Kazhes pierakstu burtnīca

Par "Aerosmith" parasti ļaudis izsakās, ka septiņdesmitajos gados viņi bija gandrīz Stounu (vai pat ne gandrīz) kalibra grupa, kas vēlākajās desmitgadēs savu reputāciju ievērojami sabojājusi, sākot intensīvi sadarboties ar "outside songwriters" un darot visu iespējamo, lai paliktu publikas uzmanības lokā, lai tas nozīmētu kaut "I don`t want to miss a thing" stila balāžu izpildīšanu.

Reti, bet tomēr gadās uztrāpīties uz filmām, kuras spēj tevi patiešām pārsteigt un izrādīties nebūt ne tādas, kā tu būtu gaidījis.

Lasot šo Viktora Jerofejeva memuārisko grāmatu, es saskāros ar tipisku problēmu, kas mani mēdz piemeklēt dažādu rakstnieku sakarā - es parasti lasu tikai tādu cilvēku memuārus, kuru faktiskos darbus es nemaz nepazīstu. Un šis ir vistipiskākais gadījums. Maksimums, ko es varētu teikt par Viktoru Jerofejevu, ir tas, ka viņa vārdu es kaut kur esmu dzirdējis.

ZZ Top ir vislabāk zināmi bārdu dēļ. Bārdas viņiem varbūt nav tik kuplas kā Krišjānim Baronam, taču noteikti garākas. Un tas jau šo to liecina. Muzikāli viņi vienmēr ir bijuši blūzā un bugijā bāzēti rokeri, kas nav aizrāvušies ar sarežģītām kompozīcijām un kuru dziesmu tematika reti sniegusi pāri dažādu sievietes ķermeņa daļu apdziedāšanai.

First thing to mention - it`s one novel and not two novels, although it may seem that they are completely different. Every second chapter in the book comes from the first novel and every other - from the second. Wait, I said that there was only one novel. It`s not that easy to tell not only because of the structure but much more because of the content. On the first glance they seem to have nothing in commong - Wonderland is about a dude who works for the government in the area of untraditional cryptography while the other one tells about a man who arrives in a city that can`t be left. Lots of stuff happens in Wonderland while nothing happens at the end of the world. Unicorns, jazz and rock`n`roll, sex with a librarian and no sex with a granddaughter of a scientist, strange creatures living in the underground, old dreams, a man separated from his shadow, more unicorns, an old colonel who plays chess, crackers and much more can be found in the book. Not to be read by a person that has no interest in music, classics of the cinema and mysterical nonsense. Very good, Simon says. Not for everybody though.

Atzīšos - mana iecere noklausīties visus manā kolekcijā esošos ierakstus ir debīla un pašnāvnieciska. It īpaši tas attiecas uz "agrīnajiem" metāla diskiem.

Moby is not cool anymore, so they say - and this album is bad. But I say - it`s not bad at all. Probably it isn`t very fast and furious but I don`t think that Moby ever recorded much music that was. Ok, he`s gone a bit too poppy (for example, on "Raining again" he sounds like an even poppier Depeche Mode), "Beautiful" is ok, although very poppy as well. "Lift me up" is a good single. "Temptation" is also good. Basically there are no real stinkers on the album, although not many highlights either.

Tā kā mani apraksti lielākoties sastāv no manas dzīves atstāstījuma, būtu grēks nepieminēt, no kurienes es pazīstu Rodžeru Žeļazniju (kā autoru). Patiesībā nekā daudz, ko stāstīt, nav - kaut kad vēl skolas laikos es iepazinos ar tā saukto "Moškova bibliotēku" - lielāko Krievijas interneta bibliotēku, kur vismaz tolaik pilnībā tika ignorēts tāds jēdziens kā autortiesības. Un šajā bibliotēkā bija tops ar vislabāk novērtētajām grāmatām. Un šajā topā 10niekā bija vairāki Žeļaznija darbi.

Ar šo grāmatu man saistās divi stāsti. Viens - komisks. Otrs - pilnīgi nekāds.

"Traģēdijas teātris", kā jau var nojaust, spēlē gotisku nāves metālu, lai arī pēdējos gados, kā esmu dzirdējis, grupa kļuvusi stipri popsīgāka kā savos agrākajos ierakstos - piemēram, īsspēlējošajā platē "A rose for the dead".