Kazhes pierakstu burtnīca

"Foreigner" debijas albūms ir vistipiskākais piemērs sliktai mūzikai, kas uzkrājusies manā mūzikas kolekcijā. Lai gan viņi skaitās viena no sava laikmeta (70-to beigu, astoņdesmito sākuma) lielākajām arēnu roka grupām, tas patiešām nedara šo grupu sevišķi kvalitatīvu. Tā vietā tas dara šo grupu nevajadzīgi skaļu (brīžiem) un nevajadzīgi salkanu (visbiežāk). Protams, kā jau kārtīgā arena rokā, šajā ierakstā netrūkst enerģijas, bet lieliski var just, kā šādus ierakstus par paraugu savai daiļradei ņēmuši visi pretīgie matu metāla talanti. Protams, slikti sekotāji nedara grupu sliktu, taču nav te nekā tāda, kas attaisnotu vēlākos sekotājus. Piemēram, "Feels Like the First Time" ir tīri labs roķeris, līdz brīdim, kad tas pāriet salkanajā balādes gabalā ar kaitinošiem sintezatoriem. Klasiskākais diska gabals, protams, ir tā otrā kompozīcija - "Cold as Ice" ar savu atkārtojošos sintezatora ritmiņu, pret kuru man patiesībā nav nekādu iebildumu, ja neskaita mazliet "sieraino" visas mūzikas skanējumu. Diemžēl viss pārējais diska saturs vispār nav atstāstāms, proti, tas ir tik ļoti viduvējs, ka grūtāk iedomāties kaut ko viduvējāku. Ja nu ir mūzika, kurai iztiekti trūkst odziņas, tad tas ir arēnu roks, visi šitie "Foreineri", "Journey", "Asia", "Styx" utt., kas skaitās it kā šausmīgi kruti, bet patiesībā nekā viņos nav.

Swedish rock music isn`t considered as the top level pop ever provided. Ok, they got ABBA, but that was way back when people differed from apes only by the fact that they mated with their females instead of those of gorrilaz (a cool band, by the way). Then there was Ace of Base, but they never recorded anything as powerful as "Ace of Spades" so why should we bother about them. Army of lovers? Nah, better try "Lovefool". That`s the song that made Cardigans famous, a thing they never would have thought to be possible, had they become a "Metal Machine Music" tribute band. Since they wrote poppy rocky stuff instead, their miracle became true, and they were not only the first band on the moon, but the first band off the moon as well. So, they came up with Gran Tourismo (Gran is the short form for grannie), a concept album about an old woman travelling all the way to Lykopping to see a football game between the local team and FC Fredrickhaven. No, there`s no granny and no football in sight, this is a bit agressive rock album with vocals by an angel. Actually the music is pretty good, but how good is pretty good anyhow? Is it worse than jolly good? And how does it compare with "quite good", "goodies" and "holy cow, what a shitty piece of cake!"? I don`t know.

*sniveling warning*

Hā! Izrādās arī savā tagadējā darba vietā es varu iehavot mūziku. Tiesa, neesmu drošs, ka tā tas būs ilgstoši. Principā nevienam atļauju vaicājis neesmu, bet pieturos pie principa - viss, kas nav aizliegts, ir atļauts.

For some reason unknown to me I consider Mr. Boell to be an important modern German writer. I may be wrong, but something tells me I`m not. This novel though is not a modern German classic, at least it`s what I think it to be. So, there`s this important family of the 20th century Germany, and there`s nothing particular to tell. There are three generations of those people, but not much going on with them. The granddad was once a dynamite expert at the war, but I don`t really know anything about it. To be quite honest, I didn`t read the book too honest, for it bored me to death, and beyond. There`s a bad guy also participating, and he doesn`t do anything as well. Ok, he was a villain at WW2, as far as I understood, but to be frank - I don`t give a damn about the heroes of this book, what they did and why. A wasted time. Full stop.

The third part of the religion cycle. This one goes about judaism. You know I`m not particular interested in stuff that goes around the subject of Holocaust, especially since it`s been ridiculised by the money-grabbing morons of the world. It luckily ain`t the case for Mr. Schmitt who knows perfectly well how to separate what`s good from what`s bad. A boy at the age of circa ten has to leave his family in order to become a christian boy. He lives in a catholic school and becomes almost a christian child. Not really though, for he`s guided by a catcholic priest who thinks that it`s his mission to save things that are in danger of being no more. And jews are a collection of his, for which he`s ready to do almost everything. It`s probably senseless to say that once again humanity is the main thing that Schmitt gives us. It`s not really about the jews, as it isn`t about christians or muslims for him. It`s about the humans, and what`s human in them. Schmitt rarely writes about really evil people, and that`s good, for I don`t need more evil in this world than there already is. A touching book. Is the day coming when I`ll write something negative about one of his books? I doubt that.

Bobs Dilans ir viens no retajiem globāli par ģeniāliem atzītajiem mūziķiem, kurus es personīgi par īpaši labiem neuzskatu. Nezinu, kas tur par vainu, bet neviens viņa albūms nekad nav varējis mani tā kārtīgi "aizķert", lai arī es spētu apjēgt viņa muzikālo diženumu un raženumu. Taču tagad es kārtējo reizi esmu izlēmis iedot viņam vēl vienu iespēju mani pārliecināt par savu nepārspējamo talantu. Tā kā darbā mūziku klausīties ir vieglāk nekā mājās, es ar šodienu sāku projektu "ne darba diena bez Boba Dilana", kura laikā centīšos katru darba dienu aizvadīt ar kādu no Roberta Cimermana albūmiem no mana krājuma (kurā ietilpst lielākā daļa viņa labāko ierakstu). Iesākam mēs pavisam neprestiži - ar Boba pirmo albūmu, kas ierakstīts tālajā 1962. gadā, vēl pirms Dilana kļūšanas par folkmūzikas un vēlāk arī rokmūzikas superzvaigzni. Būdams pats tolaik vēl visai zaļš (21 gadu vecs), Bobs savā pirmajā platē lielāko uzsvaru liek uz blūza un galvenokārt folkmūzikas klasisku kompozīciju koverēšanu, piedāvājot tikai divas pašsacerētas dziesmas - "Talkin` New York" (principā - ierunāts stāsts ar nelielu fona muzikālo noformējumu) un "Song To Woody" (Vudijam Gutrijam veltīta dziesma, kas principā tikai nedaudz atšķiras no svešajām kompozīcijām). Runājot par koveriem - ļoti spēcīgs ir pirmais gabals "You`re no Good", kurā Dilans izklausās savus sešdesmit gadus vecs, man labi ir zināma dziesma "Man of constant sorrow" (zināma no kādas brāļu Koenu filmas) un "House of the Rising Sun" (vislabāk zināma The Animals izpildījumā). Ne viena, ne otra uz mani nekādu dižo iespaidu neatstāj. Runājot par citām dziesmām, Bobs jau šajā ierakstā visai žiperīgi spēlē mutes ermoņikas un strinkšķina giču, līdz ar to tas patiešām ir Viņa albūms, jo, kā izskatās, citi cilvēki tā ierakstīšanā nav piedalījušies. No vienas puses tas, protams, ir stilīgi, no otras puses līdz ar to mūzika manā izpratnē ir pārāk vienveidīga un visai ātri apnīkoša. Tiesa, neviens arī neapgalvo, ka "Bob Dylan" būtu viņa labākais ieraksts.

Nesaprotu divas lietas. Pirmkārt, kāpēc es neesmu šo ierakstu pievienojis faktoīdā ātrāk. Otrkārt, kā tas vispār bija gadījies, ka es "Galapagu salas" nebiju lasījis jau iepriekš. Tomēr tā izrādījās patiesība - apskatījos savā TXT failā, kurā atzīmēti manis lasītie Vonnegūta darbi (no laikiem, kad es vienu pēc otra izlasīju tos gandrīz visus) un "Galapagu salu" tur nebija. Labi, tagad stāstīšu par pašu grāmatu. Lielā mērā to var nosaukt par turpinājumu "Kaķa šūpulim" vai vismaz variāciju par "Kaķa šūpuļa" tēmu. Tajā apstāstīti notikumi par cilvēku grupiņu, kas nonāk Galapagu salās, kad visu pasauli pārņēmusi globāla ekonomiskā krīze. Šie cilvēki ir tur nonākuši, lai dotos kruīza ceļojumā ar luksusa kuģi. Izrādās gan, ka viņu ir tikai daži gabali - kāds japāņu izgurdrotājs ar savu sievu, kāds Amerikāņu uzņēmējs ar savu aklo meitu un viņas suni, viena atraitne skolotāja, kuras vīrs pēc sajukšanas prātā un pirms nomiršanas ir nopircis biļetes uz šo ceļojumu un viens vīrietis, kas pārtiek no regulāras vecu sieviešu apprecēšanas un naudas izkrāpšanas no viņiem. Vēl kuģim, protams, ir kapteinis, bet nekādas apkalpes nav, ja neskaita stāstītāju - Kilgora Trauta dēla spoku. Kilgors Trauts, ja kāds nezina (un vairums noteikti nezina), bija produktīvs fantastikas romānu autors, kura darbiem bija tikai viens īstens cienītājs - kāds misters Rouzvoters, kas kļuva par ASV prezidentu (no romāna "Arlabunakti, Rouzvotera kungs"). Galapagu salas izrādās vienīgā vieta uz Zemes, kur nespēj ieviesties kāda pretīga baktērija, kas padara visus cilvēkus neauglīgus. Tiesa, nākotnes cilvēki, kas aug Galapagu salās, izrādās kaut kas līdzīgs delfīniem un roņiem, pārtiek no noķertām zivīm un reizēm ēd zilkājainos Galapagu salu putnus. Ja salīdzina šo darbu ar "Kaķa šūpuli", jāatzīst, ka pazīstamākais darbs ir arī spēcīgākais - kaut vai visa Bokonona tēma tajā romānā ir vienkārši superīga. Šeit gan arī netrūkst Vonegūtam raksturīgo triciņu, piemēram, viņš ar zvaigznīti atzīmē visus personāžus, kas tuvākās dienas laikā nomirs. Starp citu, visi nākotnes cilvēki būs tā kuģa kapteiņa bērni, jo viņš būs vienīgais izdzīvojušais vīrietis, bet tas laikam nav svarīgi. So it goes.

It`s been a year since the first album by this band came out, and in the somaphore effort the band proves itself worthy of it`s debut. Yet, I can`t lose the feeling that last time around they were more impressive. Together with some particulary strong tracks - songs like "The cat", "Red is visible", there are others that don`t mean nothing to me, for example "Hospitals street" is a worthless song in my opinon. Some of the songs are more mellow than on the first album; that is not really a problem for me but I`d expect more.

Wenn man ehrlich sein muß, habe ich schon genug von solchen Schriftstellern der zweiten und der dritten Klasse. Sie alle schreiben nicht slecht, ABER so was könnte auch ICH geschrieben haben. "Pokorny lacht" ist die Geschichte eines Komikers, der das Leben ein wenig zu ernst nimmt und der selber immer traurig ist. Das ganze Leben lang hat er nur einen einzigen Freund gehabt, dem er hätte änlicht sein wollen. Er kann ihm aber nicht ähnlich sein, da er immer Menschen beindrucken will. Von einer Seite kann ich sagen, daß ich mit Friedrich Pokorny mich schon ganz gut identifizieren kann - da er immer komisch sein wollte, nur damit andere Menschen ihn cooler finden würden, das andere geht aber zu weite. Seine Affäre mit der Freudnin seines Freundes Zachers ist für mich zu Obskur, um verständlich zu sein, und nicht nur die Affäre, sondern das ganze Leben Pokorny`s ist ziemlich doof. Am Ende kann er natürlich wenn nicht alles, dann ziemlich vieles schon ändern. Er hat ein Streit mit dem Zacher, daß mit Prügelei endet und nur danach versteht er, wie vieles er falsch getan hat. Egal schon, solche Bücher gibt es in Tausenden und keiner solcher Schriftsteller bleibt länger als fünf Stunden berühmt. Vielleicht soll ich doch etwas auch selber schreiben, es ist eine ganz lange Zeit seit meiner letzten Erzählung her.