied by a rope and performs like that in the circus, who`s afraid that his ties may be broken. And "Where I live" - a man suddenly finds out that his apartment has gone one staircase lower, and how he copes with that. Of course, there are other stories as well, but these are the most outstanding ones. My conclusion - if you read it, be ready to skip the boring stories, and you`ll be rewarded with the good ones.