Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka vienā brīdī man vajadzētu apstāties un pārstāt klausīties aizdomīgas kvalitātes vecas grupas. Šis varētu būt tas brīdis. It īpaši to pastiprina informācija, ko šodien ieguvu, ka lejuplāde mūsu kantorī tomēr ir aizliegta. Pagaidām gan nav ticis norādīts uz mani personīgi, bet admins solījās, ka ja viņš atklās, kurš viņam netu bremzē, tad tam cilvēkam vispār gandrīz visu "nogriezīs". Lai gan tajā brīdī, kad viņš izteica sašutumu, es noteikti nebiju "vainīgais", droši vien tagad ar downloadiem piebremzēšu līdz nullei. Un "Four Levels Of Existence" dēļ iekulties nepatikšanās noteikti nebūtu prātīgi. Šīs grupas galvenā īpatnība ir tās izcelšanās valsts - Grieķija. Līdz ar to tās teksti man nepavisam nav saprotami, kaut gan valodas plūsmas ziņā man tā šķiet pat diezgan līdzīga kaut kādiem slovākiem un tamlīdzīgiem tipāžiem. Stilistiski šis ieraksts ir kaut kur pa vidu starp progroku un hārdroku, īsti nevelkot ne vienā, ne otrā virzienā. Kāda ir tā tematika, es dabisku iemeslu dēļ arī nezinu, ja nu vienīgi kaut ko var izsecināt no tā, ka Eksistencei ir četri līmeņi. Nē, laikam nevar gan. Vispār nezinu, ko te lai īsti izsakās. Dziesmas neko atmiņā paliekošas nav, rifi primitīvi un nesaistoši, ģitāru solo ir ok, bet nekā tāda, kā dēļ es būtu gatavs apčurāties. Vispār progroks tas laikam tomēr nav - pārāk maz dažādu veidu instrumentu un pārāk īsas dziesmas. Hārdroks gan tāds īsts arī ne - nav tā mūzika tik smaga. Kaut kur lasīju, ka tā esot psihodēliska mūzika. Varbūt jau ir, bet man ar psihodēliju šie eksistences līmeņi nesaistās, ar neko citu gan arī ne. Vispār nav ko brīnīties, ka šī grupa ir tik nepopulāra, ka Vikipēdijā tai nav atbilstoša šķirkļa. Šādi ieraksti raksturojas nevis ar to, ka tie būtu neciešami slikti, ausis mokoši, neizturami, apnicīgi, bet gan ar to, ka tu, veidojot tabulu, kas raksturo grupu, nespēj atrast nevienu mīnusu un nevienu plusu. Garlaicīgi.

Eltons Džons noteikti zina, kāpēc viņš savu klausītāju lūdz pa sevi nešaut, attaisnojoties, ka viņš ir tikai vecis pie klavierēm. Patiesībā zināmi iemesli šaut daudziem varētu atrasties un vairums no tiem meklējami albūma skanējumā. Lai gan 1972. gadā Eltons vēl bija visai jauns un vēl ne tuvu nebija tā pārdevies sabiedrības gaumei, kā to viņš paspēja izdarīt astoņdesmitajos, par diez ko skaistu ierakstu "Don`t shoot me" es nosaukt neņemtos. Tā skanējumam pietrūkst kaut kāda dzidruma, samiksēts tas noteikti nav optimālā veidā, tā, piemēram, albūmu ievadošā "Daniel" (kas, starp citu, ļoti līdzinās "Tiny Dancer") ir ļoti skaista dziesmiņa, tikai skan tā kaut kā duļķaini, bet Eltons nav no tiem mūziķiem, kuriem duļķains skanējums piestāv, nav tak viņš nekāds netīrais rokeris, bet gan maigais gejiņš (nevarēju atturēties). "Teacher I Need You" izklausās pēc agrīnas "I`m still standing" versijas, varbūt labākas par oriģinālu, bet teksta ziņā mazliet pastulbas. Vispār man patīk labāk Eltons tajās dziesmās, kurās viņš mazāk uzticas savām jaukajām klavierītēm, bet iesaista citus mūziķus, tādējādi paaugstinot mūzikas enerģijas līmeni, kā piemēram, dziesmā "Elderberry wine". Tikām klausīties kaut ko tik neciešami garlaicīgu kā "Blues for my baby and me" ir patiešām grūti, it īpaši ievērojot, ka šis borfests ilgst 5:42. Vēl viena balāde "Have mercy on the criminal" ir labāka, tomēr arī par garu. Smieklīga, protams, ir dziesma "I`m gonna be a teenage idol", kas piedāvā iepazīt Eltonu Džonu kā pseido glam roka mūziķi. Tikām `Texas love song` viņu pasniedz kā miegu izraisošu kantrī mūziķi un tādi puiši nemaz nav manā gaumē, piedod Elton! Albūma galvenais hīts neapšaubāmi ir "Crocodile Rock" - klavieru rokenrols atkal ar glema piesitienu, forša un viegli baudāma kompozīcija, tomēr šī albūma būtiskākā vaina ir tāda, ka no tā 10 dziesmām labi ja piecas ir vairāk vai mazāk interesantas, kamēr vismaz puse diska pilda tikai otras puses pagarināšanas funkcijas un vismaz es to neuzskatu par izcila albūma pazīmi. Vismaz es savā ierakstu kolekcijā labprātāk iegūtu kādas 3 šī albūma dziesmas un nevis visu albūmu.

This is the first film of the dilogy which gave us "Vanilla Sky". Actually, this isn`t the first part but the first version of Vanilla Sky done by some Spanish director. What`s weird about this film that there`s Penelope Cruz in the same role she also played in the film with Cruise. To be honest, there`s not very much difference between the films - maybe in this one the main hero`s face is ruined more than in the other one, but apart from that it`s still the same film with the same ideas. Oh, I forgot that there`s nothing from Monet in here (or was it the other guy - Manet? I`m not sure).

Woody Allen is a jerk! Now I can state that clearly! This happens to be his best film, according to the IMDB but it`s stupid, boring and everything that goes with it. Ok, I know that Woodie got his own style of comedy that nobody has ever tried to reproduce (ok, probably someone has, I really don`t care), but his style isn`t particulary good. Ok, it`s a bit odd seing a film that sounds like a documentary or an amateur film (I don`t have the right words to describe it), but there`s nothing special about it. Ok, I can probably say that this film depicts life as it is, without making you feel like you watch a movie, but as if you were watching life itself, but in that case - life isn`t very interesting, and so is the case with this film. Alvy (Woody) breaks up with his girlfriend Annie Hall, and re-lives their relationship in a series of flashbacks. Most of which are boring - rarely have I seen something this uninteresting. Ok, the Woody`s character is a bit funny but it`s the same character he has played in his other 30 films - a guy having problems in his sex life because there`s no harmony in bed between him and his woman, who`s a silly nerd, good for nothing, well, whatever, I don`t even wanna talk about. And how can fans and critics adore this utterless piece of junk - is a real mystery to me. The rating of 4.0 is too high for this film, but only for the originality of style it gets it from me. Heck, "A Midssummer Night`s Sex Comedy" was much better than this, and it still didn`t really ring the bell!

It`s been some 15 years since I last seen this film. Maybe less. But not much less. Therefore I partly watched it for the first time. A cast of Tom Cruise and Dustin Hoffman is an impressive one (although back then Dustin was much more of a famous actor than Tommy-the-pretty-boy). Tom plays Charlie who after the death of his millionaire father doesn`t get what he expected and the money is left to his retarded (actually "idiot savant") older brother Ray whos existence he didn`t even know about. So Charlie kidnaps Raymond hoping to get some part of the money from him. Or he doesn`t kidnap him, `cos Ray can`t really be kidnapped. He`s weird, you see. And he can`t get away from his routine. The best things about this film are that it doesn`t get too sugary, that it doesn`t have a silly happy end or a really tragical ending, and acting is brilliant as you could probably guess. I also liked the song with the opening titles. Probably it ain`t the best film ever made but a very good one for sure.

Ja es būtu čaklāks, rakstītu vāciski, taču šobrīd manī čakluma pūlēties rakstīt gari un sarežģīti svešās mēlēs nav itin nemaz, nezinu, kāpēc, bet nav. Jozefa Rota vārds man nav diez ko labi zināms, lai neteiktu, ka par tāda eksistenci uzzināju vienlaicīgi ar konkrētās grāmatas paņemšanu bibliotēkā. Taču izrādījās, ka J.R. nav gluži tādas kategorijas rakstnieks, kā biju gaidījis. Pirmkārt, Jozefs Rots ir zīmīgs ar to, ka viņš ļoti savlaicīgi saskatīja to, par ko Vācijā pēc 1. P.k. varēja pāraugt nacionālisms, jau savā debijas romānā (par kuru patlaban arī rakstu) aprakstot hitlerveida ļaužu nākšanu pie varas. Viņa galvenais varonis Teo ir 30 gadus vecs vācietis, kas strādā par privātskolotāju bagātas ģimenes ebreju zēnam. Pats Teo ir piedalījies pasaules karā, neko dižu tur nav sasniedzis, bet ļoti cieš no tā, cik vācieši tagad ir pazemoti (vai pareizāk - ka viņam pašam neklājas diez ko labi). Slepeni viņš iekāro sava skolnieka māti, taču saprot, ka viņš neko sasniegt nevar. Nejauši viņam sanāk iepazīties ar bijušās monarhiskās Vācijas princi, ar kuru viņam (ja pareizi sapratu) pat gadās stāties homoseksuālos sakaros. Taču galvenais ir tas, ka viņš tiek pieņemts slepenā nacionālistu organizācijā, kas viņam solās maksāt lielu naudu, līdz ar to viņš aiziet pateikt savam darba devējam, ka viņš pie ebreja vairs nestrādās. Izrādās gan, ka viņa darba devējs ir arī šo nacionāļu finansiāls atbalstītājs, bet tas jau nekas. Vispār tajā nacistiskajā grupējumā dažādu ebreju noteikti netrūkst, tai skaitā viens tips vārdā Benjamins ir tāds, kura darbību Teo ļoti apskauž, plus tur piedalās viens ebrejs-antisemīts žurnālists vārdā Pisks. Organizācija nodarbojas ar visādu kreisēji noskaņotu cilvēku uzmeklēšanu un likvidēšanu, ar ko Teo reizēm arī nākas nodarboties, tai skaitā viņam nākas nogalināt vienu savu draugu, taču domājot par karjeru ne tikai to vien cilvēks ir spējīgs izdarīt. Beigās tiek uztaisīts apvērsums un naciķi nāk pie varas. Hip, hip hurrā! Jozefs Rots, protams, pats bija ebrejs un no nacionāļiem ne bez pamata baidījās, taču viņam "paveicās" - viņš paspēja nomirt 1939. gadā Parīzē, pirms nacistu karaspēka ienākšanas. Kā tāda grāmata neko interesanta man nešķita, tā vairāk ir sava laikmeta aculieciniece, zīmīgs dokuments, bet noteikti ne saistoša literatūra.

Vor Stroszek habe ich schon zwei Filme Werner Herzog`s gesehen. Der Eine - "Kaspar Hauser" - hat mir sehr gefallen, den Andere - "Aguirre" - habe ich als langweilig empfunden. Der Dritte - "Stroszek" - liegt dazwischen. Es hat eine wichtige Gemeinsamkeit mit dem "Kaspar Hauser" Film - den Schauspieler in der Titel Rolle. Bruno S. (der den Bruno Stroszek spielt) ist kein gewöhnlicher Schauspieler. Eigentlich er ist überhaupt kein Schauspieler, aber Herzog einen aus ihn gemacht. Wenn das, was ich gelesen habe, stimmt, dann ist der Bruno S. in Wirklichkeit seinen Helden ganz ählich (und nicht besonders stark im Verstand). Seine Schauspielerei ist vielleicht deswegen keiner Anderen ählich - nicht nur der Stroszek, sondern auch der Bruno sind nicht ganz Normal. Der Film fängt mit der Entlassung Stroszeks aus einem Gefängnis. Der Gefängnisdirektor empfehlt Stroszek nie mehr Alkohol trinken, da er immer ins Gefängnis durch Alkohol Taten gekommen ist, und Stroszek gibt ein "Ungarisches Ehrenwort". Vielleicht ist er aber nicht ungarisch, da er gleich aus dem Gefängnis in eine Bar geht und dort Bier bestellt. Dann begegnet er Eva, eine Nutte, die ihre Luden (pimps) ständig prügeln, so zieht Eva zu Stroszek. Sein Geld verdient Bruno mit Musikspielen auf den Straßen. Vispār jau nu Bruno dzīve ir vairāk vai mazāk nožēlojama, laiku pa laikam pie viņa ierodas tie paši suteneri, lai iekaustītu gan Evu, gan Bruno. Vienā brīdī viņiem ir gana un šie izlemj piebiedroties Bruno pensionētam kaimiņam, kas grasās doties pie sava brāļadēla uz Ameriku. Tad nu Eva mazliet pastrādā savā senajā profesijā un savāc naudu ceļam. Šie dodas visi trīs uz Viskonsīnu, kur tas brāļadēls strādā par auto mehāniķi. Lai uzsāktu jaunu dzīvi, šamie paņem kredītu un iegādājas māju bez pamatiem - tādu treilerveida veidojumu, kas principā tomēr ir māja, tikai uzvietota uz kaut kādiem betona bluķiem. Taču ar Evas pārdevējas vietu ceļmalas ieskrietuvē un Bruno ienākumiem mehāniķa darbā nepietiek, lai varētu kredītu arī kārtīgi apmaksāt. Turklāt Bruno ne vārda nesaprot angliski. Vienā brīdī Evai tas viss piegriežas pavisam un šī izlemj doties prom kopā ar kaut kādiem tālbraucējiem, kas viņu, protams, atkal pataisa par prostitūtu. Tikām Stroszekam tiek atņemta māja, jo loģiski par to viņš neko nav maksājis. Seko visai interesanta epizode ar ūtrupi, kur tās vadītājs summas sauc tā kā jodelēšanas vai dziedāšanas stilā, tas ir jāredz, nevis jāapraksta vārdiem, bet Bruno ņem veco kaimiņu un ar to kopā mēģina atsākt savas noziedznieka gaitas. Tiesa jau pēc pirmās laupīšanas, kas ienesusi "veselus" 32 dolārus, vecis tiek arestēts un Bruno bēg projām. Filma beidzas kaut kādā indiāņu izklaides parkā, kur Bruno nošaujas panorāmas ratā, iepriekš iedarbinājis dejojošu vistu (neprasiet man, ko tas nozīmē). Vispār - skumja ir Hercoga Amerika, ne pārāk saistoša, kā jau to varētu gaidīt no filmas par pustraku atpalikušu tipu, kas īsti nesajēdz, kas ar viņu notiek. Kopumā filma, protams, ir laba, vienīgi nezinu, kas izņemot mani tādu gribētu skatīties un kas (ieskaitot mani) būtu gatavs tādu skatīties atkārtoti.

The Bloodhound Gang is a group of idiots who pretend to be musicians. This ain`t a particulary strong statement, it`s just a fact. But despite the fact that the band isn`t capable of any artistic messages it is capable of making some fun music. This album which is probably their best has quite a lot of strong tracks, which include "I Hope You Die", "Along Comes Mary", "The Bad Touch" and "Hell Yeah". Then there are songs that I find quite good but not really outstanding. Those include "The Ballad of Chaisy Lain" and probably "A Lap Dance is So Much Better When the Stripper is Crying". But other songs suck completely, especially "Magma Cum Nada" and "Yummi Down on This". When the guy named Jimmy Pop starts to rap you`re bound to think that a ton of hot gravy up his ass would probably improve his performance. When I was a wee bit younger I found this record particulary good but it was probably because the lyrics are cheeky and tended for teens, but as for musical value - it`s not a particulary strong point for this band.

Hiermit habe ich den zweiten Film aus der Fassbinders Trilogie "BRD" gesehen. Wie auch "Lola" erzählt dieser Film von einer Frau, die ihr Leben selber vom absoluten Null aufbauen muss. Maria Braun ist zwei Tage mit Hermann Braun verheiratet gewesen, bis er in den Krieg gegangen ist und noch immer nicht zurück gekommen ist. Jetzt ist der Krieg schon zu Ende und Maria geht mit ihrer Freundin jeden Tag zum Bahnhof in Hoffnung, daß vielleicht jemand etwas von ihren Männern weiß. Eines Tages kommt Bettis Mann zurück und sagt, daß Marias Mann Hermann tod ist. Damit sie im Leben nicht runterkommt fängt Maria eine Affäre mit nem schwarzen Amerikaner an, und wenn sie mit tem Amerikaner im Bett ist, kommt Hermann unerwartet zurück, und der ist lebendig. Und dann passiert was ganz unerwartetes - Maria erschlägt den Neger mit einer Vase und der stirbt. Hermann behauptet, er sei der Mörder und geht ins Gefängnis. Tikām Marija sev sameklē labu darbu kaut kādā francūžu kompānijā, kur viņa pamazām no sekretāres kļūst par bezmaz vai kompānijas vadītāju un (galvenokārt) kompānijas direktora mīļāko. Direktors gan mēģina viņu padarīt par kaut ko nozīmīgāku kā savu mīļāko - kaut ko līdzīgu sievai, bet Marijai ir viens mērķis - panākt,lai viņai ar Hermanu būtu vēlāk laba dzīve, līdz ar to viņa ne uz ko lielāku neparakstās. Kad Hermanis iznāk no cietuma, viņš uzreiz pie Marijas neatgriežas, jo vēlas vispirms kļūt atkal par cilvēku. Tikmēr Marijai turpinās sakars ar priekšnieku Ostvaldu un attīstās konflikts ar viņas māti. Tad kādu dienu Ostvalds mirst (viņam ir sūdīgas iekšas un tas nav nekāds pārsteigums) un apmēram tajā pat laikā atgriežas pie Marijas Hermanis. Izrādās, ka Ostvalds Marijai un viņas vīram atstājis visu savu īpašumu, tā ka viņi tagad varētu dzīvot vairāk nekā laimīgi, taču tad Marija nepiesardzīgi apietas ar gāzi, kā rezultātā gan viņai, gan Hermanim dzīve ir galā. Līdz ar to sanāk, ka Marijas Braunas laulības dzīve bijusi vienkārši grandioza - pāris dienas viņi bijuši kopā līdz Hermanis aizgājis karā, tad gadi vienam bez otra, Hermanis atgriežas, amerikāņu karavīra slepkavība, atkal gadi svešatnes, tikai reizēm tiekoties cietumā, tad - reizi mēnesī Marija saņēma no vīra pa vienai rozei un tad - dažas kopdzīves stundas un nāve. Vispār filma ir interesanta, forši uzfilmēta, ar labiem aktieriem, Fasbinders izpelnās arvien lielāku cieņu manās acīs.

(lasīšanas valoda - angļu). Nezinu, vai Maikls Kraitons būtu no tiem rakstniekiem, kuri būtu pelnījuši "otro iespēju". Andromedas celmu es atzinu par ne pārāk labu esam, tomēr sagadījās tā, ka tā nebija pēdējā reize, kad mēģināju lasīt šo autoru. Protams, galvenais iemesls tam, ka es izlasīju "A Case of Need", bija vienkārša nespēja mājās ātri atrast kaut ko interesantāku, ko paņemt lasīšanai pa ceļam uz darbu. Tomēr faktiski es arī nenožēloju, ka to izlasīju. Protams, Maikls Kraitons ir bestselleru autors. Grūti atrast tipiskāku nekā viņš šī žanra pārstāvi, tomēr bestselleriem parasti ir viena pozitīva iezīme - tie ir salīdzinoši vienkārši lasāmi (tiesa - ne vienmēr, Sola Belova piemērs apliecina, ka iespējams arī pretājais variants). Tomēr, kā lai arī nebūtu, es šo grāmatu izlasīju un varu mazliet padalīties iespaidos. Pirmkārt, tas ir detektīvs par mediķiem, kura galvenais varonis izmeklē, kas uztaisīja abortu un tā rezultātā nogalināja ietekmīgā ārsta JD Rendela meitu Karenu. Kā jau to varētu gaidīt, šajā stāstā netrūkst negaidītu pavērsienu, kā rezultātā par vainīgo izrādās personāžs, kas iepriekš nešķita ar to saistīts (Karenas draudzene Andžela, kas bija medmāsa). Vispār galvenais varonis Džons Berijs tajā padarīšanā visā iesaistās tikai tālab, ka viņa draugs Artūrs tiek apsūdzēts aborta liktenīgā veikšanā (un tā kā Artūrs patiešām abortus praktizē, bet ASV tie vismaz tobrīd ir aizliegti, viņam draud makteni sūdi). Vispār izrādās, ka tajā amerikāņu sabiedrībā ikviena PRECĒTA sieviete diezgan regulāri ir spiesta griezties pie "abortētāja", turklāt tur netrūkst dažāda veida narkānu, vispār - jautras aprindas. Protams, grāmata nav tāda, ka es šausmīgi justu līdzi kādam Artūram vai vēl kādam citam nevainīgam apsūdzētam noziegumā, jo identificēties ar Kraitona personāžiem man ir pagrūti. Pa brīžam autors cenšas demonstrēt, ka viņš savu "mājas darbu" ir veicis labi un iepin iekšā kaut kādus garlaicīgus medicīniskus terminus. Principā tā īsti saprast, kāpēc aborti ir labi, no šīs grāmatas nevar, turklāt šāda līmeņa grāmatas parasti nav par morāli, bet ir par krekliem. Maikls Kraitons patiešām ir īstens lubu rakstnieks ar ne pārāk izsmalcinātu rakstības manieri, vienveidīgu darbu struktūru (līdzības starp "A Case of Need" un "Andromeda Strain" ir vairāk nekā izteiktas), taču atkal jau varu atkārtot, ka viņš nav slikts lubu rakstnieks. Tāpat kā var būt neslikts tīņu pops, var būt neslikta lubu literatūra. Problēmas rodas tikai tajos brīžos, kad bestsellers tiek pasludināts par mākslas šedevru (kā tas, piemēram, bija ar "Da Vinči kodu"), taču Kraitons ne uz ko tādu nepretendē un tāpēc es viņu ar akmeņiem nomētāt negrasos.