Kazhes pierakstu burtnīca

Bisher war ich ueberzeugt, dass Fassbinder kein Regiseur fuer mich ist. Von seinem Film "Warnung vor einer heiligen Nutte" habe ich nichts verstanden und habe das Film ein wenig doof gefunden. Diesmal hat mich Fassbinder aber ueberrascht - "Lola", seine Version ueber das Thema des Blauen Engels (ich hatte vergessen, was das fuer ein Film war, bis ich in die IMDB hineinschaute) ist nicht nur visuell spektakulaer, sondern auch spannend zum Ansehen. Lola ist eine Saengerin/Prostituirte in einem Puff in einer Stadt, wo alle maechtige Maenner die Abende mit Frauen zum Kaufen verbringen. Lola ist die persoenliche Hurre des Bauunternehmer`s Schukert, von dem sie auch eine Tochter hat. Jetzt kommt in die Stadt aber ein neuer Bauleiter (ich bin nicht so klar, wie sein Posten eigentlich leitet). Der Mann ist ein ganz konservativer und braver Kerl und alles geht ihm gut mit den Raubvoegeln (Machthaber) der Stadt, bis er sich in Lola verliebt, ohne zu wissen, dass sie eine Prostituirte ist. Sie will ja nicht, dass er es von ihr zu wissen lernt, eigentlich mag sie doch den Mann, obwohl sie auch ihren Schukert mag. Na ja, dann entscheidet sich von Bohm (der Bauleiter) die Lola zu heiraten, aber sein "Freund" Esslin verraet ihm alles ueber die dunkle Seite der Stadt (ohne von der Lola-Affaire des von Bohms zu wissen). Dann geht der von Bohm wirklich los, veranlaesst ein Krieg gegen die Korruption der Stadt, heiratet Lola aber zum Ende, ohne zu wissen, dass sie noch immer die Matrone seines Feindes Schukert bleibt. Uebrigens ist Barbara Sukowa reizend in der Rolle von Lola und obwohl sie eine Nutte spielt, ist sie auch Person fast sympatisch. Im vergleich zu anderen Werken Fassbinders ("Heiliger Nutte" und Drehbuch fuer "Water drops on burning rocks" gibt`s hier fast nichts skandaloeses - nicht so viel nackte Koerper, keine Homosexualitaet, und so weiter), ich muss jetzt aber sagen, dass der Fassbinder ein sehr vitaler und interessanter Regisseur gewesen ist und dass ich noch ein Paar seine Filme bestimmt anschauen werde.

Mūzikas industrija smird! Man nav skaidrs, kā tas ir iespējams, ka tādam īstenam rokmūzikas (un ne tikai) ģēnijam kā Tomam Veitsam viņa ilgās karjeras laikā nevienu vienīgu disku nav izdevies iedabūt ASV čārtu 20-niekā un pat 50-niekā viņš ir bijis tikai pēdējās desmitgades laikā, bet, piem., "Rain Dogs" lielākais sasniegums ir bijusi 188. vieta. Tikām šis albūms ir kolosāls savā savdabīgumā, daudzveidīgajos veitsismos, brīžiem pilnīgi absurdajās lirikās un pustrakajā instrumentējumā. Zināmā mērā to varētu nosaukt par melodiskāku variāciju par Captain Beefheart "Trout Mask Replica", lai gan patiesībā tas tomēr ir izteikts Veitss un nevis kaut kāds Gaļassirds, ko "Lietus suņi" piedāvā. Nepilnas 54 minūtes garajā platē Veitss pamanījies iedabūt 19 kompozīcijas, kuras visas ir pilnas un pabeigtas dziesmas, tikai lielākoties tās nav diez ko garas. Riktīgais "blieziens" (ja šādu vārdu var attiecināt uz šo ierakstu) sākas jau ar pirmajām kompozīcijām - mazliet bandītisko "Singapore", uz otru pusi izgriezto blūzu "Clap Hands" un komisko polku "Cemetary Polka", kurā vienkārši perfekti iederas ļoti savdabīgā Veitsa dziedāšanas maniere. Šajā platē Veitss pamanījies iekļaut gan salīdzinoši "normālas" kompozīcijas - tādas kā skaistā "Diamonds & Gold", tipiskā Veitsa balāde "Hang Down Your Head", romantiskā "Blind Love", gan mazliet trakākus gabalus, kā piemēram, albūma tituldziesmu, kurā Veitss apgalvo "For I am a rain dog too". Kopumā jāsaka, ka es pat īsti nezinu, kas ir tas, kas Veitsu padara tik īpašu - viņa muzikālā daļa ir pustraka, viņa dziesmu teksti ir pustraki un balss viņam ir kā pilnīgi trakam vecim, bet varbūt tieši tas viņu padara tik baudāmu. Vajadzēs paklausīties vēl kādus citus viņa ierakstus.

The second time around Hitchcock offers me more than he did before. This film here is really a thriller unlike `Rear Window` which only had nieces pieces of dialogue, watching this one at some times I felt really scared. It`s possible that I would prefer the mystery not to be unraveled for that would leave me even more confused but the way it`s done in the film is still pretty impressive. Yes, and Kim Novak not only acts but also looks great.

Many years have passed since I last saw it. Then it seemed kinda boring, too depressive and everything that goes with it. Now I say that it is truly great. A little sight on to the plotline - a scientist triest to transplant a part of humans genitals onto a dog but in an unexpected way the dog turns into a man. Where the problem lies - he becomes much worse as a man than he was as a dog. It seems possible that soon I will add it to my list of favourite movies.

Mr. Eich himself called the stories/essays he wrote "moles". This is the kind of book which makes you dizzy and raving. It`s whacky like nothing else you`ll be likely to encounter. You see, it makes very little sense most of the time, for the stories are weird. They are strange and very short. Like there`s this one guy flying in the direction contrary to the rotation of the earth trying to save up some time. Or a person capable of living only in a place starting with PA. Most of them have no story to tell at all, they are just absurd images. This would make a great psychedelic experience. Heck, it makes a great psychedelic experience! It has no point, or I simply don`t see one, but I don`t require it anyway.

Douglas Adams probably wouldn`t have liked this film. But he surely would have brought a towel to the cinema. Or he wouldn`t have. Maybe he`d feel depressed just like Marvin did. Anyhow the long time of waiting had finally come to its logical end and I watched the film that was talked about for decades. Not that it really lives up to the hype. Not that anybody expected it to live up to the hype. The story is a bit fucked-up in comparison to what you`d want it to be. At least I pretty much doubt that you`d be particulary interested in a love story between Arthur Dent and Trillian. We all know whom Arthur must date, and who`s Trillian`s lover (at least in the first books). "Those are Whitey`s cookies, Bud.

Ai, nerakstīšu vāciski, slinkums. Patlaban šī Maksa Friša luga ļoti atbilst manam dvēseles stāvoklim. Tas ir stāsts par to, kā dzīve varētu izvērsties un varētu neizvērsties. Tajā ir sieviete Elvīra, kam pirms 17 gadiem bija afēra ar Pelegrīnu, pirātu, bet kura nespēja ar viņu kopā atstāt Santa Kruzu un turpināt nemierīgu dzīvi. Tas ir Barons, kurš nedevās kopā ar Pelegrīnu pirms tiem 17 gadiem uz Havaju salām, bet apprecēja Elvīru un uzaudzināja viņas un Pelegrīna meitu kā savu bērnu. Tas ir Pelegrīns, kurš drīz mirs un kurš sapņo par savu fermu kaut kādā tālā salā. Elvīra tikām katru nakti par jaunu izdzīvo savu un Pelegrīna stāstu sapņos. Savukārt Barons vienmēr domā, ka viņš daudz ko varētu būt palaidis garām, neaizbraucot uz Havaju salām. Taču tikai Pelegrīns apgalvo, ka viņš nenožēlojot neko tādu, ko ir darījis, un nevēlas neko darīto piedzīvot atkārtoti. Tāpēc viņš var mirt laimīgs, bet Elvīra un Barons 17 gadus viens attiecībā pret otru nav bijuši vaļsirdīgi. Iespējams, šī situācija nemaz tik ļoti neatbilst manai dzīves realitātei, bet tās lasīšana uz mani atstāja lielu iespaidu.Patiesībā es gan Santa Kruzu esmu kaut kad senāk lasījis, taču pavirši un steidzīgi, neiedziļinoties saturā un neko daudz pēcāk neatceroties. Tagad tas vairs neatkārtosies, varbūt. Rit mana pēdējā stunda Delfos un es nezinu, kādā Santa Kruzā es nonākšu no šīs Grieķijas pilsētas, neviens orākuls to man priekšā nesaka. Makss Frišs tomēr patiešām bija ģeniāls rakstnieks, viens no maniem iecienītākajiem. Tagad pamazām plānoju pārlasīt vairumu viņa lugu, kā nekā esmu bibliotēkā tās vāciski paņēmis (līdz šim tās esmu lasījis tikai krievu tulkojumā, bet tas jau nu noteikti nav tas pats).

Trešais no spožākajiem Toma Veitsa albūmiem man kaut kā patīk ne tik labi kā pirmie divi. Te gan ir atrodama viena no viņa vispazīstamākajām dziesmām - "Tom Traubert`s Blues", pazīstama galvenokārt kā "Waltzing Mathilda", skaista himna par cilvēku, kas apmaldījies svešā valstī, taču ne visas dziesmas šajā ierakstā spēj ar mani rezonēt. Piemēram, "Step Right Up" varbūt ir ļoti enerģisks džezisks gabals, bet man tas nepatīk. Tad jau labāk "Jitterbug Boy", kas ir vienkārša klavieru balāde alkoholiķa izpildījumā. Vispār šajā ierakstā Veitss izklausās vienkārši totāli aizdzerts, es nezinu, vai tā ir tikai impersonācija, bet grūti iedomāties alkohola ziņā piesātinātāku dziedātāju nekā Small change Veitsu. Tāpēc jau viņš arī izpilda kompozīciju "The Piano has been drinking (not me)" taisni šajā albūmā, starp citu forša dziesma. Un vēl arī "Bad Liver and A Broken Heart". "I don`t have a drinking problem, except when I can`t get a drink" viņš otrajā no šīm dziesmām apgalvo un varētu būt, ka viņš nemelo.

If there`s one thing I didn`t undestrand is how could Leo di Caprio look in it as if he was some 13 years old, when in fact he was 18-19 when the film was being made. Probably due to some ancient injury he was only half a Capri-ee. Or I don`t know what. Toby who prefers to be called Jack lives with his mother who struggles between asshole boyfriends. When she finally meets a man who seems to be ok, she marries him and Dwight (played by Robert de Niro) becomes a new father for Toby. Sadly he ain`t a very good one, a military obsessed person with problems of alcoholism and agression he ain`t the nicest fellow around. The whole family settles down in a little town named Concrete, and it`s a perfect place for a child to be abused and suffering. Anyhow, the film ain`t really that heavy as you might feel right now. It sure ain`t no sugary comedy about Ernest going to camp, but it won`t make you cry in anguish either. The film is quite a good one, it keeps you watching until the very end, but it doesn`t make no huge revelations inside your head.

Если Владимиру Войновичу и удалось удивить меня этим своим романом, то это - годом его написания. Я почему-то решил, что данная чушь - это плод уже послесоветской эпохи, а оказалось, что нет - это самая что ни действительная антисоветчина. Сюжет у книги по идее весьма бредовый, если это вообще можно назвать сюжетом. Главный герой - прототипом которому судя по всему стал сам автор, получает возможность слетать в Москву середины 20-го века, что он и делает, и узнает, что там построен коммунизм с культом личности одного его бывшего приятеля, ну а втихоря народ ждет возвращение царя - весьма безжалостной сатиры на Солженицина. Хотя я и не явлюсь поклонником последнего, все же лишь то, что Солженицин немного переборщивает в своем самовосприятии не делает "Москву 2042" хорошей книгой. Моментами, конечно, смешно, но большую часть книга выше фелетона не тянет, ну а фелетон, по крайней мере в моем восприятии, это не самая стоящая литература. Больше, чем литературу для туалета данный роман собой предоставить мне не может.