Kazhes pierakstu burtnīca

This record came out when George was already deceased, yet from the album you`d never guess that its maker was closer to death than Latvia to being the poorest country in Europe. Yet Mr. Harrison still had quite a big share of optimism, which can be clearly felt in his music. In terms of style this is a mix of Traveling Wilburys with 80s Tom Petty. "Looking for my love" is some sort of Wilburys` "Handle with care" (or was it "The end of the line"). I can even imagine a video to it with Harrison and his pals on a train with their accoustic guitars. "Any road" has a good line "If you don`t know where you`re going, any road will take you there." As a matter of fact it proves which one was the central Wilbury. The only song that doesn`t follow the same pattern is the title track - a political song about being brainwashed. Yet towards the middle it loses its afression and also comes out as a Traveling Wilburys song. Not that it`s bad.

Patiesībā es šo albūmu iegādājos tikai vienas dziesmas dēļ. Turklāt tā konkrētā dziesma šajā diskā nemaz nav atrodama. Runa, protams, ir par "Brimful of Asha", kompozīciju, kas uz brīdi padarīja "Cornershop" par vismaz viena kalibra mūziķiem ar Vanilla Ice, Men Without Hats un Chumbawamba - proti, viena hīta varoņiem. Taču, kā izrādās, vēl pirms 1997. gada, ka Roberts Kuks alias Fatboy Slim sadomāja remiksēt vienu no "Stūra bodītes" dziesmām. Mazliet ieskatījos grupas biogrāfijā, atklājot, ka divi tās dalībnieki ir (bija) indieši, līdz ar to "Cornershop" simbolizē stereotipu, ka ikvienam Anglijas indietim pieder kāda stūra bodīte (aka "Kwikimart"). Pirmais, ko nevar neievērot, klausoties šīs grupas debijas plati, ir tās izteikti nenopulētais skanējums. Tā ierakstīšanas laikā "Cornershop" bija mūzikas amatieri un nekaunējās no šādas slavas, līdz ar to runāt par rūpīgi producētu ierakstu, kur katrs instruments zina savu vietu, šeit būtu lieki. Saklausīt, ko grupas frontmens dzied, man vismaz izdodas visai paretām un nojaust albūma saturisko pusi var tikai aptuveni. Piemēram, kādā sakarā pirmā dziesma ir nosaukta "Jason Donovan & Tessa Sanderson"? Vienīgais, ko no tās es saklausīju, ir "Smash your head in", varbūt grupa grib pretīgo salkano dziedātāju likvidēt, varbūt viņi ir viņa aizstāvji, kas to lai zina. Vispār skanējums ir tik netīrs, ka atšķirt kompozīcijas šajā diskā ir pagrūti. "Reader`s Wives", kas bija grupas pats pirmais singls, ir mazliet košāks par citām kompozīcijām un, ar atbilstošu ieraksta kvalitāti, varbūt būtu spējis iekarot lielākas tautas simpātijas. Es gan nezinu, kāpēc mūsu visas dzīves ir līdzīgas lasītāju sievām, bet kaut kāda doma tur varbūt ir atrodama. Ierakstā netrūkst arī indiešu mūzikas elementu (galvenokārt kompozīciju nosaukumos). "Inside Rani" varētu būt ņirgāšanās par kristiešiem, bet es atkal neko nespēju apgalvot droši vokālu neskaidruma dēļ. "England`s Dreaming" viens fragments izklausās totāli pēc vēlākas šīs grupas dziesmas "Lessons Learned From Rockie I to Rockie III". Principā mani šis ieraksts nesaista, kaut gan es varētu būt idejiski šai grupai puslīdz tuvs, taču viss šis ieraksts manā izpratnē ir pārāk haotisks. Piemēram, anarhisti Chumbawamba vienmēr domā par kārtību savā mūzikā, kamēr Cornershop mēģina iet visos virzienos vienlaicīgi un rezultātā nekur īpaši nenonāk.

Meine chronologische Wanderung durch die Werke von Max Frisch geht weiter. Mit "Nun singen sie wieder" haben wir das Ende des 2. Weltkrieges erreicht. Und auch im Buch die Handlung geht von dem Krieg. Das Stück fängt mit dem Erschiessen von einer Gruppe Geiseln (21 Menschen insgesamt), das mekrwürdige and dieser Erschießung ist das Benehmen der Geiseln - sie alle singen bis zu ihrem Tod. Am Erschießen nehmen 2 Menschen an (die, wie man vorstellen kann, zu den Nazis gehören) - Karl und Herbert, sein Chef. Für Herbert das Erschießen ist nichts besonders, und auch das ist kein Wunder, da er nur befehlt und nicht tut, der Karl kann aber das nicht so leicht vergessen. Und wenn Herbert ihm noch befehlt den Pope zu erschießen, der das Grab für die Geiseln gegraben hat, da ist es ihm genug. So verläßt Karl die Armee un kommt in sein Dorf zurück, wo sein Vater versucht ihm zu erklären, daß er zu den Nazis rückkehren muß. Da er darauf nicht bereit ist, so hängt Karl sich einfach auf. Der Pope wird natürlich auch erschossen, ebenso wie der Vater Karls, den Herbert, sein ehemaliger bester Schüler erschiessen befehlt. Am Ende bleiben die Gestorbenen zusammen, und auch die noch Lebenden zusammen. Die Lebenden glauben, daß die Verlüßte und Tode nicht sinnlos waren, die Toten wissen natürlich, daß alles sinnlos war und das noch viel Mist in ihren Namen getan wird. Und am Ende behauptet einer der toten, daß alles sinnlos ist. Nur die Liebe ist schön, weil die Liebe als einzige selber weiß, daß sie sinnlos ist. Tragisch und schön.

Damn! I`m not particulary interested in Latvian music but this one is got to be the worst album of music I`ve ever heard. Ok, I know that the performer is not a serious act of music but is supposed to be comedy. Yet, I can not be completely blind and uncapable to observe that apart from the fact that this "comic" stuff is about as funny as it is smart and witty (which you can probably guess is a number that you`d rarely find on a scale of one to ten). Some of the songs nearly approach being listenable, yet the dreadful quality of the performance ruins everything. I`m not hoping that the singing would be any good, that melodies would be any better, anyhow it`s just a complete pile of crap.

Ja pavisam godīgi, bet patiešām pavisam godīgi, es nezinu, ko šis ieraksts dara manā mūzikas kolekcijā. Laikam tas tur parādījās, jo tolaik bija kaut kāda viena "Ash" dziesma, kas man tīri labi patika, bet tā ne tikai nav atrodama šajā diskā, bet es pat nezinu, kas tā bija par dziesmu un pēc kā tā izklausījās. Par "Nu-Clear Sounds" varu teikt, ka tas ir divdaļīgs albūms - ieraksts, kurā sadzīvo melodiski vienkāršas dziesmas un dziesmas ar spēcīgu ģitāras zāģa elementu. Lai gan vispār es tipiski esmu smagākas un aktīvākas mūzikas cienītājs, "Ash" gadījumā man tuvākas šķiet klusās dziesmas. Tikām kamēr "Projects", "Death Trip 21" vai "Fortune Teller" ļoti nosacīti ir nosaucamas par foršām dziesmām, "Nukleārās skaņas" spēj piedāvāt arī kaut ko jaukāku. No enerģiskajām dziesmām vienīgā patiešām foršā ir "Jesus says". No tās teksta man gan neizdodas saprast, ko tieši Jēzus saka, bet par to es neuztraucos. Vispār jāatzīst, ka no satura viedokļa vairums "Ash" kompozīciju ir visai bezjēdzīgas un līdzīgus tekstus arī es visādiem poetry.com konkursiem esmu rakstījis. Par albūma labāko dziesmu uzskatu atmosfērisko "Folk Song", kas gan nav nekāda tautasdziesma, bet tikai draudzīgs folkroks. Vēl arī "Aphrodite" ir skaista, bet nezinu, kaut kā "Ash" laikam nav mana grupa. Es varu šādu mūziku klausīties, bet gluži tāpat kā kurmītis var nerakt, es varu "Ash" arī neklausīties un nejusties neko bēdīgs bez šīs grupas daiļrades.

Pedro Almadovars ir ģeniāls režisors, tas nav apšaubāmi. Tāpat nav apšaubāmi tas, ka viņam ir zināmas novirzes. Šajā gadījumā es nedomāju P.A. seksuālo orientāciju, jo par to, kas šajā sakarā ir un kas nav novirzes, vienmēr var strīdēties. Tomēr visās bez izņēmuma viņa filmās netrūkst kaut kā mazliet perversi pretīga. Pieminēšu tikai manis redzētās lentes. "Kika" - maniakāls sieviešu slepkava, ārprātīgs izvarotājs, vairākas seksa apsēstas sievietes. "Runā ar viņu" - vidēji traks tips, kas padara grūtu sievieti komā. "Viss par manu māti" - transseksuālis, no kura stāvoklī paliek un inficējas mūķene. "Sliktā audzināšana" - vairākas no narkotikām atkarīgas, ar prostitūciju nodarbojošās transpersonas. Salīdzinoši ar agrākajām filmām "Atgriezties" ir tīri mierīga. Te gan, protams, ir paaudzēm "pārmantota" seksuālā izmantošana no tēva puses, kas rezultējas meitenē, kuras tēvs ir arī viņas vectēvs, ir viens personāžs, kuru (visticamākais) atveido transpersona, bet tas patiesībā arī viss. Vēl šajā filmā ir Penelope Krusa, kura atveido Raimundu, kura arī ir tā persona, kas sanāk vienlaicīgi savai meitai Paulai arī māte. Vēl šajā filmā iesaistās Raimundas māte, par kuru visi domā, ka viņa ir mirusi un spokojas, bet patiesībā viņa ir sadedzinājusi savu vīru un viņa mīļāko, bet tagad bēguļo. Raimundas māsa Sola ir atraitne, kura pārtiek no nelegālas frizētavas savā dzīvoklī. Raimundas vīrs Pako zaudē darbu un alkohola reibumā iekārē uzbrūk savai audžumeitai Paulai, kas viņu nogalina, pēc kā Raimunda līķi ievieto ledusskapī un tur ilgi glabā. Patiesībā kā juridiskos jautājumos nedaudz izglītotiem cilvēkiem mums vajadzētu saprast, ka Raimundas stratēģija līķa noslēpšanai ir vairāk nekā idiotiska. Tā vietā, lai izsauktu policiju, kas konstatē, ka piedzēries vīrietis ir mēģinājis izvarot mazgadīgo, kas aizstāvoties viņu ir nejauši nogalinājusi, tur nekāda krimināllieta nesanāktu. It īpaši zinot to, ka Eiropas Savienībā bērnu tiesībām ir ļoti augsta prioritāte. Protams, iespējams, ka Raimunda to nezina. Otra apšaubāmā epizode ir tā, kad viņa (Penelope Krusa) vienatnē spēj pacelt Pako līķi, lai to ievietotu saldētavā. Es patiešām gribētu redzēt, kā viņa to reālajā pasaulē varētu. No malas vismaz izskatās, ka viņai maisā ir ietīts nevis vīrietis, bet paklājs, taču tas nav būtiski, lai arī, protams, tas ir fušieris. Vēl viens fušieris ir tas, kā Krusa "dzied". Tur var tik labi pateikt, ka reālā dziedātāja nav viņa, bet gan kāda reāla dziedātāja ar savādāku balsi, ka vienkārši var just, ka Penelope tikai muti vien plāta. Bet nu pietiks par negatīvo. Pozitīvais Almadovara filmās allaž ir interesanti skati, neordināras košas krāsas. Runājot par interesantiem skatiem, pirmkārt prātā nāk tas, kā Raimunda mazgā traukus un mums rāda skatu no augšas uz izgriezumu, tāpat Pako līķis tiek rādīts ļoti mākslinieciski. Vispār jāatzīmē, ka šajā filmā ir ļoti maz baisu skatu - ne te ir plikņi, ne vardarbība, viss notiek aizkadrā, gluži kā romiešu teātrī.

The creation of the fantasy world and its first age seem to be quite boring to me. Good ol` John.R.R. must have been quite nuts to create such a detailed history of his fantasy world. Man, are those names the characters got, complicated. It didn`t seem to me that there were many great quotes in here, at least I didn`t find anything I would like to remember.

Rarely have I encountered such problems writing a review of a book as the ones I have right now. And why is that? Because the book in question is not only a worldwide bestseller that has left quite an impact on zillions of people but mainly because my attitude towards it isn`t really determined. There`s this professor Langdon who tries to solve the mystery of a French guy who did some important work in the Louvre. He`s wanted for murder of that fellow by the French police, but there`s the dead man`s granddaughter helping him. Together they try to solve both this mystery and the mystery of the holy grail itself. The ideas of the book? Not too many of them, I must say, basically it`s the holy femininity that has been hidden by Christianity through the ages, and now has to be revealed. The writing is pretty plain - Dan Brown is surely no great literate - his writing style is simple and clichesque, the tension isn`t especially high and the riddles are not too inventive. You see, I like the message, but I don`t like the letter, that`s something like that. In the hands of a better writer this could have been a great book, and a great film could be made from this, but as it is - it`s not much more than a good video game, something between "Broken Sword" and "Tomb Raider".

This is a film that preceeded Kill Bill by Quentin Tarantino. How could the guy with Q at the beginning of his name otherwise thought of what was happening to Beatrice while she was in a comatose state? I mean a doctor using her as a whore for necrophilic rednecks is a good concept, and it probably can bring you some easy cash, but Quentin ain`t that creative himself to think of that without the help of some gay Spanish director who likes to make films about drags-queens bragging how cool it is to have both tits and a penis, and how guys love blow-jobs from a woman with a penis. Hey, there was this song "Your mother got a penis" by this techno-rap artist, who`s name I`ve sadly forgotten. Goldie Lookin` Chain - yup, I remembered it! Anyhow, Talk to her has no signs of drag-queens, or at least if there is one fellow who may be a bit sick, he at least never wears women`s panties in a way so the others could see that. Instead he stalks a girl and when she falls into a coma he becomes her private nurse at the hospital and imagines that they have a normal relationship going. That is, until he gets her pregnant, the dork! Then there`s another fellow who`s girlfriend is also in a coma after she was hit by a bull (she`s a bullfighter). A strange relationship starts between the two fellows. No, they don`t do kinky stuff with each other! The film is kinda good, not particulary the kind of cinema I`m interested in, but - yes, it is provoking, yes, it is beautifuly done, yes, I liked it. And, no, I don`t think that it is cool to have sex with a partially dead person, and I don`t think that the fellow - Benigno - was sane.

Eh, kur tie laiki, kad es pirmo reizi dzirdēju par Dīvaino Elu Jankoviču. Tas būs bijis kaut kad 90-to vidū, kad televīzijā bija kaut kāds raidījums, kur varēja balsot par videoklipiem un viens no tiem bija Weirda "episkais" "Smells like Nirvana". Ja nu vienu lietu es nesapratu, tad tas bija kāpēc vecis uzvilka balerīnas kostīmu un vispār - kas tas par sviestu. Raidījuma vadītājs runāja par Veirdu, tā it kā viņš būtu kaut kāds krutais tips, kas visiem jāzina. Nākamā reize, kad viņš "atgriezās", bija disks ar Veirda izlasi, pie kura tiku kādā 11-tajā klasē. Īpaši man iepatikās viņa kompozīcijas "Wrong foot amputated" un "Windows 95 sucks". Izrādījās gan, ka šīs dziesmas Veirds nemaz neizpilda, bet vienkārši internetā gandrīz visu parodiju mūziku piedēvē tās leģendārajai zvaigznei - Weird`am Al Yankovičam. Kad es tiku pie "Bad hair day", es par Veirdu zināju jau daudz vairāk, un pat biju dzirdējis pāris no šī diska dziesmām. Pirmkārt, protams to ievadošo "Amish paradise", kas gan ekselenta lielā mērā ir pateicoties perfektajam videoklipam un asprātīgajiem tekstiem. Jāatzīst, ka pārējās diska parodijas mani kaut kā nav piesaistījušas. Pirmkārt, tā ir "Cavity Search`", kas parodē U2 "Hold me thrill me". Personīgi man patīk, ja parodija ir trāpīga, ne tikai komiska. Un kas lūdzu ir smieklīgs dziesmā par iešanu pie zobārsta un cik ļoti tas ir saistīts ar oriģinālu, izņemot mūziku? Lai gan muzikāli dziesmai, protams, nav ne vainas. "Gump" - parodija par dziesmu "Lump", atkal ir viena forša dziesma, tikai pilnīgi bezjēdzīga. Veirdam vispār ir raksturīgs stiliņš atstāstīt dziesmās filmu sižetus ("Spiderman", "American Pie" versija ar Zvaigžņu kariem), un šeit viņš to izmanto, lai pastāstītu mums par Forestu Gampu. "Syndicated Inc" oriģinālā versija man nav zināma, bet tekstā neko īpaši interesantu nesaskatu, un manā izpratnē tā ir pārāk vienmuļa. Visubeidzot, parodējot TLC "Waterfalls", Veirds, pirmkārt paņem ne īpaši foršu girlbanda dziesmu un vēl pataisa to par "Phony calls" - brīdinājumu, ka joku telefona zvani nav nekas labs. Diemžēl esot jau pēcskolas vecumā un no tīņu stulbuma vairāk vai mazāk brīvam man tas neko asprātīgi neliekas. Cita lieta ir "Alternative Polka" - viens no labākajiem Veirda ražojumiem polku žanrā, kas pieskaras gan Beck "Loser", gan Green Day "Basket Case", gan visam pa vidu. Protams, neviens Veirda albūms nav brīvs no viņa oriģinālajām kompozīcijām - tizli sisijīgā "Everything you know is wrong", atmosfēriski nirvaniskais un par spīti stulbajam tekstam foršais "Callin` in Sick", akapella "Since You`ve Been Gone" - albūma piepildītājs, "I`m So Sick of You" - crap, vēl viens "šausmīgi asprātīgais" gabals "I Remember Larry". Ja viņš būtu atcerējies par Leisure Suit Larry, šis albūms noteikti man patiktu daudz labāk, bet te runa ir par kaut kādu "neighborhood prankster", kas padara to par vēl vienu primitīva humora piemēru un šis Larijs lieliski iederētos mega stulbajā filmā "Dennis the Menace" vai vēl kādā citā analoģiskas kvalitātes sviesta gabalā. Vienīgā Veirda solo dziesma šajā diskā, kas man patiešām patīk ir "The Night Santa went Crazy" (izņemot Calling in sick) - tā patiešām ir smieklīgā un ļoti skaistā Ziemassvētku dziesma "The Night Santa went crazy", kas stāsta par Ziemassvētku vecīša sajukšanu prātā un pārvēršanos par slepkavojošu monstru. Vispār jau jāatzīst, ka Veirds nav albūmu mūziķis - no visas viņa divdesmitpiecus (un vairāk) gadus ilgās karjeras varētu kopā salipināt izcilu viena vai divu disku izlasi, bet vajadzības klausīties visas bezjēdzīgi tizlās parodijas un bezmērķīgos mēģinājumus solo laukā vismaz manuprāt nav.