Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: angļu; var ievērot, ka šo atribūtu norādu diezgan neregulāri) Šī grāmata man bija paredzēta kā obligātā literatūra braucienam atpakaļ uz Rīgu no Ženēvas, tomēr par spīti visiem nebeidzamajiem piedzīvojumiem Amsterdamas lidostā, lidojuma naktī to līdz galam neizlasīju (iespējams, tādēļ ka naktī lasās ne īpaši labi, toties guļas daudz labāk). Kā dažs varētu nojaust, "Geišas memuāri" ir grāmata pēc kuras tapa tāda paša nosaukuma Holivudas filma. Noteikti neizlikšos, ka es būtu pārmērīgs visa Japāniskā un vēl jo vairāk - visa geišiskā - cienītājs, taču filma bija patiešām laba, tālab arī grāmatai devu iespēju sevi pārliecināt par savu kvalitāti (lai gan, protams, apzinājos, ka tā ir Amerikāņu un nevis Japāņu autora sarakstīta, kas varētu mazliet samazināt autentiskuma līmeni). Laikam būtu negaidīti, ja izrādīties, ko sižets grāmatai būtu ievērojami citāds kā filmai. Čijo bija japāņu laukos augusi meitene, kura kopā ar viņas vecāko māsu tika pārdotas uz Kioto, kur Čijo bija lemts kļūt par geišu, bet Saito - vecākajai māsai - par prostitūtu (kā zināms, šie divi jēdzieni nebūt nebija sinonīmi). Čijo dzīvē liktenīgais bija tikšanās raudošai strauta malā ar tipu, kas grāmatā tika galvenokārt saukts par The Chairman (ne jau Krēslcilvēks, bet Vadītājs). Papildu citām lietām viņas kļūšanā par geišu ievērojamus šķēršļus radīja viņas Okijas (geišu nama) vadošā geiša, kuras vārds manā atmiņā palicis kā Mahumoto (slinkums skatīties netā, kāds tas bija patiesībā), taču pateicoties konkurējošas Okijas "supergeišas" Mamehas atbalstam Čijo (kas vēlāk tiek pārdēvēta par Sajūrī, kļūstot par geišu) no zivju meitenes kļūst par vienu no Kioto populārākajām geišām, kaut kāds armijas boss kļūst par viņas danna (šis vārds fig viņu zina kāpēc grāmatā vienmēr tika rakstīts slīprakstā) - tobiš mīļāko, kas viņu uztur (mūsu rupjajā rietumnieku manierē interpretējot). Tomēr Sajurī mūža galvenais vīrietis ir tas pats pieminētais Chairman, kurš, kā izrādās beigās, visas viņas dzīves garumā ir bijis viņas slepens atbalstītājs un pielūdzējs (jau no apmēram viņas 10 g.v.).

Three men on their way to make a film stop in a small Polish village to meet a man who has been an idol to one of them - a retired jazz trompet player named Zdenek Koziol. The village is poor, the people drink a lot, still there is hope in there. Zdenek and Zbigniev, his friend from the days of youth, live in the village for no apparent reason. Zbigniev, although not believing in God, is the local priest. He forgives all sins to the people for he knows that it makes him feel better. Zdenek has gone partly crazy because of his rememberance of his childhood where has was told how great God is and that his vodka-drinking and everyone hitting father is to be considered as a representer of God for him, and that it`s bad to sin but still if a person sins much and repents its sins it`s good. And that it is good to kill in war, for the weapons have been blessed, etc., etc. I enjoyed the book because it shows that despite all the bullshit going on in the world there is a light also, that it`s what we make out of it is what counts.

Kādreiz tas bija viens no maniem mīļākajiem PF albūmiem un noteikti mīļākais no tiem, kas atrodami manā pirmā numura MP3 diskā - kas gan ir salīdzinājumā ar to "Piper at the gates of dawn" vai "Saucerful of secrets" - vienkārši apsūnojoši albūmi! Šobrīd gan tā vairs nedomāju un vienīgā dziesma, kuru joprojām atzīstu par labu esam ir "grāvējs" - "Learning to fly", kas līdzās Toma Petija gandrīz tāda paša nosaukuma dziesmai ir kļuvusi par easy listening radio staciju klasisku kompozīciju. Žēl tikai, ka pat šeit pa brīžam cauri smako astoņdesmito gadu cheesiness sintezatoru veidolā. Vispār no visiem Pink Floyd albūmiem šis ir laikam vismazāk baudāms, lai gan nav jau arī tā, ka to nevarētu klausīties, vienkārši trūkst iemeslu, kādēļ to VAJADZĒTU klausīties. Kāpēc man vajadzīgi "Dogs of war", ja man jau ir "Dogs"? Kāpēc nepieciešams "One slip" ar savu pulksteņu ievadu, ja man jau ir "Time"? Vēl viens albūma pamatelemenets līdzās "Learning to Fly" ir "On the turning away", kas ir pat diezgan rezonanta manī dziesma, tikai tā varētu būt kādas pāris minūtes īsāka. Vispār tas gan ir visu šī albūma kompozīciju trūkums - dziesmas struktūru ziņā ir diezgan basicālas, bet garums tām ir kā riktīgam progrokam - tikai "A new machine" ir īsa, bet tā savukārt ir pavisam nebaudāma. Vispār jau viss šis albūms ir klausāms, tikai nav baudāms, pārāk sintētisks, pārāk neemocionāls, pārāk kalkulēts. Protams, ka jūtams, ka tajā nepiedalās nedz Rodžers Voterss, nedz Rick Wright. Es bez šī albūma savā kolekcijā varētu arī iztikt.

"More" ir skaņu celiņš tāda paša nosaukuma filmai, kuru es esmu redzējis, bet tu neesi (par to esmu gandrīz pārliecināts). Kā jau skaņu celiņam, šim ierakstam ir savas īpatnības. Piemēram, tāda, ka vairākas tā kompozīcijas nav vis dziesmas, bet filmas "tēmas", tādas kā "Main Theme" ( un "Dramatic Theme". Protams, ka kā jau PF gadījumā, mūzikas kvalitāte ir gana augsta, bet tas nenozīmē, ka šo ierakstu var klausīties vienmēr un visur - tomēr saundtrekam ir saundtreka specifika un vairums šo gabalu filmas kontekstā iederējās daudz labāk. Ieraksta centrālā kompozīcija, kas ir arī tā virsotne ir absolūti narkotiskā "Cymbaline" ar klusiem depresīviem pantiem un skaļu, depresīvu piedziedājumu "And it`s high time - cymbaline", kas tekstuāli šķiet iznākusi no kāda Edgara Po dzejoļa (ja Po būtu dzīvojis in the swingin` sixties tas ir). Otra populārākā ieraksta kompozīcija ir "Green is the colour" - skaista akustiska balāde. Trešā pieminēšanas vērtā dziesma arīdzan ir akustiska balāde - "The Crying Song", kurā jaušamas Saimona un Garfunkela noskaņas un nav jaušamas ne mazākās Sida Bareta notis. Dīvainas ir divas roķīgās dziesma - "The Nile Song" un "Ibiza Bar", kuras gan nav diez ko foršas, it īpaši "pateicoties" ķērcošajam Gilmora vokālam, rifu ziņā vēl būtu ok, bet Gilmors šeit patiešām izklausās mazliet komisks, filmā tās abas iederējās pat ļoti labi, bet kā patstāvīgas kompozīcijas tās nav gluži baudāmas. Vispār šis ieraksts noteikti ir baudāms labāk kopā ar filmu, ko nosacīti varētu nosaukt par Pink Floyd videoklipu, tā kā tās sižetiskā puse patiesībā neko nopietna nav. Kā patstāvīgs ieraksts, neskaitot 2 skaļās dziesmas, tas ir vairāk izmantojams kā fona mūzika nevis kā galvenais ēdiens (izņemot, protams, Cymbaline, kas ir viena no konkrētā PF perioda epohālajām dziesmām).

"Noslēpumu pilns šķīvis" iezīmē pirmo dramatisko pāreju Pink Floyd daiļradē - Sids Barets kļuva arvien mazāk spējīgs piedalīties mūzikas radīšanas un atskaņošanas procesā, līdz ar to kompozīciju radīšanas nastu nācās uzņemties uz sevi citiem grupas dalībniekiem. Tā kā Rodžers Voterss tolaik vēl nebija aizdomājies veltīt savu dzīvi tēmas "mans tētis nomira karā un tāpēc es neesmu īsti normāls" aprakstīšanai, tad arī šī tēma šajā ierakstā īpaši neparādās. Toties jau pirmā sekunde no pirmās kompozīcijas - "Let there be more light" piedāvā vienkārši hipnotizējošu basa meldiņu, kas stilistiski kļuva par pamatu critically aclaimed Radiohead albūma "Kid A" instrumentālajai pusei. Jāatzīst, ka nekas šajā kompozīcijā nespēj pārspēt ievadošo basa skaņu, bet tālākais kompozīcijas skanējums lielā mērā tuvinās tai skaņai, ko grupa dažus gadus vēlāk sasniedza ar "Meddle". Tomēr mana iecienītākā kompozīcija šajā albūmā ir pilnīgi transā iedzenošā "Set the controls for the heart of the sun", par kuru fanoju jau gadiem ilgi un joprojām uzskatu par vienu no lielākajiem grupas sasniegumiem. Vēl viena albūma epohālā kompozīcija ir tituldziesma - "A Saucerful of secrets", kas ir patiešām visos virzienos ejoša un patiešām noslēpumaina, zināmā mērā gan to var nosaukt par "Interstellar Overdrive" turpinājumu un man vismaz gribas domāt, ka tās radīšanā ir iesaistījies arī trakais Sids. Pilnīgi noteikti viņš toties ir radījis "Jugband Blues", vienīgo šī ieraksta skaņdarbu, kas tika iekļauts pirms pāris gadiem iznākušajā izlasē "Echoes: The Best of Pink Floyd". Patiesībā šī kompozīcija ļoti maz izklausās pēc PF un ļoti daudz pēc diviem trakajiem nelaiķa Sida solo albūmiem - šizofrēnijas līmenis šeit jau ir visai augsts un šī ir tāda dziesma, kura vairāk ir jāciena kā saprātu zaudējoša ģēnija (vai gandrīz-ģēnija) viena no atvadu dziesmām, bet muzikālajā ziņā tā noteikti nav viena no albūma spēcīgākajām kompozīcijām. Loģiski, ka bērnišķīgā tematika no dziesmām lielā mērā ir pazudusi un pagaidām, šķiet, to nekas jauns tā arī nav aizstājis. Vēl Bareta stilā ir Votersa dziesma "Corporal Clegg", kas, starp citu, ir viņa pirmā kara tematikai veltītā dziesma, kas man patiesībā patīk tīri labi, vispār agrīnajam Votersam arī ir savs šarms, varbūt viņš nebija tik unikāls komponists kā Barets, bet tas nenozīmē, ka viņš nebija ievērojams pats par sevi (pūšamo instrumentu skaņas šajā dziesmā, btw., man izsauc ļoti spēcīgas karnevāliskas asociācijas ar Bītlu "For the benefit of Mr. Kite"). Vispār man šīs albūms allaž ir paticis ne sliktāk kā grupas debijas ieraksts un varbūt pat ne sliktāk kā vairāki PF "prime time" albūmi - jo te ir vēl jūtamas zināmas Barretisma notis un jau ir sācis parādīties kaut kas no vēlākā grandiozuma.

Turpinu savu mp3 disku caurskatīšanos projektu. "Stabulētājs pie rītausmas vārtiem" ir nodaļa Greima Grīna klasiskajā bērnu grāmatā "Vējš vītolos", kuras ekranizāciju skatījos pagājušonedēļ. Tomēr vienlaikus tas ir arī Pink Floyd debijas albūms un vienīgais ieraksts, kura ierakstīšanā Sids Barets ir piedalījies būdams salīdzinoši normālā garīgās veselības stāvoklī. Daudzi, starp citu, uzskata "Piper" par PF visu laiku labāko ierakstu, kam gan ir ļoti maz kā kopīga ar lielākajiem grupas albūmiem - tādiem kā "Dark Side of the Moon" vai "The Animals". Albūma atpazīstamākā dziesma laikam gan ir to ievadošā patiešām kosmiski skanošā "Astronomy Domine" - vienīgais skaņdarbs no šī albūma, kuru PF atskaņoja vēl savā pēdējā - 1994. gada tūrē. Tomēr "Astronomy" nav tipiskākais šī albūma garadarbs, jo savā kodolā Sids arī pirms sajukšanas prātā bija vairāk bērns un mazāk kosmiski noskaņots cilvēks. Tāpēc šeit parādās vairākas visnotaļ neambiciozas tekstuālajā ziņā kompozīcijas - tādas kā "Lucifer Sam" (dziesma par Sida kaķi), "Matilda Mother" (dziesma no bērna skatu punkta), "Flaming" (nezinu, par ko tā tieši ir, bet tās piedziedājums "Yipee! You can`t see me but I can you" neizklausās pārmērīgi nopietns), "The Gnome" (vienkārša akustiska dziesmiņa par rūķi), "The Scarecrow" (pastāsts par putnubiedēkli) un visubeidzot vēl viena šī albūma atpazīstamā dziesma "Bike". Nevaru gan teikt, ka es ar "Bike" varētu identificēties, jo īpaši daudz par velosipēdiem tā nemaz nevēsta, bet tas nav būtiski. Īstenībā tā ir dziesma par mīlestību, kas PF daiļradē īstenībā nav no populārākajiem žanriem. Taču ne jau Bareta bērnišķīgie teksti ir šī albūma galvenā vērtība, bet gan unikālais skanējums, kas ir pārsātināts ar neskaitāmām mistiskām skaņām (piemēram, tādām, kas ievada neizprotamo "Pow R Toc H" (kas laikam gan neatšifrējas kā "power touch"), frīkainais Rodžera Votersa "Take Up Thy Stethoscope and Rup" (ko varētu nosaukt par šizofrēniķa rokenrolu, ja es nezinātu, ka Voterss tieši šizisks nekad nav bijis), un, protams, te atrodas arī savā ziņā episkais "Interstellar Overdrive", kas nav īsti dziesma, bet drīzāk skaņu kolāža, kas balstās uz diezgan gara un diezgan "Cream"iska rifa (ko es gan varētu iztēloties arī kā Blur repertuāra sastāvdaļu). "Interstellar Overdrive" sava skanējuma ziņā vajadzētu atrasties nevis blakus "The Gnome", bet piemēram, "Zvaigžņu odisejas" skaņu celiņā (man gan nepatīk viens no šīs kompozīcijas skaņu trikiem - kad notiek strauja skaņas pāreja starp abiem kanāliem, radot dīvainas sajūtas manās ausīs, līdz ar to uz austiņām es to klausos ne īpaši labprāt). Kādreiz man šis ieraksts ļoti nepatika, jo tas uz citu PF albūmu fona ir salīdzinoši neambiciozs un vienkāršs, bet, iespējams, tieši tajā ir tā skaistums. Tāpat skaistums slēpjas Bareta balsī, kas ir pilnīgi savādāka nekā Votersam un Gilmoram, un tajā, ka 1967. gadā viss izklausījās savādāk nekā jebkad pirms un pēc tam. Neesmu drošs, ka iepazīšanos ar PF vērts sākt tieši ar šo ierakstu, bet to nekad nenoklausīties noteikti ir radikāla kļūda.

Nezinu, no kurienes man radās viedoklis, ka "Vīri zeķubiksēs" ir bez maz vai ģeniāla "Prince of Thieves" parodija. Nē, parodija tā, protams, ir, bet līdz ģēnijam šai filmai ir apmēram tikpat tālu, cik man līdz Eiropas čempiona titulam Forex darījumos. Es tā arī neesmu sapratis, vai Mels Brūkss skaitās "kruts" parodists vai debīls. Tomēr, par šo filmu. Kā zināms, viena no deviņdesmito sākuma "lielākajām" filmām bija "Robins Huds: zagļu princis" ar Kevinu Kostneru, Morganu Frīmenu, Alanu Rikmenu, Kristianu Sleiteru un (kā izrādās) tikai vienu oskara nomināciju. Kā lai arī nebūtu, "Vīri zeķubiksēs" noteikti nav viena no 90to sākuma lielākajām filmām.

Tā, pavēstu, ka man ir kārtējais jaunais projekts, kas droši vien nebūs ilgdzīvotājs. Proti, esmu izlēmis turpmāk faktoīdā apskatīt diskus no savas mp3 kolekcijas, sākot ar pirmo mp3 disku un ejot pa numuriem uz augšu. Ir, protams, izņēmumi, jo neplānoju recenzēt:

Tā, lūk, paiet pasaules godība. Sāku es savu Ženēvā mitināšanos ar jaunākajām Oskariem nominētajām filmām - lieliem, episkiem kino gabaliem ar lieliem varoņiem vēl lielāku notikumu priekšā. Beidzu - ar astoņdesmito gadu angļu diezgan neliela budžeta filmu, kuras abi galvenie varoņi (Vitneils un Es) ir savu dzīvokli nolaiduši līdz tādam līmenim, ka viņiem ir bail ieiet virtuvē, tik ļoti tur ir smirdīgi un netīri, un vispār viņiem ir bail no diezgan daudz kā. Protams, otram varonim ir arī cits vārds, nekā Es, bet pat filmas beigu titros tiek rakstīts, ka Vitneila lomā ir tāds un tāds aktieris (vārdu neatceros), bet tāds un šitāds aktieris - "& I" lomā. Abi šie personāži ir apguvuši aktiermākslu, bet īpaši nekāda aktieru darba viņiem nav un viņi to vien dara kā dirn. Var arī pieminēt, ka darbība norisinās 60-to gadu beigās, hipiju laikos, līdz ar to šāds dzīves stils nemaz nav tik ekstravagants. Kad viņi abi divi ir secinājuši, ka viņi ir smagi slimi (apmēram tā kā 3 vīru laivā varoņi), &I piedāvā aizbraukt kādu laiciņu padzīvot laukos. Tā kā Vitneilam ir diezgan biezi radi, viņiem izdodas sarunāt, ka viņi varēs palikt Vitneila onkuļa Montija vasarnīcā kaut kur laukos. Pats tēvocis Montijs gan nav īsti normāls, ar izteiktu noslieci stāstīt, kā viņš jaunībā gandrīz kļuva par aktieri, bet vienā brīdī saprata, ka viņš nekad nespēlēs Dāni un ka tas esot smagākais mirklis dzīvē, plus viņš savā dzīvoklī audzē burkānus, jo uzskata, ka dārzeņus audzēt ir interesantāk nekā puķes, kuras viņš uzskata par palaistuvēm (ar burkāniem viņam laikam ir arī kaut kādas intīmas darīšanas). Kad Vitneils un Es apmetas tajā lauku mājā, viņiem izdodas sastrīdēties ar ciema mednieku, kā rezultātā viņi rēķinās, ka naktī tas atnāks un viņus nogalinās. Un pa nakti patiešām atskan mīklaini trokšņi - ieradies tēvocis Montijs, kurš vēlas padarīt un Es par savu mīļāko, būdams diezgan zili orientēts. Turklāt, kā izrādās Vitneils ir ieskaidrojis Montijam, ka arī un Es tāds ir, jo citādi tas viņam varētu neatļaut mitināties mājā. Beigu beigās un Es ieskaidro Montijam, ka viņam ir jau 6 gadus intīmas attiecības ar Vitneilu un ka viņš nevar viņam nebūt uzticīgs. Patiesību sakot, tā filma ir ļoti, ļoti sviestaina, bet laba un pat diezgan smieklīga (formāli tā arī ir komēdija, bet tāda frīkainā stila komēdija). Un spilgts nobeigums manam varonīgajam piedzīvojumam braucienā uz Ženēvu. Lai gan tas nenozīmē, ka tas būs pēdējais ieraksts faktoīdā, kas tapis Ženēvā, jo man vēl ir pāris caurumiņi aizpildāmi atlikuši.

Ja nu kaut ko es esmu noskatiijies tikai kaartiibas labad, tad taa ir shii filma. Protams, es kaadreiz biju liels "Veeja viitolos" cieniitaajs un taa bija beerniibaa viena no manaam miiljaakajaam graamataam, tomeer tie laiki ir pagaajushi un tikai sentimentaalu atminju deelj es shaadu filmu neskatiitos. Kas gan mani vareetu piespiest to skatiities, tas ir lielais bijusho Monty Python daliibnieku skaits, kas iesaistiijushies shajaa projektaa. Taatad, kas te ir piedaliijushies? Terijs Dzhonss atveido krupi un rezhisee filmu, Eriks Aidls ir zhurks (jaa shis vaards graamataa tika lietots viirieshu dzimtee), Dzhons Kliizs ir krupja advokaats, Maikls Peilins ir Saule (absoluuti bezjeedziiga loma imho). Sizhets: kurmja maaja tiek sagrauta, kad teritoriju tai apkaart no krutaa krupja paarpeerk zebiekstes, kas plaano vispaar visu izniicinaat. Kurmis sadraudzeejas ar zhurku un aapsi un meegjina vest krupi pie praata, bet krupis kljuust par auto maniaku un par zaadziibu nonaak cietumaa. Beigaas krupja mansion tiek atguuts un kurmis maaju salabo, tas buutu iisais variants. Takshu shoreiz es vairaak gribeetu pieveersties tam, kaapeec man shii filma nepatika. Protams, ka es zinaaju, ka taa ir beernu filma, liidz ar to manas expectations nebija iisti augstas, tomeer beigaas taapat jutos viilies (it iipashi esmu viilies taadeelj, ka sho filmu gribeeju dabuut savaa iipashumaa peedeejo paaris gadu garumaa). Aidla zhurks varbuut nav gluzhi perfekts, bet vismaz ir pacieshams, taapat arii Dzhonss ka krupis ir diezgan tipiski savaa elementaa, mazliet liidziigi kaa karalis Eerikaa vikingaa, bet paareejo paitonieshu lomas ir vienkaarshi tizlas. Kliizs kaa krupja advokaats ir smiekliigs tikai teorijaa - proti, doma, ka advokaats ir tik ljoti viilies savaa aizstaavaamajaa, ka pret to ir nezheeliigaaks par prokuroru, pati par sevi ir ok, bet Kliiza runaa nav nevienas smiekliigas fraazes. Un Peilins kaa Saule - kaada vella peec kaut kas taads vispaar bija nepiecieshams? Es saprastu, ja vinsh atveidotu kurmi - shai lomai vinsh buutu pat ljoti piemeerots, atshkjiriibaa no Stiiva Kuugana, kas tur, manupraat, bija pilniigi garaam. Veel trauceeja tas, ka filmai, ka vareeja noprast, bija stipri neliels budzhets, kaa rezultaataa taa izskataas peec taadas zemaakaa liimenja BBC filmas, kurai izteikti aptruucies liidzeklju. Plus veel filmaa ir vairaakas dziesmas, no kuraam divas gan ir ok - zebiekshu dziesma bija tiiri laba un taapat krupja himna, tikai peedeejaas atkaartoshanaas bija lieka, bet citaadi - nezinu, kaa beerniem, bet man kaa Paitonu cieniitaajam nepatika, un es esmu taads cilveeks, kursh pat Harija Potera filmaam deva papildu punktus par Kliiza piedaliishanos.