Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmo reizi es Simian izdzirdēju apmēram vienlaikus ar viņu debijas plates iznākšanas laiku, kad vienu vai divas reizes televīzijā noskatījos dziesmas "One Dimension" videoklipu. Tolaik viņi mani pārsteidza ar savu psihodēlisko skanējumu un oriģinalitāti. Vēlāk es "iehavoju" vairākas viņu dziesmas, bet pēc kāda laika arī albūmu, tomēr neviena kompozīcija no šī diska tā arī nespēja izkonkurēt pirmās atstāto iespaidu. Nē, nav tā, ka Simian nespētu radīt skaistas dziesmas - piemēram, "Mr Crow" ir ļoti skaista britpopa dziesmiņa ar nelielu psihodēlijas piedevu, bet daudzas diska dziesmas izklausās vienkārši pēc zemāka kalibra "Radiohead", taču arī oriģinālo Radiohead klausīties lielos daudzumos ir pagrūti grupas ne pārāk lielās rezonances ar manām ausīm dēļ. Es tomēr labāk palikšu uzticīgs "I only seen in one dimension" cienītājs, lai gan, ja tā padomā, tā dziesmiņa ir viens foršs loop gabals, kas tiek daudzas reizes atkārtots, taču ne jau tikai "Simian" šādu triciņu izmanto, piemēram, Fatboy Slim uz šādas metodes balstījis veselus albūmus.

Imagine a film that features the singer of "Stillwater" and Tom Green. What do you think would come out of it? Not much you say? Damn right you are. Ok, I gotta admit that this film is nowhere near as bad as "Freddy got fingered". On the other hand very few things are (on my factoid only "Son of the mask" and "Dorm daze" received that level of crappy rating). Anyhow, this fellow John Plummer wants to live happily with his girlfriend but it happens that he`s promised his niece to pay for her college, which is a thing he can`t manage because he hasn`t got that much money. So he hooks up with his dorky pal named Duff (played by T.Green) in order to gain some easy money, which can at best be done in the world of crime. Of course this film is a comedy, a silly one as a matter of fact. It has a lot of cliches in it, which also doesn`t make me wonder. Still I would consider this film at least average if there wasn`t for one thing I totally hate in movies because it`s just so lame that you can`t think of anything lamer than it - it`s a man being "loved" (physically) by a dog. Damn is it the most stupid thing that happens in about 50% of stupid comedies! And another one of those things is the stupidity of the main character who rather lets his fiancee think that he`s having an affair than tells her that he`s got this money problem.

Nesaprotu, kā es kādreiz šito elektronisko mēslu varēju klausīties! Nu, labi, zināmā mērā saprotu, es tomēr biju riktīgs Queen fans, bet tagad gan es no šī albūma ļoti maz ko gribu klausīties atkal un atkal. Kaut gan nē - es atkal ņemu par stipru, tur ir arī savas pozitīvās puses, bet negatīvo arī netrūkst. Piemēram, pirmā dziesma - "One Vision" - foršs ģitāras rifiņš, muļķīgs teksts un iekačājošs ritms, ļoti popsīgs piedziedājums, vispār - var klausīties. Taču dziesmas, kas nebija hīti - vienkārši vāks. "Don`t lose your head" - nekādas sakarīgas struktūras, smirdīgi sintezatori, murgs totāls. "Gimme the prize" - varbūt filmā par Kalnieti tā dziesma vēl bija iederīga, bet patstāvīgi to klausīties to ir mocības un var just, ka tas ir tipisks albūma tukšās vietas aizpildījums. "One Year of Love" - es zinu, ka Džons Dīkons nav nekāds mega jestrais tips, kas varētu sacerēt interesantas un oriģinālas kompozīcijas, bet pat pēc viņa standartiem šī dziesma ir mazām meitenēm paredzēts sūds uz kociņa, turklāt tajā vispār neparādās ģitāra. "Pain is so close to pleasure" - pretīgas sintētiskas bungas, smieklīga dziedāšana un tas arī viss. Kādreiz man ļoti patika "Princes of the Universe", bet tā labi padomājot, ja nebūtu "Kalnieša" seriāla, arī šo dziesmu es diez vai īpaši bieži gribētu dzirdēt, kaut gan, nē, varbūt arī gribētu, tā tomēr ir tāda forša ģitāras kompozīcija. Vēl albūmā ir "Who wants to live forever" - atkal viena totāli "kalnietiska" dziesma, kuru kādreiz klausījos ar lielu prieku, bet vispār tā ir kompozīcija, kurā "nekas nenotiek". Kas vēl paliek - "A kind of magic" - atkal jau pārāk sintētiska skaņa, lai to varētu tagad klausīties ar lielu prieku, nu un, visbeidzot, "Friends will be friends". Šo dziesmu es tomēr joprojām uzskatu par skaistu, kaut kāda varbūt mazliet samākslota sirsnība tajā ir atrodama un to es patiešām varu klausīties atkal un atkal. Tomēr albūms, kurā ir viena laba dziesma, dažās normālas un vairākas draņķīgas, nekādi nav uzskatāms par kaut ko pozitīvu.

Jau otro dienu no vietas es klausos draņķīgu "Queen" mūziku. Nezinu, kāpēc tā, bet man ir sagribējies klausīties kaut ko nebaudāmu un nekvalitatīvu un "The Miracle" ir viens no tipiskākajiem šādas mūzikas paraugiem un salīdzinoši pat "A kind of magic" bija vairāk veiksmīgu dziesmu, nekā šajā ripulī. Jau pats sākums neliecina neko labu - disku ievadošais "Party" ir mēsls bez liekiem komentāriem un tas tikpat bezkomentariāli pāraug nākamajā miskastē - kompozīcijā "Khashoggi`s ship". Patiesībā es nesaprotu, kā tāda finansiālos jautājumos tik jūtīga grupa kā Queen uzdrīkstējās savam albūmam sākumā ielikt šādas vairāk nekā neizteiksmīgas dziesmas. Kad sākas "A miracle", gribas bezmaz vai līksmot. Lai gan tas, ko Merkūrijs un kompānija uzskata par brīnumu, protams, ir patētiski smieklīgs un nožēlojams, taču es nekad (vismaz pēdējā laikā) neesmu uzskatījis viņus par augstākās šķiras dzejniekiem, vismaz mūzikas ziņā šī dziesma ir salīdzinoši jauka, lai gan melodija tai ir tāda - nu mazliet no seriāla kaut kāda izvilkta. "I want it all" gan ir īsta manta - smagas ģitāras ievadā, foršs melodisks pants un himnisks piedziedājums, varbūt es labprātāk klausītos "Hammer to fall" un nevis šo gabalu, bet arī "I want it all" nav ne vainas, turklāt šajā dziesmā Fredijs izklausās pēc riktīga veča un nepīkst kā maza sieviete. Toties "The invisible man" ir kārtējais sūds - kaut kādas uz sintezatora ģenerētas bungas, un viss tik ļoti kliedz, ka tā ir 80. gadu dziesma, ka to ir grūti klausīties kā nopietnu mūziku. "Breakthru" man kādreiz bija viena no mīļākajām Queen dziesmām un arī tagad man patīk visai labi - ar savu čuga-čuga ritmiņu un vieglā ātruma izjūtu tā ir iepriecinošs brīdis šajā atonālajā albūmā. Toties viss, kas tai seko, ir kā teikt - absolute nadir of everything. "Rain must fall" ir 80-to sintezatora rifiņš, kaut kāda Culture club mūzikas noskaņa un vispār - piece of shit. Vēl viens albūma singls - "Scandal" - par to labāk neteikt neko. "My baby does me" - varbūt, ja to izpildītu kāds Džons Lenons, atsakoties no visas modernās skaņas, un ieliktu tur savu sirdi un dvēseli, tā būtu normāla dziesma pat par spīti tam, ka tai nav nekādas jēdzīgas melodijas, bet Queen izpildījumā tas ir tikai vēl viens apliecinājums albūma "The miracle" dzīvotnespējai. Tad vēl tur ir "Was it all worth it" - kaut kāda power balāde, kura varbūt nebūtu slikta, ja tā būtu vismaz nedaudz atmiņā paliekošāka. Vispār beigas diskam ir tikpat sliktas kā sākums - "Hang on in there" kā "Was it all worth it" pārinieks lieliski balansē ar tā dīvainā nosaukuma kuģa un "Party" savienību. Diska versija ir vēl papildināta ar diviem bonusiem - "Hijack my heart", kas manā versijā izklausās pēc tualetes mūzikas, kuru dzied Rodžers Teilors, un retro stila "Stealin`", kas ir vispār forša dziesma, bet pārāk retroīga.

Bunuel once again. This time with Catherine Deneuve as the main star. It`s not that typical for me to watch a film where I can`t really stand the main character but still end up liking the film. Severine is a wife of quite a wealthy doctor but despite loving her husband she just has no interest for sex with him. In order to change things she becomes a part-time prostitute and is pretty good at that. She also has a lot of masochistic dreams. Her husband, not knowing the reasons for changes in his wife, is quite happy - for she becomes a much happier person. But one can not lead two lives without harming both of them. What`s to say about it except the plot? Never have I seen a film before with a woman that becomes addicted of being a prostitute. As a matter of fact, it`s a thing I can imagine but can`t understand. To me it`s pretty shocking. On one hand I would rate the film even higher, for it`s quite impressive but on the other hand - I doubt that I would dare to watch it one more time.

Wow! I wouldn`t expect something like that to have been written at the very beginning of the previous century. Although at the middle of the story a part of the mystery was clear to me the ending was really stunning. And the story is not only about anarchy (though I like the subject). As a matter of fact, I don`t really understand the ending of it. Providing some information on the plot I can tell that Gabriel Syme, a police officer, by an accident becomes member of the supreme court of anarchists. But everything turns out to be quite opposite to what he expected it to be.

No, no, no I don`t like films of this kind. From the very beginning it was clear what the ending would look like, everything that happened on the screen seemed fake as I don`t know what.

This is one hell of a scary book. First, because it is real - there`s no fiction which makes it even scarier. A book about KZ is not the most pleasant thing in the world. Not that I expected it to be. Basically it`s just a love story. But a weird one indeed. He`s a leftist fighter from Austria in the Spanish war, she`s a local radicalist. They fall in love, but have to flee from the country after Franco has won the war. They decide to go to Germany, which is a stupid choice, of course. He ends up in a concentration camp, she and her child stay outside. They can get married in the camp, which is a totally strange thing - for that camp is Auschwitz, and the wedding took place only as a PR shit. Anyway, he organises something similar to rebellion and dies as a hero. She finds a new man. That`s it. The narration of the book is quite interesting - as pieces of memories by different people who were with them - relatives and pals. In the end though it`s not too clear for the pieces ar not titled - you never know who tells what. The book is dark and depressive but not too hard to read. If I hadn`t read a lot of books on this subject already, it might have had an even better impression on me.

Of course, Joni Mitchell is a bit sissy for a fan of hardcore rap. But as a matter of fact I`m not a fan of harcore rap. Therefore singing to an acoustic guitar is no problem for me. Especially if the singer has a perfect voice, perfect melodies and perfect songs. What more can you want? A glass of warm milk.

Nu, ko - līdz ar Hot Space es pieskaros vēl vienam par mēslu izslavētam Queen albūmam no 80-tajiem, un ne jau bez pamata šis ieraksts izpelnījies daudzviet visnotaļ negatīvas atsauksmes. Kā nekā tajā ir vesela virkne pretīgu dejošanai paredzētu kompozīciju, kuras piedāvā tik maz pozitīvu emociju, ka mazāk piedāvāt ir grūti. Pirmās piecas dziesmas (jeb oriģinālā - plates pirmā puse) vispār pretendē uz Queen viszemāko punktu grupas pastāvēšanas vēsturē (neskaitot sadarību ar Robiju Viljamsu, Five un Britniju). "Staying Power", "Dancer", "Back Chat", "Body Language", "Action this Day" - jau nosaukumi paši par sevi liek apjaust, ar ko mums te ir darīšana. Visas šīs dziesmas caurstrāvo bungu mašīnas un tās patiešām ir tuvākas Maiklam Džeksonam, nekā klasiskajai Queen skaņai. Otrā diska puse ir ievērojami labāka - "Live is Real" (veltījums Lenonam) ir emocionāla balāde (kurai gan šķiet ir totāli bezjēdzīgs teksts), "Put out the Fire" ir kārtīgs rokeris, varbūt ne tik labs, kā man tas šķita pirms gadiem 5-6, bet tāpat vismaz galvastiesu pārāks par visādiem "Staying Power". "Calling All Girls" man ne visai patīk, it īpaši tajā iepītie sintiķi, bet atkal jau - tikai salīdzinājumā ar "Action this day" var novērtēt tā kvalitāti. "Las Palabras De Amor" ir skaista balāde, ko gan arī mazliet sabojā sintezatoru skaņas, taču tikai mazliet. "Cool Cat" ir vēl viens groove gabals, bez kura es labprātāk būtu izticis. Nu, un noslēgumā nāk "Under Pressure", kas varbūt ir tūkstošiem reižu atklausīta, tomēr ļoti kvalitatīva kompozīcija. Kopumā - dažas albūma dziesmas varētu ierakstīt kādā labāko Queen kompozīciju izlasē, bet visas pārējās drošāk būtu aprakt dziļi un nekad neuzmeklēt.