Kazhes pierakstu burtnīca

Stories based upon ukrainian folklore. Some of them are quite scary while others are a bit more romantic. My judgement - pretty good for `oldschool` literature a fan of which I am not.

The name of the author seemed to be familiar. Usually I don`t go for plays. Or do I? I`m not really sure. Anyhow, the German project goes on. And here is a fine example of a diamond found in the huge pile of you-know-what. There`s this perfect girl/woman that was created by God just a few hours ago and now she has to be given to the only beggar in the world, named Akki, to help him improve his life. But everything goes wrong when Nebunakdnezar, the local king and tyrant dresses up as a beggar to convince Akki to change his lifestyle. What comes out of it is that Kurrubi - the girl - ends up given to the king. Which on one hand means that the king is the poorest man in the world and on the other - that he`s lucky. Only he doesn`t know of his luck and gives the girl away to... Akki. There`s lots of complicated problems in this short play, and it`s not only comical but also quite deep. For example, there`s a statue of the king in the garden which has exchangable heads, so no new statue should be made, when the king changes. From what I read, this was supposed to be the first part of the trilogy about the tower of Babel, but the author never wrote the next parts. But even without them this is a great play.

Another record upon Boris Grebenshikov has done his share of work. This record isn`t yet from the time when Boris G. found an interest in reaggae. The lyrics are weird as usually and the music is interesting as quite often. The most interesting tracks on the album are "Don`t drink the wine, Gertrude", "Russian Nirvana" and the title track. Probably it`s a bit weird to sing "mon amour" about the Russian city of Kostroma but it`s a good thing to sing `mon amour` about this record.

Jaukais angļu dziesminieks Kaķis Stīvenss diemžēl, kā tikai šodien uzzināju (jo iepriekš nebiju painteresējies), jau gandrīz trīsdesmit gadus nav vairs dzīvajo vidū. Tiesa, tīri no juridiskā viedokļa viņš ir dzīvs un saucas Jusufs Islāms (nopietni!), bet līdz ar pievēršanos musulmanismam viņš bišķi ir sajucis un ne velti viņa pēdējais albūms iznācis pirms 28 gadiem. Šajā novembrī viņam gan esot gaidāma jauna plate, bet vismaz man ir nopietnas aizdomas, ka no tās neko labu gaidīt nevar. Tālab nekas cits neatliek, kā klausīties viņa jaunības dienu mūziku, ka Cat Stevens vēl bija Cat Stevens un nerunāja par to, ka Salmanam Rušdi vajadzētu izpildīt nāvessodu par Muhameda aizvainošanu.

Good rock music. A bit like Deep Purple. A bit like Rage Against The Machine. A bit like Soundgarden. When addressing the Purples, I`m particulary talkin` about "Your time has come". "Out of Exile" is more something of Goo Goo dolls. "Be Yourself" - like Soundgarden. Or 10 more performers. In terms of style the record is ok, it`s the rock music of old, not the rock of new, which I don`t like that much. But there`s one little problem - if I already have the rock of old why would I need the rock of new? "Doesn`t Remind Me" is my favourite on this album.

Kas ir "Dub Side of the Moon"? Grupiņa regeja meistaru ir paņēmusi Pink Floyd albūmu "Dark Side of the Moon" un iespēlējusi to regeja ritmos (tāpēc arī "Dub").

Turpinu savu ekskursiju rok/popmūzikas klasikā un šoreiz apstājos pie Toma Veitsa debijas albūma. Šis vairāk nekā klasiskais amerikāņu dziesminieks ir viens no retajiem mūziķiem, kuriem par spīti karjeras ilgumam praktiski nav mūzikas epizožu, kuras vajadzētu nožēlot un uzskatīt par viennozīmīgām neveiksmēm. Tomēr 1973. gadā viņam vēl nekā, ko nožēlot nebūtu pat tad, ja vēlāk viņš uzaudzētu garus matus un spēlētu sintīpopu, jo tolaik šim vecišķās balss īpašniekam bija nieka 24 gadi un visas durvis uz komerciālo paradīzi bija vaļā (lai gan, protams, Veitss nekad diez ko komerciāls nekļuva). "Closing Time" ir 12 stāsti pie bāra letes, vai ne pie bāras letes, bet ar cilvēkiem, kas varētu atrasties pie bāra letes. Galvenokārt šie stāsti ir saistīti ar nostalģiju, klusām cerībām un neizteiktiem sapņiem. Pirmā melodija, kas piesaista manu uzmanību (hronoloģiski no diska sākuma ejot) ir "I Hope I don`t fall in love with you", klusa akustiska dziesmiņa par cilvēku, kas cer, ka viņš neiemīlēsies sievietē pie blakus galdiņa. Vēl viena skaista dziesma ir "Old Shoes (and Picture Postcards)", kurā jūtamas kantrī mūzikas noskaņas, tās galvenais varonis atvadās no savas draudzenes pavisam, viņu pametot. Tomēr diska virsotne neapšaubāmi ir ļoti izjustā "Martha", kuras galvenais varonis zvana savai jaunības dienu mīlestībai, kuru 40 gadus nav redzējis. Pārsteidzošākais ir tas, ka Toms Veitss patiešām izklausās pēc tāda 60-70 gadus veca Toma Frosta un nevis pēc čalīša gandrīz manā vecumā. Turpinot pavisam romantisko tematiku, nākamā kompozīcija ir "Rosie", ko es tiešām varu iztēloties skanam kādā bārā kaut kur Amerikas vidienē paša Toma Veitsa pie klavierēm sēdoša izpildījumā. Diskā ir tikai viena vienīga optimistiska dziesma "Ice Cream Man", tāds kārtīgs svings par sieviešu mīluli - saldējuma pārdevēju. Visubeidzot noslēdzas disks ar instrumentālo "Closing Time", kad pienācis laiks bāru taisīt ciet un dažādajiem vairāk vai mazāk sērīgajiem personāžiem izklīst pa savām dzīvēm, lai nākamajā dienā nonāktu atkal turpat, kur viņi bijuši tagad. Kopumā varu teikt, ka no Veitsa noteikti lielā mērā ir ietekmējies niks Keivs, tikai Toma mūzika (vismaz agrīnā) ir daudz mierīgāka un "atslābinātāka", nekā Keivam. Vispār man - ļoti patīk.

This is the rare case when I had high expectations before starting to read the book, even without knowing anything about it. But I liked the cover and the subtitle "six seductions". I thought this could be something spicy and yet smart, but I was proved to be wrong. The first story is about a painter H.Bosch who drinks too much wine. The second story is about a woman that goes to holy place hoping to be cured but still dies. The third one is totally weird - there`s some guy talking about hyenas being nice or something like that. Then there`s the fourth story where two guys discover the life of Jean Paul (if I knew who that was, but it seems to be a historical figure). Then there`s the story "Pele`s Knee" which tells us about the youth of the footballer and how his knee hurts him still in the 90s. But the best story is the last, and it`s entitled "The Fear of the Matter" where we have a scientist named Szilard going to Einstein first to say - send a letter to the president that he should make an atomic bomb, and then later - that he shouldn`t use it. So? What was it like? Nothing spectacular, it`s just a book and nothing more. Don`t judge a book by looking at the cover, I can say, for this book didn`t turn out to be what I though it could be.

A group of people is stranded in the Gobi desert after their plane has crashed. Since they have no other hope of surviving they decide to create a new plane out of the dead one. This film is not the original from the 50s but a remake from the 00s. And it ain`t very good. Probably because most characters in it are too "smart" - they talk in phrases. And I hate prophets. In terms of tension - there is none. In terms of plot - it`s about as simple as a flat tyre. In terms of quality - it ain`t bad.

Šo filmu skatījāmies pie Normja un Noras, turklāt tā bija pirmā filma, ko Liene un es skatījāmies viņu jaunajā dzīvoklī (ja neskaita Normja filmējumus, kurus tomēr faktoīdā neiekļaušu). Neiespējamās misijas galvenā priekšrocība ir tāda, ka tā ir filma, ko var labi skatīties kompānijā - šāda stila grāvējgabali neprasa šausmīgu koncentrāciju uz sižetu, klusumu un nopietnību no auditorijas puses un tā tālāk. Toma Krūza varonis Ethan Hunt cīnās ar Filipu Sīmoru Hofmanu, kas sagribējis iegūt kaut kādu mistisku "The rabbit`s foot" un šādā nolūkā savācis Krūza čiksi. Palīdz Krūzam politkorekta kompānija no vienas aziātu beibes, melnā tipa un brita Džonatana Raisa Maiersa (Aleksandra bojfriends un Matchpoint). Laikam neko vairāk par šo filmu teikt nav iespējams, komentēt specefektus ir bezjēdzīgi, nekā īpaši cita nav.