Kazhes pierakstu burtnīca

Frank Zappa was one hell of a composer, and he was one hell of a guy. A man who looked like a hippie and made fun of hippies; a man who played rock music and despised rock music. A man so crazy that you could say: "Please pork the granite monkey" to him, and he would still have something to say in return. And he wrote a book, how strange it may sound to you. This book appears to be his autobiography or something similar to that, although just the first part of the book tells us facts from Zappas life - his poor family, the first steps towards the world of music, etc. In the latter part Zappa discusses his attitude to life, the universe and everything. Amazingly, not being a huge fan of a big part of Zappas music, I found that I could accept most of his ideas, which once again proved to me what an intelligent person - a phenomenon in the branch of rock music. Quote: "Some scientists state that hydrogen is the main construction material of the universe, for there`s much of it in everything. I don`t agree. I can bet that there`s more stupidity in the world than hydrogen, and IT really is the main construction material of the universe." Apart from that Zappa makes fun of the American government, every other government, the purist church, hell, he knows how to make fun. Still I gotta admit that not all chapters of the book are particulary interesting, but it was a thing worth to read.

Although this isn`t considered the best record by Sparks I do consider it their best. On this album we have a lot of superb tracks in the goofy pseudo-operatic pop-rock genre Sparks were so good at. While I find most songs on "Kimono my house" dull, it`s not the case with `Indiscreet`. My favourites are "Without Using Hands", "Get in the Swing" and especially "Tits". Yeah, "Tits" is one masterful song. But there`s not that easy to say what is a highlight and what ain`t. Because there ain`t even one track on this LP that I would rather skip than listen to. Mael brothers do have a weird approach towards singing but their approach isn`t bad at all. My favourite quote from the album: "For years tits were a source of fun and games at home/But now she says tits are only there to feed our little Joe."

Beidzot tas ir noticis - es esmu noklausījies 9. visu laiku pārdotāko mūzikas albūmu un ierakstu, kura dēļ daudzi cilvēki mūsdienās atceras grupu "Fleetwood Mac". Un noticis ir arī tas, ka es šajā ierakstā neko grandiozu saklausījis neesmu. Dziesmas, protams, ir labas, bet kāpēc tas būtu uzskatāms par mega šedevru, es nesaprotu. Apskatām dziesmas pa vienai.

(valoda: krievu). Kas pat tipiņu ir tas Džeimss Vodingtons, es tā īsti neesmu sapratis. Skaidrs ir tikai tas, ka viņš ir mazāk populārs nekā Džons Grišams un Dens Brauns, mazāk populārs nekā Salmans Rušdi, Ginters Grass, Viktors Peļevins, Milans Kundera un Kīrans Kārsons. Patiesību sakot viņš varētu būt tikai nedaudz populārāks par Ingu Ābeli. Vismaz tik populārs, lai būtu izpelnījies savu ierakstu Vikipēdijā, Vodingtons nav, līdz ar to mana informācija par šo rakstnieku ir praktiski neeksistējoša. Pamatā viņš rakstot lugas un šaurās avangardistu aprindās esot populārs, bet "Slikts līdz kaulam" esot viņa pirmais romāns. Patiesībā šis romāns noteikti nav no tiem, kas būtu viegli aizmirstami, gluži pretēji. Un ne jau tikai tādēļ, ka tā būtu laba grāmata. Pirmkārt, tas ir līdz šim pirmais romāns par velosportu, ko man ir nācies lasīt. Ņemot strikti, to varētu nosaukt par detektīvu par to, kas nogalina Tour De France dalībniekus. Taču ņemot konkrētāk, tas nav nekāds detektīvs. Jā, laiku pa laikam tur kāds velosipēdists ņem nelabu galu, turklāt kaut kādā mistiskā veidā, iepriekš kļuvis mazliet dīvains. Tā viens Tour de France līderis iet bojā, nokrītot no kraujas, ieraudzījis ceļa vidū vardi, bet kāds cits tiek atrasts piesists krustā. Mitoloģiskajā saturā es īpaši neiedziļinājos, bet skaitās, ka tur esot kāda līdzība ar Homēra Iliādu. Neesmu lasījis, līdz ar to neko nevaru pateikt. Romāna centrā ir pieckārtējs Tour De France uzvarētājs vārdā Akils un viņa komandas biedrs un palīgs Patruls, kurš vienlaicīgi ir arī Akila sievas mīļākais. Abi divi šie sportisti ir neticami saprātīgi, ievērojot to, ka viņi ir sportisti, it īpaši tas attiecas uz Patrulu, kurš turklāt nav īpaši slavas kārs un bez problēmām samierinās ar to, ka viņam mūžīgi tiek Akila uzticamākā ieroču nesēja loma. Vēl romānā aktīvi piedalās kāds ārsts, kas ir izstrādājis savas metodes, kā nodrošnāt velobraucējiem pārsteidzoši labus rezultātus (nav gan īsti skaidrs, kur viņa stratēģija balstās, bet gluži parasts dopings tas noteikti nav). Romāns beidzas ar Akila nāvi, bet Patruls paliek dzīvs, tā varētu teikt. Vispār grāmata ir kaut kāda dīvaina, brīžiem nesaprotama, brīžiem "tizla" (seksa aina starp Patrulu un Akila sievu tiek aprakstīta maksimāli detalizēti un diezgan pretīgi, vēl ir epizode, kur tā pati sieva atceras savu kaut kādu agrāko draugu, kurš sevi un viņu apmierinājis, izmantojot kaut kādu puķi, par seksīgu rakstnieku es Vodingtonu noteikti nenosauktu katrā ziņā). Visubeidzot varu teikt, ka šādu grāmatu ir vērts izlasīt un ir vērts neizlasīt, vispār man gribētos tagad kaut kur braukt ar velosipēdu, varbūt ne gluži Tour De France piedalīties, bet kaut vai uz darbu pabraukāt ar velo, taču saprotu, ka laikapstākļi tam nav sevišķi piemēroti. Kā man nepatīk mūsu garās rudens/ziemas sezonas!

Once again I`m not going for the obvious choice for the best Sparks albums. After having listened to few first songs of their debut selftitled album which is supposed to be groundbreaking, revolutionary, the epitomy of a whole of genres I found it badly listenable and unintersting. So I switched to one of their favourite records of mine- "Big Beat". This album definetely is musically much harder than "Indiscreet", both in terms of music and lyrics. There are such songs as "I want to be like everybody else", "I bought the Mississippi river" and "Everbody`s stupid" which leaves little doubt whether this is an in-your-face kind of record. Ok, Sparks still do the Queen-like glam stuff (which they already did before Freddy Mercury was born in Iraq in 1909 or wherever and whenever he was born). On this record you hear a lot more guitars and less piano work than on "Indiscreet", but that doesn`t mean that Sparks have turned into Jimmy Hendrix or whatever. "Screwed up" is one cool song. So is "I like girls". I`m not particulary fond of the closing "Gone with the wind" - which is weird, of course, but some parts of it seem to be a bit too goofy for a humble lad like meself. Still no other complaints can be addressed at this album.

Es būtu mega monstrs, ja es spētu, komentējot "Imagine" pateikt kaut ko jaunu. Un mega monstrs es būtu, ja es spētu ne reizi nepieminēt šī albūma tituldziesmu. Droši vien tā ir kompozīcija, kuras dēļ Džonu Lenonu atcerēsies vēl pēc simts gadiem, tāpat kā mūsdienās visi atceras Bēthovenu un viņa foršās MIDI melodijas mobilajiem telefoniem. "Imagine" ir dziesma, par kuru neko teikt nav nepieciešams, tā ir fakts, tā ir vērtība, tā ir vēstījums, tā ir melodija un tas ir Džons Lenons. Taču kas, lūdzu, tas būtu par albūmu, kas balstās uz venas vienīgas dziesmas? "Crippled inside" ar tās retro ritmiņu un kantrījisko dziedāšanas manieri un vēstījumu "One thing you can`t hide is when you`re crippled inside" ir viena no manām feivorītajām šī albūma dziesmām, lai gan vispār par kantrī fanu sevi dēvēt nemēdzu. Vēl te ir "Jealous Guy", kas pati par sevi ir šokējoša - kā gan var būt greizsirdīgs cilvēks, ja viņa mīļotās vārds ir Joko Ono? Cik saprotu, arī septiņdesmitajos viņa neskaitījās skaistuma etalons, patīkama personība vai kas tāds - drīzāk tāda pustraka japāniete, ne vairāk? Taču vai dziesma tādēļ nebūtu skaista un nebūtu piemērojama cilvēkiem, kuru mīlestības objekts nav Joko? Pievēršoties politiskajām tēmām, Lenons piedāvā "I Don`t want to be a soldier" - hipnotisku antimilitāru dziesmu ar visai haotisku, bet forši haotisku skanējumu. Vēl te ietilpst sasodīti dusmīgā "Just Give Me Some Truth", par kuru es kaut kāda sev pašam nezināma iemesla dēļ esmu pārliecināts, ka esmu to dzirdējis kaut kādu hārdkor panku izpildījumā, taču Lenona sirsnīgās dusmas, manuprāt, spēj būt spēcīgākas pat par "Dead Kennedys" agresiju. Taču, atšķirībā no tiem pašiem Kenedijiem, Lenonam nerodas nekādas grūtības nākamajā minūtē pēc šīs dziesmas pāriet pie "Oh My Love", klusas mantriskas mīlas dziesmas, kurā nekādas patiesības ne no viena Lenons pieprasīt negrasās. Un tad viņš atkal kļūst dusmīgs, vēršoties pie sava kādreizējā drauga Makartnija ar "How Do You Sleep", kas varētu būt uzskatāma par vairāk nekā aizvainojošu un kā to Maka arī uztvēra. Taču tas netraucē tai būtu arī ļoti labai dziesmai ar izteikti psihodēlisku skanējumu. Vēl viens "hits", ja tā var izteikties, šajā diskā ir dziesma "How", kas gan man ne visai patīk, tad es labprātāk klausos kārtējo Joko veltīto dziesmu "Oh Yoko!", kas, protams, tekstuāli nav īpaši baudāma, bet kurai ir lieliska melodija. Nezinu, vai "Imagine" ir Lenona visu laiku labākais ieraksts, bet uzskatīt, ka tas ir albūms, kas sastāv no "Imagine" un vēl dažām citām dziesmām, noteikti nebūtu pareizi. Tas ir lielisks albūms, kurā ir arī "Imagine". Bet "Imagine" tāpat ir izcila kompozīcija.

(valoda: krievu) Viljams Tērbers, ja var ticēt aprakstam uz grāmatas aizmugurējā vāka (kam, protams, ticēt nevar, tāpat kā nevar par elektroprecēm spriest pēc to ražotāju atsauksmēm), esot leģendārs amerikāņu satīriķis, karikatūrists un vispār unikāla humora tips. Ja var ticēt manam spriedumam (un tam, protams, ticēt nevar, jo zināms, ka mani ir noalgojuši tumšie spēki, lai es izsmietu jebkuru ASV radītu mākslas darbu, kā jau normālam interneta teroristam klājas), tad Viljama Tērbera humors ir visai otršķirīgs. Šajā grāmatā ir apkopoti viņa labākie darbi (nezinu pēc kādiem kritērijiem) no dažādiem stāstu krājumiem, kas tapuši vairāku gadu desmitu garumā. Pirmais, ko nevarēju neievērot, bija izteiktā līdzība ar Džeroma humoristiskajiem stāstiem - tā pati mazliet ironiskā un mazliet pamācošā noskaņa. Protams, varbūt pie vainas ir krieviskais tulkojums, taču Džeromu esmu krieviski lasījis ļoti antīkā tulkojumā, kamēr Tērbers krieviskots ticis salīdzinoši nesen, līdz ar to diez vai piestrādājis viens un tas pats tulks. Pirmais stāstu kopums nāk no stāstu krājuma "Mana dzīve grūtos laikos" (1933), kurā Tērbers pasniedz it kā smieklīgas epizodes iz savas (iespējams, izdomātas) bērnības. Ko smieklīgu iespējams saskatīt stāstos "Nakts, kad nokrita gulta" vai "Diena, kad pārrāva dambi", es patiešām nezinu, turklāt šie abi stāsti ir principā vienādi. Proti, ir kaut kāds notikums no kura visi baidās, bet kas reāli nenotiek, bet saceļas panika un notiek daudz visādu tizlumu, lai gan centrālais ļaunais notikums nemaz nav iestājies. "Suns, kurš koda" ir izteikti līdzīgs Džeroma stāstam par suni, kas ļoti mīlēja naudu un tiem abiem ir viena kopīga iezīme - tie nav smieklīgi. Nākamais stāstu kopums, kas nākuši no krājuma "Vīrietis vidējos gados uz lidojošas trapeces" (1935), šķiet labāks par pirmo. Stāsts "Misters Prebls atbrīvojas no savas sievas" par vīrieti, kas izlemj nogalināt savu sievu, aizvedot viņu uz pagrabu un klausās sievas lamāšanos par to, cik slikti viņš ir ieplānojis slepkavību, ir patiešām interesants, gandrīz vai Roalda Dāla kvalitātē. Stāsts par "Veiksminieku Džedu Pītersu", kuram allaž paticis stāstīt, kā viņam noveicies neiet bojā dažādās situācijās, bet kurš beigās pavisam stulbi nositās, arī ir ok. Daži stāsti gan atkal ir izteikti bāli, bet tādu vismaz nav vairums. "Mūsu laikmeta fabulas", kā es nojaušu, ir kalpojušas par iedvesmu mūsu pašu tautiešu pasakām par Jamuleju un Tupu, un līdzīgi kā SWH večiem, arī šeit kvalitāte ne vienmēr ir vienāda. "Princese un skārdene" ir klasiska fabula par princesi, kurai jāizvēlas labākais no preciniekiem ar paredzamu, bet perfekti nostrādātu iznākumu. "Vienradzis dārzā" labi izmanto skatu punkta maiņu. "Meitene un vilks" arī ir labs gabals. Tikām "Truši, kuru dēļ bija visas bēdas" ir tik bērnišķīgi realizēta situācija ar nacistiem un ebrejiem, ka pat 10 gadīgs bērns būtu spējīgs tādu uzrakstīt. Arī "Aitas vilku ādā" ir bezjēdzīgs audzinošs stāsts. Neapšaubāmi labākais stāsts atrodams krājumā "Mana pasaule. Laipni lūgti tajā!" un tam par godu nosaukta arī šī izlase. Tajā Šekspīra "Makbets" tiek interpretēts kā detektīvromāns un tajā tiek veiksmīgi (vairāk vai mazāk) atklāts īstais karaļa slepkava (kas, protams, nav Makbets, jo Šekspīrs tak nerakstītu tik stulbu detektīvu, ka slepkava ir acīmredzams). Krājumi "Tērbera valsts" (1953) un "Tērbera karnevāls" (1962) neko īpaši saistošu nesniedz. Papildu visam manā rīcībā nonākušajā krājumā iekļauta viena Tērbera pasaka bērniem "Baltā stirna". Patiesībā, vai tā ir īsti pasaka bērniem vai pieaugušajiem es nezinu. Sižets - mežā atkārtojas laiku pa laikam, ka balta stirna mednieku priekšā pārvēršas par princesi. Tā ir atkārtojošās burvestība, ka princese-stirna var palikt par cilvēku uz mūžu tikai tad, ja viņai nenākas vairāk nekā 2 reizes vilties cilvēku mīlestībā. Parasti viņai tā sanāk. Slinkums ieslīgt nopietnākās detaļās. Pasaka patiesībā ir pat diezgan amizanta ar zināmu humoriņu, tomēr novelkot svītru un savelkot visus saskaitāmos rezultāts nav Tērberam labvēlīgs. No aptuveni 40 stāstiem šajā krājumā kādi 10 ir patiešām veiksmīgi, vismaz 10 - katastrofāli bezcerīgi un pārējie - aizmirstībā grimstoši. Secinājums - zināms talants Tērberam, protams, piemita, bet ja jau viņa labāko darbu izlasē dominē neizteiksmīgi darbi, es labprātāk pat neiztēlošos, kādi ir pārējie stāsti viņa krājumos. Bet varbūt tomēr būtu vērts pārbaudīt?

Bunuel once again. This time he`s much more realistic than in the two other pictures by him I`ve seen, and it is not an advantage in my opinion. Somewhere between the two world wars a young woman named Celestine comes from Paris to a small vilage (or something similar to a village) to work as a maid for a half-crazy old man, his money saving daughter who doesn`t like the pain she gets from sex, and her sexually obsessed and still pretty cowardly husband. There also is another central person among the servants - a man named Joseph who participates in stupid nacionalistic stuff and who apparently rapes and kills a little girl. The ending is good for it shows that in real life it`s not the good that gets rewarded, but not the evil as well. Everything just stays the way it`s bound to stay, and no Deus or Satanus from a machine can make everything polar. The film was still no big shakes.

Action takes place in post-war Vienna where an American tries to discover everything about the death of his very best friend. Heroes are quite interesting and so is the action which isn`t really clear from the beginning. There is a love story present, of course, but it doesn`t get too sulky and sweet. I liked the film, it being one of the most classic pieces of the so called film-noir, but I didn`t fall for it. It may sound silly but the film just didn`t touch me, therefore I don`t admit that it`s one of the best pieces of cinema from the 20th century.

A rather strange book that sometimes isn`t entertaining but still is quite mysterious and thrilling. Basic plotline: three Irish children have power to enter a Van Eyck picture. The book is written in quite an interesting manner.