Kazhes pierakstu burtnīca

Das letzte Stück aus dem 2 Band der Gesammelten Werke von Max Frisch ist eins das ich noch nicht gelesen hatte. Es erzählt von Agnes, einer Frau, die im Keller ihres Hauses nach dem Ende des 2. Weltkrieges sich mit ihrem Mann zusammen flüchtet. In ihrem Haus wohnt jetzt einer Gruppe Russischen Soldaten, und unter denen auch der Kommandier Ivanov. Labi, pāreju uz latviešu valodu, vāciski pārāk lēnām iet. Tātad, tai Agnesei vīrs ir bijis Vērmahtā un vai nu ir vai nu nav piedalījies ebreju apšaušanā Varšavas geto. Toties ir droši zināms tas, ka Agnese vienojas katru dienu vienu stundu pavadīt ar Ivanovu apmaiņā pret to, ka krievi pagrabā nelien un viņas veci tur neatrod. Tikai problēma tāda, ka tur ar Ivanovu nekādu seksa padarīšanu viņai nav, bet vācu valodu Ivanovs nezina. Tikām vīrs, lai viņam būtu mierīgāks prāts, tiek turēts neziņā par Ivanova vācu valodas spējām un viņš domā, ka sieva ar to par Gēti un Šilleru sarunājas, lai gan patiesībā viņi vienkārši kaut kur apkārt vazājas, skatās viens uz otru un pamazām iemīlas viens otrā. Beigās gan vīram nervi neiztur un viņš no pagara iziet, atklājas viss saistītais ar Ivanova valodu zināšanām + atklājas, ka to vīru apsūdz diezgan palielos noziegumos, tomēr Ivanovs viņam un Agnesei atļauj aiziet. Lai gan Agnese patiesībā vairs nekur aiziet negrib, jo ir ieķērusies Ivanovā, ar kuru viņi katrs sarunājas savā valodā, nesaprotot, ko otrs saka. Vispār - normāla luga.

Šis albūms iezīmē negaidītu pāreju, transformāciju, modifikāciju, modulāciju utt. Boba Dilana karjerā. Proti, šis jaukais poisietis līdz ar "Bringin` it all back home" ir atteicies no sava drošā akustiskā ģitāra+mutes ermoņikas komplekta un kļuvis "elektrisks", iesaistot albūmā arī citus instrumentus un veidojot pilnīgāku skaņu. Vēl viena šī albūma "firmas zīme" ir viens no pirmajiem, viens no pazīstamākajiem, viens no stilīgākajiem utt. mūzikas videoklipiem, kas tapa uztaisīts albūma pirmajai kompozīcijai "Subterranean Homesick Blues". Klāt pie citām lietām Dilans arī ir kļuvis tekstuāli bagātāks, tautas motīvu vietā iesaistot apziņas plūsmu, kas īpaši izteikta ir tajā pašā "Homesick Blues". Citāts: "Keep a clean nose/ Watch the plain clothes/ You don`t need a weather man/ To know which way the wind blows". Taču viena izcila dziesma nespētu padarīt albūmu patiešām labu, tāpēc Dilans ir papūlējies, lai arī citas albūma sastāvdaļas neliktu klausītājam vilties. "She Belongs to Me", piemēram, man rada spēcīgas asociācijas ar Lū Rīda liriskajām, gandrīz ierunātajām dziesmām, protams, ignorējot to, ka Lū nekad nespēlēja ermoņikas. Neteikšu, ka visas dziesmas man patīk vienlīdz labi, tā, piemēram, bez "Maggie`s Farm" es varētu arī iztikt, pārāk country ir tās skanējums. Toties albumā ir virkne citu kompozīciju, kas to spēj atsvērt ar savu kvalitāti. Piemēram, vēl viens apziņas plūsmas gabals "Bob Dylan`s 115th Dream", nemaz nerunājot par absolūto klasiku - "Mr. Tambourine Man", dziesmu, kura zināma gandrīz jebkuram Dilana necienītājam. Tomēr ar to vēl albūms neaprobežojas. Tam uz beigām vecais labais Bobs ir sakrāmējis virkni īstenu pērļu - "Gates of Eden", "It`s alright, Ma (I`m only Bleeding)" (labs nosaukums, ne) un vēl "It`s all over now, Baby Blue", ģeniāla dziesma, fantastiska dziesma, vairāk nekā atmiņā paliekoša dziesma. Ja tā turpināsies, es visā drīzumā no Dilana skeptiķa būšu pārvērties par viņa fanu, cik pretdabīgi lai man pašam tas nešķistu.

It`s been ages since I read a book this big in German. And I mean literally ages - at least since my previous life. A modern version of Hamlet, you ask? Gotta have lots of perversion in it, you know what these modern versions are usually like. Strangely this isn`t the case. Edward Allison comes from WW2 with only one leg, and has to remain at the hospital for his mind isn`t really well, but his mother persuades the doctors to let him stay with the family. Everything would be ok, hadn`t Edward due to some strange reason decided that he should solve the mysteries in his own house. Which means - unfold his fathers secret. While he tries to find the truth within himself, his relatives tell him weird stories - for example, the one about the princess of Tripoli that lived from men`s life and managed to remain young for a very long time, and a version of king Lear`s life where he isn`t a hero but a tyrant. Gordon (Edwards father) is a writer and his marriage to Alice collapses when Edward drives him out of his home because of the past. Alice tells Edward, that he isn`t his father`s son and goes on the search for her true lover. While his father (who is Gordon) dies in the hands of the mother who has once again accepted him, Edward slowly comes back to himself, understanding that he isn`t a Hamlet, no matter how he tried to be one. What do I say? Despite the length, it`s an interesting novel, showing the confusion of modern times, having quite a few interesting stories told by the characters on their way coping with themselves.

Boring! I couldn`t manage it until the end. Who cares that Saramago is a Nobel-winning author! Who cares that I like books about old times and that magical realism is not a thing I hate and despise. Who cares that some moments in this book are brilliant. Since it`s about as entertaining as watching your toenails grow (by the way: have you noticed that toenails grow about 3 times slower than nails on your fingers? now that`s a mystery and one day I will probably write an essay in three parts about this anomality). Ok, there`s Baltasar - a one armed soldier who has come back from the war, his woman named Blimunda, and a weird priest who all work upon making a flying machine that uses the will of people as its lifting power. If the whole story would have been written on 100-150 pages it would probably make a great book. Since Saramago went for the number of letters he wrote about 500 pages, using particulary long sentences and describing things about as amazing as a boulder.

Filmas televīzijā, protams, ir vispār īpašs stāsts, kas īpaši nesaistās ar "meinstrīma" kino filmām. It īpaši tas attiecināms uz aizdomīgu kino, ko iespējams sestdienas vidū noskatīties pa tādu kanālu kā TV 1000, kas galvenokārt ir izslavēts ar savām "vēlo stundu pārraidēm". Taču gadās tā, ka ir brīvdiena un tev negribas neko īpaši darīt, tālab tu ņem un atsēdies televizora priekšā mīļotā cilvēka sabiedrībā un bilisinies. "Mīļā Dieva strādnieki" ir taisni tāda filma. Tās galvenais varonis ir Freds - pārsteidzoši labs cilvēks, kuram gan raksturīga viena problēma - viņš ir naivs kā mazs bērns. Viņa hobijos ietilpst savas naudas atdošana jebkuram garāmgājējam un noziegumu pastrādāšana aiz nemācēšanas atšķirt labu no ļauna. Rezultātā no viņa aiziet sieva ar mazo meitiņu (nesaprotu gan, kādā veidā viņš bija spējis apprecēties), bet Freds iesaistās noziedzīgajā pasaulē, kad izjutis, cik netaisni notiek apiešanās ar kādu trūcīgu pensionāru. Šim visās afērās piebiedrojas viena beibe no pasta, kura ir Fredā totāli ieķērusies, un viens melnais - bijušais Āfrikas princis, kas izlēmis atgriezt savu tēvu tronī, bet kas principā ir bišķi ķerts. Tad nu viņi ņemas ar visādām laupīšanām un dzīvo šiki. Foršas ir Freda pārdomas par savu bijušo sievu - tās vienmēr notiek uz sarkana pagala un viņa vienmēr ir kaila, tiesa, filmas beigās viņa "pārdomu" objekts mainās un sievas vietu ieņem noziedzības draudzene. Tiesa, tā kā tie ir pozitīvie varoņi, tad arī noziegumus viņi pastrādā pozitīvi, nevienu nesit, nevienu (izņemot bandītus) nenogalina un lielu daļu naudas izdala trūcīgajiem cilvēkiem - vispār riktīgie Robini Hudi. Beidzas viss, protams, laimīgi un nieka piecus gadus nosēdējuši cietumā viņi abi (melnais cietumā nesēž - politkorektus) kļūst bagāti un laimīgi un dzīvo kā pasakā. Skaisti, ne? Filma, protams, nav pirmšķirīga, varbūt tā nav pat otršķirīga, bet: 1) dienas filmai ir gana pikanta un 2) pietiekami saistoša. Un vairāk no šāda kino man nevajag.

Nu es vairs kaut ko nesaprotu nemaz nemaz. Kā tas vispār ir iespējams, ka vēl pirms mazāk nekā nedēļas es uzskatīju, ka Bobs Dilans - tā nav mūzika, kas radīta man? Vēl tik nesen es nespēju noklausīties nevienu viņa albūmu pilnā garumā, bet tagad es tos labprāt klausos 5, 6, 7 reizes no vietas un nemaz nejūtos nogarlaikojies? Kā man izdevās iepriekš tik sistemātiski nespēt atrast viņā nekādu šarmu? Vienīgais iespējamais skaidrojums - katru reizi, kad klausījos Dilanu, es sāku ar "Blonde on Blonde", kas man ik reizi nepatika un kā dēļ es vienmēr padevos. Rītdien, kad klausīšos "Blondo albūmu", varēšu pārbaudīt šīs teorijas pareizumu. Tikmēr "Highway 61 Revisited" ir kolosāls ieraksts. Tajā Dilans arvien vairāk attālinās no tipiskā folkmūzikas veča imidža, tagad jau grupas skanējums ir patiešām pilns un bagātīgs un lielā mērā tas ir izšķirošais, kas paceļ šo ierakstu manās acīs augstāk par tiem, kas nāca pirms tā. Galvenais diska grāvējs, protams, ir "Like a Rolling Stone", dziesma, kas patiešām kā ripojošs akmens atgriežas atkal un atkal un kurā Dilans pat izklausās pēc diezgan spēcīgas balss īpašnieka. Taču gandrīz visas pārējās dziesmas tikai par nedaudz atpaliek no ripojošā akmens uzņemtā tempa un reizēm to pat apsteidz. "Tombstone Blues" varbūt patiešām ir tikai blūzs un tomēr tas ir pamatīgs rāviens uz priekšu salīdzinoši ar paša Dilana agrīnākiem blūziem "Mama`s in the factory, she ain`t got no shoes; daddy`s in the alley, he`s looking for food; I am in the kitchen with the tomstone blues". Vēl te ir dusmīgā (nosacīti) balāde, kas pret kaut ko protestē, "Ballad of A Thin Man", burvīgā romantiskā "Queen Jane Approximately" ("Won`t you come see mee, Queen Jane" - kolosāli rezonējošs piedziedājums!). Dīvainām skaņām bagātināta ir albūma tituldziesma, kas stāsta piecus dažādus stāstus, kurus risina 61. šoseja. Tikām "Just like Tom Thumb`s Blues" ir ideāla atmosfēriska dziesma, ko klausīties tumsā automobīlī. Nu un "Desolation Row" ir vairāk nekā 12 minūtes gara dziesma par sabiedrības padibenēm. Kopumā - pagaidām labākais Dilana albūms, ko man ir nācies dzirdēt.

The latest from the greatest. If you consider "PV" the greatest Latvian band. At least it`s the most popular one. Or was. Or pretended to be. The new record contains 10 tracks, most of whom are somewhat optimistic, although you always feel a bit of depression in the optimism. Or I may be just a very, very sad and depressive person. I`m not a particular fan of the singer Renars Kaupers`s voice but in some cases it`s good enough for this pop-rock record. The highlights of the record are "Pilot Tim" and "Sunrise deep in hell". Ok, the second of them was known to me a long time prior to this record coming out. I guess I heard it a concert almost three years ago. Not that I mind. Not that I care. Not that it changes a lot.

Fū, es tomēr neesmu pilnīgi sajucis prātā! Lai gan manī ir attīstījusies tolerance pret Roberta Cimermana mūziku un arī "Blonde on Blonde" man patīk labāk nekā iepriekš, par radikālu ši albūma cienītāju es pagaidām neesmu pārvērties. Protams, atskatoties uz sevi pirms kāda gada, ir lietas, kas man nešķiet skaidras, piemēram, kāpēc man iepriekš nepatika "Rainy Day Woman Nos. 12&35". Šī dziesma, protams, ir mazliet savdabīga. Pirmkārt, ar rindām, kur cilvēkus visdažādākajās situācijās "stouno", turklāt nav skaidrs, vai tas nozīmē, ka tevi "nonarkos", vai ka tevi nomētās ar akmeņiem. Atšķirība diezgan būtiska, ne? Dziesma izklausās, ka tikusi ierakstīta vairāk nekā nenopietnā atmosfērā, ievērojot to, ka pāris reizes Bobs tās laikā gandrīz nevar padziedāt, jo viņam uznāk smiekli (un tā nav demo, bet oficiālā versija!). Albūmā ir vēl vairākas dziesmas, pret kurām mana atteiksme ir izteikti pozitīva, piemēram, "Visions of Johanna", kas gan ilgst septiņas ar pusi minūtes, bet nemaz nav par garu. Vēl man labi ir zināma "Just Like A Woman", kas pati par sevi ir ļoti laba dziesma, bet man ir mazliet apnikusi. Vispār nezinu, kas tieši šajā diskā man nepatīk, varbūt tas, ka tas ir tik garš - 70 minūtes. Varbūt tāpēc, ka Dilans "blondajā" diskā kļuvis pārāk nopietns un "Rainy day woman" ir drīzāk izņēmums, nekā princips.Bet varbūt tur ir kaut kāda cita lieta, īsti nevaru pateikt, bet šo disku es noteikti sev līdzi uz neapdzīvotu salu neņemtu.

Gredzenu pavēlnieka triloģijas ekranizācijas pēdējā daļa guva tik daudz dažādu atzinību, ka man pat nevajadzētu par šo filmu rakstīt, tomēr es rakstīšu gan.

I have something with those Nobel prize winners - I don`t like them much. Out of more than 100 recipients of this prestiguous award I`m not all familiar with the work of more than 50 writers, while only selected few of those whom I know I like. Those would include Knut Hamsun (more or less), Hermann Hesse (more or less), William Folkner (more or less), Albert Camus (more or less), Samuel Beckett (much) and Gabriel García Márquez. Saul Bellow won`t be joinging this list, as far as I can tell at the moment. First, I found "Humboldt`s Gift" to be rather boring. Second, the story line was pretty thin. Third, most of the characters weren`t really evolved (especially that goes for Humboldt, who might have been depicted much more insightful). Fourth, I found Bellow`s writing about sex quite repelling. About the story: Charlie Citrine (the first person teller) is a successful writer, although he hasn`t been particulary successful lately. His ex-wife is sueing him all the time and taking more and more money away, so he`s not far from being broke at the moment. His car is destructed by a mobster whom he owes some money after an unfair card game. He has a young girlfriend who wants to get married to him. And he once was a friend to the late Humboldt Fleischer, a poet who was very popular once but got crazy on booze later. Humboldt`s gift is an idea for a film that the dead poet has left to Charlie and to Humboldt`s own widow. The story mostly evolves around Charlies life and his memories of Humboldt (who by the way thought of Charlie being a treacher who had sold out their friendship but that was because of Humboldt himself being one card short of a full deck, if you know what I mean). Then there`s a lot of things going on with that gangster figure, who after receiving his money from Charlie suddenly turns into a friend and plans various schemes for Charlie to regain his financial status. The whole thing seems very, very pointless to me. It`s realism without a clear story, it`s not particulary poetic, it has quite a lot of useless mentioning of Jewty, like I cared for this subject at all. And what I also don`t like in this book is depiction how cool the leading character (based upon the author of course) is about women and how active his sex life still is (at the age of 60, yuck!). In the end it`s just a book of 470 pages where little goes on and which is hard for one to read till the end.